Dace Judina - ZIEMAS BLŪZS (2013, 2021, Zv_ABC)

Sērijas Izmeklē Anna Elizabete 3.grāmata
Žanrs: psiholoģiski ironiskais detektīvs.
Darbības vieta un laiks: mūsdienu Latvija.

Nāvi nevajag aicināt, tā pati zina, kad ierasties...

Annai Elizabetei Bergai un viņas draugiem prātā nevarēja ienākt, ka gada baltākos, mīļākos svētkus šogad apēnos četras izsmalcināti nežēlīgas slepkavības, bet izmeklēšana buksēs ik uz soļa...

Viss sākas ar Ziemas saulgriežu gadatirgu, kad masku gājiena laikā, melnam apmetnim kā milzu spārniem plīvojot, Nāve mēmi izslīd cauri pūlim un izgaist.
Ļaudis sačukstas - nāvi nevajag aicināt, tā pati zina, kad ierasties...
Drūmā zīme nes sev līdzi vēl drūmāku realitāti – nākamo dienu laikā mierīgo, ziemas miegā saldi dusošo Mežāju pagastu satricina traģisku notikumu virkne, turklāt visi – tā vai citādi saistīti ar Annu Elizabeti un viņas mantoto Pūču Māju. Divu ceļu krustojumā, kupenā tiek atrasts sasalis likumīgais zaglis ar nogrieztu pirkstu, aizslēgtajā Mežmuižas zālē zem svētku egles atrod nogalinātu Ziemassvētku vecīti ar neaizpildītu Annas Elizabetes Bergas aģentūras veidlapu sarkanā mēteļa kabatā... Kā viņš te nokļuvis? Kurš viņu atvedis un ielaidis? Un, galvenais, - kurš un kāpēc noslepkavojis?
Izmeklēšanas grupas vadītājs Miks Kaķītis un ģenerālis Kārlis Bass rausta plecus - kam tu esi iesprūdusi rīklē, Anna?

Tikmēr pašvaldību vēlēšanu gaidās pagasta priekšnieci Maigu Lācīti pārņēmis histērisks darbošanās drudzis, pēc piecpadsmit gadu prombūtnes apciemot Latviju un dzimto pusi ierodas Annas vecāki profesori Rožkalni-Bergi, Omīte - Annas asistenta Kārļa Saulīša vecmāmiņa savos astoņdesmit septiņos gados nolēmusi precēties un darīt to tieši gadu mijā.., ciemā un tuvākajā apkaimē kāds zog cūkas, mežā tiek atrasta nelegāla narkotiku ražotne, bet pašā svētku priekšvakarā no cietuma tiek atbrīvots vasarā apcietinātais Arnis Akmens...

Šķetinot šķietami dažādos noziegumus, izmeklētāji saprot – viss joprojām ir cieši saistīts, mēs esam pagātnes tagadne pat tad, ja to cītīgi noliedzam. Pirms pusgada aizsāktās lietas gaida savu loģisko nobeigumu – lai kā tas nepatiktu atsevišķiem Mežāju iedzīvotājiem un dažām augsti stāvošām Rīgas amatpersonām...

Romānā „Ziemas blūzs” turpinās „Dīvainajā Līgovakarā” aizsākto lietu izmeklēšana un notikumi.

Ievads

Paliks tie, kam jāpaliek

Reiz, tiekoties ar lasītājiem, man uzdeva jautājumu – kāpēc jūsu detektīvromānos visi noziegumi notiek tieši svētku laikā? Atsmēju – pasākumā, kur mudž un ņudz vairāki desmiti un pat simti cilvēku, novēršot un izkliedējot uzmanību, ir nesalīdzināmi vieglāk nodarīt savu darāmo un pazust pūlī... Pateicu – un aizdomājos, jo būtībā tieši tāpat taču notiek arī dzīvē un sadzīvē. Aiz vieniem notikumiem tiek noslēpti citi: aiz uzpūstām sensācijām un skandāliņiem – liela mēroga un vēriena shēmas, mahinācijas un apvērsumi, aiz šķietamas izklaides – citu cilvēku rūpes, raizes un sāpes...

