Triloģijas Inde vīna kausā
noslēdzošā grāmata
Mantojums

Jo vairāk cukura balsī,
jo ticamāk, ka tas vajadzīgs,
lai noslēptu rūgtu indi.

Pēcvārda vietā
Sākt no jauna...

     Daži to sauc par eksistenciālo krīzi, citi – par dzīves krustcelēm vai strupceļu...
     Mēs dzīvojam laikā, kad arvien biežāk sajūtama ikdienas nomācošā ietekme. Kad sev uzdotie jautājumi par dzīves mērķi, jēgu un vietu zem saules vairs nesniedz atbildi. Mēs baidāmies par šīm lietām runāt, taču domājam un raizējamies nepārtraukti, bet brīžos, kad problēmas šķiet neatrisināmas, sajūtamies slikti – streiko veselība, uzmācas neapmierinātība ar profesionālajiem sasniegumiem, neveidojas vai pajūk attiecības.
     Un agri vai vēlu prātā ieskanas bīstamie vārdi – sākt no jauna...
     Sākt no jauna, vienalga, vai tā būtu dzīve pēc šķiršanās, otrās puses nāves, darba zaudējuma vai citas personiskas nelaimes, ir ļoti sāpīga pieredze. Lai sāktu vēlreiz, jāpārvar daudz šķēršļu – dusmas, noliegums, kauns, atšķirtība, depresija. Un bailes – ko tad, ja mēģināšu, bet man neizdosies?

     Kāds viedais teicis: “Problēma, ar ko saskaries, neslēpjas faktos un pat ne tavās domās, bet pieķērībā šīm domām, ko rada tavs ieņemamais stāvoklis, apkārtējā sabiedrība, reakcija uz līdzšinējo pieredzi. Tavas domas patiesībā nav tavējās, tās ir sabiedrības pieņēmumi.”
     Kas notiek, ja izslejamies un mēģinām saskatīt savu dzīvi un apkārtni tādu, kāda tā ir – pāri ierastajām sociālajām, politiskajām un personiskajām klišejām?
     Vai tiešām esam tikai bandinieki svešā spēlē, vai arī spējam pateikt “stop!” un spert pirmo patstāvīgo soli? Vai, nemitīgi raizējoties par to, kas varētu notikt rīt, – ir laiks dzīvot šodien?

     Vai tu atceries, par ko sapņoji bērnībā? Kas no tā ir piepildījies, un cik bieži tev nācies samierināties, atsakoties no saviem sapņiem?
     Diennaktī ir 1440 minūšu. Cik no tām aizskrējušas tukšgaitā, prātojot – kā būtu, ja..?
     Bet mums ir tikai viena dzīve – trausla un īsmūžīga kā dejojoša sniegpārsliņa uz siltas plaukstas. Kamēr sniegpārsliņa kūst, mēs varam kaut ko mainīt... Taču, kā liecina pētījumi, savu dzīvi mainīt uzdrošinās tikai 5–10% cilvēku. Pie kuriem piederi tu?

     Vēl kāds vārds par īstajiem cilvēkiem līdzās. Par Savējiem.
     Sensenos laikos austrumniekiem bijusi tradīcija kāzu mielastā dalīt gaļas gabalus, ietītus lielos plāceņos. Ja viesu bijis vairāk nekā gaļas gabalu, saimnieki tuviniekiem, draugiem un tiem, kurus uzskatīja par savējiem, pasnieguši salocītus tukšus plāceņus, un viņi tos gardu muti ēduši, neizrādot gaļas iztrūkumu.
     Taču reiz kāds viesis, ieraudzījis savā priekšā tukšu plāceni, visu klātbūtnē sācis kliegt: “Manā plācenī nav gaļas!” Ļaudis neizpratnē sačukstējušies, bet saimnieks rāmi atteicis: “Esmu ļoti vainīgs tavā priekšā, jo uzskatīju par savējo...”
     Vai šodien kas mainījies? Nē. Cik mūsu vidū tādu, kurus maldīgi uzskatām par savējiem, gaidot, ka viņi izšķirīgā brīdī par mums iestāsies, palīdzēs, atbalstīs, taču saņemam tikai melnu nodevību? Un cik tādu, kuri neaicināti paši pasniedz palīdzīgu roku?
     Esiet uzmanīgi, dalot cienastu, lai neiedotu tukšo plāceni tam, kurš nav tā cienīgs.

     Triloģija Inde vīna kausā ir stāsts par uzdrošināšanos. Mainīt ierasto dzīvi, iemīt jaunu ceļu, meklēt un atrast Savējos. Dzīvot un mīlēt tā, kā liek sirds.

Dace
© D.J.-N., 2023. g. jūlijs-augusts, Maz-Zeltiņi.