Detektīvsērija Izmeklē Anna Elizabete
12. grāmata
SLAZDĀ
(fragmenti)

Aprīļa beigas, Lielā Talka
Sestdiena. Melnpils parks

 - Sanāciet, sanāciet, karstu zupu paēdiet! - pāri Melnpils pilskalnam vēlās skaņu aparatūras daudzkārt pastiprinātā Ģirta Meldera balss. Iejuties Krodzinieka tēlā, viņš omulīgi grozījās gar lielo, no armijas palienēto lauka virtuves grāpi, ar spaiņa lieluma kausu maisot jautri burbuļojošo “dūmu zupu” un vilinot talciniekus pusdienās.
    Aprīļa siltā saule modināja dabu – vilka no zemes zāles un puķu asnus, plaucēja pirmās lapiņas un mudināja cilvēkus parosīties, sakopt tuvāko un tālāko apkaimi.
    Latvijai pāri vēlās Lielās Talkas, un Melnpils nebija izņēmums. Jaunie pilsētas tēvi bija nolēmuši kliedēt mītus par savu alkatību, tāpēc talku apvienoja ar gadatirgu, populārās blices Vētrainais Prāts koncertu un sātīgu bezmaksas cienastu, nešķirojot – strādājis vai ne. Grāpis liels, pietiks visiem. Lai tik ēd. Paēdis cilvēks ir omulīgs, labsirdīgs un atvērtāk uzklausa viņam teikto.

Nesen pārvēlētais pilsētas galva Andis Poķis, trīsreiz caurkritis Saeimas deputāts un divreiz maksātnespēju izgājis miljonārs, neliela auguma, apaļīgs pusmūža vīrelis ar smalku, mekšķošu balstiņu dipačoja par parku, plati smaidot, kā ar sen neredzētiem radiniekiem sveicinoties ar talkotājiem, bildējot selfijus, un vispār - jutās kā balles karalis. Šī bija viņa ideja, un, ja viss izdosies, viņš būs ieguvis ne tikai melnpiliešu simpātijas, bet arī papildpunktus gadījumā, ja realizēsies administratīvi teritoriālās reformas ideja un četrām neatkarīgajām teritorijām – Mežājiem, Purvājiem, Eglainei un Melnpilij – nāksies apvienoties. Tādā gadījumā pie jaunā administratīvā veidojuma stūres viennozīmīgi būs viņam, Andis Poķis. Galu galā – kurš gan labāk par viņu pārzina šīs spēles aizkulises?
     Šausmīgi sagribējās ēst. “Dūmu zupa” smaržoja tik kārdinoši, turklāt Poķim kā gādīgam namatēvam taču vajadzēja apsveicināties arī ar nolīgto skatuves mākslinieku, kā viņu tur sauca – Melderi, vai? Runā, esot liela skatuves zvaigzne. Varbūt bija arī – Poķis teātri neapmeklēja. Lieka naudas un laika tērēšana – visu to pašu var atrast un noskatīties internetā – dīvānā, ar labu konjaciņu un šašliciņu... Bet Melderis – jā, izskatījās redzēts, būs filmējies pāris seriālos un reklāmās, ja reiz daiļais dzimums tā spieto gar skatuvi.

 - Ei, Krodziniek, vai pilsētas galvu pabarosi? - viņš bravūrīgi uzsauca.
    - Katrā laikā, katrā laikā, cienīts kungs! Jums vairāk biezumiņu vai zupītes?
    - Ūdeni atstāj sievišķiem! Smel kārtīgi, man vēders kurkst! - Poķis pastiepa roku pēc bļodiņas. - Nu, vai ļaudis labi ēd?
    - Ēd, ēd. Grāpis pēdējā trešdaļā. Kā neēdīsi – dūmu ribiņas ar dārzeņiem?
    - Viss savs! No pašu zemnieku laukiem un kūtīm! - Poķītis palepojās tonī, it kā viņš nu būtu tas lielākais dārzāju audzētājs un rukšu kopējs. Un piesēda uz celma.

 Šļurp, šļurp, šļurp! Zupa bija karsta un smeķīga.
    Pilsētas galva Andis Poķis nekad nebija izcēlies ar labām manierēm, toties lepojās ar lielisku ēstgribu un spēju zibenīgi iztukšot jebkuru tilpumu. Pēc mirkļa bļodiņa bija tukša, tikai pašā apakšā kavējās daži dārzeņu gabaliņi.
    Tos viņš taupīja uzēdām - gardākais vienmēr ir pēdējais kumoss!
    Krakš!.. Velns, kas tie par akmeņiem, nu ir zobs pagalam!
Poķis dusmīgi nospļāvās. Un sastinga. Tas nebija akmens, bet laulību gredzens.