Šis nav Ziemassvētku romāns, kā varbūt varētu šķist pirmajā acumirklī, paraugoties uz nosaukumu vai ielūkojoties saturā. Nē, šis ir stāsts par mums, mūsu vājībām, alkatību un varaskāri, iekšējām drāmām, dēmonu cīņām un pavisam cilvēciskām ilgām pēc mīlestības... Romānā „Ziemas blūzs” turpinās „Dīvainajā Līgovakarā” aizsākto lietu izmeklēšana, un gadumijas tuvumam šajos notikumos ir tāda kā katalizatora loma – zināmos apstākļos viss notiek ātrāk, karstāk, eksplozīvāk...

Gaišus un priecīgus..! Laimi un veselību..! Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts! – Daudz un bieži lietoti vēlējumi, daudz un bieži dzirdēti vārdi. Nereti pat neaizdomājoties, ko tie sev nes līdzi. Pārāk tālu mēs šodien esam aizgājuši no miera un laba prāta. Pārāk tālu no iekšējā līdzsvara un patiesas labvēlības pret apkārtējiem cilvēkiem un cilvēci kopumā.
Ne velti tieši Ziemassvētku un gadumijas periodā tik strauji kāpj pašnāvību un sadzīves noziegumu (strīdu, kautiņu, miesas bojājumu un diemžēl arī slepkavību) līkne. Ne velti tieši ap šo laiku „parastā mirstīgā” dzīvotprieks, psiholoģiski emocionālā imunitāte un noturība pret negācijām bieži svārstās uz plāna naža asmens – reizēm pietiek ar vieglu vēja brāzmiņu, lai...
Tiek kārtoti rēķini un maksāti parādi. Tiešā un pārnestā, diemžēl ne vienmēr – labā nozīmē.

Ilgus gadus nostrādājot Iekšlietu sistēmas presē un gandrīz divdesmit – žurnālistikā, esmu līdz mielēm skaudri izbaudījusi gan sudraba spīguļu vientuļo jautrību, gan vientuļā egles zara sirsnību un rāmo mieru.
Duālas sajūtas, ko vēl vairāk saasina jautājums: vai tā nav zināma liekulība, tuvredzība, aklums un cinisms – šajā emocionāli, psiholoģiski, bieži arī fiziski visgrūtākajā laikā slēpties aiz saldsērīgiem pantiņiem, aizgūtiem džinglbeļļiem un balti spārnotiem eņģeļiem, zinot, ka lielākā daļa cilvēku tā nebūt nejūtas, jo viņiem trūkst paša elementārākā – ticības rītdienai. Un sev.
No kā noslēpsies? No apkārtējiem? Varbūt. Iespējams, citu acīs mums varētu izdoties radīt labklājības, miera un laimes oāzes ilūziju. No sevis? Nē, lai cik dziļi bāztu galvu smiltīs...

Brīdī, kad mainās laiki - gadi, mēneši, stundas un minūtes -, mēs esam visvieglāk ievainojami.
Varbūt tāpēc šajā laikā pat no nepazīstamiem cilvēkiem var uzzināt visneparastākos stāstus, jo viņi – ak, šis gadsimtu mantojums! – tieši šobrīd cenšas izlīgt ar sevi un savu sirdsapziņu, mēģinot norunāt no tās visus melnumus un rūgtumus. Diemžēl... tieši šajā laikā draugi un tuvinieki visbiežāk dabū dzirdēt visu, ko mēs par viņiem domājam. Jo kādā brīdī rūpīgi koptās un uzturētās pieklājīgās izlikšanās vadzis lūst, un ikdiena – trūkums, grūtības, valsts, valdības un sabiedrības vienaldzība, biznesa partneru un darba devēju alkatība, kolēģu un konkurentu intrigas, tuvinieku veselības problēmas, draugu un mīļoto nodevība – izraisa lavīnu, kas savā ceļā noslauka visu, atstājot pelnus un krāsmatas...

