You are here

Dace Judina, Arturs Nīmanis - MĒMAIS (2019, LM)

    (Romāns sagatavošanā. Fragmenti.)

    – Mammī, mammī, le, kas man! – mazs, priecīgs puika, tuklajās roķelēs kaut ko cieši sažņaudzis, aulēkšiem skrēja pāri pagalmam, kura tālākajā stūrī viņa māte žāva veļu.

    Gaiss smaržoja pēc tīrības, pavasara, vēja un jūras.

    Nebeidzamo mājas un saimniecības darbu nokausēta, Sarma smagi nopūtās un uzbūra sejā smaidu. Mazajam nebija jāredz viņas nogurums un apnikums. Mazajam nebija jāredz viņas skumjas. Vīrs pelna naudu ārzemēs, vecāki dzīvo Latvijas otrā galā, bet viņa ar mazo – vecmāmiņas mājā pie jūras. Skaista vieta, taču klusa. Tik klusa, ka te nekad nekas nenotika. Nekas nemainījās – viena pelēka diena sekoja otrai. Darbs – māja – darbs – māja – darbs... Pusslodzes nīkuļošana vietējās skolas bibliotēkā, bet vakarā pašvaldības ēkas uzkopšana. Nekam nopietnākam Sarma šobrīd nebija gatava. Un tā sešas dienas no vietas. Septītajā, kad beidzot varētu izgulēties, jāmazgā veļa, jātīra māja, arī dēlēns grib savu tiesu mammī uzmanības. Ar omci vien nepietiek...

    Bet, kopš vecmāmiņa aizbraukusi apciemot slimo māsu, kļuvis pavisam traki – nelielā piekrastes mājele pēkšņi izaugusi milzīga kā kalns, tukšajās istabās čukstus skan pagātnes atbalsis un bijušo iemītnieku soļi, bet nepadarāmo darbu gūzma draud nogrūt pār Sarmas galvu un viņu nosmacēt...

    – Mammī, mammī, le, tilds! – Ričuks vēl skaidri neizrunāja r, s un z burtus, vārdiņi vēlās mīksti apaļi kā dzijas kamolīši no vecmāmuļas adāmgroza.

    Mammas virzienā izstieptajās mazajās, nošmulētajās rociņās gulēja paprāvs, pelēksārts, dzīslots akmens.

    Parasts akmens.

    Taču nē – apskatot rūpīgāk, Sarma pamanīja, ka tas tiešām atgādina sirdi. Biežas apmīļošanas nogludinātu akmens sirdi, kurā laika zobs atstājis pēdas sīksīku dobīšu un rieviņu formā.

    – Kur tu to ņēmi, Ričiņ? – pavērsusi pret gaismu, Sarma pētīja un grozīja savādo akmeni. Sīksīkie kvarca kristāliņi, uztvēruši saules staru, silti uzmirdzēja. Skaisti.

    – Tul... itabā, – mazais ar rociņu norādīja uz omes istabas logu. – Glotā...

    Istabā? Grozā? Vecmāmiņas adāmrīku grozā? Neviena cita kurvja tur nebija...

    Nelabas nojautas un satraukuma pārņemta, Sarma pagrāba dēlēnu padusē un joza uz māju. Augšup pa nodilušajām koka kāpnēm, kurām katrs pakāpiens čīkstēja citā toņkārtā, piecus soļus pa gaiteni līdz netīri brūnajām (reiz taču tā padomjlaiku grīdas krāsa jānoslīpē un jāpārkrāso!) omes istabas durvīm... Tās bija līdz kājai vaļā.

    Acīmredzot, izmantodams vecmāmiņas prombūtni un mīļmammas aizņemtību, citkārt rāmais, rātnais un klausīgais Ričiņš aizliegtajā istabā bija uzrīkojis īstu pirātu dārgumu meklēšanu. Spilveni un segas sakrauti kaudzē – tas laikam bija aizsardzības valnis. Lielais, platais adāmais grozs iztukšots un kā vairogs nostutēts ar dibenu pret ienācējiem. Garās adāmadatas – zobeni, šķēpi, bultas! – novietotas pa rokai. Bet kamoli – lielgabalu lodes! – sakrauti ierakumu pusē glītās munīcijas kaudzītēs.

    Skaties nu vēl pirms gulētiešanas Karību jūras pirātus! Sarma nopūtusies ķērās pie postījumu likvidēšanas.

