Dace Judina - DĪVAINAIS LĪGOVAKARS (2012, 2016, 2021, Zv_ABC)

Sērijas Izmeklē Anna Elizabete 2. grāmata
Žanrs: psiholoģiski ironiskais detektīvs.
Darbības vieta un laiks: mūsdienu Latvija.

Nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes,
ir tikai laiks un mēs tajā.

Annas Elizabetes svētku aģentūra organizē grandiozu vasaras saulgriežu balli. Mežāju pagastā tādas nav bijis kopš pirmās Latvijas laikiem. Mežāju pagasta vadība, gatavojoties pašvaldību vēlēšanām, grib iepriecināt savus potenciālos vēlētājus, tāpēc nolēmusi sarīkot grandiozus svētkus. Pagasta kasē atrodas slēptās rezerves, uzstāties aicināti tautā iemīļoti viesmākslinieki - aktieri un mūziķi, pagasta vadība uzsauc arī cienastu – pīrāgus, plātsmaizes, sieru un milzīgu alus mucu. Lai visiem būtu jautri un pasākums izdotos, par spīti pagasta kultūras organizatores Sofijas protestiem, talkā aicināta arī Anna Elizabete Berga un viņas svētku aģentūra.

Mežāju iedzīvotāji ar nepacietību gaida svētkus - pat vairākas nedēļas iepriekš ciema veikalā ļaudis uzkavējas ilgāk nekā parasti, sačukstas, šuvēja un friziere raujas vaiga sviedros; vecie ļaudis aicina savus uz pilsētas akmeņiem dzīvojošos bērnus, mazbērnus un viņu draugus uz līgošanu Mežājos. Dzīve mutuļo – agrāk tik klusais pagasts pilnīgi pārvērties.

Annai Elizabetei pirmsjāņu dienas paiet īstā vāveres ritenī – ģenerālmēģinājuma dienas rītā viņas asistents Kārlis un labākais draugs Ģirts Melderis, zāli pļaudami, no zemes izrauj pusgadsimtu vecus kaulus un atrod apraktu lādi ar seniem dokumentiem, kas liecina – pirms septiņdesmit gadiem te izdarīti šausmīgi noziegumi. Līgo dienas priekšvakarā pie Annas Elizabetes Mežājos uz dzīvi ierodas Kārļa vecmāmiņa Anna Līze Saulīte ar rudo taksi Figaro, bet Annas draudzene redaktore Zane Zālīte, par spīti lauztajai kājai, saviem izdevumiem gatavo reportāžu par Jāņu dienu Mežājos.

Balle izdodas spoži – gan svētku izrāde un koncerts, gan degustācijas un konkursi, gan dziesmu kari un danči. Tikai Annai Neizdodas gūt nekādu skaidrību par atrastajiem dokumentiem - pagasta ļaudis par pagātni labprāt nerunā, lai nenotiek kāda nelaime... Bet ir jau par vēlu... Balles naktī - neilgi pēc pusnakts - bez vēsts pazūd Annas draudzene Zane Zāīte, bet nākamajā dienā tiek nogalināts pagasta šoferis Antons un aplaupīts ciema veikals.

Vecākie mežājnieki ir uztraukti – tā jau reiz ir bijis... vēsture atkārtojas... atkal pazūd cilvēki... gaidāmas nelaimes... būs vēl citi upuri. Taču vietējās varas pārstāvji uz notikušo nereaģē. Anna Elizabete ar draugiem – policijas majoru Miku Kaķīti un atvaļināto policijas ģenerāli Kārli Basu – uzsāk izmeklēšanu paši, un tā viņus aizved septiņdesmit gadu tālā pagātnē, atklājot asinis stindzinošu, zvērisku noziegumu ķēdi. Diemžēl senie noziegumi un nelietības turpinās arī šodien...