Par to šis stāsts... Par mums. Par laiku, mīlestību, naidu un... piedošanu.
Un par pagātnes rēgiem, kuru garās ēnas nespēj aizsegt ne zaļie egļu zari, ne spožie eņģeļmati.
Varbūt reizēm vienkārši jāļauj lietām notikt.
Tie, kam jāaiziet, aizies. Paliks tie, kam jāpaliek. Gribētos ticēt un cerēt, ka paliks labais.

P.S. Šī grāmata veltīta manai mammai – Pārslai Ārentei-Judinai.

P.P.S. Visi personāži, notikumi, vietas, vārdi un nosaukumi ir izdomāti, un jebkāda līdzība ir vienīgi nejauša apstākļu sakritība.

Nobeiguma vietā

Nu jau trešo gadu mēs ar Annu Elizabeti un viņas draugiem raibi jautrā kompānijā ceļojam pa Latviju – ciemos pie lasītājiem. Esam bijuši tuvākos un tālākos pagastos, novados, pilsētās un ciemos. Tiekoties ar jums, lasītāji, kas ir katra rakstoša autora lielākais sapnis, cerība un brīžam arī bieds, esmu sapratusi – jūs protat mīlēt! Un, ja kādu esat iemīļojuši, viņš / viņa kļūst par savējo. Ticiet, šī mīlestība ir abpusēja!

Limbažnieki, cēsinieki, valmierieši, piebaldzēni, ventspilnieki, jūrkalnieši, liepājnieki, nīcenieki, dobelnieki, svitenieši, ķekavieši, daugmalieši, balvēnieši... Brīdī, kad zem kājām ritinās gludi asfaltēta, baismi bedraina vai jauki nogreiderēta zemes ceļa kilometri, saproti – cik gan mūsu mazā Latvija liela! Un cik dažādi ļaudis tajā dzīvo! Lepni, atturīgi un klusi, visu jauno sevī noglabājot bez liekiem vārdiem un skaļām emocijām. Smējīgi un jautri, raduši dalīties savā pāri plūstošajā jautrībā. Nopietni, gudri un dzīves vēju rūdīti, vērīgi raugoties pasaulē puspiemiegtām acīm, nepieņemot ik spožu, tukšu nieku par tīru zeltu.

Tādi jūs esat. Tik dažādi un tik līdzīgi. Jūs esat sadraudzējušies ar Annu Elizabeti, un arī viņa ikvienu no jums ieslēgusi dziļi savā sirdī. Kas zina, kurp aizvedīs viņas ceļš un piedzīvojumi, izmeklējot nākamos noziegumus, - uz Kurzemi, Vidzemi, Zemgali vai Latgali, pāri jūrai, okeānam vai turpat netālu, uz kaimiņu pagastu? Nav svarīgi kilometri, bet apziņa - lai kur mēs atrastos, dzīvotu un strādātu, mūs vieno trīs vārdi - „šeit un tagad”. Jo - ikvienam no mums laiks un vieta, kur esam, ir „šeit un tagad”. Un laimīgs tas, kuram šajā īsajā laika un telpas nogrieznī, ko par dzīvi sauc, līdzās ir labi draugi un sirdsmīļi cilvēki.

Tāpēc šis paldies. Savējiem. Manai ģimenei: mammai Pārslai un Ritas tantei – par nemainīgi drošu patvērumu, dzimtas sakņu sajūtu un absolūtu beznosacījumu mīlestību, lai kas notiktu visapkārt; Varim un Kristam – par sirsnību, ikdienas rūpēm, gādību un spēju stoiski pārlaist visas viesuļvētras. Draugiem – Andrai, Antrai, Zandai, Liānai, Agrim, Jurim un diviem Jāņiem. Trīs īpaši paldies – Inetai, kuru redzu reti, bet kura nemainīgi spēj mani iedvesmot un izkurbulēt no panīkuma; Ingai, kuras veselīgais optimisms ir lipīgāks par Pūka dungādziesmiņām, un Ģenerāļa mazmeitai Laurai, kuras gaišums un labvēlība līdzēja sasiet pārtrūkušo pavedienu, lai stāstu kamolītis spētu ritināties tālāk.

