Spoguļa triloģijas noslēdzošā 3. daļa

Ir pagājuši divi gadi, kopš psiholoģe un laulību terapeite Dagnija Apine šķīrusies no vīra Jorena Pūķa. Gads – kopš brīža, kad Jūrciemā risinājās asa sižeta filmas cienīgi notikumi, kuru rezultātā vietējā vārdava Magda Niedre nonāca psihiatriskajā dziednīcā.
Dagnijai Spārnos iedibinājusies harmoniska dzīve kopā ar mīļoto – bijušo jūrasbraucēju Gintu Dreili, kurš nu pārkvalificējies par Niedrēs ierīkotā Zintnieku muzeja klientu menedžeri. Tomēr tagad melnā svītra piemeklējusi Ginta tēvu, un šķiet, ka arī nākotnei kopā ar Dagniju joprojām klājas pāri pagātnes tumšās ēnas.

Šī ir trešā, noslēdzošā Patiesības Spoguļa triloģijas (Ēnas spogulī, Dēls, Tukšais nams) daļa, kas vēsta par psiholoģes Dagnijas Apines, viņas šķirtā vīra, fotogrāfa Jorena Pūķa un jūrasvilka Gunāra Dreiļa dzimtu likteņiem. Šo divu gadu laikā kopā ar Dagniju, veco kapteini Gunāru, viņa bērniem Gintu, Gunti, Gunu un Gundegu, sirmo izmeklētāju Uldu Bluķi, piedzīvojumu meklētāju Laimu Lūsi un viņas vīru miera miku Andri, ego maniaku Jorenu, viņa nesievām un vērtību orientierus zaudējušajiem bērniem, jā, arī ar dzīves sisto, daudz cietušo un citiem vēl vairāk ļauna darījušo Magdu Niedri, sekojot likteņlīnijām, esam pabijuši vairākās laika cilpās un pakļāvuši telpu – no viena jūras krasta līdz otram, no kuršiem līdz igauņiem.

Patiesības Spogulis ir izvadījis grāmatu varoņus cauri nebūt ne viegliem dzīves līkločiem, kādam palīdzot pieņemt grūtu un sāpīgu, taču svētīgu lēmumu, citam – parādot viņa atspulgu visā kailumā, bez glaimiem un izskaistinājumiem, kādu pateicībā apbalvojot ar zeltītas gaismas armirdzumu, citam uzspīdinot melni sarkanas šķīstītavas ugunis kā zīmi, ka pienācis rēķinu apmaksas laiks.

Vai divi gadi kopā ar kādu cilvēku vai cilvēkiem ir daudz vai maz? Daudz un maz. Viss atkarīgs no tā, cik vērtīgs laiks, cik dārgi kopābūšanas mirkļi un ar kādu zīmi tie bijuši. Jo tikšanās, tāpat kā cilvēki, var būt labas un nelabas, radošas un destruktīvas, iedvesmojošas un graujošas. 
    Man bieži vaicāts – vai šajās grāmatās aprakstītie varoņi ir īsti? Jā un nē. Jā – jo gandrīz visiem ir reāli prototipi, no kuriem tēlu veidošanai ņemts vairāk vai mazāk radošā māla. Daži ir literāras fikcijas, kurās iestrādāti laikabiedru atmiņu stāsti par cilvēkiem, kuri reiz bija. Tā vai citādi, pa kripatai, otas vilcienam, zīmuļa švīkai no mums, mūsu draugiem, radiem, paziņām, kaimiņiem, darbabiedriem – tas viss ir tur, Patiesības Spogulī. Pieskārieni, nojausmas un atspulgi.

Cilvēku attiecībās nekas nav vienkāršs, plakans, viennozīmīgs vai pašsaprotams. Nereti tieši tad, kad šķiet – viss ir vislabākajā kārtībā, dzīves ikdienas rāmais plūdums uzmet salto mortale, un tu pēkšņi attopies ļoti sarežģītā, lai neteiktu – neapskaužamā situācijā... Un tikai no paša sirdsgudrības būs atkarīga, vai un kā no šīs situācijas izkļūsi – savām kājām un augsti paceltu galvu, konvoja pavadībā vai... nešus. Reizēm dzīve neiespējamās kombinācijās saved kopā pāridarītājus un upurus, bendes un mocekļus, un iztādās – esi palicis pēdējais, kurš var izpirkt un nožēlot savējo grēkus...
    Nekas vēl nav beidzies, viss turpinās. Un mēs atkal mācāmies sadzīvot ar saviem atspulgiem Patiesības Spogulī, jo šis laiks kā nekad agrāk norauj visu lieko, mākslīgo un samāksloto, parādot, kādi esam īstenībā. Tik daudz melu, nodevības, naida, divkosības, izlikšanās, liekulības, savtības un alkatības agrāk vienkopus nebija redzēts. Tajā pašā laikā – arī tik daudz labestības, siltuma, rūpju, gādības, pašaizliedzības, draudzīga atbalsta un patiesas mīlestības. Pasaule ir līdzsvarā. Vēl ir.