You are here
Literāte Ruta Skrebele par MĒMO
Jo pāri visam – mīlestība
Cikla “Laika stāsti” otrā darba “Mēmais” manuksripts manās rokās nonāca novembrī...
Novembris. Tāds pats kā katru gadu. Pelēks. Lietains. Sveču liesmiņās sasildīts. Sarkanbaltsarkans. Ne tikai tāpēc, ka piespraužam pie krūtīm sarkanbaltsarkanas lentītes… Un tomēr – nē. Katram savs novembris. Savas svētku dienas. Savs lāpu gājiens. Sava svecīte logā.
Šajās dienās aizdedzināsim svecītes par godu latviešu strēlniekiem. Arī par saviem mīļajiem, kam Latvija sirdī. Par tiem, kas skaļi nekliedz, cik ļoti Latviju mīl. Skaļos vārdos pausta mīlestība pazūd. Izplēn. Pārvēršas pelnos. Tie, kas patiesi mīl Latviju, nekliedz skaļi. Bet dara.
Latvijas dzimšanas dienas mēnesī, raugoties sveces liesmiņā, domās pārlapoju grāmatu pēc grāmatas. Atmiņā “Septiņi vakari”. Sirds dāvana Latvijai ir Daces Judinas Latvijas simtgades romānu tetraloģija - par dzimtām un to līkločiem mūsu vēstures ceļos. Un beigu beigās – atziņa: dzīvē visvērtīgākais ir sava dzimta un mājas. Būt Latvijā. Piedzimt un dzīvot Latvijā.
“Devītais” un nu jau arī “Mēmais” ir darbi, kas apliecina mīlestību Latvijai. Tie ir stāsti par par Latviju. Par mums. Par laiku.
Jau no paša sākuma darbs paņem savā varā. Pēdas. Cik īsi, trāpīgi var pateikt dažos vārdos, neko īpašu nemeklējot. Ejot atstājam pēdas. Un tās paliek. Kaut arī pēdas neredzam. Tāpat ar atmiņām. Tās paliek, kaut citi tās nevar redzēt.
Sarma – sieviete, kuras ikdiena paiet ierastajā darba rutīnā, vienmēr nepadarāmo darbu gūzmā. Kā jau katrai sievietei. Kad esi tā noracies darbos, nereti nepamani varavīksni. Gribas atgādināt: “Kaut uz mirkli pacel acis uz debesīm un paskaties, cik skaista pasaule! Darbs pagaidīs, varavīksne ne.” Tas ir tikai viens īss mirklis, zibsnis.
Sarmas brīvības stunda kafejnīcā. Daudz vai maz? Pietiekami daudz, lai vērotu un pamanītu. Pietiekami maz, lai paveiktu ko lielāku un paliekošāku. Sarma ir cilvēks ar citādu un neparastāku domāšanu. Viņa nav kā vairākums. Taču dzīve šādus cilvēkus bieži noliek pie vietas. Sarmu nesaprot pat pašas ģimenē... Gluži kā Eduards, kurš rada pats savu pasauli, arī viņa dara tāpat. Katram cilvēkam ir nepieciešama sava pasaule, ja reiz lielā pasaule viņu nesaprot.
Vai Sarma ir laimīga Rožleju mājās? Varbūt. Tā ir daļa no viņas pasaules. Daļa no Sarmas pasaules ir arī tā zaļā kladīte, ko viņa atrod mājas saimnieces Ingrīdas dzijas kamolu grozā. Vai tās ir tikai atmiņas? Nē, tā ir daudzu latviešu dzīve, tajā piedzīvotais, redzētais, izjustais. Neviena vēstures grāmata nestāv līdzās cilvēku pārdzīvojumiem.
