“Tumšsarkanie, līdz pleciem garie, viegli cirtainie mati atrisuši vējā, viņa uzjautrinās – par ko vai kuru, to neviens nezina, – bet zaļpelēko acu dzīlēs dzirkstī sīksīkas zeltainas dzirkstelītes. Tā bija viņa paša uzņemta bilde…“
Cietāks par dimantu Anna Elizabete fon Berga manās mājās ir kļuvusi par ļoti gaidītu viešņu. Viņas asais prāts, vērīgā redze un intuitīvās nojausmas ir apbrīnas vērti!
Novilkt sarkano līniju, pateikt “stop!” un sākt vēlreiz – ikviens no mums vismaz reizi dzīvē stāvējis izvēles priekšā: palikt, kur esi, ja tas vairs nesniedz prieku un gandarījumu, reizēm pat apdraud veselību un dzīvību, vai – saņemties, izbeigt kļūmīgo situāciju, attiecības un iet tālāk?
Cik maksā amatu nosaukumi, nominācijas, tituli un diplomi brīdī, kad sirdsapziņa tiek konfrontēta ar cilvēcību? Nāves priekšā? Brīdī, kad vēl ir izvēle – nodot vai nenodot, nogalināt vai nenogalināt, pacelt roku sitienam vai maigam glāstam...
Pirms četrdesmit pieciem gadiem Imants Ziedonis sarakstīja dzejoli “Un pret savas tautas dziesmu var tikai savējie”. Jā, savējie. Tie, kurus māmuliņa auklējusi, uz rokām nesot dubļiem cauri. Tie, kuri mīļi, pūkaini, pekainām kājiņām aiz muguras slēpj motorzāģi, lai nobendētu bārenītes ābeli. Tie paši, kuri runā skaļus un skaistus vārdus, tikai darbi rāda ko citu. Tie, kuri naudas, varas, ērtību vai naktsmiera dēļ atsakās no Savējiem, nododot – draugu, brāli, ģimeni, sievu, vīru, mīlestību, valodu, Tēvzemi...
