You are here

Fragmenti

     Sērija Izmeklē Anna Elizabete
    13. romāns
    Pēdas putekļos
    (Fragmenti)

    Ķesterciema šoseja

        - Pēdējais, kurš man nodarīja pāri, tagad guļ Ķesterkalna kapos, - viņa gandrīz nedzirdami nočukstēja.
       Varbūt Tuncim tikai tā izlikās? Varbūt viņa neko neteica? Varbūt tās bija paša bailes, ko viņš centās noslēpt aiz bravūras, rupjības un skaļas klaigāšanas?
        Sieviete joprojām stāvēja pie loga, pagriezusi telpai muguru, un rāmi vērās nakts tumsā. Viņam ienākot, pareizāk būtu teikt – kā zilonim ielēkšojot istabā, viņa nebija pat sakustējusies. Nekāda reakcija nesekoja arī uz iebrucēja bļaušanu, ārdīšanos un draudiem “reizi par visām reizēm tikt galā ar visām raganām, dziedniecēm un vārdotājām”. 
        Nogaidījusi, līdz vēlais viesis iztrakojas, reģe lēni pagriezās un pavērās viņā gandrīz melnām acīm. Parasti tās bija gaišā jūras zilzaļumā.  
        - Tu tikko pats sevi nogalināji, Tunci. Man ļoti žēl. Es taču jau brīdināju, lai bez vajadzības nenāc šurp. Bet tu... atskrēji, izbļāvies, draudēji... uzrīkoji ķengu plūdus internetā... uzsūtīji izspiedējus... nolīgi pienapuikas, lai mani nobiedē... Tāpēc, ka nevēlējos rīkoties pēc tava prāta? Bet vai es neteicu, ka jebkurai rīcībai būs sekas?
        - K-ko tu gribi teikt? - Tuncis stostījās. Ledains stingums cēlās augšup no kāju pirkstgaliem. Drīz, drīz tas tiks līdz sirdij, un tad... - K-kas būs..?
        - To tu itin drīz pats redzēsi. Bet tagad ej...

    Tu tikko pats sevi nogalināji... Tu tikko pats sevi nogalināji... Tu tikko pats sevi nogalināji...
        Reģes skumjā balsī izteiktais teikums dunēja galvā kā pneimatiskā āmura dārdināta mantra. Kā apdullis izmeimurojis no dziednieces namiņa, Lauris Tuncis aizvilkās līdz savam auto. 
        Pirms izslēgt signalizāciju un atslēgt durvis, pastāvēja un, kā allaž, ar mīlas pilnu skatienu noglāstīja melnā Brabus laidenās līnijas. Ne katrs varēja atļauties tādu automašīnu, ne katram bija tāda nauda un sakari kā viņam. Jā, viņam bija, un viņš varēja! Viņš bija šīs dzīves veiksminieks, zemes sāls, creme de la creme, lai ko šņāktu skauģi un pareģotu no prāta izdzīvojušas večas.

        Jaudīgais motors dobji ierūcās. Šī skaņa lika pārskriet skudriņām. Sešlitrīgs motors, piecsimt zirgu, četri izpūtēji, divas turbīnas, līdz simtam četrās sekundēs, pa šoseju divi simti – vēsi!
        Jā, viņš to varēja atļauties! Dažas veiksmīgas nekustamo īpašumu spekulācijas, pārītis iepelēku mediju darījumu, absolūti ģeniāla pārņemšanas operācija, vienu ziņu aģentūru pametot par ēsmu otrai, un no apēstā zibenīgi pārtopot apēdātājā... Jā, tādus viķerus mācēja jau skolas laikos – kamēr naivulīši cītīgi kala garlaicīgos valodas likumus, svešvalodu vārdiņus un topikus, viņš, Tuncis, spieda uz matemātiku. Kā juzdams, ka māka skaitīt noderēs vairāk par spēju runāt.
        Ha, un kur tie spožumiņi, teicamnieciņi, valodnieciņi tikuši, kur palikuši?! Nolaistām ausīm un astēm nāk pie viņa, izbijušā trijnieku karaļa, darbu meklēt – viņi, lūk, esot labi žurnālisti, redaktori, korektori. Labskanīga, pareiza valoda aģentūras prestižam nākšot par labu. Un tā tālāk. Pie velna! Viņš pats zina, kas nāks vai nenāks par labu aģentūrai. Lielāks ziņu apgrieziens, vairāk abonentu un vairāk klikšķu. Tieši tik vienkārši! Bet punktiņi un komatiņi lai paliek bērnu skaitāmpantiņiem. Viņu interesē informācijas aprites ātrums un iedarbība uz auditoriju!

