Ir cilvēki, kuriem viss izdodas viegli.
Ir cilvēki, kuriem vajag palīdzību.
Ir cilvēki, kuri pakāpjas uz citu pleciem.
Ir cilvēki, kuri novēršas, lai gan varētu pasniegt roku.

Sperot soli nezināmā virzienā, ir ļoti svarīgi, lai būtu kāds, kas iedrošina, iedvesmo un nostājas aiz muguras, ja kritīsi. Gan tieši, gan metaforiski. Tieši – tiem, kas kāpj kalnos, glābj, aizsargā. Metaforiski – visās citās nozarēs, kur cilvēks, atrodoties starp citiem un mijiedarbojoties ar tiem, soli pa solim kāpj savā kalnā.

Aktieriem studiju laikā un arī vēlāk, aktiermeistarības nodarbībās, ir vingrinājums uzticies partnerim: viens stāv ar muguru pret pārējiem un pēc komandas atmuguriski krīt, pārējiem viņš jāuzķer. Jānoķer, neļaujot sasisties. Tāda uzticības, uzticamības un uzticēšanās pārbaude. Sev un tiem, kurus uzskati par savējiem. Jo diemžēl – ar nolūku vai netīšām – dažreiz nenoķer...

Cilvēku ir daudz. Mūsu ir daudz. Mēs aicinām savējos būt kopā, tautu būt kopā, lai būtu vienots spēks – draugu plecs, droša mugura. Cik liels ir šis kopā, cik daudz ir šo savējo? Saujiņa draugu, ar kuriem pārrunāt sāpīgus jautājumus? Paspīdināt šķiltaviņas, dzirdot senu dziesmu, kas agrāk visus piecēla kājās? Ar kuriem paklusēt, sēžot pie uguns un saprotot, ka tā, kā bija, vairs nebūs nekad?

Tādi mēs esam. Katrs savā kalnā, katrs pie sava ugunskura, katrs ar savu dziesmu. Bet tikmēr mūsu kopējo kalnu rok nost, mūsu kopīgo uguni izklīdina – pa oglītei vien, bet mūsu kopdziesmai cenšas aizvērt muti. Mēs to ļausim? Un vai mums katram ir vismaz viens Savējais?

...Sensenos laikos Dižjūras krastā, kur bangojošo viļņu izelpa skrien pāri kāpām līdz priežu galotnēm, jūras ļaužu cilts nolēma apmesties priežu aizvējā. Visi kopā – lai tuvāk un drošāk. Senām zveju dziesmām skanot, vīri gāja jūrā vilkt dienišķo lomu. Seniem zemes vārdiem skanot, sievas palika krastā – kurt guni pavardā un gaidīt. Tā notiek vēl šobaltdien.

Jūra vienmēr ņem savu – kādam ir jāpaliek bangu varā. Tad priedes raud skumjas asaras, un tās birst jūras dzelmē. Gadsimti stiprina asaras, tās kļūst cietas kā akmens. Zvejnieku bērnu bērni no tām darina rotas un spēlējas, priecājoties par saules asaru silto mirdzumu. Katram sava asariņa.

Šo seno, apdzīvoto vietu tagad sauc visiem zināmā vārdā. Taču ārpus tagad – tā ir Vējpils – tikpat sena, trauksmaina un netverama kā vējš. Agrākais zveju ciems izpleties, takas kļuvušas par ielām. Kāds iestādījis liepas, radot skaistas pastaigu alejas, vējš sapinies medainajos zaros un pierimis, bet pilsētai dots liepu vārds.

Vējam citu vārdu nevajag. Vējš ir Vējš, un viņam ir pils – Vējpils. Ar ļaudīm, kuri citādi nevar. Ar stāstiem, kuri bez stāstnieka nevar. Ar sauli priežu asarās. Ar rotām un dziesmām, kas no tālas nākotnes vienmēr atgriežas šajā krastā, lai tiktu izdziedātas un dotas tālāk.

Tiksimies Vējpilī!
Dace un Arturs