You are here

Laika stāsti

    Laika Stāsti

    Autoru priekšvārds
           Laiks stāsta

    Laiks. Vara. Cilvēki. Likteņi.
         Ja nebūtu jautājumu, nebūtu atbilžu. Ja nebūtu atbilžu, nebūtu stāstu.
         Visam, pilnīgi visam ir savi kāpēc.
        
    Nekas nav plakans, viennozīmīgs vai viendabīgs.

    Saules gaisma, pazemes tumsa... Pretmeti – baltais un melnais, labais un sliktais, mums tā, citiem šitā. Bet ir pelēkais. Daudz pelēkā nianšu, toņu, pustoņu. Balti pelēks, tīrs kā tikko austs linu audekls. Silti pūkaini brūnpelēks kā mātes mīļo roku sildīts vilnas lakats. Auksti tēraudpelēks kā nāvi nesoša ieroča vienaldzīgais stobrs. Baltais, melnais, pelēkais – pieturas punkti. Notikumi. Domas. Laika nogriežņi Mūžības taisnē.

    Mūsu dzīvi kopš bērnības caurvij pasakas un teikas. Gan mīļie, tautas pūra lādēs glabātie brīnumstāsti, gan iekarotāju un uzvarētāju pārrakstītās vēstures mīti. Mēs savā asinsritē jūtam gan Lāčplēša mūžīgo cīņu ar Melno bruņinieku, gan grimušās pils trīsas, gaidot pacelšanās brīdi. Mēs jūtam šīs pasaules – redzamās un neredzamās – baltās un melnās dienas, kad no svara ikviens vārds, ikviens skatiens, ikviens solis.

     Laikmetu griežos mūs centušies paverdzināt visādi kungi – vieni krustā sisto dievu lika augstāku par visiem iepriekš zināmajiem, otri – vispār bez dieva, bet iztaisnotām smadzeņkrokām – baltu par melnu krāsoja, tikumus par grēku sauca, nāvi lika dzīvības vietā, uzticību aizvietoja ar nodevību, mīlestību slīcināja asinīs, brīvību slēdza akmenī. Nezvēri un neļaudis uzvilka svētku drānas un mācīja pasaulei viltus mācības, pretējas tām, kuras kopš aizmūžiem sargājam un glabājam mēs. Bet mūsu celtais, glabātais un sargātais tika pasludināts par nevērtīgiem niekiem... Brīvdomīgos... ātri apklusināja.

    Un pasaule pakļāvās – aiz bailēm, saldas mēles pievilta, nopirkta, nodota, izvarota, nogalēta. Pakļāvās un apklusa. Cik ilgi tas turpināsies? Vai ļaunums svinēs uzvaru? Vai mēs klusējot, guļot vaļā acīm un ausīm, neko neredzot un nedzirdot, ļausim tai ciest? Nesaprotot, ka var nākt un iet visādi slimie un trakie, var mainīties visādas varas, taču vienīgā paliekošā un patiesā vērtība ir zeme un tās dzīvie mantinieki. Mēs.

     “Cik var? Atkal par “tiem laikiem”, revolūcijām, kariem, okupāciju, represijām, vai reiz nepietiks? Kāpēc jūs, latvieši, nevarat pavilkt sarkanu svītru un sākt visu no gala – dzīvot draudzīgi un nemeklēt vainīgos?” – “Bet jūs uzrakstiet, uzrakstiet visu, kā bija! Kā viņi ienāca, izpostīja, izlaupīja, izvaroja, kā atņēma zemi, mājas, dzīvību, ģimeni, nākotni, cerību, godu un pašcieņu, kā aizveda, nošāva, nobendēja, pameta sētmalē. Kā nodeva... Lai visi zina un neaizmirst. Lai nekad neaizmirst un nepiedod!”

     Miljoniem Laika nospiedumu Mūžības taisnē... Tie nav aizslaukāmi. Tie ir jāizsāp.

     Revolūcijas un kari, okupācijas, izsūtīšanas un slepkavošanas, valodas un kultūras aizliegums iedzina cilvēkos bailes, kad viss agrāk svarīgais tika atmests kā nevajadzīgs – palika tikai kailā dzīvība un paši tuvākie. Vara mērķtiecīgi centās iznīcināt cilvēkos ticību otram cilvēkam, godīgumam un nesavtībai, tā vietā sējot piesardzību, klusēšanu, neuzticību un naidu. Vara ciniski centās iznīcināt cilvēkos nepieciešamību pēc ģimenes, dzimtas, etniskās piederības. Cilvēks kļuva par resursu, ekonomisko parametru, sīku skrūvīti milzu mehānismā, ģimene – par elementu, lai sabiedrība spētu nodrošināt varas atbalsta sistēmu. Taču tieši dzimta sevī apvieno ģimenes, un tieši kuplas dzimtas ir veselas sabiedrības un stipras valsts garants!

     Divi cilvēki satiekas un izveido ģimeni. Ģimenes – dzimtu. Dzimtas - valsti.

          Tāpēc šī grāmata. Šī jaunā sērija – Laika stāsti. Par laiku un cilvēkiem, varu un likteņiem. Par brīvību un to, kas mūsos, – Kodolu: sirdi, valodu, saknēm. Par mīlestību, sāpēm, prieku, laimi, cerību un sapņiem. Jo tie visi esam mēs – tikai katrs savā laika nogrieznī. Katram sava dzīve, savas atmiņas, savi pārdzīvojumi un pārdomas. Savi laika stāsti. Sava taisnība. Bet patiesība ir viena, un tā izdzīvos cauri visiem laikiem.

    Mīlestībā –
    Dace un Arturs