Priekšvārds

Romāna Dīvainais Līgovakars ideja radās 2011. gada vasarā, kad, ar domubiedriem strādājot pie vairākiem ar kultūru, vēsturi un senatni saistītiem projektiem, sastapāmies ar pārsteidzošiem notikumiem un cilvēkiem - labiem, gaišiem, sirds skaidriem un mīlošiem. Vienkāršiem cilvēkiem, kuri nebaidījās izstāstīt savu stāstu. Varbūt - tikai atmiņu drumsliņu. Kripatiņu pie kripatiņas – veidojas attēls. Kā restaurējot senu fotogrāfiju.

Šis pats gads nesa arī nepatīkamus pārsteigumus – uzzinājām, ka savas zemes un tautas traģisko vēsturi „esam izdomājuši”, nekādas padomju okupācijas nav bijis, viss, ieskaitot izvešanas un etniskās tīrīšanas, noticis labprātīgi... Mūsu vidū joprojām daudz to, kuri šīs asiņainās lappuses no mācību grāmatām vislabprātāk izplēstu... Sekoja valodas referendums – paldies mums visiem, ka spējām nosargāt savu dzimto un vienīgo mātes valodu!

Rakstot šo grāmatu un rokoties dažādu materiālu kaudzēs, vairākkārt esmu izjutusi - tā jau reiz ir bijis.., vēsture atkārtojas... Ir pēdējais brīdis, lai attaptos! Mēs visi - nešķirojot ne pēc tautības, ne valodas vai reģionālās piederības. Mēs – kas dzīvojam šodien un šeit. Mēs dzīvojam vienās mājās, zem viena jumta... Taču ļaujot citiem mūs sarīdīt, ātri varam attapties turpat, kur bijām pirms septiņdesmit gadiem.

Sērijas IAE pirmā romāna Tase melnas kafijas atvēršanas dienā atvaļinātais policijas ģenerālis Aloizs Blonskis teica: „Ir labi, ka tu raksti par neģēļiem un viņu atmaskošanu. Taču vajag rakstīt arī par labiem cilvēkiem.” Tad nu es to daru.

Man vairākkārt jautāts - vai jūsu romānu varoņi ir dzīvi? Protams. Dzīvi, ļoti dzīvi. Viņi runā, ko domā. Dara to, ko vēlas. Iet, kurp vēlas nonākt. Jā, šis romāns ir izdoma. Fikcija, kas nepretendē uz absolūtu vēsturisko patiesību. Tajā pašā laikā – tajā iekausētas dzīvu cilvēku atmiņas, pārdomas, jūtas un sajūtas. Protams, mainīti vārdi, uzvārdi, notikumu vietas un laiki. Lielās laika līnijas ne. Tās izmainīt nevar, jo nevar izmainīt rētas, kas aizvilkušās, taču par sevi atgādina visu mūžu.

Aizvadītā gada laikā bieži esmu aicināta uz tikšanos ar lasītājiem. Ne reizi neesmu atteikusi. Man ir svarīga šī saikne dažādu paaudžu, acu skatienu un sirds pukstu līmenī. Paldies jums!

Es ļoti vēlos pateikt sirsnīgu paldies cilvēkiem, bez kuru laba vēlējumiem, ticības un uzmundrinājuma, bez kuru ieinteresētības un palīdzīgās rokas daudz kas nebūtu tā, kā ir: manai ģimenei – mammai Pārslai, Ritas tantei, Varim un Kristam; dakterei Andrai Rožkalnei, psihologam Jurim Blumbergam un tiesu psihiatrijas ekspertei Ilzei Veitnerei; trim draudzenēm – Zandai, Inetai un Antrai – , kurām varu zvanīt arī trijos naktī.