 - Klau, Krodziniek, neesi kaut ko pazaudējis? - viņš viebdamies pastiepa roku uz skatuves pusi un parādīja Ģirtam gredzenu. - Nav maisot iekritis?
    Ģirts tā kā sastomījās, kā saminstinājās. Tad saņēmās.
    - Nē, cienīts kungs, nav vis. Manējais – lūk, pirkstā. Ja es atļautos to pazaudēt, mana cienīgā no manis uztaisītu sīpolklopsi.
    Viņš noklusēja, ka pirms brīža līdz skatuvei atnākusi samulsusi meitene un iedevusi viņam sudraba auskaru – vienkāršu riņķīti, kādus parasti nēsā vīrieši.
    “Droši vien kādam izkritis strādājot. Jūs, lūdzu, izziņojiet pa skaļo, labi?”
   Nu gan pavāriņi! Nez ko viņi tur, tajā virtuves nojumē darījuši? Ģirts pasmīnēja.
    - Atstājiet to tepat, cienītais, pēc brīža ziņošu par visām pazaudētajām un atrastajām mantām. Gan jau īpašnieks pats uzradīsies.

 ...taču īpašnieks neuzradās. Toties, smeļot zupu nākamajam ēdājam, Ģirts no grāpja izvilka viltotu Rolex pulksteni, kura metāla ķēdītē bija iesprūduši daži smalki, gari kauliņi.

* * *

Melnpils policijas opergrupa ieradās pirmā. Reizē ar vietējiem kriminālekspertiem.
    Novērtējuši baisos atradumus un teju visi pēc kārtas pasmalstījuši katlā, melnpilieši saskatījās un klusi atkāpās.
    Gandrīz vienlaikus tika sazvanīta Melnpils policijas pārvaldes priekšniecība, Melnpils domes galva, atvaļinātais policijas ģenerālis Kārlis Bass no Mežājiem, Kriminālpārvaldes priekšnieks un jaunais VP vietnieks Miks Kaķītis un Lielās Mājas ekspertu šefs Egons Dambergs, kuri melnpiliešus bija glābuši ne vienā vien kļūmīgā situācijā. Un šī nu reiz bija patiesi ekstrēma.

Melnpils domes galva Andis Poķis, uzzinājis par baisajiem atradumiem, ķēra pie kuņģa un, pastreipuļojis dažus soļus, demonstratīvi izvēmās, izpelnoties klusus sprauslājienus no operu puses. “Ko nu žākstās, gaļa paliek gaļa!”, bija noteicis kāds rūdīts mednieks.
    Pārējie nebija tik ciniski, taču Poķim līdzi nejuta un ar viņu neceremonējās. Ja reiz pilsētas galva nav spējīgs uzņemties vadību krīzes situācijā, tas jādara kādam citam.
    Visi gaidīja ierodamies ģenerāli Basu ar viņa komandu.
    Teritorija bija norobežota, nožogojumu pieskatīja četri kārtībnieki. Ģirts Melderis bija nesatricināmā mierā izziņojis pārtraukumu tehnisku iemeslu dēļ, tie drīz tikšot atrisināti.
    Parkā klusi skanēja neuzkrītoša fona mūzika – lai viss neizskatītos pavisam traģiski.
    Tagad vajadzēja saprast, ko darīt ar tiem cilvēkiem, kuri pēc Lielās Talkas bija ar lielu apetīti tukšojuši šo katlu. Kas ar viņiem tagad notiks? Informēt, neinformēt, brīdināt, piesaistīt mediķus, varbūt epidemiologus, saukt ātros? Bet kāda jēga, ja liela daļa talkotāju jau aizgājuši mājās, lai apsildītos, sakoptos un pārģērbtos vakarā gaidāmajam Vētrainā Prāta koncertam. To taču, cerams, neviens negrasās atcelt, ko?

 Ģenerālis Bass ar savējiem – Mežāju pagasta priekšsēdi, dakteri Arvi Konrādu un policijas inspektoru Gunāru Kalniņu – ieradās pirmie. Tūliņ aiz viņiem – Miks Kaķītis, jaunais Smago noziegumu pārvaldes priekšnieks Juris Grīslis, kinologs Viktors Mihailovs un ekspertu eksperts Egons Dambergs. Katrs savā mašīnā.
    Bass galvu vien nogrozīja – mjā, vēl pavisam nesen puiši būtu braukuši kopā.
    - N-nu, kas tad jums te notiek? - Kaķītis, skopi pamājis sveicienu, šefīgi noprasīja.
    Oho, kā krustdēls mēneša laikā mainījies! Re, ko nodara lielāks un mīkstāks krēsls!..