Vēsture atspoguļo faktus, notikumus, kurus katrs var sagrozīt, kā vien ienāk prātā, kā kuram izdevīgi. Atmiņas nevar nedz izdzēst, nedz sagrozīt. Tās var neizstāstīt, var noklusēt, bet tās dzīvo. Katrā iekšā. Un reizi pa reizei iznāk pastaigāties pasaulē, kad kādam tās izstāstām. Visbiežāk gan tās ir atmiņas par bērnību.
Sirmā Ingrīdas kundze savos atmiņu fragmentos raksta par bērnību, par badīties kāro aunu, no kura uzbrukuma meiteni pasargājis tēvs. Tēvs Ingrīdu sargāja bērnībā. Bet vai kāds viņu sargā visu pārējo dzīvi? Ir labi, ja blakus vai līdzās cilvēki, kas sargā. Dažreiz tie var pat neatrasties līdzās. Tādā gadījumā viņi būs kā gaisma, cerība un spēks – arī no attāluma. Un vienmēr sargās domās.
Laiks, par kuru lasu zaļajā kladītē, ir nežēlīgs. Tas ir laiks, kad cilvēki nezina, vai labākais draugs patiešām ir draugs. Valda neizpratne par paša radiem, kuriem pēkšņi uzradusiesskaudība un prātu pārņēmusi viena vienīga doma par iedzīvošanos uz cita rēķina. Tas ir laiks, kad kaimiņi nodod un “varneši” nogalina tikai tāpēc, ka esi latvietis. Ingrīda par to visu raksta savā zaļajā kladītē. Visticamāk tāpēc, lai to beidzot izlasītu, jo viņa pati jau tai vecumā, kad no bailēm nebaidās. Tagad bailes baidās no viņas. Un galu galā cilvēkam, kurš nodzīvojis tik garu mūžu, vairs nav ko zaudēt.
Ceļš uz Sibīriju. Nežēlīgs, neaizmirstams, skarbs. Bet mūsu, latviešu, ceļš. Ceļš gan te ne pie kā nav vainīgs. Tas nav ne labs, ne ļauns. Par tādu tas top tikai cilvēku acīs un atmiņās. Vienam ceļš ir kaut kā sākums, citam – beigas, kādam ceļš ir sāpes un bēdas, citam – prieks, vēl kādam tas ir mājas. Vai elle. Tāds ir ceļš. Mūžīgs. Tas ved no punkta A uz punktu B. Cilvēks pats izvēlas, kādu ceļu iet. Protams, ja ir izvēle. Dažkārt izvēles nav, cilvēku piespiež. Kā izsūtījuma laikā. Vienīgais ceļš – uz elli. Citas izvēles nebija, jo, kad sirdi pārņem mantkārība, vara, naids, skaudība, cita ceļa nav – tikai uz elli.
Atņemt un iznīcināt VISU var tikai liels necilvēks. Tāds, kam nav svēta ne zeme, ne mājas, ne tuvie un mīļie. Daudz ko var atjaunot, uzcelt no jauna. Cilvēkus atgūt nevar. To nevar piedot. Ne savējam, ne svešajam. Jo viņi kļuvuši par necilvēkiem. Šīs sāpes laiks nedziedē. Un pāridarījums sāpēs vienmēr.
Par mājām. Lasīju un birdināju asaras.
Pamestas mājas, kas kliedz, lai kāds izstāsta viņu stāstu. Bija taču laiks, kad tajās dzīvoja cilvēki. Bija iekopts pagalms, tajās mita saime, ko sauca par savējiem. Bija mūžveci koki pagalmā, kuri savā dzīvē visādus laikus pieredzējuši, jo koki dzīvo ilgāk par cilvēkiem. Ak, ja vien tie prastu runāt!
Vecā Ingrīda ar kokiem sarunājas, lūdz tiem spēku, pieglauž vaigu pie sirmveca ozola vai liepas un dzird, kā tas elpo. Ak, ja būtu iespējams atgriezties tik tālā senatnē, kad vēl šīs tukšās mājas bija mājas. Ar rožu dārziem, ozoliem un liepām pagalmā, un gaišām logu rūtīm rudens tumšajos vakaros, kas liecināja par to, ka mājās kāds gaida.