Pateicos romāna pirmo lasītāju grupai – Unai, divām Andrām, Sandrai, Initai, Laurai, Gintai, Robertam, Jurim, Jānim un Mārtiņam. Dziļa un patiesa atzinība izdevniecības Zvaigzne ABC radošajai grupai – Vijai, Bārbalai, Mārai, Zanei, Laimai, Vinetai, Arnim un Gintam. Bez jums, jūsu ticības un ieguldītā darba Anna Elizabete droši vien joprojām nebūtu pieņēmusi mantojumu... Bet vislielākais paldies – jums, Lasītāji! Tiem, kuri lasa mājās, ieritinājušies dīvāna stūrītī zem siltas segas. Tie, kuri pierakstās rindā nedēļām uz priekšu savā bibliotēkā. Tiem, kuri izlasījuši grāmatu, nez kā atrod manu e-pasta adresi vai telefona numuru un piezvana vai uzraksta vēstuli. Un tiem, kuri izlasa un aicina uz tikšanos, lai aci pret aci pateiktu paldies un novēlētu - rakstiet vēl, mēs gaidām!

Lasītāji par romānu „Dīvainais Līgovakars”

Vienkārši nespēju atrauties – romāns burtiski ievilka notikumu virpulī. Tā ir aizraujoša, noslēpumaina un emocionāla liecība laikmeta notikumiem 70 gadu garumā. Dzirkstošais humors romānu padara viegli lasāmu, lai gan tajā daudz smagu pārdzīvojumu un traģisku notikumi, ko atklāj varoņu dzīvesstāsti.
Andra Rožkalne, ārste

Lasu romānu un jūtos tā, it kā arī es Pūču salā esmu gaidīts viesis un visi romāna varoņi ir ja ne mani draugi, tad vismaz labi paziņas. Līdz ar Annu Elizabeti varu piedalīties noziegumu, senu un ne tik senu vēstures notikumu atšķetināšanā... Fascinējoši! Lieliska lasāmviela darbdienas vakaram! Un, atklāti sakot, grāmatu nevar nolikt malā, kamēr tā nav izlasīta. Pat ja pulkstenis rāda trīs naktī un ir jāceļas septiņos, lai laikus pagūtu uz darbu...
Una Griškeviča, TVNET nodaļu „Izklaide” un "Sievietēm" redaktore

Aizraujošs sižets sasaistē ar septiņdesmit gadu seniem notikumiem Latvijā. Atklātais vēstījums par sarkanajiem vilkačiem rosina pārdomas par viņu idejiskajiem mantiniekiem mūsdienās. Okupācija nav bijusi? Pagātne ir jāaizmirst? Uzvarētājus netiesā, pat ja tie ir varmākas? Grāmata piesaista arī ar spēcīgiem raksturiem un liek gaidīt Daces Judinas nākamo darbu.
Juris Blumbergs, psihoterapeits

Pieveru acis un esmu Pūču salas vecajā namā... Viss tik īsts un patiess! Gribas, lai dzīve risinās šajā Aizspogulijā, nevis tur, kur beidzas romāns un jāatver acis. Nebrīnos, ka Anna Elizabete dzīvo savā lauku mājā un tur savu vietu radusi arī viņas komanda. Dace ir uztvērusi kādu stīgu - cik ļoti radošs un domās brīvs cilvēks vēlas izrauties no pilsētas, lai dzīvotu tur, kur viss ir daudz īstāks. Daudz īstāki ir arī autores attēlotie mūsu tautas traģiskie likteņnotikumi. Šo grāmatu es glabāšu.. Kad mana meita bursies sausajās skolas vēstures mācību vielas lappusēs, došu lasīt, lai arī viņa uz brīdi nokļūst tur, kur nav atdalīta pagātne un tagadne, bet ir īsti, stipri cilvēki.
Zanda Bērziņa – Radziņa, žurnāliste

