Daces Judinas un Artura Nīmaņa radītā romānu cikla Laika stāsti otrā grāmata „Mēmais” ir tāds kā aicinājums ikvienam – neklusēt, izstāstīt un nekrāt skeletus dzimtas vērtību skapī. Lai arī tie jau sen izģinduši un zaudējuši ne tikai dvēseli, bet arī miesu, šāds atradums var radīt nevajadzīgus pārdzīvojumus ne tikai pašiem skeletu glabātājiem, bet arī viņu pēcnācējiem paaudžu paaudzēs. Tikai zinot savas dzimtas stāstus, gan par labajiem, gan par ne tik labajiem laikiem, apzinot arī dzimtas melnās avis cilvēks spēj nonākt saskaņā ar sevi un beidzot būt brīvs no noslēpumu sloga, kurš tevi žmiedz arī tad, ja tu par to neko nezini. Pateikts noslēpums izplēn un ikviens beidzot var sajusties brīvs.

    Pirms šīs grāmatas izlasīšanas reiz aizdomājos par to, kas mums latviešiem neļauj būt brīviem un dzīvot ar tādu pašu pašapziņu kā lietuvieši un igauņi. Starta punkts taču visām nācijām bija vienāds. Sevišķi, ja runājam par mums un igauņiem. Mūsu tautām ir ļoti līdzīgs liktenis.
    Mūsu problēma ir noslēpumi un klusēšana. Tie paši nelaimīgie maisi. Nez kādēļ mūsu kaimiņi īpaši ar tiem neauklējās. Atvēra, publiskoja un melnā noslēpuma ēna izgaisa. Taču mēs gandrīz trīsdesmit gadus grabinām skeletus skapī un nespējam tapt brīvi, jo noslēpumi un brīvība nav apvienojamas lietas. Jā, var jau būt, ka taisnība, ka neatkarība bija plānota, un neviena tik nopietna organizācija kā KGB savu datu bāzi aplūkošanai neatstās, ka tas, kas atstāts nav nekas nozīmīgs. Var jau būt, bet… ja ar maisu atvēršanu nevilcinātos un to būtu izdarījuši jau neatkarības atgūšanas sākumposmā, mēs būtu pavisam cita nācija un mums būtu cita pašapziņa. Jo noslēpums būtu kliedēts un cilvēkos nemājotu bailes un neuzticēšanās – lietas, kas grauj pat visspēcīgāko pašapziņu.

     Lai Daces un Artura kopdarbu cikls Laika stāsti rosina runāt tos, kas mēmi klusē!

Grāmatu blogere Ruta Zimnoha, www.sienakaudze.lv