    Nedod Dievs, ja omīte pamanīs, ka viņas istabā izjaukta ierastā kārtība un kaut kas nolikts ne tā vai ne tur. Te katrai lietai bija sava vieta.

    Pag, bet kas tad tas?

    Spilvenu kaudzes apakšā gulēja liela, zaļa padomjlaika kantora klade ieapaļiem, no biežas lietošanas samelnējušiem stūriem. Sarma neatcerējās tādu agrāk manījusi.

    Atvērusi vāku, viņa ieraudzīja pazīstamu rokrakstu:

    “Ingrīdas Krūkles, dzim. Dravnieces, atmiņas. Aizsāktas 1989. gada septembrī.”

    Viņu omīte paklusām nodarbojas ar rakstīšanu? Nez, kas tās par atmiņām?

    * * *

    ...Trīsdesmitajos gados mēs ar tēvu, māti un divām māsām dzīvojām savās mājās – no mātes tēvatēva mantotajās “Rožlejās”. Brāļu mums nebija, tāpēc mēs, trīs meitenes, no mazām dienām darām visus mājas un lauka darbus – 11 gadu vecumā ar zirgu ecēju zemi, rullēju apsētos laukus, ar lielo zirggrābekli vāloju sienu vai āboliņu. Cērpu aitas, ganu govis. Ganīt man netīkas, ar zirgiem strādāt gan.

    ...Brīvbrīžos skrienu uz kaimiņu “Lauciņiem” – pie draudzenes Ausmas, dažkārt aizspēlējamies tik ilgi, līdz uznāk tumsa. Tad Ausmas tētis jūdz zirgu un ved mani mājās. Mammīte tad allaž viņu mīļi tencina, bet mani kārtīgi sarāj.

    ...Man ir kādi 5–6 gadi, abas ar māsu Aldu netālu no mājām uz lauka ganām aitas. Barā liels auns, kurš laikam nolēmis mani nogalēt – kā ierauga, tā lēkšiem klāt, lēkā apkārt un bada vienā gabalā. Nokrītu zemē, uzremšos sēdus, grābju saujās zemes un viņam sviežu, domādama atgaiņāties. Alda panikā skraida pa lauku un kliedz, jo nekā citādi palīdzēt nevar. Labi, ka tētis sadzirdējis. Atskrien un mani uz rokām aiznes mājās. Tajā pašā dienā mani ved pie daktera, jāšuj lūpa. Kad atbraucam mājās, man sadod dažādas spēļmantiņas, jo nav brīv runāt. Bet kauslīgajam aunam vakarā tiek atņemta dzīvība. Man viņa dikti žēl.

    ...Vēl tāds atgadījiens – ziemā tēvs un māte aizbraukuši uz pilsētu, mūsu auklīte nes sniegu virtuvē un liek to katlā kausēšanai. Man sagribas pamaisīt katlu, pastiepjos pāri kurtuvei, kuras durvis stāv pusviru, un mana kleitiņa aizdegas. Par laimi, stipri apdegt nepagūstu, jo virtuvē ieskrējusī aukle iebāž mani ūdens kublā. Pārbīstos gan.

    ...Kaimiņos, “Āmuros”, dzīvo mans tēvatēvs ar meitu Ilzi. Es viņu saucu par mīļo tanti. Bieži tur ciemojos. Ilzes tantei bija patafons un skaņu plates, es allaž lūdzos, lai uzliek to, kurā dzied “mans mīļais draudziņ, kur esi tu?”. Dikti patīk tā melodija. Arvien domāju, kāds gan varētu izskatīties tas mīļais draudziņš.

    ...Tēvs nopērk smago automašīnu un pieņem darbā šoferi. Atceros, kādu dienu uz Liepāju tiek vesta stutmalka, tā toreiz to sauca. Abas ar māsīcu Līvu izlūdzamies, lai mums ļauj sēdēt kabīnē pie šofera – gribam pavizināties. Tā nu braucam, bet līkumā pie “Rudzīšu” mājām lielas ēzes, mašīna sasveras un apgāžas uz sāniem, mēs kā zirņi izbirstam laukā. Nesasitāmies, ātrums nebija liels. Taču tā nobīstos, ka vēlāk ilgi baidos ar mašīnu braukt. Allaž raudu un negribu kāpt iekšā.

