You are here

Literāte Ruta Skrebele par DĒLU

    Rakstniece Dace Judina

    Pārāk cieši savilkti mezgli žņaudz
         Ruta Skrebele, rakstniece, pedagoģe

     Romantiska idille pie jūras. Miers. Klusums. Sapņu mājiņa. Suns un kaķis. Laimīgā Dagnija. Viņai ir Spārni. Tik skaists nosaukums mītnei! Kā lasītāja sapriecājos par Dagniju, kura beidzot nolēmusi dzīvot pati sev, ieklausīties savās vēlmēs, piepildīt sapņus, nevis izdabāt kādam citam, ko visu laiku līdz šim darījusi. Bet vai tā ir?

     Līdz apvārsnim un tālāk
         Jūra. Simboliska nejaušība? Varbūt apzināti ieviesta, jo kur gan citur tā raisās cilvēku domas? Pie jūras pazūd laiks, pie jūras ar cilvēkiem var notikt dažādas pārmaiņas. Tur var padomāt, pasēdēt, justies brīvs. Atgūt spārnus, kad tie pavisam nolaidušies. Jūra pie sevis atvilinājusi ne tikai Dagniju. Tā savā varā paņēmusi arī Gunāra Dreiļa un viņa dēlu – Ginta un Gunta – domas, likteņus. Jūra sauc, vilina, pievelk kā magnēts. Tas gan notiek tikai tad, ja tā ir sirdī, prātā un asinīs. Skaisti. Tādā vidē gribētu dzīvot daudzi no mums. Jo - kur jūras tuvums, tur miers, plašuma un brīvības izjūta. Tur domas var lidot līdz pašam apvārsnim un vēl tālāk.

     Tā vētra, kas mūsos
         Uzburto jūras romantiku nomaina skarbums. Domas Gunāra galvā uzbangojušas kā vētra jūrā. Tas ir jautājums par viendzimuma attiecībām un laulībām. Ne no šā un ne no tā cilvēka galvā tādas nerodas. Aizdomas rada abi dēli un sabiedrībā tik daudz apspriestais jautājums. Lasīju un, godīgi sakot, arī manī plosījās vētra. Dusmojos uz Dagnijas toleranci, uz viņas izvairīšanos no tiešas atbildes. Stop! Tas taču tikai romāns. Ko es tā cepos? Lasīju Dagnijas viedās domas no pētījumiem un atskatu vēsturē. Jā, mūsdienās ir citādi. Ar šādiem cilvēkiem tik nežēlīgi neviens neizrīkojas, bet... Ir kas cits. Tas parādās Gunāra pārdomās par to, kāpēc šie cilvēki vairojas kā sēnes pēc lietus, kāpēc pieprasa savas tiesības, rīko gājienus, tā likdami pievērst sabiedrības uzmanību. Labi, pieļauju, ka šādi cilvēki mēdz būt, bet, ja tas ir slims cilvēks ar slimu domāšanu, tad lai dzīvo klusi un mierīgi, bet nekropļo ģimenes jēdzienu! Nevar būt un nekad nebūs citādi - vīrietis un sieviete dibina ģimeni, viņiem dzimst bērni. Viņi ir vecāki – tēvs un māte. Un nekā citādi. Es strādāju skolā un netaisos skolēniem stāstīt ko citu. Un es nekad nepieņemšu jēdzienu – vecāks viens un vecāks divi. Ja tas tā notiks un kāds piespiedīs tā darīt, no skolas aiziešu.
         Šajā Gunāra un Dagnijas sarunā autore ielikusi to sāpi, kas valda sabiedrībā. Tagad. Rodas jautājums, cik daudz esam gatavi par to runāt, vai arī samierināties, pieļaujot to, ka sabiedrība kļūst slima. Ja mūsu laikā bija cita ideoloģija, tagad ir cita. Vai patiešām tik daudzi neredz to, kas notiek, vai redz gan, bet atsakās to pieņemt kā realitāti? Sak, ja mani pašu tas neskar, izliekos par beigtu. Un vēl kas... Tik daudziem bērniem jau bērnībā jāpiedzīvo viena vai otra vecāka trūkums. Biežāk gan tēva trūkums ģimenē. Vai nu māte audzina viena pati savus bērnus, vai arī ģimenē ienācis svešs vīrietis, kuru, lai arī cik labs tas būtu, bērns zemapziņā pilnībā nespēj pieņemt kā savu tēvu. Un, ja viņam jau no mazotnes stāstīs, ka viendzimuma attiecības ir normāli, tad bērns ar laiku arī sāks domāt, ka tas ir normāli.
         Ak, Dievs! Pēc šādām Dagnijas un Gunāra sarunām tā jūra, kas manī, sabangojusies ne pa jokam. Eju uzvārīt vēl tasi kafijas un nomierināties. Gaismu neslēdzu, jo tik fantastisks pilnmēness. Varbūt tas vainīgs, ka manī tāda vētra? Skaisti. Skatos pa logu un priecājos par mākoņiem un mēnessgaismu, par to, ka tomēr mani kāds lutina – man, dzīvojot daudzdzīvokļu mājā, nav jāskatās pretējās mājas logā, bet uz mežu. Mierinu sevi ar domu – jābeidz cepties, tas ir tikai romāns. Strādāju skolā, un arī bērniem ir visādas domas – ne tikai gudras, bet arī muļķīgas. Tieši tāpat ar sabiedrību – visi nekad nedomās vienādi un, kur teikts, ka tās domas, ko domāju es, ir pareizās un nekļūdīgās.

