Viņš
   Dārdoņa. Skaļa, metāliska dārdoņa un kaucieni, it kā simts velnu vienlaikus vilktu pa bruģi vagoneti ar tukšām tējkannām un vēl dziedātu. Tā varētu skanēt elles lielskunga orķestra mēģinājums.
   Ak, kungs tētīt, cik šķībi! Viņš, īgni ņurdot, pamodās. Tieši laikā, lai pamanītu no tikko piestājušā piepilsētas vilciena izkāpjam trīs cilvēkus. Divi drūmi, mataini čaļi bija apkrāvušies statīviem, kastēm un bezformīgām somām, trešais – kā rādījās, tīri glīts, pinkains meitietis cauros džinsos – stiepa pajukušu tašiņu ar videokasetēm.
   - Atvainojiet, kā nokļūt Studentu pils viesnīcā? Mums tur... filmēšana, - meitietis pieklājīgi pavaicāja.
   - Tak liec cilvēkam mieru, vai neredzi – viņš pavisam flaks! Ejam! Paši atradīsim! - čaļi nosmējās un aizsoļoja.
   Nepareizajā virzienā.
   - E-es jūs pavadīšu, - viņš nesekmīgi centās pieslieties sēdus. - Es... man tur šovakar... spēle...
   Ak, kungs tētīt, ko tie velli vakar piejauca dzērieniem?

 Viņa
   Un kas lika braukt ar pirmo? Pagaidītu elektrovilcienu, ietaupītos bungādiņas. Bet nē, tikuši brīvībā no studijas prožektoru tveices, puikas kā sasviluši – braucam no rīta! Paklaiņāsim, nopeldēsimies, izgulēsimies. Tad uz filmēšanu!
   Dīzeļa mašīnists darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai pasažieri agrajā rītā nejustos vientuļi un, pasarg dies!, neiemigtu. Citādi aizbrauks garām un Jelgavas vietā nonāks Mažeiķos. Tuvojoties simtgadīgajai Jelgavas stacijai, viņš no vilciena bremzēm izvilināja visu kritušo dvēseļu gaudas pirms nonākšanas mūžīgajos elles uguņos – klandoņa, gārdzoņa, bleķu žņerkstoņa mijās ar pārpasaulīgi garu kaucienu. Ja nu kāds vēl snauduļoja, tad šī skaņa varēja pamodināt mironi!
   Pusmiguši, apkrāvušies kā nastu nesēji ēzelīši, viņi aši izklumzāja uz perona. “Gribat uz festivālu? Brauciet! Tikai paši savā gaitā, studijas mašīnai beigusies tehniskā apskate!” Vai ne? Bet, kad svētdien būs jāaizbāž divstundu ēters, tad gan viņus atradīs un izraus i no vannas, i no siltas gultas!
   Nu, un kur tad ir tā Studentu pils, estrāde un viesnīca?
   Ja godīgi, viņa pirmo reizi bija mūžīgajā studentu pilsētā, un tie divi sprukstiņi arī neizskatījās īpaši zinošāki.
   Re, vietējais alkāniņš saldi snauduļo uz beņķīša, prasīs tam, gan jau zinās! Savādi, bet... kāpēc tik jaunam, glītam cilvēkam jāvalstās pa stacijas beņķīšiem? Un kāpēc zem soliņa mētājas elektroģitāra? Oho, Fender?!
   - Atvainojiet, kā nokļūt Studentu pils viesnīcā? Mums tur... filmēšana, - viņa pieklājīgi pavaicāja.
   Gulētājs pavēra vienu neticami zilu aci un kaut ko nesaprotamu noņurdēja...
   - Tak liec cilvēkam mieru, vai neredzi – viņš pavisam flaks! Ejam! Paši atradīsim! - abi viņas ceļabiedri, operators un gaismotājs, skaļi nosmējās un aizsoļoja.
   - Eu!!! E-es jūs pavadīšu, - gulētājs nesekmīgi centās pieslieties sēdus. - Es... man tur šovakar... spēle...