Atceros sevi kā mazu meitenīti, kurai vectēvs rādīja akmeņus ceļmalā vai kādu ceriņkrūmu klaja lauka vidū, piebilzdams, ka tur reiz dzīvojuši cilvēki. Tur reiz bijušas mājas. Biju sīka un toreiz daudz ko nesapratu. Tagad vasarās, kad aizbraucam uz maniem laukiem, draudzenes meitenēm rādu un stāstu, ka te reiz bijušas mājas. Par māju vietu vairs neliecina nekas, jo kolhoza laikā, kad meliorēja laukus, tika nostumti arī pēdējie ceriņu krūmi, aizstumti akmeņi un nozāģēti sirmvecie koki. Iznīcināts viss, kas varētu liecināt, ka reiz tur bijušas mājas. Tāpēc nebrīnos par meiteņu izbrīnā ieplestām acīm un jautājumu “kur mājas, kādas mājas, te taču ir tikai lauks vai pļava?!”
Iedomājos – kā būtu atgriezties tāltālā senatnē un ieraudzīt visas mājas tādas, kādas tās bijušas toreiz?
Atmiņas uzplūda brīdī, kad lasīju par kliedzošo māju tukšajām logu acīm. Par to, ka vairs nav cilvēku, kuri par tām pastāstītu, jo daudzi līdz ar klusēšanu aizgājuši turp, no kurienes nepārnāk Dzīvie? Klusē. Nav brīnums, ka daudzi nezina savus radus, tāpat kā Eduards visu mūžu neko nezina par savu īsto vectēvu.
Vai nesanāk kā dzīvē? Tiek nospriests, ka mazs bērns, kad viņam interese vislielākā, neko no tādiem stāstiem nesapratīs. Par mazu... Paaugoties vecļaužu stāsti neinteresē, tāpēc neko nejautā. Kad pusmūžā tie atkal sāk interesēt, vairs nav kam pajautāt. Atliek pašam rakties vēstures dokumentos, aptaujāt vēl dzīvus palikušos. Ja šādas uzņēmības nav, tā arī var palikt neziņā. Dzimtas un savu sakņu apzināšanās ir būtiska. Tikai tad var pa īstam iemīlēt vietu, kur dzīvo, un mājas, kur izsenis dzīvojuši senči.
Ļoti simpātisks likās Eduarda tēls. Lasot par viņu, domāju par pacietību un piedošanu. Par robežu, kad pacietība un piedošana beidzas. Jā, Eduards daudz ko piedeva, ar daudz ko samierinājās, noslēdzoties savā mazajā pasaulītē, jo... Eduarda dzīvē tik svarīga laimīga un īsta ģimene. Varbūt tāpēc, ka pašam bērnībā trūkst tēva. Pietrūkst NOTIEK.
Vai var vēl precīzāk pateikt, kā jau pateikts – “ģimene notiek”? Mīlestība notiek. Dzīve notiek.
Eduardam esot pārāk mīksta sirds. Aizdomājos par Eduarda atziņu, dzīvojot kopā ar otro sievu Maigu, ka ar vilkiem varētu labāk sadzīvot. Un metaforu – nekad jau nevar zināt, cik resns tārps slēpjas skaistā ābola serdē... Jā, Eduards mācās mieru. Tikai nezinu, vai to var iemācīties. Jo kā lai paliek mierīgs, ja sāp? Ja otram sāp?
Un vēl... Lasot Eduarda atmiņas par Liepāju un viņa bērnības takām, arī es domās izstaigāju... savu Liepāju. Pilsētu, kas man palikusi dziļi sirdī un ko esmu iemīlējusi.
