You are here

Dace Judina - NEMODINIET MIRUŠOS (2021, LM)

     Sagatavošanā
    sērijas Izmeklē Anna Elizabete
    četrpadsmitā grāmata

    NEMODINIET MIRUŠOS

     Mežāji, Pūču Māja
    Svētdiena, 9. jūnijs

     – Tu tiešām tagad, četros no rīta, pa galvu, pa kaklu skriesi uz darbu? – Anna Elizabete miegaini murmulēja, tīstīdamās segā un pūlēdamās atvērt kaut vienu aci. Lai otra vēl paguļ!
          – Anniņ, nedusmojies! Boze tāpat vien nakts vidū nezvanītu, tur būs noticis kaut kas patiešām nelāgs, – Kriminālpārvaldes ekspertu šefs Egons Dambergs, bijušais specvienības kareivis un policists līdz kaulu smadzenēm, domāja un rīkojās ātri. Noskaloties, apģērbties, kafiju iestrēbs pa ceļam! – Čuči, necelies, pats tikšu galā. Pamodināsi astes, nebūs labi.
         Pilnībā atmodusies, Anna draiski iesmējās, izlēca no gultas un ietinās rītasvārkā.

         – Nebūs labi? Un to man saka cilvēks, kurš svētdienas rītā četros ļaujas izvilkties no gultas? Kas gan vēl nelabāks varētu notikt? Nāc aši lejā, maizītēm un kafijai laiks vienmēr atradīsies.
         – Līzbet, tu esi nelabojama! – Dambergs nopūtās un padevīgi sekoja.
         Labi vien ir, kamēr Grīslis atbrauks viņam pakaļ, vismaz pagūs pabrokastot.

     – Kas īsti tur atgadījies? – Annas rokas čakli smērēja maizītes, bet zaļo acu vērīgais skatiens Dambergu turēja ciešā gūstā.
         – Pats vēl neko nezinu… – Egons kāri iekodās mīkstajā siermaizē. – Boze runāja tādā balsī, it kā pašrocīgi būtu kādu noslaktējis. Šorīt, atgriežoties mājās, mājas pagalmā esot atradis beigtu vīrišķi. Ne asiņu, ne durtu, ne šautu brūču. Taču pagalam. Mājas ieejas durvis vaļā, virtuve izvandīta, ledusskapis izlaupīts. Citās telpās nekādas ielaušanās vai nepiederīgo personu klātbūtnes pēdu nav.
         – Būs gadījies kāds neganti ēdelīgs kārummīlis, – Anna blēdīgi pasmaidīja, tad apķērās. – Pag, tā ir paša Bozes māja?!
         – Tā es sapratu. Vai citādi viņš tā nervozētu?
         – Ak tā. Nez, kur tad tēvs-barotājs četros no rīta blandījies, kamēr šim izēsta virtuve?
         – Līzbet, tev izauguši ellīgi gari un asi zobi… kā haizivij, – Egons pajokojās.
         – Mhm, ir daži, jā, – viņa atņurdēja. – Bet, ja godīgi, izklausās interesanti…
         Dambergs jau vēra muti, lai atjokotu tādā pašā garā, taču iezvanījās viņa mobilais.
         Grīslis.

     Čau, tēvoc, esmu ceļā pie tevis. Tūlīt būšu klāt.
          –
    Labi, tikai klusu. Nepamodini mājiniekus. Gaidīšu uz virtuves lieveņa.
         
    Tēvoc…
          –
    M–mm?
          –
    Boss lūdza… vai Līzbete nevar atbraukt līdzi. Vajadzīga viņas palīdzība.
          –
    Nez, vai tā ir laba doma, – Damberga balsī skanēja noraidījums.
          –
    Es teicu to pašu, bet viņš uzstāja. Dikti vajagot. Tikai Annu, citu nevienu!
          –
    Velns par stenderi, kas tie par brīnumiem?!
          –
    Tur… nu, tu pats redzēsi… Boss uzskata, ka to izdarījis… spoks. Rēgs.
          –
    Ko–a? Rēgs noklapējis veci paša mājas pagalmā?
          –
    Kaut kā tā… Viņa mājā spokojoties. Labi, esmu klāt, laid iekšā.