    Tēvam pieder arī lauksaimniecības mašīnas. Un vieglā mašīna – kā man patīk tās smarža un gludie ādas sēdekļi!

    ...Ir 1940. gada vasara, un pieaugušie satraukti runā par krievu ienākšanu Latvijā. Atminos, ka vecāki saka – uz mana vārda Valsts Krājkasē nolikti 100 lati, kurus man atstājis mātes tēvs. Par kopšanu. Viņš gulēja slims, un es viņam katru dienu uz istabu nesu brokastis, pusdienas un vakariņas. Neatceros, kad viņš nomira. Bēres gan atminos skaidri. Pēc lielinieku ienākšanas mani simts lati pazūd neizmaksāti.

    ...Jaunā vara rīkojas kā laupītāji. No mūsu zemes liela daļa tiek atmērīti kaimiņiem, no mūsu kūts aizved vairākas slaucamas govis un atdod jaunsaimniekiem. Mums atņem smago mašīnu. Ziemā atņem arī vieglo auto. Nacionalizē, tā viņi saka. Ir dziļš sniegs, un mašīnas tīkotāji dabū paši rakt ceļu un stumt prom automašīnu. Braukt viņi neprot.

    ...Ir 1941. gada 21. maijs – mana dzimumdiena. Paliek pilni divpadsmit. Mājinieki no rīta man pie gultas nodzied Daudz baltu dieniņu, tiek arī pa kādai dāvanai – zīmēšanas burtnīca, krāsu zīmuļi, trīs jaunas lasāmgrāmatas, no vecākiem – skaista, puķaina vasaras kleitiņa. Bet tēvs ar noslēpumainu sejas izteiksmi izsauc mani dārzā, aiz klēts – kaut ko parādīšot. Tur iestādīts rožu krūms, kam piestiprināta zīmīte ar manu vārdu. Vēl viņš man ieliek plaukstā sārti pelēku akmens sirdi – esot atradis, rokot dobi rozei. Mūsu pašu laukakmens, bet izskatās pēc īstas sirds!

    Tā ir mana vismīļākā dzimumdienas dāvana. Aizmiegu, palikusi sirdi zem spilvena.

    * * *

    Re, kā. Akmens sirds omītei tik mīļa un dārga, ka glabāta visu mūžu un nu dus rokdarbu grozā, zem dzijas kamoliem un šūnamdarbiem. Bet senais noslēpums tik liels, ka viņa nav gribējusi ne ar vienu tajā dalīties. Vismaz līdz šim.

    Sarma pēkšņi sajutās kā ielauzusies aizslēgtā mājā un ielūkojusies tur, kur svešai acij skatīties nav brīv. Vecmāmiņas pagātne piederēja tikai viņai. Ja gribēs, pati izstāstīs un parādīs, kas rādāms. Bet šādi okšķerēt – to gan ne!

    Sajutusies vainīga, Sarma rūpīgi sakopa Ričuka atstāto kaujas lauku, noslaucīja putekļus, izmazgāja grīdu, aplēja zaļos augus uz palodzes, bet galda vidū nolika māla vāzi ar baltiem ceriņiem. Zaļo kladi un iesārto sirdsakmeni noslēpa dārgumu grozā zem kamoliem, bet grozu uzcēla uz skapja – lai puika netiek klāt. Un – drošs paliek drošs! – aizslēdza durvis. Kamēr vecmāmiņas nav mājās, tā būs labāk.

    Tomēr ātrumā izlasītais nelika mieru. Dienišķos darbus darīdama, Sarma atkal un atkal domās atgriezās pie tā pavasara... Tik daudz gadu pagājis – omītei tūlīt jau deviņdesmit. Cik garu mūžu nodzīvojusi, cik daudz tajā visādu notikumu!

    Interesanti, bet kāpēc viņa nekad nav par tiem stāstījusi?

    Nolikusi Ričuku gulēt un feisbukā pačatojusi ar vīru, kuram tur, tālajā Norvēģijā, tikko bija beigusies darba diena, Sarma izlēma doties pie miera. TV kastē nekā jēdzīga nebija, pie datora dirnēt negribējās. Vismaz atpūtīsies.

    Taču miega nebija nevienā acī.

    Toties urdošā ziņkārība pieņēmās spēkā.

    Kas notika tālāk? Kas vēl rakstīts zaļajā kladē?

    Klusi izslīdējusi no gultas, viņa uzkāpa otrajā stāvā...