       Trīsreiz par ātru nesdamies pa grambaino Ķesterciema šoseju, ko ieskāva krēslā satumsušie priežu-egļu sili, Tuncis nepamanīja mežacūku saimi, kas riksītī šķērsoja šoseju – brangu, pelēku lielcūku un sešus strīpainās pidžamās tērpušos ruksīšus... Gāzes pedālis grīdā, domas kaut kur izplatījumā vai atmiņu labirintos... un tikai tad, kad jaudīgais dzelzs nezvērs kā milzīga, melna gaļasmašīna četrus strīpainīšus pārvērta Boloņas mērces sastāvdaļā, ar spārnu aizķerot lielo cūku un izsitoties no stabilās trajektorijas, Tuncis apjauta, kas notiek... Taču tobrīd divarpustonnīgais auto kā bruņās tērpta balerīna uzvijās gaisā un, dzelžiem baismīgi žļerkstot, nogāzās uz jumta.
       Lielās cūkas un divu strīpainīšu skaļie kviecieni bija Tunča pēdējās atmiņas par šo pasauli...

    * * *

    Sanktpēterburga,
    Centrālais tiesu arhīvs

       - Man īsti nav skaidrs jūsu publikācijas mērķis – meklējat skandālu? Visas iesaistītās personas jau sen kā mirušas, - pavecā, palsi pelēkā, sirmā arhivāre dusmīgi midžināja mūžīgajā puskrēslā sasarkušās ačteles, kas aiz bifokālo briļļu stikliem izskatījās sīciņas kā kniepadatu galviņas... Viņas smailzoda sejai piemita pārsteidzoša līdzība ar peles purniņu.
       - Nē, skandālu es nemeklēju. Un nē – visas iesaistītās personas nebūt nav mirušas, - mierīgi atbildēja pajauns vīrietis. - Un vispār, Vera Ivanovna, es neesmu žurnālists, bet...
       Arhīva Žurku kaimiņvalsts policijas dienesta apliecība atstāja vienaldzīgu, vienīgi čerkstošā balss bija kļuvusi par kādu grādu siltāka.
       - Mihailovs, sakāt? Interesanti... Es reiz pazinu tādu Maksi... Maksimiliānu Mihailovu. Reizē sākām studēt filozofos, pēc tam viņš, cik zinu, aizbrauca mācīties uz Maskavu...
       - Maksimiliāns Mihailovs... profesors Mihailovs ir mans tēvs, - viesis kautrīgi pasmaidīja. - Dzīvo Latvijā, kļuvis par starptautiski atzītu psihologu, psihoterapeitu un tiesu ekspertu. Vada klīniku un labprāt izpalīdz draugiem izmeklēšanās. Tagad nu palīdzība ir vajadzīga viņam.
       - Jūs esat Makša dēls?! Kāpēc uzreiz neteicāt? - vecās kundzes pārvērtības bija acumirklīgas un neticamas. Žigli rosīdamās un bez mitas runādama, pieminot cilvēkus no abu kopīgās pagātnes un dažos vārdos ieskicējot katra likteni, viņa bija uzklājusi bagātīgu tējas galdu.
       - Nu, piesēdīsim un nobaudīsim, ko dieviņš devis, bet pēc tam jūs man vēlreiz izstāstīsiet savu vajadzību, - viņa silti pamirkšķināja cauri biezajiem briļļu stikliem.