     Aiz virtuves loga nošvirkstēja grants, dobji iedūcās motors, tad viss apklusa. Rūtij piespiedās bārdas rugājiem noaugusi Jura Grīšļa seja. Anna Elizabete atvēra virtuves durvis uz terasi.
         – Nāc iekšā un sēdies! Kafiju dzersi? Maizītes ēdīsi?
         – Jā un jā. Taču mums nav daudz laika. Egons tev jau pateica?
         – Ko tad? – Annai kļuva nelāgi. Dambergs nervozi saknosījās.
         – Lielais grib, lai tu brauc mums līdzi. Tur… tur notiekusi kaut kāda mistika…
         – Un kāds man ar to visu sakars? – Anna Elizabete piepacēla labo uzaci. – Cik zinu, Bozem taču ir pašam sava kroņa ragana – Ķesterkalnu Silvija. Kam mani ievajadzējies?
         – N–nē, tur ir kas cits, Līzbet, – Grīslis, aši ēzdams, iebilda. – Boze it kā esot redzējis… rēgu. Vai ko tamlīdzīgu. Tik jokainu lielo bosu vēl nekad nebiju redzējis. Un viņš nav nekāds puikiņš.
         – Tu tur biji? – sarunā iesaistījās arī Egons, līdz tam kaut ko strauji rakstījis telefonā.
         – Mhm. Skats baigs, godštik! Liela, tukša māja, nevienas dzīvas dvēseles, vienīgā gaisma virtuvē, kur izskatās kā pēc sprādziena. Bet mauriņā, mājas priekšā – līķis. Miris pusmūža vīrietis bez acīmredzamām vardarbīgas nāves pazīmēm.

    – Līzbet, ko teiksi? – Egons vaicājoši paraudzījās Annā Elizabetē.
         – N-nezinu… – viņa paraustīja plecus. – Tas viss ir tik sirreāli… Tiešām nav neviena cita? Mums šorīt desmitos jābūt lidostā un jāsagaida vecmāmiņa – viņa atlido no Vīnes. Būs daudz bagāžas… Un, nē, neviens cits mūsu vietā to nevar izdarīt, tas būtu… nepieņemami.
         – Esmu pārliecināts – jūs paspēsiet! – Grīslis iesaucās, manīdams, ka Anna nosvārstās.
         – Mja? Un ko par to saka… tavs šefs?
         – Boze? – Grīslis izbrīnā iepleta acis. – Bet viņš taču pats…
         – Nē, ne boss, bet šefs, – Anna pasmīnēja.
         – Ā-ā, tu domā Kaķīti?! N-nu… viņš par to neko nezina. Un, cerams, neuzzinās.
         – Ak tā. Nu, labi. Ja reiz tik ļoti vajag, varam uz mirkli aizskriet… – Anna nolika uz galda neizdzerto kafijas tasīti. – Piecas minūtes. Apģērbšos. Un pamodināšu Grāfu.
         Egons ar Juri saskatījās un sasmaidījās.

         – Es visu redzēju. Paēdiet, lai vēlāk nav jākurkstina vēderi. Un nomazgājiet savas krūzītes. Manu kafiju neaiztikt!
         – Jā, šefen! – abi, tēvocis ar māsasdēlu, salutēja ar tējkarotītēm.

    * * *

     Rīga, Teika
    Kafejnīca “Cecīlija”
    Iepriekšējā vakarā

     Diennakts kafejnīca Cecīlija savā pusgadsimtu ilgajā mūžā bija pieredzējusi daudz – padomjlaiku kafiju-ar-jumtiņu pusdienas pārtraukumā un zaglīgos mēriņus pirms došanās mājup, vēlo vakara stundu graņonkas un sardeles ar sinepēm, neatkarības pirmo gadu skrūves un džintonikus, šašliku ēru un virtuļu periodu, nacionālromantiskos zirņus-ar-speķi, kāpostus-ar-desiņām un apkārtējo mācībiestāžu audzēkņu iemīļotos siera-ķiploku salātus.
          Izvietojusies stratēģiski lieliskā vecās Teikas punktā – L. un Z. ielu krustojumā, kafejnīca kopš sešdesmit devītā gada spoži midžināja savus lielos glāžu logus, ko ieskāva skrejošu lampiņu virtenes. Arī agrāk skaistajā veclaiku ēkā bijušas dažādas ēšanas anštaltes: pirmās Latvijas laikā – maizes ceptuve un kūkotava, pēc tam – ēstūzis un viesu istabas, kara laikā – virsnieku viesnīca, pēc kara – pārtikas veikals. Zinoši cilvēki runāja, ka reiz te darbojies smalks ārpilsētas bordelis, ko vadījusi tikpat smalka madāma – zinājusi piecas valodas, taču visās runājusi ar eksotisku akcentu. Taču – ko gan visu ļautiņi nesamuld, kas to tagad vairs var pārbaudīt, un vispār – vai nav vienalga?
          Lai nu kā, pēdējo pusgadsimtu, spītējot laikam, Cecīlija kāda bija, tāda palika. Pat izkārtnes burti tie paši. Protams, fasādes krāsojums palaikam tika atjaunots – kā jau kārtīgai dāmai pieklājas. Mainījās tikai pārdevējas un pavāri. Raugi, cilvēkiem piemīt nelāga īpašība novecot, saslimt un aiziet aizsaulē, pat nepabrīdinot...