Ļoti aizraujoša grāmata. Tā ievilka sevī, pārnesa mani laikā un vietā, aicinot iztēloties gan Pūču salu, gan notikumus, gan cilvēkus un viņu pārdzīvojumus. Esmu lasījusi arī iepriekšējo grāmatu – „Tase melnas kafijas”, tāpēc tagad jutos atbraukusi ciemos pie seniem draugiem, paziņām svinēt Līgo vakaru un izdzert tasi melnas kafijas, ko pagatavojusi Elizabete vai Ģirts.
Šis romāns, manuprāt, ir īpašs - pa īstam dziļš. Dziļa doma, dziļas jūtas, seni notikumi, skarba sasaiste ar mūsdienām. Tiek skartas tādas jūtu stīgas, kādas ne katrs uzdrošinātos skart. Brīžiem izjutu bailes un jautāju sev – vai vajag? Domāju par savu, savu vecāku, vecvecāku dzīvi, par to, kā ir tagad, kā bija toreiz... Aizkustināja romānā atspoguļotais mīlestības pavediens – tik trausls, tik nevainīgs, rupjas rokas pārrauts, tomēr atkal sasiets –, liekot nobirt asarām, tādām karstām un īstām.
Ginta Logina, sabiedrisko attiecību speciāliste

Grāmatu lasīt viegli – interese neatslābst ne mirkli. Man ļoti patīk valoda – tā ir bagāta, ar asprātīgiem dialogiem, katram varonim - sava individualitāte. Ar skopiem līdzekļiem panākts labs efekts. Un ir labi, ka par šiem notikumiem (1940. gads, nedaudz pirms un pēc tam) tiek runāts detektīvžanra darbā. Tās ir grāmatas, ko cilvēki labprāt lasa, cerot uz kaut ko „vieglu”, bet šinī gadījumā gūst vielu pārdomām. Vismaz tie, kas nav savas smadzenes noglabājuši pieputējušā plauktiņā.
Andra Čaupale, krustvārdu mīklu speciāliste

Detektīvromāns „Dīvainais Līgovakars” ir vēl viens apliecinājums tam, ka mūsdienu latviešu literatūrā Dace Judina ienākusi kā daudzkrāsaina un interesanta personība, kas savos darbos spēj radīt sulīgus, reālus, pārliecinošus tēlus un spraigu sižetu. Lasot romānu, šķiet, ka kopā ar Annu Elizabeti un viņas draugiem veicam sarežģīto un pagātnes noslēpumiem apvīto izmeklēšanu. Autore radījusi intriģējošu mūsdienu sasaisti ar pagātnes notikumiem, kas ir skarba liecība par padomju režīma zvērībām. Cauri baiso notikumu atainojumam autore kā spožu liesmiņu iznes galveno atziņu – cilvēcībai ir jāuzvar, ļaunumam jāsaņem sods, jo tam nav noilguma.
Inita Vanka-Treifelde, Jūrmalas Lielupes vidusskolas direktore

Detektīvromāns „Dīvainais Līgovakars” ir ļoti aizraujošs. Jau ar pirmajām lappusēm autore pilnībā pārņem lasītāju savā varā, uztur spriedzi un saglabā dinamiku visa romāna garumā. Dace Judina ir laba cilvēku raksturu pazinēja. Anna Elizabete ir gan romantiska un gaisīga, gan asa un kategoriska. Spēcīgs tēls. Tāpēc grāmata kļūst pievilcīga un atšķiras no tradicionālajiem sieviešu detektīvromāniem.
Sandra Prauliņa-Lipstova, webdizainere

Parasti es vienu grāmatu divreiz nelasu, taču šī noteikti neieguls plauktā! "Dīvainais Līgovakars" ir Detektīvromāns ar lielo "D", tam jābūt katra šī žanra cienītāja grāmatplauktā. Nopietnas tēmas, traģiski fakti, tomēr netrūkst rindkopu, kuras lasot sāku skaļi smieties. Raitā valoda un spilgtie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi bez piepūles ļauj iejusties notikumos. Autorei ir talants ievilināt lasītāju grāmatas bezdibenī, radot intrigu, kas liek aizmirst visu apkārtni un šķirt lappusi pēc lappuses.
Laura Mortīcija Kuzmenko, studente