       - ... tātad jūs, Viktor, domājat, ka persona, par kuru man stāstījāt, saistīta ar Pēterburgas nakts slepkavas lietu? - Vera Ivanovna vērīgi palūkojās pāri briļļu rāmim. - Tie bija trakie deviņdesmitie, kad visi darīja visu, un par to nekas nebija! Ja viņš notiesāts, droši vien sen izcietis savu sodu un pazudis tālēs zilajās... Kā jūs teicāt – kāds bija viņa vārds?
       - Edgars Alksnītis, dzimis 1968. gadā, Rīgā. Cik zinu, Pēterburgas periodā, aplidojot savus upurus – jaunas, glītas un labi situētas, precētas dāmiņas, dēvēja sevi par Simonu – lai smalkāk izklausās. Uzdevās par franču biznesmeni no Baltijas, kurš ieradies Pēterburgā dibināt biznesa kontaktus un meklē skaistu, gudru un saprotošu personīgo asistenti...
       - Ak, tas!!! - Vera Ivanovna skaļi iesaucās. - Pie mums viņu sauc par bēniņu maniaku. Tas maita taču savus upurus slēpa bēniņos – viņu pašu namu bēniņos! Jūs droši vien nezināt, ko nozīmē Pēterburgas lielo namu bēniņi – vesela pasaule pasaulē! Kad tas viss sākās – nu, kad sāka pazust tās sievietes, nevienam prātā nenāca, ka jāmeklē turpat, kur viņas dzīvo... dzīvojušas. Turklāt – viņš mācēja tā noslēpt, ka upurus neviens nebūtu atradis, ja ne bērni... trīs palaidņa puikas uzlīda bēniņos uzpīpēt, bet nevērīgi nomests sērkociņš izraisīja milzīgu ugunsgrēku. Un tieši tad, glābšanas darbu laikā, ugunsdzēsēji nama bēniņos lielā dzelzs kastē, kādas parasti atrodas pagrabos vai kāpņu telpu stūrī un kādās glabā smiltis un sāli, atrada vienas pazudušās... līķi. Mumificējušos.
       - Jūs laikam šo lietu labi pāzrināt, Vera Ivanovna? - Viktors uzmanīgi ievaicājās.
       - J-jā, tā varētu teikt... - viņa neskanīgi atbildēja. - Viens no upuriem bija mana jaunākā māsa.
       - Man ļoti žēl... Vera Ivanovna, ja jums grūti runāt, varbūt labāk, ja pats iepazīšos ar lietas materiāliem? Cik zinu, Edgars Alksnītis, deviņkārtējais slepkava, 1991. gadā tiesāts un viņam piespriests augstākais soda mērs nošaujot, kas vēlāk neizprotamu iemeslu dēļ nomainīts pret 15 gadiem stingrā režīma kolonijā. Iespējams tāpēc, ka viņš gan tiesas zālē, gan vēl pirms tam – izmeklēšanas periodā, pilnīgi atklāti klaigājis, ka viņš patiesībā esot specaģents no Baltijas, viņa tēvs centrā ieņemot augstu amatu, strādājot ministrijā, viņam esot baigie sakari, un vispār – tas ir tikai laika jautājums, līdz viņu, Edgaru, atbrīvos. Tiesas procesa laikā viņam bija 23 gadi. Šodien tātad varētu būt ap piecdesmit...
       - Esat labi informēts. Bet kāpēc jūs sakāt – varētu būt? - Vera Ivanovna smagi ievilka elpu.
       - Tāpēc, ka ne uz vienu mūsu oficiālo pieprasījumu par kolonijas N. ieslodzītā, 1968. gadā dzimušā Edgara Alksnīša turpmāko likteni un iespējamo dzīves vietu neesam saņēmuši pienācīgu atbildi. Ziņu nav, ieslodzītā ar tādiem persona datiem nav, reģistrēts nav, nav, nav...
       - Tiešām savādi... - sirmā arhivāre lēni piecēlās. - Es skaidri atceros – bēniņu lieta glabājas pie mums, slepenajā nodaļā. Milzīgā apjoma dēļ aizņem veselu plauktu, turpat arī mape ar tiesas protokoliem un spriedumu! Nē, nu tā nevar būt, ka tāds noziedznieks pazudis bez vēsts! Iesim, Viktor, es jums parādīšu – varēsiet pats izpētīt, kas un kā. Varbūt noticis kāds pārpratums...