Eduarda bērnība sākas Ūdens ielas galā – ar pieticīgiem bērnu ūdens priekiem un ar savu ūdens pasauli. Vai vēl skaistāk par bērnību var uzrakstīt (atļaušos citēt vārdus, kurus izrakstīju un kuri mani ļoti, ļoti uzrunāja): “Atmiņu pastaiga tikpat gara, cik iela. Tikpat īsa, cik bērnība. Bet bērnībā iela šķita tik gara.” Tie, kas dzīvojuši un bērnību pavadījuši pilsētā, sapratīs. Taču vai bieži viens otram jautājam – kuras ielas galā sākās tava bērnība? Manas ieliņas ir Ezerkrastā. Mana jaunības ieliņa ir Daugavas iela, jo tur bija tuvinieku dzīvoklis. Liepājas 5. vidusskola un Raiņa parks - manas draudzenes bērnība. Diemžēl tādas Liepājas, kāda tā bija manā studiju laikā (80-to gadu beigas, 90-to gadu sākums) vairs nebūs nekad. To māju vairs nav, cilvēku arī. Palikušas tikai atmiņas. Un vietas. Mainās paaudzes. Mainās cilvēki. Un arī vietas. Katrai paaudzei citas. Tikai tādas, kādas katrs pats savām acīm redzējis.
Jūtams, ka par Liepāju rakstījis un pa tās ieliņām lasītāju vadā cilvēks, kas Liepāju pazīst līdz kaulam.
Liepāja dzīvo, elpo. Tas ir Liepājas laiks - ir laiks, kad riteni varēja piesliet pie veikala sienas, un neviens to neiekāroja. Laiks, kas garšo kā piparmētru un puķu zirnīšu dražejas. Kā krējummaize. Kā viegli skābenais citronu saldējums. Kā mammas ceptais ābolrausis, kuram līdzīga nav neviena. Tā garšo bērnība. Un bērnības garšu neatsver nekas, pat visdārgākā kūka pasaulē.
Mīlestība. Ne katrreiz jāsaka trīs pierastie un banālie vārdi „es tevi mīlu”, kaut ausis pieradušas dzirdēt tieši tos. Eduarda mammas bērnībā teiktie vārdi „tikai uzmanīgi ej, skaties mašīnas”, kaut mašīnas uz ielām tolaik bija tikai dažas, liecina par vislielāko rūpi un gādību par savējiem, kāda vien var būt. Aizkustinoši, ka šī mīlestība un rūpes par otru vēlāk izpaužas Eduardā pašā. Vai mantojums? Kad, abiem ar Sarmu gar ezermalu ejot, Sarma sastiepj kāju un tā sāp, Eduards nesaka vārdus “es tevi mīlu”, bet gan “vai tu spēsi paiet?” Manuprāt, tā ir mīlestības visaugstākā pakāpe.
Lasīju un... kārtējo reizi raudāju.
Ļoti veiksmīgs personāžs, manuprāt, ir mazais Ričs, tā mazā, siltā dvēselīte, kas alkst pēc tēva, jo bērnībā tieši tēva pietrūkst visvairāk. Un žurka Rozālija. Sapnis! Pēc tāda apraksta to var iemīlēt arī tie, kas līdz šim žurkas nav ieredzējuši ne acu galā!
Jāpiekrīt Eduarda atziņai, ka tad, kad ir sapratne ar dzīvniekiem, cilvēks jūtas citādi. Viņš vairs nav viens, jo apkārt ir dzīvība.
Lasot darbu, aizdomājos vēl par kaut ko. Tā ir viena atziņa, ko esmu ieguvusi no kādas gudras sievas, kas tagad aizsaulē: “Meitiņ, sargies no slikto ziņu pienesējiem! Tie patiesībā nav tīri cilvēki. Viņiem pašiem ir netīra sirdsapziņa. Tie var ātri vien tevi nodot vai pašu pataisīt par sev līdzīgu.” Šāda atziņa ienāca prātā, kad lasīju par Irmas it kā brīdinājuma vēstuli Eduardam, rakstot, kā ārzemēs dzīvo un uzvedas viņa Maiga.