    * * *

    ...Gandrīz pats jūnija vidus. Tūlīt sāksies siena laiks. 13. jūnijā tēvam jābrauc uz Liepāju, jau no paša rīta sētā sajūgts zirgs, vecākā māsa Ligita viņu vedīs uz Lašupes dzelzceļa staciju. Pirms tēvs sēžas ratos, viņš mūs, palicējas, nobučo, tad rati izripo no sētas un pazūd aiz klēts. Man kaklā sariešas kamols, acīs asaras. Nevienam nesaku, bet mierinu sevi – kas tā par pinkšķēšanu, tēvs taču bieži braukā visādās darīšanās!

    Tomēr tā ir pēdējā reize, kad redzam tēvu. Šis skats mūsmāju sētā, kad liktenis bija lēmis mums atvadīties, palicis atmiņā uz visu mūžu.

    ...14. jūnijs. Tēva vēl arvien nav mājās. Rīta pusē sētā iebrauc mums atņemtā smagā automašīna, tajā – sveši cilvēki privātajā un arī krievu bruņotie spēki. Mūsu ģimeni iesauc istabā, pie galda piestājies cilvēks kaut ko skaļi lasa, es tik atceros vienu – mūsu ģimeni pārvietošot uz citu dzīves vietu. Tikmēr māju no visām pusēm apsargā vīri ar ieročiem šaušanas gatavībā. Viņu barvedis liek mums sakrāmēties, māte uztraukta un lāgā nesaprot, ko ņemt līdzi. Maize ir tikai viens kukulītis, jo šodien kā pie sestdienas paredzēts maizīti cept. Bet nu ar vienu maizes kukuli, dažām tauku bļodiņām, kuras labvēlīgie pārvietotāji liek mātei noteikti paņemt līdzi, mūs aizved no dzimtās ligzdas.

    Mums visām rokās saiņi – cik nu mēs, trīs pusaudzes un māte, spējam panest. Tā tagad būs visa mūsu mantība turpmākai dzīvei. Palagi, dažas segas, spilveni un drēbes.

    Mūs aizved uz Saldus dzelzceļa staciju, tur jau gaida lopu vagoni aizrestotiem logiem. Raud bērni, neziņā izmisušās mātes cenšas viņus mierināt.

    Acu priekšā pie vilciena zemē izbirusi balto miltu čupiņa...

    ...Cik atminu, diena ir apmākusies, kā sērojoša. Nezinu, kāda tā palikusi prātā citiem. Es savos divpadsmit gados vēl nekad neesmu braukusi ar vilcienu, un nu pirmie iespaidi paliek uz mūžu. Man vilciens – tas ir lopu vagons, bet Saldus stacijas dzelzceļa sliedes nevaru vienaldzīgi skatīt vēl šodien.

    Taču tas ir nieks, salīdzinot ar to, ko vēlāk redzam ceļā līdz Krasnojarskai – stacijas pieķēzītas, tāpat sliežu malas, pilni ešeloni ar cilvēkiem – dažreiz tie dienām ilgi stāv tiešos saules staros. Ilgi domāju, ka tādas stacijas ir visā pasaulē.

    Saldus stacijā mūs ievieto restotā lopu vagonā, abās pusēs dēļu nāras – plaukti sēdēšanai un gulēšanai. Ievietojamies kreisās puses apakšējā plauktā. Visas nāras pilnas ar cilvēkiem, vagona vidū liela kaudze ar cilvēku mantību. Vienam lielāka pauniņa, otram mazāka. Vagona grīdā plata metāla caurule – kopīgā tualete. Aizklājām šo vietu ar palagu.

    Mums līdzās apmetusies ģimene no “Bitītēm” – māte ar mazu meitiņu un vīramāti. Mazā raud vienā gabalā – gribu savā gultiņā, gribu kumelīšu tēju! Otrā dienā mazo ļauj atdot mātes māsai, kura paliek Latvijā. Nodomāju – re, viņa varēs gulēt savā gultiņē un dzert savu iemīļoto kumelīšu tēju...