       Taču pārpratuma nebija. Arhīva plaukts ar piestiprinātu kartona plāksnīti, uz kuras burtu un ciparu kombinācija norādīja lietas numuru, apsūdzētā uzvārdu un tiesas datumu, bija tukšs. Turklāt, kā izskatījās, jau sen, jo stalažu virsmas klāja biezumbieza putekļu kārta. Un nekādu pēdu.
       - Nevar būt! - Vera Ivanovna ķēra pie sirds un noslīga uz pārvietojamo kāpnīšu pakāpiena. - Kā? Nepiederīgie te nevar iekļūt, bēniņu lietu šo gadu laikā neviens nav pieprasījis... Ak, debestiņ, kas tagad būs?! Jūs, Viktor, pat iedomāties nevarat, kas tagad būs... - viņa skaļi ieraudājās.
       - Varbūt tomēr varu. Vera Ivanovna, iespējams, jums būtu prātīgāk par šo lietu nevienam neko neteikt. Neesat te bijusi, neesat redzējusi, - Viktors ātri čukstēja. - Es jums šo to pastāstīšu, un tad izlemiet pati... Ļoti iespējams, ka jūsu bijušais bēniņu maniaks, tikai, protams, ar citu vārdu, šobrīd sveiks un vesels dzīvo pie mums Latvijā, turklāt ne tikai dzīvo, bet uzdodas par disidentu, kas savas brīvdomības un taisnības mīlestības dēļ ticis vajāts gan padomijas gados, gan tiek apspiests tagad... Dīvaini, ka viņa personiskā vēsture, vismaz publiski pieejamie dati, aizsākas tieši ap to pašu laiku... Ja viņš patiešām ir tas pats Edgars Alksnītis, tad mūsu tiesībsargājošajām iestādēm un totalitārisma seku pētniekiem būtu daudz kas jautājams gan viņam, gan viņa tēvam, joprojām pie labas veselības esošajam godalgotajam kultūras ministrijas darbonim, kurš tieši tolaik, deviņdesmitajos, bija pašā profesionālās varēšanas virsotnē un daudz braukāja pa ārzemēm.
       - Es... jūs sapratu, - Vera Ivanovna rāmi pasmaidīja. - Vikusik, iesim dzert tēju. Kā teica izcilā aktrise Faina Raņevska: nekas tā neapskaidro prātu kā tase stipras, saldas melnās tējas ar citronu...

    * * *

     Rīga, Lielā Māja

    - Man ir sliktas un ļoti sliktas ziņas, - ģenerālis Guntis Boze drūmi palūkojās vīros.
       Te bija visi – trūka tikai Edgara Damberga, kurš joprojām atradās atvaļinājumā – Austrijā, Eģiptē vai velns zina kur, un kinologa Viktora Mihailova, kurš vēl nebija atgriezies no Sanktpēterburgas.
       - Atkal... - viena balsī noelsās Juris Grīslis un Ritvars Zariņš. - Melnā strīpa turpinās?
       - Tā rādās... Klausieties! Viktors ziņo, ka no tiesu ahīva plauktiem pazuduši visi materiāli par Edgara Alksnīša lietu, nu, tām bēniņu slepkavībām. Nav atlicis nekā – ne izmeklēšanas pratināšanas protokolu, ne ekspertīžu slēdzienu, ne tiesas stenogrammu, par apsūdzētā datiem vai fotogrāfijām pat nerunājot. Absolūts tukšums. Kāds ir labi pacenties. Acīmredzot, jūsu aizdomas par mūsu dārgo mūsdienu disidentu un tiem, kas aiz viņa stāv, nav bez pamata...
       - Vecais Maksis nepriecāsies... - Miks Kaķītis noņurdēja. - Viņš tā cerēja...
       - Nepriecāsies gan, - Boze pamāja. - Nāksies meklēt citus ceļus. Varbūt... Man ir kāda ideja.

