Viņš Dārdoņa. Skaļa, metāliska dārdoņa un kaucieni, it kā simts velnu vienlaikus vilktu pa bruģi vagoneti ar tukšām tējkannām un vēl dziedātu. Tā varētu skanēt elles lielskunga orķestra mēģinājums.
Vēl viena brīnišķīga grāmata, kas aktualizē jautājumu par to, cik svarīgi ir katram no mums apzināties savas saknes, jo tikai tad ir iespējams augt un iet uz priekšu, nevis visu laiku atskatīties pagātnē.
Daces Judinas un Artura Nīmaņa radītā romānu cikla Laika stāsti otrā grāmata „Mēmais” ir tāds kā aicinājums ikvienam – neklusēt, izstāstīt un nekrāt skeletus dzimtas vērtību skapī. Lai arī tie jau sen izģinduši un zaudējuši ne tikai dvēseli, bet arī miesu, šāds atradums var radīt nevajadzīgus pārdzīvojumus ne tikai pašiem skeletu glabātājiem, bet arī viņu pēcnācējiem paaudžu paaudzēs.
“Mēmais” - cikla “Laika stāsti” otrā grāmata – pie lasītājiem dodas laikā, kad gaidītā rudens rāmuma vietā apkārt rūgst un burbuļo, ceļas tvaiks, skan arvien skaļākas balsis, bet Laiks no dimensijas pārtop matērijā.
