KRUSTCELES
Laika Stāsti – 4. grāmata
(Sagatavošanā)

 Mūsdienas. Kurzemes vidiene
Biezoknis, Zvēru māja

- Nevar būt. Tu kaut ko jauc. Viņa taču nezagtu pašas mājā! - sirmais zvēru ārsts nervozi plūkāja īsi apcirpto bārdiņu. Jaunā ziņa viņu bija satriekusi.
      - Šī nav viņas māja. Un es neko nejaucu. Turklāt – tā nav pirmā reize, - viņa cieti noteica.
      Jau kuro reizi Zvēru mājas saimniece Agnese Mētra sev svēti nosolījās – turpmāk un mūžīgi mūžos vairs nekad nevienu divkājainu bēdulāci savās mājās neizmitināt un sirdī neielaist. Citādi būs tāpat, kā allaž – atdod sevi visu un pretī saņem apaļu neko. Vai iztukšotu ziedojumu lādīti.

Divus gadus viņa bija auklējusies un čubinājusies ar bijušās draudzenes meitu Sanitu, kura reiz, vasaras brīvlaikā, pāri visai Latvijai atspērusies pie viņas uz Biezokni.
      Puņķi un asaras šķīda uz visām pusēm, skuķim aizgūtnēm raudot un stāstot par vecākiem, kuriem rūp tikai sava, ne vienīgās meitas dzīve un labklājība. Agnese klausījās un līdzjūtīgi māja ar galvu, gaidot izdevīgu brīdi, lai piezvanītu Lācenei (draudzenei Lijai Lācei) un noskaidrotu, kas nu atkal taigalā atgadījies. Lāčiem arvien problēmas – nobrūk dators, nozog auto, pārplīst kanalizācijas caurule, vienīgais ciema stārķis garāmlidojot nosvētī. Lāčkunga nepraktiskums apvienojumā ar Lācenes pārspīlēšanas talantu katru stāstu pārvērta šausmu filmas cienīgā trillerī.

Sanita bija mantojusi abu vecāku talantus. Kāpinātus kubā.
      Kā par brīnumu, izrādījās, ka meitene nav melojusi – Lāču migā patiešām iestājies sasalums: no vienas puses – es viņu vairs negribu redzēt!, no otras – viņa vairs nav mana mamma, es palikšu pie tevis, labi?
      Nu, ko – paliec, tikai te būs jāstrādā.

Agneses aprūpē simt divdesmit astainu dzīvību. Izglābtu – atņemtu sliktiem cilvēkiem, izrautu Kaulainajai no nagiem. Visas mīļas un dārgas. Savu zvēru dēļ viņa bija gatava darīt jebko – arī neiespējamo. Viena trausla sieviete ar pusaugu puišeli un diviem palīgiem. Plus kinologs, kurš atbrauc pēc izsaukuma. Plus vetārsts - tikpat liels zvērumīlis kā viņa, tāpēc reizēm nejauši aizmirst izrakstīt rēķinu, neraugoties uz parādu kaudzi.

Sākumā meitēns bija juties vairāk nekā laimīgs par iespēju būt prom no neciešamajiem vecākiem – mātes, kas, netiekot galā ar pašas dzīvi, kliedza vienā gabalā, un tēva, kas, no mātes kliegšanas glābdamies, dzēra, lai notrulinātu dzirdi, sajūtas un vainas apziņu. Jo nespēja nopelnīt tik, cik vajadzētu, lai būtu labi un pietiekami, lai sieva nekliegtu.
       Pirmās naktis Sanita miegā skaļi raudāja un lēca laukā no gultas, mēģinot kaut kur aizskriet. Agnese viņu mierināja un auklēja – kā allaž darīja ar slimiem kucēniem un kaķēniem. Pamazām trauksme norima un četrpadsmitgadīgais meitēns kļuva par normālu pusaudzi. Asu, spurainu, ērcīgu un brīžam neciešamu, taču pret dzīvniekiem mīļu un gādīgu. Arī pret Agnesi. Īpašos brīžos pat sauca viņu par Mīļmammu.

Bet nu jau mēnesi Sanita bija prom. Agnese bija palūgusi viņu izvākties un doties atpakaļ, no kurienes nākusi. Divkājainā ienācēja, kura jau otro gadu ērti dzīvoja Zvēru mājā, bija kategoriskā tonī pieprasījusi viņas(!) istabā vairs nevienu pussprāgušu lopu neizmitināt un vispār – beigt viņu paverdzināt vakaros un brīvdienās, esot jāatpūšas. 
      Punktu uz i uzlika Sanitas nesavaldīgi rupjā izturēšanās pret dzīvniekiem un… neizskaidrojamie naudas zudumi no Zvēru mājas ziedojumu kastītes. Agrāk nekas tāds nebija novērots – ne kaimiņpuika, ne strādnieki, ne ārsts vai kinologs neskartos klāt naudai, no kuras atkarīga zvēru dzīvība. Taču jau pusgadu Agnese manīja zudības: vispirms pazūd piečuks vai desmitnieks, bet uzrodas našķi, tad iztvaiko vairāk – trīsdesmit un piecdesmit, visbeidzot – kādu dienu lādīte bija tukša, toties Sanita lepni rādīja Agnesei divas biļetes uz kruīza kuģi ceļojumam pa Baltijas jūru. Pati atradusi, pati pasūtījusi internetā, tikai Mīļmamma nez kāpēc dusmojas un dzen viņu laukā no mājas.