    - Šef, tā bija sliktā vai ļoti sliktā ziņa? - kabineta tālākajā stūrī iečerkstējās Valdis Āmurs.
       - Sliktā. Bet ļoti sliktā ir tāda, ka MP izmeklētāji un eksperti joprojām nav tikuši skaidrībā ar mikročipiem, kas implantēti tiem pieciem kedaiņiem zem lāpstiņas. Esot kaut kas vēl neredzēts... Nedomāju, ka to piedzīvošu, taču nu pienācis brīdis, kad viņi lūdz mūsu ekspertu palīdzību. Iespējams, tev, Valdi, un Egonam būs kādas idejas.
       - Mjā, tikai Egona nav... un, visticamāk, vairs arī nebūs, - Āmurs zem deguna nīgri norūca.
    Tomēr pietiekami skaļi, lai sadzirdētu arī pārējie. Sevišķi tas viens...
       - Ekspertu priekšnieks majors Egons Dambergs ir pieaudzis vīrietis, savus lēmumus pieņem pats un pats par tiem arī atbild, - sajutis kolēģu skatienu durstīgās adatiņas, pulkvežleitnants Kaķītis cieti noteica. - Es nevaru viņu ietekmēt. Jo vairāk tāpēc, ka Eg... Dambergs šobrīd meklē savu pazudušo, iespējams, nolaupīto māsu. Un ļoti cer viņu atrast dzīvu...
       - Paldies, visi brīvi. Pulkvežleitnant Kaķīt, uzkavējieties, - Boze smagi piecēlās no izsēdētā krēsla un, piegājis pie loga, nostājās ar muguru pret telpu. Nogaidījis, līdz visi aiziet, paraudzījās pār plecu. Miks Kaķītis stāvēja pie otra loga.

    Ārā pilnā sparā plosījās pavasaris. Zaļas lapas, pumpuri, ziedi, putnu treļļi, odu dziesmas...
       - Ehh... tagad pie Melnupes ar makšķeri – uz vimbām... Paradīze... - Boze nopūtās. - Klau, kā iet Basam? Viss kārtībā? Nevaru sazvanīt.
       - Nezinu. Neesmu bijis Mežājos, kopš... Runājuši arī neesam.
       - Nuja. Saprotu. Khm... - Boze nokremšļojās. - Redzi, mums ir problēmas. Lielas. Tie papīri.... Nu, no manas atvilktnes, beidzot uzpeldējuši. Tu pat nevari iedomāties, kur. Info aģentūras šefa Laura Tunča brabusa bardaciņā. Vienkārši tā – iemesti un aizmirsti...
       - Vienkārši tā nekas nenotiek, - Kaķītis paberzēja pieri. - Ko saka pats Tuncis?
       - Neko. Klusē. Miris. Aizvakar cieta avārijā uz Ķesterciema šosejas. Braucis nenormālā ātrumā, un priekšā izskrējusi mežacūka ar sivēniem. It kā dabisks cēlonis, taču...
       - ... taču tev tajā avārijā kaut kas nepatik, vai ne? - Miks pavīpsnāja.
       - Nepatīk gan. Bet visvairāk man nepatīk papīru atrašanās tur, kur tie bija. Šobrīd tie ir pie manis, taču, ja mape bija medju rokās, būtu naivi domāt, ka tā nav piecreiz nokopēta. Sazin velns, kur un pie kā tagad nonāks šie ieraksti? Tu spēj iedomāties, ko tas nozīmē?
       - Mja. Sūdi vagā un kartupeļa neviena, - Kaķītis noburkšķēja. - Bet varbūt viņi nesapratīs...
       - Varbūt... Atliek cerēt. Lai gan nedomāju, ka tur strādā nejēgas. Turklāt ir vēl kas – gan Puncāns, gan Tuncis abi ir... bija partijas Mājai un Ģimenei aktīvi dalībnieki, nelaiķa Pērkona nemirstīgās pārcilvēka teorijas atbalstītāji un turpinātāji. Bet tas nozīmē...
       - ... nekas vēl nav beidzies?
       - Tieši tā, Kaķīt. Mums jābūt gataviem pārsteigumiem. Vajadzētu brīdināt Veco. Aizbrauksi?
       - Kur es likšos?! Vai man ir varianti? - Miks saspringti raudzījās debesīs.
       - Ir tik slikti? - Boze tēvišķīgi uzlika viņam uz pleca roku.
       - Slikti – nav īstais vārds. Ir draņķīgi.

