Daces Judinas un Artura Nīmaņa radītā romānu cikla Laika stāsti otrā grāmata „Mēmais” ir tāds kā aicinājums ikvienam – neklusēt, izstāstīt un nekrāt skeletus dzimtas vērtību skapī. Lai arī tie jau sen izģinduši un zaudējuši ne tikai dvēseli, bet arī miesu, šāds atradums var radīt nevajadzīgus pārdzīvojumus ne tikai pašiem skeletu glabātājiem, bet arī viņu pēcnācējiem paaudžu paaudzēs.
“Mēmais” - cikla “Laika stāsti” otrā grāmata – pie lasītājiem dodas laikā, kad gaidītā rudens rāmuma vietā apkārt rūgst un burbuļo, ceļas tvaiks, skan arvien skaļākas balsis, bet Laiks no dimensijas pārtop matērijā.
“Tumšsarkanie, līdz pleciem garie, viegli cirtainie mati atrisuši vējā, viņa uzjautrinās – par ko vai kuru, to neviens nezina, – bet zaļpelēko acu dzīlēs dzirkstī sīksīkas zeltainas dzirkstelītes. Tā bija viņa paša uzņemta bilde…“