Tāpat sirsnīga pateicība visam izdevniecības Zvaigzne ABC radošajam kolektīvam, bet jo īpaši – Vijai, Bārbalai, Gundegai, Laimai, Kristīnei un Arnim.

Taču vislielākais paldies – jums, Lasītāji! Tiem, kuri par spīti lietainam rudenim un aukstai ziemai, atrod laiku un spēku aizkļūt līdz bibliotēkai, siltās delnās sargājot trauslu ziediņu, pirmo pūpolzaru vai durstīgu kaktusu... Tiem, kuri pierakstās rindā uz grāmatām un pacietīgi gaida nedēļu, divas vai trīs, lai izlasītu. Tiem, kuri pārvar latvisko kautrību un raksta vēstules, uzticot papīra lapai visslēptāko: „Lasot Jūsu grāmatas, es aizmirstos un rodu patvērumu no ikdienas realitātes”. Paldies no visas sirds! Un tiksimies pie jūras!

Lasītāji par „Ziemas blūzu”

Patīk, kā autore sižetu tamborē. Arī radu rakstus un likteņstāstus. Tīri vai jāņem balta papīra lapa un jāzīmē shēmas. Un personāžu raksturi sulīgi! Visiem pāri Ģenerālis – redzams, ka rakstītājas sirds ir ar viņu, to īsto, kurš aiz Basa paslēpies. Ļoti pamatīgs, kā simtgadīgs ozols. Īpaši piesaistīja 13. un 16. nodaļas - par lietām, kuras man pašam svarīgas un tā satrauc un tracina, ka vai no biksēm laukā jālec. Ak, kā derētu kāds jaunatni piesaistošs lasāmdarbs ar patriotisku ievirzi! Kamēr nav par vēlu (tas ir mājiens!).
Juris Blumbergs, psihologs un laulību terapeits

Vienmēr labprāt un ar patiesu baudu ciemojos Pūču salā, staigāju pa veco māju, dzeru Annas Elizabetes zāļu tējas, atgūstu spēkus viņas smalkajā vannā un neredzama klīstu starp varoņiem, kas lūko atrisināt kārtējā nozieguma rēbusu. Un tas nav vienkārši. Apbrīnoju Annas Elizabetes izturību, raugot saturēt kopā visu šo raibo kompāniju! Inteliģenta, aizraujoša, tīkama lasāmviela!
Inga Jēruma, žurnāliste un rakstniece

Vai mazums jauku grāmatu veikalu un mājas plauktos, bet, tiklīdz paņemu rokās Daces Judinas detektīvu, vairs neko nevajag - tikai siltu pledu, kafijas krūzi un klusumu visapkārt. Necenšos grāmatu izlasīt ātri, jo patīk iespējami ilgāk būt kopā ar varoņiem. Šoreiz tas bija kārtējais jaukais piedzīvojums, kuru izdevās pastiept nedēļas garumā. Katru vakaru vēru vaļā grāmatu ar sajūtām, kā uz randiņu ejot. Lasīju lēni, izbaudot visus cilvēcisko attiecību smalkumus un bagāto valodu. Priecēja fakts, ka autore savā darbā netīksminās par līķiem, ko nevar teikt par daudzu citu autoru rakstu darbiem un kino. Nevienā brīdī neradās sajūta, ka lasu par izdomātu Nekurzemes vietu, jo mūsdienu Latvijas aktualitātes lika sajust, ka viss notiek šodien un šeit, izdomu un realitāti savijot saistošā sižetā, kurā netrūkst ne detektīva asuma, ne maigāku jūtu, kas kā netverama, gaistoša migla klājas pār varoņiem, nevienā brīdī nekļūstot vulgāras. Arī nobeigums – laime bija tik tuvu, bet...
Anita Kalniete, trīs bērnu māmiņa un vecmāmiņa