     * * *

    Aleksandrija, viesnīca Opāls

       - Anna Elizabete, vai tā esi tu? - pāri viesnīcas Opāls greznajai terasei kā motorzāģa plērcoņa pārskanēja griezīgi spalga balss. Cik nu Anna atcerējās, tāda bija vienam cilvēkam – Ivetai Timmai, viņas bijušajai klasesbiedrenei un skolas laika lielākajam biedam, kas nu strauji tuvojās. Izpletusi rokas apskāvienam, Iveta kā labākā draudzene metās viņai ap kaklu. - Kāds prieks tevi satikt! Tu neesi mainījusies!
      Diemžēl Anna viņai nevarēja atbildēt ar tādu pašu laipnību. Agrākā smuidrā, valdzinošā blondīne ar ieslīpajām kaķa acīm bija pārvērtusies druknā, tumšmatainā, austrumnieciski skaļā sievietē.
      Nākamo stundu Anna un Egons pavadīja, mēmi mājot ar galvu, ik pa brīdim piekrītoši noņurdot mhm un cenšoties nenoslīkt Ivetas Timmas runas plūdos. Toties par viņas dzīvi uzzināja visu.
      Komisārs Kraftigs, kā zinādams, bija laikus nokopies.

      - ... tu pat iedomāties nevari, kāda man dzīve! - jūsmoja Iveta. - Man pieder nekustamais īpašums Latvijā, bijušajam vīram - atpūtas komplekss Ēģiptē, mēs ar dēlu ļoti daudz celojam – līdzi saulei, viņš man tāds siltummīlis. Vasarā, ja saulains, esam Latvijā, bet, tikko kļūst vēsāks, tā ceļamies spārnos. Bet ko tu dari? Droši vien strādā, vai ne? Atceros, skolas laikā biji dikti nopietna, mums no tevis bija bail – likās, tu mūs par kaut ko apsūdzi un tiesā...
      - Mums ir privāta detektīvaģentūra, - Dambergs izmeta repliku.  
      - O, tas taču ir brīnišķīgi! Jūs man palīdzēsiet tikt galā ar manu slepkavīgo māsu un viņas trako vīru, kuri tā vien tīko mūs ar Robčiku nomušīt, lai dabūtu savos nagos mātes mantojumu. Vot viņiem! - Iveta nikni pameta gaisā abas rokas starptautiski zināmā žestā. - Jūs man palīdzēsiet?
      - Par to varēsim runāt tikai pēc atgriešanās Latvijā. Taču tas nebūs drīz, - iebilda Egons.
      - Tad es jau būšu mirusi... - pēkšņi zaudējusi sparu, Iveta lēni piecēlās un aizlīgoja pa terasi.

    (Grāmata iznāks 2020. gada rudenī.)



    Jaunumu izziņošana

    Izvēlieties jaunumu kanālu(s), kuriem vēlaties pierakstīties, vai atteikties.