    ...Vilciens stāv otro dienu. 15. jūnijs, svētdiena. Uzzinām, ka atvests tēvs, mums nodod viņa atvestu sviesta bļodiņu un vārītas olas. Lūdzamies, lai ļauj satikties, jo redzam, kā pie mūsu vagona pieved citus vīriešus, kuri dala mantas ar ģimenes locekļiem no mūsu vagona. Taču mums tikties neļauj. Tēvu ievieto vīriešu vagonā. Vēlāk, 1946. gadā, atgriezušās  Latvijā, no mīļtantes Ilzes uzzinām, ka tēvs mums vedis daudz mantu, lai nodotu, bet mūsu apsargātāji tās paņēmuši sev, tāpēc arī neļāva satikties. Pat ne lai atvadītos.

    Neatceros, kurā brīdī, taču tajā pašā dienā mūsu sastāvs uzņem ātru gaitu. Ar katru minūti mēs arvien vairāk attālināmies no savas dzimtās vietas – nezināmā virzienā.

    ...“Rožlejās” paliek vectēvs un mīļtante Ilze. Pēdējā laikā viņi no “Āmuriem” pārcēlušies pie mums, jo tēva brālis Janis, komunists, miesīgu tēvu un māsu pie sevis izmitināt negrib.

    Pēc mūsu izvešanas “Rožlejās” paliek vienpadsmit slaucamas govis, aitu bars, sešas cūkas, četri darba zirgi un lielais ērzelis. Ķēvīte Zvaigzne ir mana mīļā draudzenīte, bieži viņu glaudīju un saucu par savējo. Kad 14. jūnija pārvietotāji mūs gatavojas aizvest, vēl paspēju aizskriet līdz šķūnim, kur mauriņā piesieta mana Zvaigzne. Bučoju samtaino purniņu, glaudu, atvados. Kad dobji rūcošā mašīna mūs ved prom, ķēve paceltu galvu noskatās, kā viņas draudziņu aizved neziņā.

    Kad 1946. gadā atgriezos “Rožlejās”, Zvaigzne mani sagaidīja. Tikai bija vājāka un stīvām kājām. Nežēlīgie braucēji nebija manu ķēvīti žēlojuši.

    ...Ešelons turpina ceļu. Kādā brīdī sievas sāk raudāt – vīru vagoni no sastāva atkabināti un aizvesti nezināmā virzienā.

    ...Braucam dienu un nakti, guļam uz cietajām dēļu nārām. Cik ilgi mums pietika ar līdzpaņemto maizes kukulīti, neatceros. Tik atminu, ka vecākā māsa nekustīgi guļ tumšajā migā, raud un neēd. Laikam viņa labāk par mums saprot, kādā postā tiekam dzīti, un ļoti pārdzīvo.

    Dažreiz kādā stacijā mums ienes pa spainim prosas biezputras, kas pārlieta ar saulespuķu eļļu. Karstajās dienās mēs, bērni, lielo samācīti, klapējam pie vagondurvīm un prasām vodu (ūdeni), cerot, ka vismaz par bērniem apžēlosies. Nekā tamlīdzīga – apsargi mūs tikai izmēda, un viss.

    Ūdeni atnes, kad viņiem iepatīkas. Retu reizi kādā stacijā. Labi, ka mūsu vagonā nav ļoti mazu bērnu, mēs, trīs neizlutinātās lauku meitenes, varam izturēt.

    Daždien kādā stacijā mūsu ešelonam blakus nostājas tāds pats lopu vagonu sastāvs, un aiz restotajiem lodziņiem dzirdama latviešu valoda. Saprotam, ka neesam vienīgie, taču ko tas varētu nozīmēt, tolaik neviens nespēj iedomāties.

    ...Krievijā ir tādi rajoni, kur pussagrautajās stacijās pie mūsu vagoniem nāk nabagi noplīsušās drēbēs un prasa maizīti. Māte raud: “Ak, Kungs, uz kādu elli mūs ved, ja no manis, kam pašai nekā nav, nabagi vēl prasa maizīti? Mājās palika pilni apcirkņi graudu un miltu maisi – varētu sūtīt tiem krievu nabagiem, lai taču ēd.” To jau laikam krievu komunisti vēlāk arī izdarīja.

    ...Ceļā redzam daudzus sastāvus ar zaldātiem un tankiem. Lielie runā – sācies karš. Ne jausmas, ko tas varētu nozīmēt.