Kā vienmēr – super! Patīk, ka tiek aprakstītas ne tikai izdomātas, bet arī patiešām svarīgas lietas, piemēram, mediju ietekme un valsts ekonomiskā situācija. Es vispār lasu maz, bet Daces Judinas grāmatas ir tik interesantas, ka jau gaidu nākamo romānu.
Baiba Graviņa, ekonomikas studente finansu emigrācijā

Kādā mirklī varētu šķist, ka lasām darbu par sevi, savu ģimeni, savu darbu un pagastu. Tomēr tā nav. Daces Judinas detektīvromāns „Ziemas blūzs” ir par mums visiem, par laiku, kurā dzīvojam, un par nemanāmajām saitēm, kas mūs nesaraujami saista ar pagātni. Mēs esam pagātnes tagadne pat tad, ja to cītīgi noliedzam. Žurnālistes talants iemiesojies stāstnieces bagātajā un niansētajā valodā. Māka radīt līdzdalības sajūtu ir tik spēcīga, ka vienā mirklī sāk šķist, ka varbūt arī paši piedalāmies Mežāju notikumos un dzeram rīta kafiju ar Annu Elizabeti Bergu un viņas draugiem. Tomēr labi, ka nē. „Ziemas blūzs” nav pasaka. Tas ir meistarīgs darbs par nežēlīgo dzīves īstenību. Ja vēlaties literāru baudījumu un smadzeņu kairinājumu, ja vēlaties piedalīties aizrautīgos piedzīvojumos un izjust spriedzi lappuses attālumā no sevis, - „Ziemas blūzs” ir rakstīts jums!
Tālivaldis Kronbergs, Latvijas Studējošo vortāls „StudentNet” http://www.studentnet.lv

Autore aug – pamatīgi ierakstījusies, katra nākamā grāmata tīk labāk par iepriekšējo. Vakar dēls dabūja trūkties par savu priecīgo: "Čau, mammu!", jo tobrīd Rozmarija – gatavais monstrs! – gulēja, un man negribējās, lai viņa pamostas, - tik ļoti biju aizmirsusi, kur atrodos! Daudz prieka sniedza bagātā valoda un humora izjūta, neparasti tēlainie izteicieni, arī dzīvnieki sagādāja gaišus brīžus, bet visvairāk iemīļoju Omīti - likās, ka prototipam izvēlēta mana vīra vecmāmiņa... Mīļš paldies! Lasu un pārlasu, laizu kā suns krējumu no bļodas... Ceru, ka Annas piedzīvojumiem būs turpinājums!
Karina Bērziņa-Stankeviča, žurnāliste Anglijas trimdā

Reiz, sensenos laikos Pandora (ar visām dāvanām apveltītā) atvēra lādi, un pasaulē klusiem soļiem nonāca ļaunums. Daudz ūdeņu aiztecēja, tomēr nerimtīgajā cēloņseku ķēdē caur zemi, gaisu un ūdeni ļaunuma puķes uzplaukst gan šeit, gan tur. Pēc trīstūkstoš gadiem ģeniālais francūzis Kamī definēja absurdo pasauli, kurā uzvarēt var tikai Sīzifs. Mūsdienu pasaulē augstākais ieguvums, ja paveicas, ir patiesi draugi.
Annai Elizabetei paveicies ar draugiem, kaut gan arī viņos brīžiem atmirdz pa ļaunuma puķītei; viņai veicies ar Sīzifa darbiem (kas meklē, tas atrod!). Paliek jautājumi... Kāpēc izcila profesore uzvedas kā divpadsmitgadīga meitene? Kas notiek dīvainajā ekokomūnā? Kas kopīgs āliņģim ar kūtsmēslu tvertni? Un - vai zināt, ka darba laikā nedrīkst dzert? Nebūtu greiderists Krācītis pie stūres iestiprinājies, daudziem cilvēkiem būtu miers virs zemes un labs prāts...
Pandoras lādes dibenā palika Cerība. Anna Elizabete ar draugiem mēģina pacelt lādes vāku. Palīdzēsim?
Agris Andžāns, literāts un pasniedzējs