     Toties Cecīlijas saimniece Cecīlija Abramoviča, pastāvīgo apmeklētāju mīļi saukta par tanti Ciļu, šķiet, bija saglabājusies vēl no cara tētiņa valdīšanas laikiem, kad šī iela iezīmēja pilsētas tālāko ārējo robežu, bet Cecīlijas viesmīlīgajās telpās krēslas stundās kungi pulcējās uz preferansa vakariem un, iespējams, arī kaut ko pikantāku. Neviens nezināja un neuzdrošinājās vaicāt, cik tantei Ciļai gadu, pieņemot neizbēgamo – viņa bija, ir un būs vienmēr. Stāvēs aiz letes, smaidīs savu viszinošo smaidu un uz katru jautājumu atbildēs ar trim pretjautājumiem, kuros gudrs sarunbiedrs sadzirdēs atbildi, bet muļķis... pats vainīgs.
         Tante Ciļa vienmēr redzēja, dzirdēja un zināja visu, ko vien bija vērts redzēt, dzirdēt vai zināt. Bet, ja ko nezināja, tātad – tas neeksistēja. Tieši tik vienkārši.
         Un vēl – tante Ciļa nekad neskopojās ne ar komplimentiem, ne labiem vārdiem. Ja redzēja kādu noskumušu, uzsauca, izstāstīja kādu anekdoti, uzsmaidīja, un cilvēks saņēmās, sapurinājās un priecīgs devās tālāk. Reizēm, nu, ļoti retu reizi, kad joki vairs nelīdzēja, tante Ciļa drūmulim ielēja mēriņu no savas slepenās pudeles un, piesēdusi blakus pie galdiņa, bargā balsī lika izdzert un izstāstīt, kas atgadījies, lai tad prokurora tonī izteiktu verdiktu – sīkums, pāries!
         Parasti viņai izrādījās taisnība, jo nav tādu nepatikšanu, kas agri vai vēlu nepāriet, un nav tādu melno strīpu, kas agri vai vēlu nebeidzas.

     Taču šovakar tantei Ciļai ar pašas padomu vien bija par īsu, pareizāk sakot, viņa nezināja, kā izkulties no nelāgās, ai, kur nu nelāgās – velnišķīgās situācijas, kādā pret savu gribu bija iepērusies un vēl ievilkusi līdzi mīļoto mazmeitu…
         Vai gan varēja vienaldzīgi noklausīties, kā tas izkāmējušais, nelaikā dzimušais bandubērns tepat aiz sienas, kafejnīcas virtuvē, atkal un atkal uzmācas viņas drostaliņai, dīcot kā gadu neēdis ods – dod naudu, dod naudu, dod naudu! Viņas naudu, starp citu! Bet, kad Margoša atsacījās un lika šim nekavējoties vākties prom, tas mērglis metās viņai pie rīkles un sāka žņaugt.
         Ko viņai, Ciļai, bija darīt? Vienaldzīgi noskatīties, kā nodzērusies nelaime nožmiedz viņas vienīgo mazmeitu? Nē, taču! Un viņa rīkojās...

     Vecmāmiņ, ko tu izdarīji?
          –
    Neko.
          –
    Bet viņš…
          –
    Viņš guļ.
          –
    Un ko mēs tagad..?
          –
    Neko. Ej mājās.
         
    Un tu?
          –
    Es visu nokārtošu.
          –
    Bet…
          –
    Es teicu – mājās, karstā vannā un gulēt! Pabeigšu un nākšu. Viss.
          –
    Kur tu viņu..?
          –
    Tās nav tavas rūpes.
          –
    Bet apmeklētāji?
          –
    Viens otram netraucē. Ej.

     Nošvīkstēja lietusmētelis, noklaudzēja durvis, Cecīlijā iestājās klusums.
         Līdz vēlo vakariņu laikam vēl pāris stundu, jāpaspēj.
         Aizslēgusi ārdurvis un iekārusi vitrīnā plāksnīti “Sanitārā stunda”, tante Ciļa iegāja virtuvē.
         Te nu tu esi, balodīt, pavisam rāms un mierīgs, ne tā, kā pirmiņ. Tas labi.
         Brīdi domīgi pastāvējusi, viņa sāka apņēmīgi rīkoties.

     Pēc stundas virtuve bija tīra un kārtīga, viss uzkopts, nevienas nepiederīgas personas, tikai no vakara atpūtas izceltais otrais pavārs pie plīts būrās ar vistas želeju Odesas gaumē.
         Bet Cecīlijas viesu zālē aiz letes viesmīlīgi smaidīja tante Ciļa.

