Vēl viena brīnišķīga grāmata, kas aktualizē jautājumu par to, cik svarīgi ir katram no mums apzināties savas saknes, jo tikai tad ir iespējams augt un iet uz priekšu, nevis visu laiku atskatīties pagātnē.

Šajā grāmatā mūsdienas ir savijušās ar to laiku, kad notika izsūtīšanas uz Sibīriju, kolhozu veidošanās un kaimiņu nodevība, tīkojot pēc bagātākā kaimiņa mantas.

Kas ir tas spēks, kas liek izdzīvot jebkuros apstākļos? Kāpēc daži cilvēki salūzt, bet citi spēj saglabāt gaišu skatu un labestību?
    Vai dēls var izpirkt tēva grēkus? Vai nākamās paaudzes var nolīdzināt iepriekšējo paaudžu nodarījumus? Agri vai vēlu visi sajauktās puzles gabaliņi iegulst savās vietās. Tikai tad var tikt pie miera, kad puzle ir salikta.
    Romāns, kurš uzdod daudz jautājumu, un vissvarīgākais no tiem ir – bet kā ar manis pašas dzimtu? Kur ir mūsu spēks un vājums? Kur ir mūsu Laika Sargātājs? Kā to atrast un pagodināt? Romāns, kurš liek atvērt acis un skatīties, un IERAUDZĪT!

 Citāti:

 “Ejot uz priekšu,
     mēs atstājam pēdas,
     Atpakaļ nākot, tās neizzūd...

Re, kā. Gluži kā ar vēsturi – jo vairāk maisa, jo vairāk viss savijas, sajaucas un saplūst viendabīgā masā. Maisot kafiju “atpakaļ” – pretējā virzienā, neiegūsim sākotnējos skaidros plankumus. Vienkārši būs divtik labi samaisīts. Nebūs arī putu gredzenu. Un nebūs arī pašu putu, jo ar laiku tās pazūd. Viss pazūd. Tāpat ar vēsturi. Ar faktiem. Ar visu. Ja sākts maisīt, tad var tikai apstāties, nevis “atmaisīt atpakaļ”. Līdzībās runājot, – ejot uz priekšu, mēs atstājam pēdas. Nākot atpakaļ, reiz iemītās pēdas neizzūd, tās joprojām ir turpat – pat tad, ja nav redzamas...”

 “Ir daudz vārdu, kuri katram cilvēkam nozīmē ko citu. Tas saistīts ar pieredzi, kad un kā šie vārdi ienākuši šī cilvēka dzīvē sapratnē. Ir daudz vārdu, kuriem ir tikai viena nozīme. Ir daudz vārdu, kas noteikti jāpasaka, un ir tādi, kurus nedrīkst teikt. Ir daudz klusumu, kas jāpasaka, un ir daudz skaļumu, kas jānoklusē. Ir daudz skaistuma, ko izteikt ar acīm un visu sevi, un ir daudz nesmukumu, kuriem labāk pat līdzās nestāvēt. Vari mēmi runāt vai kliegt un skaļi klusēt. Vienalga būs pateikts viss – tik, cik esi tu pats. Ne vairāk, ne mazāk.”

“Aiz tevis stāv tavi vecāki, aiz viņiem viņu vecāki – tavi vecvecāki, aiz viņiem viņu vecāki – tavi vecvecvecāki... Tā ir kā piramīda, kuras virsotnē esi tu. Tas ir kā kuģis, kura priekšgalā esi tu un, lai tu tiktu uz priekšu, tevi stumj kuģa dzinējs – visi viņi, par tevi sadevušies rokās. Izpēti savas saknes un godā viņus visus! Tev jāpierāda, ka viņi nav velti savu dzīvi nodzīvojuši.”

Meldra Gailāne, Biblioholiķes atzīšanās