 * * *

    Viņš
   Jau rīts. Droši vien istabā ir auksti, bet zem segas tik patīkami silts. Atveru acis. Domās. Dabā tās vēl ir ciet.
   – Labrīt, saulīt! Kur tu visu laiku biji? – Jautāju, bet... Es to esmu tikai iedomājies.
   – Tepat... – viņa atbild tik klusi, ka šķiet – es to nedzirdu, tikai sajūtu. Viņa ieritinājusies segā, iespiedusies pie sienas. Nevar būt, ka es atkal esmu izpleties pa visu gultu!
   Neko nesaprotu. Visu laiku te neviena nebija! Vakar vakarā likos gulēt, kā parasti, viens. Palīdu zem aukstas segas, cenšoties to sasildīt, lai tā pēc tam sildītu mani. Bet no rīta...
   Tas noteikti ir sapnis. Bet... es taču esmu nomodā!
   Izstiepju roku, ar pirkstu galiem mēģinot pieskarties viņas vaigam. Pieskaros. Pirkstu gali dod ziņu, ka sasnieguši to, ko es redzu. Maiga āda, baltrozā vaigs, kura tikko manāmajos, caurspīdīgajos matiņos rotaļājas saullēkta stari. Gulētājas mati pa nakti nez ko darījuši savā vaļā – izspūruši, bet vienalga skaisti.
   Viņa smaida. Acis ciet, bet viņa smaida. Kāds burvīgs rīts!
   Saudzīgi, lai nepazūd siltums, atloku segu tikai virs sevis un izrāpjos no gultas. Kas pirmais ārā no gultas, ķeras pie kafijas pagatavošanas. Normāli.

    Viņa
   Jau rīts. Vakar labi iekurināju, tomēr nakts sals māju ir kārtīgi apskāvis un ar savu elpu pārvērtis ledus pilī.
   Sega tik labi silda un uz sejas saulstariņi rotaļājas tā, it kā jau būtu klāt pavasaris, bet aiz loga ir ziema. Pēkšņi man izliekas, ka gultā neesmu viena...
   – Labrīt, saulīt! Kur tu visu laiku biji? – kāds jautā, bet... Laikam jau man tikai tā šķiet. Vakar, kad likos gulēt, gulta bija saklāta, un es ieritinājos segā pie sienas. Laikam sapņi izspēlējuši joku.
   Bet bija tik jauks sapnis: kāds ir... bija līdzās!
   Tāpēc arī atbildu: – Tepat... – un turpinu baudīt bezrūpīgo rītu. Jūtu, ka tūlīt aizmigšu. Blakus ir kāds, un tā ir tik patīkama sajūta.

    Viņš
   Ūdens jau uzvārījies, jāsameklē kafija, bet... Vai viņa kafiju dzer ar cukuru?
   Bet ja nu tas bijis tikai sapnis? Un, ja tas joprojām ir sapnis? Tā nevar būt! Es taču esmu pamodies un gatavoju kafiju. Divas krūzītes kafijas, starp citu!
   Ar pustukšu krūzi rokās pieeju pie istabas durvīm un klusi tās paveru...

    Viņa
   Pamostos no tā, ka durvis atveras. Laikam gudrais kaķis atkal uz krēsla uzlēcis, rokturi nospiedis un ticis istabā.
   Jāceļas. Ir vēsi, sameklēju biezo pidžamu un eju uzlikt vārīties ūdeni. Kafija iet uz beigām... Cukurs beidzās jau vakar. Negribējās nekur kustēties, vēl nodomāju – kur nu tādā salā cukura dēļ iet uz veikalu. Labi, šodien nopirkšu.
   Taisu kafiju. Bet pēkšņi atceros sapni. Kļūst jocīgi. Šķiet, ka viņš vēl ir istabā un atrodas gultā. Paņemu kafijas krūzi un tuvojos puspievērtajām durvīm. Neticami, ka es to daru, bet kaut kas liek man to darīt. Tomēr esmu pavirši saņēmusi krūzi tikai divos pirkstos, aizķeros aiz durvju roktura, krūze izslīd no pirkstiem un nokrīt uz grīdas...

    Viņš
   Kamēr uzmanīgi veru vaļā durvis, rokturis aizķer krūzi, tā izkrīt man no rokām un, karotītei džinkstot, ar blīkšķi nokrīt zemē, saplīst un izlīst... Bet es taču kafiju tā arī neuztaisīju! Kopā ar ūdeni pa grīdu lēni izplūst neizmaisīts cukurs.
   Sadusmojies par savu paviršību, atrauju vaļā durvis, un mans skatiens ieurbjas gultā – tur nav nekā!

    Viņa
   Krūze saplīsusi, taču grīda sausa. Bet es labi atceros, ka pagatavoju kafiju. Apjukumā atrauju durvis un skatos uz gultas pusi. Nu, protams, tur neviena nav!

   Viņš
   Sapnis bija patīkams. Bet varbūt sapnis ir tagad?
   Un ja nu brīdī, kad tu domā, ka tā nevar būt, kaut kur kaut kas notiek tieši tāpat, taču arī tur domā, ka tā nevar būt? Bet viss var būt jau no brīža, kad to pieļaujam.

   Grāmata iznāca 2020. gada vasarā.