Šis darbs ne vienu vien lasītāju liks aizdomāties par lielām tēmām: savējais un svešais, nodevība un klusēšana, piedošana. Kad cilvēks pārkāpj to robežu, kad savējais kļūst svešs? Mīlestības vai vīrieša dēļ, kuru draudzenes nevar sadalīt savā starpā? Skaudības, iedzīvošanās dēļ? Vai var piedot radiem, kas gadiem nav likušies ne zinis, kam nav bijis ne laika, ne vēlēšanās satikties, bet uzrakstīt sociālajos tīklos ķengu vēstuli laiks atradies? Varbūt jāpiekrīt - tad labāk, lai tuvinieku nav?
Viena no atziņām: “ne visas atmiņas stāstāmas pasaulei, ne visas bildes rādāmas”. Tā ir viedu cilvēku atziņa. Zinu vecļaudis, kuri savus fotoalbumus svešiem nerāda un neko nestāsta cilvēkiem, kuriem līdz galam neuzticas. Fotogrāfijas ir viņu svētums. Agrākos laikos nefotografējās bieži. Ja fotografējās, tie bija svētki, īpaši mirkļi.
Tagad ir citādi. Soctīklos bilžu ka mudž. Visas liecina galvenokārt par laimīgiem, priecīgiem mirkļiem. Selfiji, daudzās atskaites, kurā kafejnīcā būts, kas ēsts, ar ko kopā, kādos pasākumos, uz kādām salām vai ārvalstīm kārtējo reizi aizbraukts... Kā teiktu, bildes no sērijas “es un Rainis.” Katrs, kuram vēlēšanās, soctīklos var izsekot, izpētīt tādu dzīvi līdz sīkumiem. Nav brīnums, ka kaimiņu vaigā nepazīst, bet tenkas par viņa privāto dzīvi izplata un pārzina labāk, nekā viņš pats. Tiesa, tam ir otra puse – cilvēkibildēs rāda tikai labo pusi. Ne visās bildēs, kur laimīgi smaida, tā jūtas. Un cik paradoksāli – nereti cilvēki zina, kā klājas kaimiņam, kolēģim, biznesa partnerim, bet viņiem nav ne jausmas, kā dzīvo paša tuvinieki vai radi, kuri “ar datoru uz jūs”.
Apbrīnoju autoru psiholoģisko spēku un spēju iziet tam visam cauri, rakstot un pārlasot izsūtīto atmiņas. Tas nav viegli. Pierast pie šo cilvēku atmiņām nevar un laikam arī nekad nevarēs. Atceros, ar kādām emocijām, vēl studente būdama, lasīju šāda veida grāmatas, kad tās tikko parādījās – gan Melānijas Vanagas grāmatas, gan izsūtīto atmiņas grāmatā “Via dolorosa” utt.
Tagad domāju tikai par to, kā šāda veida grāmatas gudri iemānīt saviem audzēkņiem - tiem mūsdienu jauniešiem, kas grāmatu vietā labāk glauda „vafeli” (žargonvārds viedtālrunim), nekā interesējas par mūsu vēsturi; tiem, kas klausās dziesmas angļu valodā un paši cenšas vervelēt angliski, vāji pakaļatdarinot; tiem, kas par visu augstāk vērtē sava paša ērtības, kas gaužas par katrām niecīgākajām grūtībām, tiklīdz nākas saskarties, kas dzīvo pie visa gatava, kas raduši pie izklaidēm un kuriem dvēsele kļuvusi auksta un nejūtīga – kuri savā pārākumā smejas par dzīvniekiem un veciem cilvēkiem, kas savā rāmajā gaitā tipina pa pašu ielas maliņu, lai tikai neapšļāktu kāda garāmbraucoša mašīna, pārpilna smejošiem jaunekļiem.
