Ar labiem nodomiem...

Viedi ironisko teicienu “ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli”, pilnīgi noteikti, zināja jau mūsu pirmais sugasbrālis Ādams – katrā ziņā, labā un ļaunā atzīšanas ābolā iekodušam un no paradīzes izraidītam, viņam nekas cits neatlika kā sūri grūši nopūsties. Ko teica vai nodomāja Ieva, ko – kuplajā lapotnē paslēpusies čūska-manipulētāja? Kas to vairs pateiks? Varbūt Ieva gādāja, lai vīram tiek vitamīni? Varbūt čūskai bija apnikuši ar rozā brillēm un klapēm uz acīm staigājošie, saldi dūdojošie divkājaiņi un viņa gribēja tos iemācīt (piespiest) domāt – beidzot?! Kas zina. Bet sanāca tā, kā sanāca – ābols apēsts, jēgas nekādas, bet domāt ļautiņi tā arī neiemācījās.

 Šīs grāmatas tapšanas laiks sakrita ar vairākiem karstiem un it kā pat aktuāliem procesiem, kas pamatīgi saviļņoja mūsu salīdzinoši miermīlīgās sabiedrības rāmā dīķīša gludo virsmu. Dažu amatpersonu atkāpšanās, dažu citu savstarpējo attiecību skaidrošana visiem iespējamajiem līdzekļiem; melu detektors kā (vadības līmeņa) darbinieku atlases instruments; gaidāmā novadu robežu pārbīde, krēslu dalīšana un simtgalvu pūķa izlolotā kārtējā nodokļu reforma, kas mazajiem draud atņemt pēdējo; starptautiskas tiesas prāvas ar nokavējuma asti un piāristu inspirētas pilsonisko protestu vētras – idejas vārdā, protams, kam seko aizdomīgi ātrs bezvējš un intereses atslābums; zaļā domāšana, ekofašisti, vīrusi, baciļi un gājputni... Viss vienā čupā – viena ziņa svarīgāka par otru, un tu vienkārši nedrīksti tās ignorēt!

 Tev diendienā kliedz, bļauj, čukst, šņāc, midžina un zibina - ausīs, acīs un sajūtās. Tev lien prātā un dvēselē. Tā, ka vienā brīdī visa ir daudz par daudz, un tu gribi tikai vienu – prom no visa! Ja ne pavisam, tad uz ļoti ilgu laiku. Jo apriebusies šī bezatbildība. Kāpēc no vieniem prasa divkārt un trīskārt pāri viņu spēkiem, kamēr citi mierīgi atļaujas to pašu vienu nopūdelēt, jo, raugi, aizbildinājumi taču vienmēr atradīsies, un lētticīgie (ieinteresētie?) diemžēl arī.