Burvīgs romāns. Tik interesants, spraigs un aizraujošs lasāmgabals - kā paņēma, tā ne atrauties! Romānu caurvij autores būtība un runas veids, šodienas aktualitātes un dzīve. Man ļoti patika – nu, īstens krim-stiķis! Liels paldies par baudījumu!
Liāna Karasa, skolotāja un aktrise

Tīkami lasīt. Tāpat kā iepriekšējiem, arī šim romānam ir interesanti sižeta pavērsieni, asprātīga, dzirkstoša un iztēli rosinoša valoda. Aizraujošs piedzīvojums, ilgi gaidīta tikšanās ar sen neredzētiem draugiem, iespēja atkal sajust virtuvē kūpošās kafijas aromātu, iekosties Omītes ceptajā plātsmaizē... Patīkami kņudoša klātbūtnes sajūta. Paldies! Veiksmi un izturību vēlot,
Andra Rožkalne, ģimenes ārste, detektīvmīle

Aizraujošs stāsts ar negaidītiem sižeta pavērsieniem. Spilgti varoņi, kuri neatstāj vienaldzīgu - tos vai nu uzreiz iemīli, vai skaidri saproti, ka šādu cilvēku savā paziņu lokā redzēt nevēlies. Simpatizē, ka ļaunums nepaliek nesodīts, lai arī ne vienmēr tā, kā mums to gribētos vai saskaņā ar likuma pantu.
Antra Vēvere, datordizainere, Zvaigznes Detektīvu kluba dalībniece

Lasījās ļoti labi. Patīkama atslodze pēc nopietniem, sasprindzinātiem darbiem. Kokrunātāji, suņologi – labi atrasti apzīmējumi! Izgaršoju jaundarinātos vārdus. Sižets savērpts spraigi, izlasīju vienā stiepienā, brīžam gan prātoju – tā jau visu Latviju tajā ciematā nomušīs! Interesanti, vai tik autore netaisās vēl kādu strēķīti ļaužu ap Lieldienām vai Miķeļiem apslaktēt? Bet par interneta sensācijām un dzelteno presi – piekrītu, piekrītu, piekrītu!
Baiba Bicēna, žurnāliste un publiciste

Par un ap Ziemassvētku laiku pasaules literatūrā ir daudz romānu – reizēm veiksmīgu, reizēm - spekulējot ar lasītāja jūtām, jo attēlotais notikums un svētki sajaukušies, it kā katlā vārītu gaļu un gumijas zābakus. Lasot Daces Judinas Ziemas blūzu, svētku klātbūtne netraucēja izdzīvot spriedzi, savukārt tā nepadarīja bālus un banālus gada sirsnīgākos svētkus. Labi, ka šodienas apstākļos vēl ir iespēja baudīt labu latviešu literāro valodu. Kāds no rakstošajiem vēl lieto sinonīmus, prot izmantot vārdu spēles un kalambūrus. Pirms pusgada mūzikā parādījās termins „latviešu blūzs”... Jaunu vēsmu un improvizācijas elementu caurstrāvots arī šis „latviešu literārais” prozas blūzs vai blūzs prozā. Varbūt vēl varētu attīstīt arī latviešu sāgas? Jāpierod! Savdabīgi un interesanti, un labi, ka iztrūkst saforsētas smeldzes. Mums, latviešiem, ir daudz interesantu romānu, tikai viena nelaime – tie nav nesami pasaulē bez sējumiem bieza pielikuma ar paskaidrojumiem par mūsu tautas parašām. Bet Annas Elizabetes un viņas draugu gaitas būtu grēks netulkot, jo Dace, varbūt pat par to nedomājot, ar savu valodu un vienkāršajiem paskaidrojumiem atradusi fantastisku veidu, kā ar detektīva palīdzību par Latviju vēstīt citās mēlēs – tas ir, ja viņas darbi tiktu tulkoti... Par to vajag padomāt. Izlasot divus pirmos Annas Elizabetes sērijas romānus, šķita, ka Pūču salas komanda papildināma tikai gadījumā, ja nāve mūs šķirs, tomēr autorei eleganti, in organiski izdodas radīt arvien jaunus personāžus. Atliek vien minēt - vai viņi ir mums blakus arī dzīvē, kur nav Pūču salas..?
Jānis Radziņš, komponists, mūziķu apvienības Grieži vadītājs