Prasme dalīties un būt cilvēkam, lai kādos apstākļos esi nonācis... Atgriezusies no Sibīrijas, Ingrīda atdod ķēvītei Zvaigznei pēdējo maizes kumosiņu. Pati pacietīsies līdz vakariņām. Mūsdienās šīs prasmes – dalīties un būt cilvēkam – tik daudziem pietrūkst.
Sarmas atziņa pēc zaļās kladītes izlasīšanas (“Viņa vairs nekad nevienam neļaus par sevi ņirgāties un darīt pāri!”) uzrunā visspēcīgāk.
“Mēmais” ir darbs, kurā tik dziļš latvietības kods. Neviens svešais līdz galam to nesapratīs. Svešais nezina, kā tas ir - mīlēt savu zemi līdz sirds dziļumiem, to kopt un apstrādāt. Turēt māju, zemi, pagalmu un dvēseli tīru. Svešajam pietiek ar to, ka zemi var atņemt. Viņam cilvēks, savas zemes un māju kopējs, ir tikai nezāle, kas jāiznīdē. Bet nezāles ir stipras. Tikpat stipras, cik latvietis.
Ja reiz latvietim ir sava māja, dziesmas, draugi, mīļi savējie un māte, kas prot strādāt un dzīvot tik pieticīgi, ka no nekā spēj pagatavot pusdienas un no nekā uzšūt izejamo drēbju kārtu, viņš daudz ko var izturēt. Īstam latvietim mīlestība ir pāri visam. Uz savu zemi. Savējiem. Uz mājām.Un, kamēr vien būs vecmāmiņas ar savu žāvēto ābolu kulīti un sievas, kas prot “iepīt bizē dungājamo dziesmiņu”, Latvija būs.
Jo pāri visam – mīlestība.
Ir novembris. Veļu laiks, kad saikne ar senčiem visstiprākā. Viņi ir tepat līdzās. Dažkārt apciemo sapņos. Domāju, nav sagadīšanās, ka darbs pabeigts tieši novembra pirmajās dienās. Mūsu senči kliegtin kliedz un aicina nenoslīkt “klusēšanas atvarā”.
Paldies abiem autoriem par darbu līdz pagurumam un negulētajām naktīm, kas ziedotas, lai uzrakstītu šo grāmatu! Zinu, ka tas darīts, sevi nesaudzējot un nežēlojot. Saprotat, ka klusēt vairs nedrīkst. Ir pienācis laiks, kad vairs nedrīkst klusēt. Un kas gan cits to darīs? Kādam jāsāk pirmajam. Runāt. Stāstīt. Uzrakstīt. Arī kliegt, ja vajag.
Nezinu, kā lai pateicos par šiem skaistajiem, dāvātajiem mirkļiem.
Tādi cilvēki mums, latviešiem, tik mazai tautai, ir Dieva dāvana. Nav daudz tādu – tik gaišu, sirdsgudru, dzīvesgudru, cilvēcīgu,talantīgu, tādu, kas nebaidās pateikt, ko domā, nelocīties līdzi visiem vējiem un palikt pie sava viedokļa, aizstāvēt vājākos un tos, kuriem dara pāri, nesamierināties ar nelietībām...
Paldies! Jūs mācāt būt latvietim, būt katram pašam. Turēt tīru ne tikai savu sētu, bet arī dvēseli. Ticiet - tas nav tik vienkārši un viegli, jo arī stiprajiem kādreiz vajag kādu, kas sargā un dod spēku.
Dace un Artur, jūs esat mans Latvijas lepnums. Un kas par to, ka daudzi pagaidām vēl to neredz. Gan pienāks laiks, gan ieraudzīs. Jo tā var uzrakstīt tikai cilvēki, kam Latvija sirdī un mīlestība pirkstu galiņos. Cieņā un pateicībā noliecu jūsu priekšā galvu…
Ruta Skrebele, literāte, pedagoģe, latviešu valodas pasniedzēja