    * * *

     Rīga, Teika
    L. iela
    Svētdienas rīts

    – Paldies, ka atbraucāt! – atvēris vārtiņus, ģenerālis Guntis Boze ielaida četrus atbraukušos savas privātmājas pagalmā. – Re, te viņš ir. Pagaidām neesmu nevienam citam zvanījis, gaidīju jūs. Gribēju dzirdēt... neatkarīgu viedokli… Manuprāt, te kaut kas nav tīrs.
         Pagalma vidū, pārsegts ar lielu, melnu plēvi, uz muguras gulēja kāds cilvēks. Glīti un kārtīgi – it kā būtu atgūlies, lai pavērtos zvaigznēs. Vai noguldīts.

         – Egon, nu, paraugies pats – tas taču nav normāli, vai ne? – Boze norādīja uz mirušo vīrieti.
         – Ātrajiem nezvanīji?
         – Nē, es jau teicu – nevienam. Nebija jēgas. Kad atradu, viņš jau bija auksts un stīvs.
         – Gunti, lūdzu, izstāstiet saviem vārdiem, kas īsti noticis. Ja pareizi saprotu, te, jūsu pagalmā, guļ jums nepazīstams, miris cilvēks. Vai jums par to būtu jājūtas atbildīgam, sevišķi, ja mājās esat pārradies tikai rīta pusē? – Anna Elizabete klusi ievaicājās.
         – Nē. Es arī nejustos, ja vien, iegājis mājā, neieraudzītu to… – Boze smagi nopūtās. – Būs labāk, ja ieiesim iekšā un jūs paši visu apskatīsiet. Ļoti labi, ka te ir Grāfs – varbūt viņa smalkais deguns un jūsu svaigie skatieni atradīs to, ko nespēj ieraudzīt manas acis?

    Iegājusi virtuvē, Anna beidzot saprata, ko Boze gribējis pateikt. Te valdīja vājprātīga postaža. Vai nu kāds kaut ko meklējis, vai plosījies neprātīgās dusmās, izgāžot tās uz visu, kas ēdams un dzerams. Ģenerāļa Bozes pārtikas krājumi bija pilnībā iznīcināti. Taču, cik savādi, trakais nebija aizticis ne traukus, ne katlus vai pannas. Arī tālāk par virtuvi nebija gājis. Pārējās telpās neviens nebija spēris kāju, viss tīrs un vecpuisīgi kārtīgs.
         Hmm…

     – Meklē, sunīt! – Anna klusi pačukstēja Grāfam un palaida viņu brīvsolī.
         Izstaigājis māju, vilks atgriezās virtuvē un, izošņājis visus kaktus, skaļi ierējās pie virtuves durvīm, kas veda uz āra terasi, ar visu savu astaino būtību aicinādams sekot.
         Piesprādzējusi pavadu, Anna Elizabete ļāva sevi vest… Egons ar Juri sekoja.
         Pāri pagalmam, tad laukā pa vārtiņiem, pāri ielai, tad vēl pāris soļu līdz veclaicīgas kafejnīcas durvīm. Ieraudzījusi izkārtni, viņa apsmējās – Cecīlija.

         – Diennakts kafejnīca, oho! Īsta raritāte, muzejiska vērtība!
         – Acīmredzot Bozes vēlais viesis nācis no šejienes. Varbūt te kāds ko zina? – Egons, Annai aiz muguras stāvēdams, pačukstēja. – Jūs ar Juri varētu ieiet iedzert kafiju un neuzkrītoši izošņāt atmosfēru, bet mēs ar Gunti tikmēr tiksim galā mājā un pagalmā. Tā to nevar atstāt, taču, pirms operatīvās grupas un tiesu mediķu ierašanās gribu šo to pārbaudīt.
         – Egu, varu tevi palūgt to visu nofilmēt? Kaut vai garāmskrienot. Man tur kaut kas…
         – Norunāts. Bet nu – ejiet dzert kafiju. Tikai esiet ļoooti uzmanīgi, – Egons izgaisa.

     – Nu, Līzbet, vai drīkstu jums ar Grāfu izmaksāt brokastis? – Grīslis pasmaidīja. – Lai vēderā nekurkst varžu koris, tā tu pirmiņ teici, ja? Skat, viņiem brokastu piedāvājumā vistiņa Odesas gaumē! Zini, kas tas par gardumu? Man jau tagad siekalas tek…
         – Ejam, kārumniek! Vispirms darbs, tad baudas un izpriecas! – Anna atvēra krodziņa durvis.
         – Viens otram netraucē...

    Grāmata iznāks 2021. gada sākumā.