Šī ir grāmata, ko nevar lasīt laiku pa laikam. Izrāvu vienā paņēmienā. Ļoti patika vieglā, asprātīgā, saistošā valoda un situācijas – tādas, kādas var notikt (un notiek) ikvienā Latvijas vietā. Lasot domāju par dažādajiem varoņiem un dzīves līdzībām. Iepriecināja, ka līdzās mums jau pazīstamajai Annai Elizabetei šajā romānā ir daudz pozitīvu, mīļu un feinu tēlu. Interesanti lasīt, pētot radurakstus. Apbrīnoju spēju savīt dažādu dzimtu likteņus un iezīmēt to krustpunktus. Paldies par mūsu sabiedrības spoguļattēlu!
Inta Kamola, bijusī Rundāles pagasta priekšsēdētāja, pensionāre

Ziemas blūzā nežēlīgu slepkavību virkne mijas ar cilvēku savstarpējo attiecību detalizētu atainojumu Bergu dzimtas un tās pēcteces Annas Elizabetes draugu lokā. Sadzīvisko ainu spilgtais attēlojums savijas ar noslēpumainiem noziegumiem un to atklāšanas gaitu. Romānā skaisti atsedzas dzimtas spēks, cēlums un gods par spīti nežēlīgiem vēstures notikumiem, kas sapinuši un samezglojuši tās likteņus. Notikumi, kas raisās galvenās varones Annas Elizabetes dzīvē, aizved lasītāju viņas izvēlētajā ceļā - meklēt, atrast un sodīt postu un nelaimes, ko nesusi dvēseles dēmonu izlaušanās. Tajā pat laikā Annas Elizabetes, Ģenerāļa, Miķeļa un Omītes tēlos atstaro mīlestība un viedums, kas sniedz lasītājam artavu cerības, optimisma un ticības labā uzvarā pār ļauno. Paldies!
Laura Miķelsone, Ģenerāļa Aloiza Blonska mazmeita

Bezgala jauki, ja ir iespēja satikties ar veciem un patīkamiem draugiem un paziņām, turklāt, ja tikšanās notiek vietā un mājā, kas tev kļuvusi pazīstama ar savu omulību un noslēpumainību, vietā, kas bagāta ar intriģējošiem notikumiem, mīļa, pateicoties tās iemītniekiem un viņu savstarpējām attiecībām. Un tieši šo jaukumu izjūt, lasot aizraujošu, notikumiem un dažādiem pavērsieniem bagātu sižetu. Un ir vēl viena raksturīga īpašība, kas vērojama arī citos Daces Judinas darbos - romāns ir gatavs scenārijs detektīvfilmai. Precīzi izrakstīti varoņu raksturi, viņu īpašības, atbilstoša valoda. Līdz sīkumiem izstrādātas mizanscēnas. Lasi grāmatu un iztēlē, kā filmā, jau redzi visus notikumus un varoņu tēlus, sajūti kafijas un svaigi cepto pīrāgu smaržu...
Svetlana Rudzīte, LTV izklaides un mūzikas raidījumu režisore