 - Bet tas taču ir... ir... pulkstenis no baznīcas! - inspektors Kalniņš nesakarīgi izsaucās, uz viena no atbrīvotajiem galdiņiem pamanījis izliktos atradumus.
    - Kāds pulkstenis, kāda baznīca? - Miks Kaķītis neiecietīgi viņu pārtrauca un jau atvēra muti, lai sāktu dāļāt rīkojumus, taču ģenerālis viņu autoritatīvi un bargi apsteidza.
    - Pagaidi, Mik! Guni, paraugies vērīgāk un pārbaudi, - tu nejauc?
    - Es... ne-nejaucu! Es to pulksteni atceros, turklāt m-man ir fotogrāfijas un video no t-tā notikuma baznīcā, - augumā mazais inspektors kā sasvilis rakās pa viedtālruni. - Re!!!
    Jā, bez brillēm bija skaidrs, ka zupas katlā atrastais pulkstenis ir tas pats, kas marta pēdējā naktī bija uz rokas melnajās kāzās nogalinātajam un pēc tam bez pēdām pazudušajam līgavainim Dāvidam Rolmanam.
    Dambergs, novērtējis atrastos pierādījumus un pametis skatu armijas lauka virtuves divsimtlītrīgā katla virzienā, pagāja nostāk un piezvanīja uz Rīgu savējiem. Visai grupai, Valdi Āmuru ieskaitot. Gaidāms ļoti garš vakars un ļoti nepatīkama nakts.
    Juris Grīslis, maliņā pagājis, klusi iztaujāja Ģirtu Melderi, kuru Kaķītis joprojām nebija pagodinājis ne ar pušplēstu vārdu, ne sveicienu, ja vien, protams, par tādu neuzskata nīgru burkšķienu “Nu, protams, kur mākslinieki, tur līķi!”, ko Ģirts izlikās nedzirdam.

Melnpils galva Poķis, beidzot puslīdz attapies un apnicis gaidīt, nolēma pats sev pievērst uzmanību. Izstreipuļojis plača vidū, viņš vārgi nomekšķēja:
    - Kurš te ir pats galvenais izmeklētājs? Mums jāaprunājas!
    Saskatījušies Grīslis ar Dambergu vienoti norādīja uz Miku Kaķīti. Diviem priekšniekiem vienmēr atradīsies par ko parunāt. Tikai lai netraucē pārējiem strādāt.
    - Lūdzu, paiesim maliņā. Man... ir informācija, - Poķītis vedināja Miku tālāk no notikuma vietas, tur, kur aiz skatuves kuploja koši dzeltens forsītiju krūms. - Tikai, saprotiet, visam, ko teikšu, jāpaliek starp mums... Mans stāvoklis sabiedrībā...

 - Tātad, ja pulkstenis, auskars un gredzens pieder tās nakts baisā šova dalībniekam Dāvidam Rolmanam, kuram palaimējās noķert lodi, tad atliek viens ļoti nepatīkams secinājums – tas tur, lielajā grāpī, pilnīgi noteikti ir viņš, - Grīslis drūmi noteica.
    - Laulību gredzena iekšpusē ir burti DR & ES, 31.03.20XX, - Egons uzspraudis uz galvas zilibaltas gaismas ciklopaci, ar lupu pētīja sīko priekšmetu. - Ja es pareizi atminos, tieši tajā naktī Mežāju baznīcas drupās notika melnās kāzas, uz kuru nobeigumu Gunis jūs visus izsauca, taču bija jau par vēlu. Līzbetei toreiz izrādījās taisnība, kad viņa brīdināja – nebūs labi, tur kaut kas nav tīrs. Beigts brūtgāns patiešām nav gluži normāla parādība...
    - Galvenais, ka otrā rītā tur vairs nebija ne smakas ne no svecēm, ne ziediem, ne asinīm, - jaunais inspektors Gunārs Kalniņš sašutis iesaucās. - Kad es par to centos ierunāties melnpiliešiem, viņi uz mani skatījās kā uz tādu pajoliņu. Bet redz, kā!
    - Pēc tam par šīm “jocīgajām kāzām” pastāstīja televīzijas izklaides ziņās, ne ar vārda nepieminot traģēdiju, tikai reklamējot jauno šovu “Vai tu tā vari?”, - bilda ģenerālis. - Cik zinu, jau nofilmētas četras, nē, pagaidām trīs sērijas. Viņi filmē svētdienās, rāda nākamās piektdienas vakarā, ar atkārtojumu sestdienā. Tātad ceturto filmēs rīt, bet rādīs piektdien.
    - Kārļonkul, tu taču neteiksi, ka skaties tādas muļķības? - Egons Dambergs pacēla pārsteigtu skatienu no pierādījumu galda.
    - Hmm... Nav jau gluži tā, ka skatītos, bet, pa māju rosoties, ar pusaci pasekoju,kas notiek pasaulē. Raugi, mani samulsināja tās reklāmas – klārē to un šo, bet ne ar pušplēsta vārda par notikušo slepkavību. Vai varbūt negadījumu. Bet es varu zvērēt – līķis bija īsts!
    - Patiešām bija. Es nobildēju, nofilmēju un paņēmu asins paraugus, - piebilda Gunāriņš.