    Mūs aizved līdz dzelzceļa stacijai Kļukvina, diennakts braucienā aiz Krasnojarskas. Visas ģimenes ar mantām no-vieto koka iežogojumā. No apkaimes sādžām sabraukuši vīri ar pajūgiem. Īstie pircēji, ņēmēji. Staigā, blenž, aptausta – kā lopus! – un izvēlas līdzi vešanai stiprākās ģimenes. Darbaspēkam. Esam trīs nepilngadīgas meitenes un māte, mūs negrib ņemt, taču, pateicoties citai ģimenei, ar ko turamies kopā un kurā ir pieauguši puiši un meitas, – paņem arī mūs.

    Pajūgos aizved uz sādžu Partizanskaja. Atkal iežogojums – koka sēta. Vidū vairākas koka ēkas – kokapstrādes darbnīcas. Dzīvojam darbnīcā, kuras vienā stūrī atrodas liels ritenis, ko griež ar zirga palīdzību – veļ siltos ziemas velteņus.

    Guļam uz grīdas, labi, ka vasara. Māte un vecākā māsa strādā ķieģeļu ceplī. Darbs smags, alga maza. Pie vietējiem iedzīvotājiem savas līdzpaņemtās drēbītes – palagus, dvieļus – apmainām pret pieniņu un ko ēdamu. Četras mutes grib ēst katru dienu. Par pienu tamborēju palagu špices vietējām krievietēm. Viņas nemāk.

    Svētdienās mātei un māsai darbā nav jābūt – viņas dodas uz vietējo tirdziņu nopirkt ko ēdamu visai nedēļai. Saulainajās svētdienās jaunieši iet pastaigāt uz netālajiem kalniem. Dzied latviešu dziesmas un domās izraud savu sāpi par atņemto brīvību un dzimteni. Par bēgšanu neviens nedomā. Kur aizbēgsi – apkārt tundra un taiga.

    Drīz pilngadīgos jauniešus aizsūta tālāk, uz ziemeļiem.

    It kā uz zvejas darbiem.

    ...Rudenī mūs aizved dziļāk taigā – uz sādžu Daļokaja.

    Pirmajā naktī mūsu ģimeni izvieto pie vietējās krievu ģimenes. Tukšā istabā stāv pliku dēļu gulta, to mums, labu gribēdami, sagatavojuši mājas īpašnieki. Mēs ar māsām naktī guļam, bet māte otrā rītā atzīstas, ka visu nakti sēdējusi un lasījusi no mums blaktis, kas no griestiem bariem lēkušas virsū, gribēdamas izsūkt pēdējās asinis.

    Netālu vienā mājā tikai latvieši. Guļ uz grīdas strīpā, nav kur pēdu nolikt – tik daudz cilvēku vienā istabā. Krievu mājas lielākoties sastāv no vienas istabas un krāsns stūrī.

    Pārejam dzīvot pie latviešiem. Dienā māte ar vecāko māsu iet lauku darbos – novāc kāpostus un gatavo tos skābēšanai. Tur strādniekiem pusdienās dod zupu un prosas biezputru. Mēs, abas jaunākās, iemanāmies uz pusdienlaiku aiziet uz lauku pie mātes, un tā no viņu divām pusdienu porcijām paēdam visas četras.

    Izmainām atlikušos palagus pret pienu. Veikalā mums pārdod dažsimt gramu maizes. Reiz tā cepta no izdīgušiem graudiem – ne maize, bet smirdīga, jēla, neēdama masa. Noskaitu tēvreizi, lai nebūtu grēks, un smirdīgo masu aizmetu prom.

    Ziemai sākoties, māte un māsa iet mežā zāģēt malku. Darbs smags, nopelnīt nevar.

    ...Latviešiem piedāvā braukt tālāk, uz sādžu Koja – strādāt lopu fermā. Piesakās vairākas ģimenes, bet, kad jābrauc, palikusi vien mūsējā un Bauerkundze, bijušā pagastveča sieva. Māte saka – pie lopiem būs vieglāk izdzīvot. Viņai taisnība.

    Mūs ved ragavās. Kad nonākam galā, jau tumša nakts. Vēlāk izrādās, ka, mantas no ragavām izkraujot, pazudis mūsu koferis. Vai nu izkritis vedot, vai ar važoņa ziņu kaut kur nobēdzināts. Koferī ir mātes un mūsu labās kleitas.

    Mums ar Bauerkundzi iedala nelielu koka mājiņu, pēdējo sādžas galā, pie fermas. Vienā istabā mēs četras, otrā Bauerkundze. Šaura, kopīga virtuvīte. Aiz loga upe.