     Uzticēties svešiniekam
         Dzeru kafiju un domāju par Gunāru. Par to, kas liek cilvēkam uzticēt slēptākās domas svešam cilvēkam (te es domāju Dagniju). Dzīvē pietiekami daudz tādu cilvēku, kurus pati zinu – viņi uzticas psihologam, pilnīgi svešam cilvēkam, bet ne savējiem. Acīmredzot tas smagums, kas sakrājies, kaut kad jānorunā nost. Un katrs dara tā, kā prot. Ja ģimenē gadiem nesarunājas, neizrunājas, droši vien pienāk tāds brīdis kā Gunāram, kad... gribētos visu izrunāt ar savējiem, bet vairāk nevar un nespēj. Ar laiku plaisa starp tuviniekiem izveidojas tik dziļa, ka viņi vairs nesadzird un nesajūt viens otru. Un tad vajadzīga palīdzība no malas.
        Gunāram tā ir Dagnija. Ne velti viņš atzīst, ka Dagnija ir gudra, saredz to, ko citi neredz. Dagnija ir dvēseļu ārste. Gunāram. Gintam. Andrim. Jorenam. Visiem pārējiem, kas vēršas pie Dagnijas kā pie pēdējā salmiņa, kā viedas citu dvēseļu glābējas. Bet vai viņa ir tāda arī pati sev? Vai, citus „ārstējot” un cenšoties risināt svešas problēmas, nenodara pāri sev? Vai viņai pietiks spēka saņemties un būt pašai? Nevis psiholoģei Dagnijai, bet vienkārši sievietei parastajai – ar savu dzīvi, sapņiem, vājībām, priekiem un bēdām. Bet - savējiem.

    Ko gan es, ja viņa visu pati?
         Cik stipra ir Dagnija? Jāatzīst, ka arī stiprie mēdz salūzt. Un bieži vien viņu pašu lepnums neļauj lūgt palīdzību, kad tā vajadzīga. Jā, šāda tipa cilvēki otra labā ir gatavi iet, cīnīties, palīdzēt, bet paša labā bieži vien tāda cīņas gara un spēka pietrūkst. Labi, ja kāds tuvinieks redz, ka arī šādam, it kā stipram cilvēkam, ir vajadzīga palīdzība. Bet ja neredz? Vai izliekas neredzam? Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc Dagnijai bijuši trīs vīri. To viņa pati
    atklāj sarunā ar Gintu: pirmais bija kā bērns, kas jāaprūpē, otrs – draudzējās ar alkoholu, trešais – Jorens. Ne viens vien „Jorens” mūsdienās sastopams: ērta dzīve; sieva - vilcēja, jo gādā par visu – apčubina, mazgā, baro, maksā rēķinus utt. Nesen lasīju anekdoti – sludinājumu: „Pārdodu dīvānu kopā ar vīru. Televizors dāvanā.” Aktuāla stipro sieviešu problēma. Taču arī stipras sievietes vēlas būt pasargātas un savā reizē vājas, arī viņām nepieciešams stiprs plecs – vīrietis, ar kuru kopā ir droši, kas spēj aizsargāt, rūpēties. Otrs – vīrieši bieži vien neizvēlas stipras sievietes, jo viņi... varbūt baidās no viņu stipruma, varbūt sajūt mazvērtību - “ko gan es, ja viņa visu pati?” Tātad viņš sajūtas lieks un nevajadzīgs. Varbūt Jorens kļuvis par tādu tieši tāpēc, ka Dagnija gribēja būt visu laiku stiprā sieviete - ar apziņu “es visu varu pati”?