Šī psiholoģiskā detektīva centrālā tēmā – Slazds.
     Justies kā slazdā, būt slazdā... Viņš mani notvēra savos slazdos... Es iekritu viņa / viņas slazdā... Esmu sapinusies savās domās un sajūtās kā cilpās un vairs netieku laukā no slazda... Tie bija ilgi un rūpīgi pīti slazdi, kas pēdīgi sagaidīja savu upuri... Tikai neiekrīti slazdos!
      Skan pazīstami?
      Rakstot šo grāmatu, sociālajos tīklos iniciēju tādu kā aptauju - vai, kad un kādu iemeslu dēļ cilvēks jūtas (var justies) kā slazdā? Un, ziniet, visas atbildes savā poētiski krāšņajā dzīves situāciju daudzveidībā tomēr bija ārkārtīgi vienādas, proti, lai kādā slazdā mēs būtu / nebūtu iekļuvuši, mums, pirmkārt, bija iespēja tajā nenonākt (skan neglaimojoši, vai ne?), un, otrkārt, joprojām ir iespēja no tā izkļūt. Tā vai citādi. Jautājums tikai par cenu, ko esam gatavi maksāt par savu brīvību – ķermenisko, garīgo, dvēselisko. Vai par savu dzīvību – jo nereti tieši tā ir slazdā būšanas un no slazda izkļūšanas cena.
      Mūsu slazdi var būt dažādi – no neizpaužamiem pagātnes noslēpumiem un citu iepotētas vainas apziņas līdz smacējošam kaunam par kaut ko šķietami nebūtisku; no kaprīzēm “es gribu” un “man vajag” līdz smagiem iekšējiem konfliktiem, kad pienākums un ambīcijas draud iznīcināt paša dzīvi. Un tā tālāk...
      Visizsmalcinātākos un visviltīgākos slazdus sev uzbūvējam mēs paši - ar savu nespēju pateikt "nē", neprasmi izvērtēt prioritātes, neticību saviem spēkiem un veco grabažu žēlošanu, gadiem velkot līdzi jau sākotnēji neveiksmei nolemtas attiecības, padevīgu peldēšanu pa straumi, negribot pat nedaudz piepūlēties, lai izkļūtu krastā...
      Un tad nāk kāds, kurš nav ar mieru pacelt ķepiņas un padoties. Nē, viņš drīzāk gatavs nograuzt sev ķepu, taču tikt brīvībā – kaut arī būtu jāmirst no asiņu zuduma... Vai arī viņš atiež zobus un izlaiž nagus: vislabākā aizsardzība ir uzbrukums. Jo viņam vairs nav ko zaudēt. Un tad lai Dievs žēlīgs tiem, kuri viņam darījuši pāri!
      Tajā pašā laikā psihologi uzskata: viss – slazdus ieskaitot! - atkarīgs tikai un vienīgi no paša cilvēka - viņa domāšanas, dzīves uztveres un humora izjūtas. Kas vienam slazds, citam tikai vieglāk vai grūtāk pārvarams šķērslis. Bet būšana slazdā drīzāk norāda uz manipulatora klātbūtni un ļaušanos manipulēšanai: cilvēkam iestāstīts darīt kaut ko tādu, kas rada cēloni nelabvēlīgām sekām, kuru labošana rada atkal jaunu cēloni vēl nelāgākām sekām... Upuris nonāk apburtajā aplī, pūloties izlabot to, ko pastrādājis manipulācijas (iejaukšanās no malas un īslaicīgas vai pakāpeniskas vērtību nojaukšanas) rezultātā.
     Atkarība un līdzatkarība, dzīve ar nemīlamu partneri bērnu dēļ, iedomu sprosts – vēlamais pret esošo, nevienlīdzīga un toksiska darba vide, naudas trūkums, patiesu jūtu trūkums, sagrauta pašcieņa un dominējoši kompleksi, mobings un bosings skolā, darbā un ģimenē, ticības krīze, visu piedodoša beznosacījuma mīlestība – tie ir slazdi.
     Precīzāk – viss, kam mēs paši atļaujam kļūt mums par slazdu!

Japāņu rakstnieks Jasunari Kavabata rakstīja: “Dzīve ir kā lidojums vienvietīgā lidmašīnā. Vari paļauties tikai uz sevi – ja kas notiks, neviens tev palīdzēt nespēs.” Tā gan. Tu pats – pilots un stūrmanis, tornis un dispečers, pats – lidmašīna. Un tikai tavā ziņā, vai lidmašīna paliks angārā, vai lepni pacelsies debesīs.

     Šajā romānā klātneesošā, bet nojaušamā gaišreģe Ursula jeb Madame Fossa, aizejot citā dimensijā, Annai Elizabetei atstāj mazu zīmīti: Tās nav beigas. Tas ir jauns sākums. Tad lai tā arī notiek! Lai ikvienas beigas, lai cik skumjas un pirmajā mirklī varbūt pat traģiskas, būtu sākums kaut kam jaunam, skaistam un brīnumainam!

Dace
2020. gada martā