    Māte ar vecāko māsu Ligiju sāk strādāt pie lopiem fermā. Es un vidējā māsa dzīvojam mājās – 12 un 14 gadu skuķus darbā neņem. Mūsu pienākums – gādāt malku. Ziema salta, jākurina daudz. Uz mežu ejot, viena nes smagu cirvi, otra lielo zāģi. Mežā daudz sausu zaru un koku, iezāģējam un laižam lejā. Tikai laikus jāpabēg nost. Kad malka sagatavota, vecākā māsa ar fermas lielo, spītīgo vērsi brauc uz mežu pakaļ.

    Māte lopu fermā strādā par naktssardzi, Ligija, lai drošāk, naktis vada pie viņas. Mēs ar Aldu mājās vienas, guļam vienā gultā. Lielākā daļa drēbju iemainītas pret pārtiku, tāpēc guļam uz topčaniem – salmu maisiem – bez palagiem un spilvendrānām. Naktīs ļoti jākasās, neatminu – kašķis vai utis, bet guļam un sēžam uz pārmaiņām, lai viena var pasnaust, kamēr otra kasās. Ziepju nav. Māte veļu mazgā sārmūdenī.

    Ja kādu sauju graudu var atnest mājās, to saberž koka stupkā, ko aizdod kaimiņu krieviete, sanāk putraimi. Vārām putru, ko sadala četrās daļās, četrās bļodiņās. Katra no mums var apēst savu daļu tūlīt vai arī pataupīt vēlākam. No labi izmērcētām sēnalām vārām skābo putru.

    Maizi dod dažsimt gramu uz strādājošo, uz nestrādājošo mazāk. To arī dalām četrās daļās. Mums, pusaudžiem, ļoti gribas ēst, bet, nesot no veikala, neko neaiztiekam, tikai pēc sadalīšanas. Vecākā māsa un māte no savas daļas vēl dod mums, jaunākajām. Tas man paliks atmiņā līdz mūža galam.

    Kaimiņmājā dzīvo vietējā krievu ģimene. Nabadzīgi. Tukša māja, guļ uz grīdas. Pieci bērni, tēvs kritis karā. Mazākais bērniņš nomirst. Sadraudzējos ar sava vecuma skuķi Dusju. Visi viņu sauc par Duņu. Mācos krievu valodu.

    Ar Duņas vecāko brāli Jesaiku, kurš reizēm uzspēlē balalaiku, ejam ķert zivis Manas upē – plānai drēbei abos galos koki, riņķiem brienam pa upi, līdz pilna nešļava sīku zivtiņu. Vārām ūdenī uz pannas – ir ko gardi paēsties.

    Duņa ņem mani līdzi visur, kur dabūjams kas ēdams.

    Pavasarī uz lauka lasām rudenī nenovāktos, sasalušos kartupeļus. Sausi, pelēki, bet, kad saberž un atšķaida, sanāk mīkla – uz plīts virsmas cepam plānās pankūkas. Ar Duņu pļavās un kalnu nogāzēs meklējam savvaļas ķeizarkroņus – no to sakņu sīpoliem vārām biezputru. Diez kas nav, bet paēst var. No nātrēm un balandām sanāk laba zupa, un piena lāse, ko māte dažkārt atnes, tai ir labs papildinājums.

    Purva malās, slapjākās vietās, aug čeremša – savvaļas ķiploks. Lāču sīpols. Stiprs. Vietējie to ēd kaudzēm. Sibīrijas sausais klimats ļauj produktiem labi saglabāties līdz pavasarim, žēl tikai, ka bieži trūkst sāls, ar ko šo trūcīgo ēdienu padarīt baudāmāku.

    Ogu un riekstu laikā vietējie mūs ņem līdzi uz mežu.

    Lielākie riekstotāji dzīvo taigā visu rudeni un maisiem vāc ciedru čiekurus – no slaidajiem ciedru kokiem tos dabū lejā ar lielu āmuru palīdzību. Mēs, bērni, noskatām kuplus ciedrus ar zariem līdz zemei, uzlienam, nopurinām, lasām maisos un nesam uz būdu. Vienu rudeni mitinos taigā, lasu riekstus, māsas nāk tiem pakaļ, atnes maizi un kādu kartupeli.

    Toruden purvā apmaldos tā, ka domāju – beigas klāt...