     Vainīgi visi citi!
         Vēl pārdomu vērts jautājums, kas izlīda kā īlens no maisa. Cik daudz savu problēmu un negāciju varam gāzt pār otra galvu? Jā, Dagnija ir psiholoģe un dvēseļu ārste, kā atzina Gunārs un arī citi romāna varoņi, tāpēc gandrīz visi, lai risinātu savas problēmas, vēršas pie Dagnijas. Gunāram viendzimuma laulības, bērnu problēmas, jo nav vienkārši dzīvot ģimenē, kur ir „tavi bērni, mani bērni un mūsu bērni”. Andris, kas piezvana Dagnijai un izklāsta savas problēmas, nepajautājot, kā iet Dagnijai pašai. Par laimi, Andrim pašam sarunas beigās šāda atklāsme rodas. Viņš arī pirmais aizdomājas par to, vai var savas problēmas uzgāzt otram uz galvas tikai tāpēc, ka reiz šis cilvēks ir bijis tavs draugs un kurā brīdī „es gribu, man vajag” izrādās stiprāks par otra sadzirdēšanu, apjausmu, ka arī tam otram pietiekami savu problēmu.
        Visam pāri - Jorens, kurš cenšas meklēt vainīgos sev apkārt un visur citur, tikai ne sevī. Nekas, ka viņš nespēj būt Tūrisma informācijas centra vadītājs, jo nav ne mazākās sajēgas un zināšanu ne par tūrismu, ne biznesu. Nekas, ka pats nespēj uzrakstīt nevienu projektu, jo pietrūkst zināšanu. Ja var nozagt (šai gadījumā Gunas projektu), kāpēc to nedarīt? Nekas, ka savu bērnu audzināšanā galīgi „iebraucis auzās”, tāpēc jāprasa palīdzība Dagnijai, ne bērnu īstajām mātēm. Vaininieks atrasts - visās neveiksmēs vainīga Dagnija. Mūsdienu sabiedrībā aktuāla problēma. Jau, sākot no skolas sola, bērns meklē vainu apkārtējos – vainīgi visi citi, tikai ne pats. Ja nevar atrast konkrētu vainīgo, vainots tiek Liktenis, karma, senču mantojums.

     Viss sliktais nāks atpakaļ...
         Jorens ir saskatījis Dagnijā cilvēku, kurai jārisina visas apkārtējo problēmas, jo viņai tāda misija – likt cilvēkiem domāt, pārvērtēt, meklēt izeju un, pēc Jorena domām, pat noņemt lāstu. Dzīvē jau sen pierādījies, ka ikviens dabū atpakaļ to, ko devis vai darījis citiem. Agri vai vēlu, bet dabū. Tā notiek arī ar Jorenu. Un tas nav Dagnijas lāsts, kā viņš domā, bet dzīves likumsakarība.
         Magdas burvestības un pesteļošana - nākamais, kas liek aizdomāties. Tā nav tikai pagātne, bet aktuāla mūsdienu problēma. Cik daudzi arī tagad uzdodas par lāsta noņēmējiem, dažādu slimību ārstētājiem un ekstrasensiem? Modes lieta vai izdevīga naudas pelnīšana uz lētticīgiem vai izmisušiem cilvēkiem, kas griežas pie dziednieka izmisuma brīžos, kad vairs nav, ko zaudēt, jo vēl sliktāk nevar būt. Ja ārsts nav Dievs, tad varbūt dziednieks tāds būs? Un ne tikai slimības cilvēkus dzen izmisumā. Tā ir nākotne – nedrošība par biznesu, vīriešu uzticība vai neuzticība, mantojuma lietas... Protams, senču zināšanas, to pārmantojamība no paaudzes paaudzē ir nenoliedzamas. Arī senatnē bija viedas sievas, kuras zināja daudz vairāk nekā parasts cilvēks spēj, viņas ārstēja... Bet ne jau naudas dēļ. Un ar šīm zināšanām lieki neplātījās un daudz nerunāja. „Viss sliktais, ko esi domājis vai kādam darījis, reiz nāks atpakaļ. Ja ne pie paša, tad pie taviem vai radu saimes bērniem, to atceries,” tā bērnībā sacīja mana vecātēva māsa, kaut viņa nebija ne burve, ne zāļu sieva. Izrādās - viņai lielā mērā taisnība. Par to esmu pārliecinājusies ne reizi vien savā dzīvē.