* * *

 Berghofa, Austrija
Maija sākums

 – Līzbet, tev bija taisnība – tas frīku šovs nebeidzās labi! – izvilcis Annu Elizabeti vakara pastaigā pa Berghofas seno parku, Kārlis ierunājās.
    Viņi jau gandrīz trīs nedēļas bija šeit, Austrijā, Bergu dzimtas rezidencē. Kārlim viss bija jauns un nezināms, un viņš ar milzu entuziasmu nodevās prāvās ēkas izpētei.
    Anna Elizabete turpretī bija tāda kā vienaldzīga, kā saskumusi, kā nogurusi un neizgulējusies. Uzturējās gandrīz tikai savā istabā, pētīja vecās Leontīnes atstātos papīrus, rakās pa viņas apjomīgo grāmatu un dokumentu skapi, bet reizēm uz ilgu laiku pazuda slepenajā arhīva istabiņā. Ko viņa tur darīja, kas zina. Anna nevienam nestāstīja.
    Dārgie vecāki kopā ar komisāru Kraftigu bija aizbraukuši uz Grācu, uz savām mājām, arī vecā baronese fon Bergabija ļāvusies pierunāties vispirms paviesoties pie profesoriem Rožkalniem-Bergiem, bet pēc tam kopā ar advokātu Leo Veismilleru apciemot Vīni – izbaudīt operu, paklaiņot pa bulvāriem un kafejnīcām, apmeklēt muzejus... vienvārdsakot, mirkli izbaudīt atpūtu labā sabiedrībā.
    “Kas zina, vai vēl kādreiz šurp atgriezīšos,” bija noteikusi Anna Roze, izsaucot veselu protestu lavīnu no līdzbraucēju puses. Sirmais advokāts kungs neteica neko, tikai dusmīgi sakremšķinājās. Viņam tādas runas nepatika.
    - Par kādiem frīkiem tu runā? - Anna Elizabete, lēni soļodama pa tumšegļu aleju un ar pusaci vērodama Grāfu, miegaini atvaicāja.
    - Nu, par to nakti Mežāju baznīcā. Izrādās, tur tomēr viss bija īsts – gan nošautais, gan asinis, gan aizbēgušie liecinieki. Mūsējie šobrīd atspērušies peras ar izmeklēšanu Melnpilī: Lielās Talkas zupas katlā atrasts vīriešu laulības gredzens ar gravējumiem, sudraba auskars – arī vīriešu, nu, un viltots baltmetāla rokas pulkstenis Rolex...
    - ... kāds tovakar bija uz rokas slepkavības upurim - oligarha Rolmana dēlam Dāvidam, vai ne? Es vēl toreiz paironizēju – vai tad tiešām papucītis nevarēja vienīgajam dēlam uzdāvināt īstu roleksu, ka miljonu mantiniekam jāstaigā ar lētu pakaļdarinājumu.
    - Malacīte, visu atceries! - Kārlis pasmaidīja. - Bet nu klausies tālāk pasaciņu. Lielo Talku vadīja mūsu draugs Ģirts Melderis, viņš tēloja Krodzinieku un baroja talkas viesus. Un, iedomājies, – Melnpils galva Andis Poķis, nu, tas sīkais, āžveidīgais resnītis, ar zupas bļodu klēpī apsēdies gardi papusdienot, tajā atrod pulksteni un... kauliņus...
    - Cilvēka?! - Anna apstājās kā iemieta. - Rokas?!
    - Rokas, jā. Smalkos delnas un pirkstu kauliņus. Protams, sekoja kliegšana, brēkšana, policisti no Melnpils, policisti no Rīgas, eksperti no visām vietām, brīdinājumi ātrajiem par iespējamu masu saindēšanos ar nekvalitatīvu gaļu, nopratināšanu un ekspertīžu kaudzes, bet viss pa tukšo. Nekā vērā ņemama, neviena pavediena, neviena liecinieka.
    - Vai... tajā katlā bija tikai roka vai arī viss... - jautājums nevēlās pār lūpām.
    - Nē, viss tur nebija. Ne galvas, ne kāju, ne rumpja. Tikai abas rokas. Pārbaudot katla saturu, eksperti atrada gandrīz pilnu abu cilvēka augšējo esktremitāšu komplektu, trūka vien dažu sīku kauliņu. Interesanti, acīmredzot kāds talcinieks, zupīti ēdot, nav pievērsis tam uzmanību un kauliņus vienkārši izmetis. Egona puiši pārmeklēja parku krustu šķērsu, izraka apkaimes konteinerus un talkas atkritumu maisus, bet nekā neatrada. Situāciju apgrūtināja ugunskuri – tur todien vairakās vietās tika dedzināti kritušie zari...
    - Nu, Kārlīt, tā tik bija pasaka! Pēc kaut kā tāda es vairs zupu neēdīšu, Vallija varēs pati strēbt savus kulinārijas brīnumus, - Anna Elizabete nodrebinājās. - Starp citu, vai tu...
    Grāfs draudīgi un skaļi ierējās un pazuda ceļmalas krūmos.

