Priekšvārda vietā “Mēmais” - cikla “Laika stāsti” otrā grāmata – pie lasītājiem dodas laikā, kad gaidītā rudens rāmuma vietā apkārt rūgst un burbuļo, ceļas tvaiks, skan arvien skaļākas balsis, bet Laiks no dimensijas pārtop matērijā.
“Tumšsarkanie, līdz pleciem garie, viegli cirtainie mati atrisuši vējā, viņa uzjautrinās – par ko vai kuru, to neviens nezina, – bet zaļpelēko acu dzīlēs dzirkstī sīksīkas zeltainas dzirkstelītes. Tā bija viņa paša uzņemta bilde…“
