Sociologs Aivis Biķernieks par “Mēmo” un socioloģisko fenomenu “klusuma spirāle”:

   Zīmīgi - neilgi pirms “Mēmā” manās rokās nejauši nonāca pasaka, kas jau no bērnu dienām māca klusēt, sarauties, palikt nemanāmam mirklī, kad tuvojas kaut kas slikts vai bīstams, un tāpat klusējot pieņemt savu likteni. Tīri instinktīvi, ikvienam ir vēlme briesmās klusēt, ja vien paši neesam plēsoņas, kas noskata savu upuri. Tomēr ne vienmēr ir tā.
   Interesants novērojums - mirklī, kad vanagu pamana vārnas, sākas pamatīgs jandāliņš, kura uzdevums - pievērst uzmanību briesmām un pulcināt iespējami vairāk savējo, lai tiktu galā ar nevēlamo iebrucēju.
   Turpretī mūsu sabiedrībā gan nav vērojama solidaritāte cīņā pret svešo, kas mums savulaik vardarbīgi mēģināja uztiept savu ideoloģiju un varu - nogalinot vai izraujot no mājām tos, kas skaitās svešajam, nepieņemamajm režīmam kaitīgi. Tas bija iespējams tikai tāpēc, ka klusēja ne tikai tie, kuri ar vardarbīgām metodēm mēģināja īstenot savus tumšos mērķus, bet arī tie, vērīgie, kuri laikus bija pamanījuši briesmas.
   Noziedzīgajai varai neko citu nevajag, kā tikai klusumu, kas kā līķauts apsedz viņu noziegumus, un necilvēcīgajai varai ideālā gadījumā klusumam vajadzētu būt mūžīgam.
   Ne tikai nazis vai vārds var nogalināt. Arī klusums nogalina. Nogalina atmiņas, pārdzīvojumus, izdzēš pagātni. Jau senajā Ēģiptē faraoni lika izkalt no plāksnēm hieroglifus un atmiņas par nevēlajamajiem priekšgājējiem un viņu dinastijām, lemjot tās nogrimšanai vēstures tumsā – klusumā. Arī nesenajā vēsturē vērojama pagātnes nodošana mūžīgajam klusumam. Arhīvu klusumam. Oficiālajam klusumam. Sabiedrības mēmumam. Klusuma spirālei, kad indivīds dažādu apstākļu dēļ spiests klusēt, lai tikai nekļūtu par izraidīto, jo varai pietiek resursu, lai piespiestu dumpīgo indivīdu klusēt vai apklusinātu to vardarbīgi.
   Par noziedzīgiem notikumiem sabiedrībā klusē tad, ja tās elite iesaistīta noziegumos, vai arī šie noziegumi izdarīti pret sabiedrību ar šīs elites labvēlīgu klusēšanu.
   Klusē visi – tie, kam jāslēpj savi noziegumi, tie, pret kuriem veikts noziegums un tie, kurus liktenis ir pažēlojis. Šoreiz. Klusums ir izdevīgs noziedniekiem un viņu izpalīgiem, tas ir izdzīvošanas priekšnosacījums un karjeras iespēja varas neskartajiem, un vienlaikus - bezpēcības un beztiesiskuma pazīme cietušajiem.

    Daces Judinas un Artura Nīmaņa “Mēmais” ir tieši par to - par mūsu sabiedrībā valdošo klusuma spirāli, par klusuma spirāli, kas saistīta ar sabiedrības attieksmi pret tiem, kas tikuši represēti. Par represēto stigmatizēšanu un izstumšanu no sabiedrības, kā viduslaikos to darīja ar spitālīgajiem.
    Noziedzīgajai varai represētie bija spitālīgie, kurus vajadzēja par katru cenu izstumt no dzīves. Savā ģimenē esmu dzirdējis stāstus, ka tieši savējie izturējušies pret represētajiem ļoti negatīvi, liedzot mācības latviešu valodā kādā pilsētas skolā, izsakot brīdinājumus potenciālajam laulātajam, ka šī persona esot represēta, līdz ar to – politiski neuzticama.

“Mēmajā” divas bērnības dienu draudzenes satiekas pēc krietna laika – 26 gadiem, izrunā un noskaidro, ko nezināja, bet nojauta, pārkāpjot klusuma spirāles novilktajām robežām. Dzīvē ir vēl skarbāki notikumi. Kādā Zemgales pagastā tikai pēc vairāk nekā 50 gadiem ilgdzīvotāji uzzināja, ka kāda no viņu pagasta izsūtītā ģimene pilnā skaitā ir atgriezusies Latvijā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, un ģimenes galva, par kuru tika domāts, ka viņš gājis bojā Sibīrijā, ir izdzīvojis. Uzzināja pēc pusgadsimta...

   “Mēmajā” izdodas salauzt klusuma spirāli vismaz viena pagasta robežās: viss tiek noskaidrots, izrunāts, izzināts. Tiek noslēgti rēķini ar pagātni. Tas nav viegli, jo kādam jāsper pirmais solis – neklusēt, atcerēties, pierakstīt un pierakstīto nodot tālāk.

   “Mēmais” ir pirmais akmens klusuma spirāles pulksteņa mehānismā, parādot, ka klusumu var pārtraukt. To vajag pārtraukt.
   Ir notikumi, kurus ne tikai nevajag, bet nedrīkst aizmirst. Tie ir izsūtīto likteņstāsti. Par noziegumu pret viņiem, par necilvēcīgo režīmu, par apkārtējo vienaldzību, par sūrajiem izdzīvošanas apstākļiem, par piekārtajām birkām un otrās šķiras cilvēku statusu, par nodevību.
    Mēmais ir pavēris muti, Mēmais sāk runāt, un mums Mēmā teiktais jāsadzird!