 - Kas tad nu, pie visiem velniem? - Kārlis, manāmi satrūcies, izvilka no azotes pēdējā laikā arvien līdzi nesāto Berettu un noklikšķināja aizslēgu. Viņi atradās parka lielā loka viduspunktā – vienāds attālums uz abiem galiem. - Turies manā aizsegā. Un aši uz māju!
    - Bet Grāfs? - Anna raizējās.
    - Viņš ir gudrāks par mums abiem. Viktora skola! Nu, ašā riksī!
    Pusskriešus krēslā pārvietoties pa tumšiem parka celiņiem vāji zināmā apvidū, nudien, nav tā jaukākā nodarbe, un Berghofas namu abi sasniedza galīgi aizelsušies. Verot ārdurvis, Annai gar kājām iešmauca Grāfs, kaut ko cieši sagrābis zobos.
    - Rādi, sunīt, kas tev tur ir! - Anna labināja gudro dzīvnieku, taču suns, pēkšņi pārvērties, kāpās atpakaļ un dusmīgi rūca, it kā brīdinot neaiztikt.
    Kārlis, stingrā balsī nokomandējis – sēdēt! -, notupās viņam līdzās. Nekustējās, rokas nestaipīja, tikai vērīgi skatījās. Tad, klusi noteicis – fu, met zemē! - atkāpās.
    Brīdi padomājis, Grāfs atslābināja žokļus, nešļava nokrita uz grīdas un iepīkstējās.

 Maiss. Slapjš lupatu maiss, kam ar dzeltenu zīda lentīti aizsiets gals, bet maisā divi melni kaķēni. Jau paprāvi, actiņas atvērušās. Izmirkuši, nosaluši.
    - Kāds maita mēģinājis viņus noslīcināt. Rau, Grāfam slapjas ķepas, bet lietus šajās dienās nav bijis. Līzbet, tu varēsi par viņiem parūpēties? Mēs aizskriesim vēlreiz līdz tai pašai vietai, varbūt tur ir arī kaķu mamma? Bet tu – ieslēdzies! - Kārlis sarosījās un, uzsvilpis Grāfam, ieroci no rokām neizlaidis, izjoņoja pa durvīm.
    - ... nu, mani mazie draugi, ko mēs tagad darīsim? - Anna uzmanīgi pacēla slapjo nešļavu un nesa uz savu istabu. Tur vismaz silts kamīns un vannas istabā fēns...
    Pēc brītiņa abi kaķu bērni, izsusinātiem kažociņiem, apčubināti un silti sasegti, gulēja rokdarbu groziņā pie kamīna, bet Anna Elizabete planšetē meklēja ziņas par mazu kaķēnu ēdināšanu. Protams, mājas virtuvē nekā piemērota nebija, varbūt vienīgi piens, bet vai tik maziņiem ko tādu var dot? Varbūt atšķaidīt Grāfa gaļas konservus vieglā zupītē? Bet vai šie knipuči mācēs paši ēst? Modināt Valliju un prasīt viņai Anna nevēlējās.

 Vispār pēdējās nedēļas laikā viņa uz paveco Grāsu pāri bija sākusi raudzīties ar pieaugošām aizdomām. Viņi kaut kur gāja un nāca, neko nedz teica, nedz stāstīja, par atļaujas prasīšanu pat nerunājot, lai gan formāli, kopš Annas Elizabetes, Kārļa un pārējo Bergu ļaužu parādīšanās Berghofā, veco Grāsu patvaldībai bija pienācis gals – līdz ar Leontīnes pusmazdēla Martina bezvēsts pazušanu, pēdējais testaments vairs nebija spēkā, un nu par Berghofas mantiniekiem bija kļuvuši Latvijas Bergi.
    Pirmajās dienās tas bija radījis ļoti saspīlētu un draudīgu gaisotni.
    Grāsiem sevišķi nepatika Annas Elizabetes atgriešanās – acīmredzot viņi vēl labi atcerējās Annas lomu Leontīnes slepkavības lietas izmeklēšanā, Grāsu meitas Nanijas vainas pierādīšanu un ģimenes netīrās veļas izlikšanu vispārējai apskatei.
    Un tagad šī... būs viņu saimniece, kas jāklausa, jāgodā un jāaptekalē...
    Kamēr Annas Elizabetes vecāki un vecā baronese vēl bija uz vietas Berghofā, Grāsi uzvedās piekljīgi un goddevīgi, taču, pietika viņiem aizbraukt un Annai ar Kārli palikt muižā diviem vien, kā sākās visādas nejaucības, no kurām piededzināta putra, sasālīta kafija un sagruzdušas vakariņas bija mazākais ļaunums.
    Telpas netīras, celiņi neslaucīti, ledusskapī un pieliekamajā – gandrīz nekā.
    No Leontīnes atstātā konta saimniecības uzturēšanai strauji kusa nauda – par to Annu bija brīdinājis jau Veismillers. Savukart Kārlis pamanīja, ka no mājas sākuši pazust neliela izmēra mākslas priekšmeti, protams, senlaicīgi.