     Kad vienaldzība pāriet robotismā?
         Lasot par Jorena bērniem, gribas skaļi bļaut nebalsī, nevis vienkārši kliegt. Bērni drīkst visu! Viņiem jāļauj izbaudīt viss, jo viņiem ir savas bērnu tiesības!!! Varbūt tāpēc gribas kliegt, ka esmu augusi citā laikā un audzināta citādi – ar pienākumu, darbu, cieņu pret vecākiem cilvēkiem utt. Un arī ar pērienu, ja nelīdzēja pirkstiņa pakratīšana.
         Liela daļa manu kolēģu par šo jautājumu izvairās runāt vai klusē. Galvenais iemesls - bailes zaudēt darbu. Un tās ir tīrās muļķības, ka skolotājs prot visu, ka skolotājs savos pirmspensijas gados var pārkvalificēties un strādāt citā darbā. Jā, teorētiski var. Ar laiku visu var iemācīties. Gudrības pietiek. Bet kur pirmspensijas vecuma skolotāju gaida – tā... atplestām rokām un ar piebildi - nekas, ka tev jau sešdesmit, nāc un ar prieku strādā pie mums! Bieži vien skolotāji (īpaši dziļos laukos) ir galvenie vilcēji ģimenē, kur viņi vienīgie saņem pastāvīgus ienākumus, protams, ja neskaita pensionārus. Un tāpēc nav brīnums, ka jauno skolā nav (neies taču nervus bendēt bērnu un bieži vien ambīcijām bagātu, bet neizglītotu vecāku dēļ), bet vecie turas skolā, jo citur neviens atplestām rokām negaida.
        Patika Dagnijas atzinums par to, kāpēc viņa skolā nestrādā. Ja vien skolotājs nav pārvērties robotā, normāls cilvēks to visu nevar izturēt. Ordenis par skolotāju – robotu! Kad skolotājs kļūst par robotu – izpildītāju? Vai tiešām tad, kad arī viņam, sava amata fanātiķim ar dzirkstošām acīm, viss kļūst vienalga? Un kur ir tā robeža, kad vienaldzība pāriet robotismā? Viens pats nav un nevar būt cīnītājs.
         Visi vēlas redzēt skolotāju – ideālu. Viņam vienmēr jābūt smaidīgam, jāprot atrisināt visas problēmas, jābūt mīļam, iejūtīgam, saprotošam, radošam, nekad nedrīkst kļūdīties, visiem (jo neapmācāmu skolēnu nav) savs priekšmets jāiemāca izcili, visām stundām jābūt kā vienam vienīgam brīnumam ar izklaides elementiem un bērna galvā zināšanām jāienāk viegli – bez mazākās piepūles un darba... Taču kaut kas ir aizmirsts – skolotājs nevar būt Dieva vietā, arī viņš pirmām kārtām ir cilvēks ar savām vājībām, veiksmēm, neveiksmēm, kļūdām, savu personīgo dzīvi... Vai kāds jebkad aizdomājies par to, cik no savām problēmām un neveiksmēm izgāžam pār skolotāju galvām? Lielais vaininieks vienmēr ir viņš. Skolotājs. Jo nespēj tikt galā ar neaudzinātu bērnu stiķiem un niķiem, nevar neko iemācīt utt. Lūk, tādos brīžos skolotājs kļūst par robotu!

         Lai parādās ne tikai emocijas
         Rakstniece savā darbā koncentrēti runā par daudzām aktuālām problēmām, kas pašlaik samilzušas, un mezgliem, kas iespējami ātri jāatraisa, jo pārāk cieši savilkti mezgli žņaudz. Un tie jāraisa vaļā visiem kopā.
         Domāju, kā likt saprast cilvēkiem, ka “Dēls” jāizlasa katram. Kā uzrunāt tos, kas nelasa? Kā likt saprast, ka ne jau seriāli ar aktīvi darbojošamies citu rasu pārstāvjiem (vai man šķiet, ka TV rādīto filmu un seriālu ar citas ādas krāsas pārstāvjiem ir krietni par daudz?) mūs tik ļoti interesē? Ja netop nekas līdzvērtīgs „Likteņa līdumniekiem” (skarbi, taču tas ir gandrīz vienīgais seriāls, ko atzīstu par labu esam), kāpēc jāgrūž nauda apšaubāmas kvalitātes filmās? Nezinu, kam un kur jālūdzas, lai kaut viens filmēts materiāls taptu pēc kāda Daces Judinas darba motīviem? Varbūt tad kaut kas aizietu arī līdz nelasītāju smadzenēm, liekot aizdomāties?
        Dace Judina uzlikusi augstu latiņu latviešu autoru darbiem. Es bieži pieķeru sevi pie domas, ka arī citu autoru grāmatās meklēju ko līdzvērtīgu - lai lasot emociju jūra viļņojas, trako un šņāc, jo tad parādās ne tikai emocijas, bet arī daudzas gudras domas. Diemžēl... visbiežāk neatrodu. Un tad esmu vīlusies.
        Dagnija saka: latviešiem kauns būt mīļiem; pieķeršanos un mīļumu parasti izrāda vai nu maziem bērniem, vai tiem, kas aizgājuši aizsaules ceļus. Vēl viena mūslaiku problēma.
        Šis ir ļoti vieds darbs. Novēlu lai autorei vienmēr vajadzīgajā brīdī ir SPĀRNI.