Pēdīgi Annai Elizabetei pietika – izsaukusi abus Grāsus uz kabinetu, viņa teica:
    - Tā kā mani nesaista jūsu iepriekšējās saimnieces Leontīnes fon Vulfas-Bergas jums dotais solījums par mūža maizi un pajumti, un tā kā jūs abi darāt visu, lai mūsu dzīvi šeit padarītu par elli, es jums uzsaku - gan darbu, gan dzīves vietu. Jums abiem ir laiks līdz pirmdienai, kad šeit ieradīsies jaunais muižas pārvaldnieks un arī pārējais personāls. Ja nevēlaties dzīvot mierā un saskaņā – lai notiek! Turpmāk par savu iztiku un dzīves vietu varēsiet rūpēties paši. Pieejas Leontīnes atstātajam saimniecības kontam jums vairs nav – bankai dots rīkojums nevienam no jums vairs neizsniegt ne centa. Bet par pēdējo mēnešu laikā iztērētajiem divdesmit tūkstošiem eiro līdz vakaram gaidu sīku atskaiti. Citādi jums nāksies skaidroties ar komisāru Kraftigu, bet viņam pēdējā laikā strauji pasliktinājusies humora izjūta, un daudzus jokus viņš vairs nesaprot.
    - T-tu... - caur zobiem indīgi kā odze nošņāca Vallija, bet vecais Grāss viņu sagrāba zem elkoņa un ar stumšanu izstūma laukā.
    - Nu gan ir čūsku bedre, brīnums, ka vecā Leontīne spēja nodzīvot līdz saviem gadiem un šie viņu nenobeidza jau agrāk, - Anna Elizabete nodrebinājās.
    - Ko mēs zinām – varbūt mēģināja, taču nesanāca? - Kārlim pēc šīs sirsnīgās sarunas pēkšņi ļoti sagribējās uz mājām, uz Pūču salu, uz Mežājiem, uz mazo doktorāta kambarīti, pie Ievas. Taču Annu vienu pamest nedrīkstēja, vismaz ne tagad.
    Pie durvīm pieklauvēja un kabinetā nodurtu galvu, bikli ienāca vecais dārznieks Grāss.
    - Lūdzami atvainojiet mūs... Mana sieva un es... mēs joprojām neesam attapušies pēc Nanijas nāves un Martina pazušanas. Un tagad šīs pārmaiņas – tās nāk tik pēkšņi. Lūdzu, nedusmojieties, nekas tāds vairs neatkārtosies. Mēs... kārtīgi darīsim savu darbu, un arī naudu mums nevajag, pietiek ar pensijām, ko saņemam. Tikai ļaujiet mums te palikt, ļoti lūdzu, labi, fon Bergas kundze?
    Pirmo reizi kāds Annu Elizabeti uzrunāja par fon Bergu, un viņai tas ļoti nepatika.
    Tikpat ļoti, cik ļoti negribējās piekāpties, taču Kārlis zem galda uzmina uz kājas, un Anna izdzirdēja sevi sakām: - Labi. Pēc mēneša mēs atgriezīsimies pie šīs sarunas.
    - Bet.. jaunais pārvaldnieks...? - Grāss gaidās burtiski vibrēja.
    - Viņa ierašanos netiek atcelta. Mums attiecībā uz muižu ir savi plāni.
    - Kādi, ja drīkst vaicāt? - dārznieks bija kļuvis pieglaimīgi laipns.
    - Atvainojiet Jana kungs, tas neattiecas ne uz jums, ne jūsu dzīvesbiedri. Tagad gan – arlabvakaru. Ejiet un atpūtieties, bet rīt, lūdzu, sakopiet mājas apkaimi.

 - Tu gan esi bargā kundze, - Kārlis beidzot izpūta aizturēto elpu.
    - Vai ne, - Anna noņurdēja. - Domā, man baigi patīk? Pēc Pūču Mājas siltās omulības te ir īstas kapenes. Bet naktī vispār – tā vien šķiet, ka pa istabu kāds šļūkā šurpu turpu, šurpu turpu. Pat Grāfs vairs neguļ man uz kājām, bet piespiedies cieši blakus. Tev tavā guļamkambarī viss mierīgi?
    - It kā būtu. Ja nu vienīgi...
    - Kas? - Anna saausījās.
    - Tu pieminēji soļus.... Es arī kaut ko tādu dzirdēju. Ne katru nakti, ar pārtraukumiem. Turklāt – soļi ir atšķirīgi. Ir vieglāki – it kā piederētu sievietei vai jaunam cilvēkam, un ir smagāki – it kā kāpējs būtu vecs, slims vai ļoti resns kunkucis. Taču, cik zinu, te neviena tāda atbilstoša nav, un tici - es esmu izlodājis gandrīz visas muižas telpas.
    - Gandrīz – ir īstais vārds, - Anna pasmaidīja. - Atceries Vec-Vilkus.
    - Mja. Līzbet, tu tiešām proti iedvesmot un mierināt, - Kārlis sadrūmis norūca.
    Vecākiem un mājās palikušajiem viņi vienojās neko nestāstīt.

 ...un nu viņai vajadzēja kaķbarību maziem kaķēniņiem. Tagad un tūlīt. Kaut kriksīti.
    Rīt aizbrauks līdz Grācas supermārketam, tur ir zoo nodaļa, sapirks visu vajadzīgo – gan barību, gan guļvietu, gan tualeti. Būs labi.
    Tagad galvenais – lai mazie piebāž punčus un mierīgi pārlaiž šo nakti.

 Klusi iedūcās Annas Elizabetes mobilais telefons. Komisārs Kraftigs.
    - Līzbet, ar jums viss kārtībā?
    - Komisār... kā jūs? Ak, jā, paldies, viss ir labi.
    - Jūs varbūt esat laba aktrise, Anna Elziabete, tikai ne šovakar. Es pēc jūsu balss dzirdu, ka Berghofā kaut kas atgadījies. Taisnība?
    - J-jā... - Anna ātri izstāstīja par šīvakara baiso atradumu un to, ka Kārlis ar Grāfu gandrīz jau melnā naktī aizskrējuši meklēt varbūt vēl dzīvo kaķu māti.
    - Nevarējāt piezvanīt, es būtu atbraucis palīgā?! - Kraftigs pukojās. - Un nu?
    - Un nu... man... mums vajag barību kaķēniem, - viņa žēli iesaucās.
    - Būšu pēc pusstundas ar barību visiem, gaidiet! - komisārs atvienojās.

 Anna Elizabete atviegloti nopūtās.
     Labi, ka vinš piezvanīja, un labi, ka brauc šurp. Šīs katakombas biedēja, nomāca un, šķita, pamazām izsūca dzīvību. Ar katru dienu viņa kļuva arvien miegaināka, apātiskāka un gurdenāka – it kā būtu piemetusies “bālo grēfieņu” kaite – slinkums apvienojumā ar mazasinību un pazeminātu asinsspiedienu. Bet tā taču nevar būt! Ar viņas veselību viss vienmēr bijis vislabākajā kārtībā, vismaz nekā nopietnāka par saaukstēšanos vai ilgāku neizgulēšanos nav bijis. Ā, nu labi, viens ģībonis pārbīļa dēļ. Bet tas arī viss. Tacu šovakar, ejot pastaigā, kājas bija pinušās un vijušās kā pātagas, tāpēc arī viņi tik lēni tika uz priekšu. Labi, ka Kārlis, stāstīdams par notikumiem mājās, nebija neko pamanījis...

 ...tovakar viņi trijatā ilgi sēdēja Annas Elizabetes istabā pie omulīgi degoša kamīna, noraudzīdamies abos apaļajos bambāļos, kuri piebāzuši vēderiņus, susuļoja groziņā, nenieka nebēdājot par lielo, ļauno pasauli un to maitas gabalu, kurš viņu māmiņai – skaistai, viscaur melnai kaķenītei - apsējis ap kaklu dzeltenu zīda lenti ar pusķieģeli un noslīcinājis parka dīķītī.
    - Sauksim viņus par Maksu un Moricu, un lai šiem melnīšiem ar baltajiem krādziņiem laimīgs mūžs un daudz nerātnību! - komisārs Kraftigs pieskandināja Annas vīna glāzei.
    Kārlis, kā parasti, dzēra tikai sulu.
    Viņi bija sarīkojuši mazas, improvizētas vakariņas turpat guļamistabā, iebarikādējušies un pēc neilgām pārdomām Anna ar Kārli izstāstīja Kraftigam pēdējo dienu notikumus.
    - Oho, es nezināju, ka nonācis tik tālu. Mēs viņus novērojam iztālēm, bet jūsu ierašanās acīmredzot to lapseņu pūzni sakustinajusi. Jūs darījāt pareizi, Anna, nodemonstrējot savu mugurkaulu, taču nu jums vajadzētu būt divkārt piesardzīgai. Manuprāt, būs labāk, ja jūs abi dosieties uz Grācu pie profesoriem. Vai arī... vai arī man šeit jānorīko postenis.
    - Jūs tiešām domājat, ka ir tik traki? - Anna viegli pasmaidīja. Viņa bija ļoti bāla.
    - Ja jūs abi naktīs dzirdat soļus, tad mani ļoti interesē, vai tās ir tikai jūsu personīgās halucinācijas, vai arī es drīkstu piedalīties muižas mantinieku izklaidēs, - komisārs atjokoja. - Anna, saprotiet pareizi, jūsu paziņojums par plāniem muižas sakarā ir kā bumba ar laika degli. Ja viņiem, kā jūs toreiz Mežājos minējāt, patiešām ir saistība ar to sektu, un ja tai ir plāni šīs muižas sakarā, tad jūsu abu atrašanās šeit, nē, jūsu abu atrašanās šeit dzīviem un veseliem viņiem ir galīgi neizdevīga.
    Tajā brīdī Anna Elizabete klusi noslīga uz grīdas. Otrā bezsamaņa viņas mūžā.

* * *

Mežāji, Pūču Māja
Maija pirmā nedēļas nogale

 - Te šodien bija Rolmans, - ģenerālis Bass, pīpīti kūpinādams, pūta dūmus kamīnā.
    - Un ko? - Dambergs virpināja rokās karotīti.
    - Pieprasīja atrast un sodīt viņa dēla slepkavu. Ja ne, viņš to izdarīšot pats.
    - Lai dara.
    - Viņš uzskata, ka slepkava ir Ella Saltā, Dāvida jaunā sieva, nu, tā pati čerkstošā dziedātaja Frostie, kurai skropstas arvien pieķepētas ar visādiem spīguļiem.
    - Vai tad viņi negrasījās apprecēties un bēgt uz Bangkoku? - ievaicājās Grīslis.
    - Nuja, tikai nabaga Davids ļāvās nošauties. Bet Frostie pagājušajā svētdienā izlidoja no gaisa balona, kurā notika šova “Vai tu tā vari?” filmēšana. Viņas lidojums ir nofilmēts, balona grozā atradās astoņi cilvēki, ieskaitot operatoru, un neviens neko nav pamanījis, neviens neko nezina. Stāsta beigas, - ģenerālis izdauzīja pelnus kamīnā.
    - Va vells, kur tu šito grābi? - karotīte nodžinkstēja uz galda.
    - Mazs putniņš pačirpstēja.
    - Ak tā.
    - Tā gan. Turklāt interesanti – Ella faktiski jau bija Dāvida mantiniece ar vairākiem miljoniem dažādās bankās; dažas dienas pirms laulībām viņi bija parakstījuši savstarpējas labo nodomu vienošanās – ja nu gadījumā ar mīļoto dzīvesbiedru kas atgadās.
    - Cik brīnišķīgas jūtas – miljonārs un plikadīda, - Dambergs pavīpsnāja.
    - Toties ar pagātni un mantojumu... Ellai ir bērns, - Bass aprauti noteica.
    - Bļāviens! Un citi tuvinieki? - Egona balsī ieskanējās līdzjūtība.
    - Ir tā, kā tu saki, - vecais policists plūkāja uzaci. - Neviena. Vienīgā cerība uz Rolmanu. Ja izrādīsies, ka bērns ir no Dāvida. Kas, protams, tā var nebūt...
    - Un ko tu tagad darīsi, Kārļonkul? - Juris Grīslis pavaicāja. - Vai Miks to zina?
    - Hmm... Atbilde uz pirmo jautājumu – zvanīšu Līzbetei, sen neesmu dzirdējis viņas balsi. Uz otro – nē, nezina. Man šī informācija atnāca pilnīgi no citas puses.
    - Kārļonkul... pasveicini viņu... no mums, ja? - Grīslis viltīgi pasmaidīja.
    - Klau, piezvanīsim viņai visi kopā, o, būs luste! Vismaz kas labs šajā spokainajā dienā.

Taču Annas telefons neatbildēja. Arī pēc desmitā un divdesmitā izsaukuma ne.
    Tur kaut kas nebija labi!
    Ģenerālis metās zvanīt Mazajam Kārlim. Egons – komisāram Kraftigam.
    Anna Elizabete jau piekto dienu atradās Grācas slimnīcā. Aizdomas par ļoti smagu saindēšanos, tikai vēl nav skaidrs, ar ko. Komisārs Kraftigs pārmaiņus ar Kārli un Annas tēvu dežurē pie viņas gultas. Annas māte un vecā baronese nav informētas.
    Berghofā izvietots policijas postenis, advokāts Vesimillers spļauj ugunis.
    - Nevajadzēja viņus turp laist. Ka tik nu neatgadās vēl kaut kas...
    - Kādam no mums jābrauc uz Austriju, - ģenerālis nopietni noteica un cieši paraudzījās Dambergā. - Egu, kā tev ar vācu valodu?

 Grāmata iznāks 2020. gada martā-aprīlī.