- Skuķi, tu ne tikai dzīvo pāri savai kabatas naudai, bet atņem tiem, kuri sev nespēj palīdzēt. Tā pat zeki nedara! Slānīt par tādām lietām vajadzētu, žēl, ka nedrīkst! - Agnese knapi valdījās.
     - Ko tu brēc? Tev taču tas nav jānopelna, tev cilvēki paši dod! - Sanita pauda neizpratni. Īstu vai tēlotu – kas zina. Sešpadsmitgadīgie nereti jau lieliski apguvuši aktiermākslu. - Jūs visi esat aptaurēti! Senčiem – grāmatas un datori, tev – tie stulbie lopi, bet kas man?
     - Senatnē par ziedojumu zagšanu roku cirta, - Agnese klusu noteica. - Brauc prom. Tūliņ pat brauc prom. Un neatgriezies!

 * * *

 Tūkstošgades nakts
Biezoknis

 - Vecais teica – trīs pakalni, un otrajam pa vidu! Ejam, līdz pusnaktij jāpaspēj! - zema, dobja balss pavēloši mudināja.
       - Kur mēs tādā peklē aiziesim – šajā biezoknī drīzāk aci var izdurt, ne svētakmeni ieraudzīt. Vajadzēja te vilkties… Ne sniega, ne mēness – vieni dubļi. Kāds tur Millenium, kāda tūkstošgadu mija?! Cipari, un viss. Tēvs, tu esi safārējies ar tām okultajām lietām, - nīgra jauna vīrieša balss.
      - Kuš, nezaimo! Izdarīsim, kas jādara, un būsim brīvi. Citādi Vecais kādu aizsauks...

Naksnīgi klusajā mežā divu nogurušu gājēju soļi skanēja biedējoši skaļi.
      Švirrrks, čap-čap-čap… Švirrrks, čap-čap-čap… Krakš-krakš!

- Tēv, tur priekšā kaut kas ir! - jaunākā balss, zaudējusi pirmītējo bravūru, nočukstēja.
      - K-kur?!
      - Tur – tieši tev pretī. Skaties uz augšu!

Dilstošais Mēness atgādināja līdz beidzamajam notrītu sirpi. Pēc nedēļas viss mainīsies – ļaunais būs iznīcis, vietā nāks gaisma, un visi beidzot būt laimīgi. Viņiem tikai jāpaspēj…
      Kas tas? Meklētā dižakmens un svētozola vietā – liela bedre un apgruzdušas krāsmatas, kas reiz bijis milzīga koka stumbrs. Kas te noticis? Noteiktā leņķī raugoties, šķita, it kā Mēness sirpis te būtu cirtis un skaldījis...

- Vai šo mēs meklējām? - jaunākā balss klusi pavaicāja.
      - Jā. Bet kāds ir bijis ātrāks. Viņi mūs ir apsteiguši.
      - Viņi..? Kādi viņi?!
      - Nav svarīgi. Nāc! Mums jāizdara darāmais un jāsteidzas prom. Nu vairs nerunā. Tam jānotiek klusumā. Trīs ugunis katrā debess pusē. Līdzās ūdens. Nogaidīsim, līdz sveces izdeg, tad iesim prom. Atceries – līdzi neko ņemt nedrīkst, citādi piesauksi nelaimi. Žigli, tūliņ pusnakts!

Pēc mirkļa nakts aizsegā svētozola krāsmatu piekājē iemirdzējās divpadsmit siltas uguntiņas, veidojot tnoslēgtu loku. Divi tumši silueti loka iekšpusē piesēda uz varenā koka saknēm, kas joprojām cieši turēja zemi, laiku un likteņus.
      - Tā nu tas ir. Vecais toreiz pareizi teica – šai vietai nebūs laimes deviņās paaudzēs...

 * * *

 Pirms trīssimts gadiem
Biezoknis, Kartavkalns

- Par to skād, ko tu ar sav buršan es’ darīj’s to sav kung un šiem ļaudīm, mēs tev piespriež nāv – tev būs tapt šķīstītam caur liesmām, lai tav grēcīg dvēsel var stāties mūs Diev Kung priekš!
      - Mana dvēsele pati zina, kur tai jāiet, kurš tai jāsatiek un kādi parādi jāatdod. Nebūs vēl jauns mēness uzlēcis, kā jūs visus paņems melnā nāve. Tu, Made, par uzrādīšanu dzīva sakaltīsi kā uz mieta uzsprausta vārna. Bet tu, Jorģi - malkascirtēj, un visa tava dzimta par sārta kraušanu mirsit karstumos. Neviens jums nepasniegs pat kausiņu ūdens...
     - Klus, pesteļmais, tev nav brīv runāt. Lūdz Dievu un gatavojies nāvei! Šonakt!

- Redzēs, redzēs, kā nu vecais mirs… Saka jau, ka šie nevarot aiziet, ja neesot savas mākslas tālāk nodevuši, - Karātavkalna lielajā laukumā, kura centrā bija uzkrauts milzu sārts, drūzmējās laudis. Te čukstus, te skaļi – sarunas ne mirkli nerimās. 
      Kā nu ne – šonakt dedzinās Veco!

Biezokņa ļaudis no Vecā baidījās – dižs burvis un zintnieks. I zālītes pazīst, i putnu-zvēru valodu prot, i nauda turas, i milzu zemes apsaimnieko. Kunga priekšā muguru neliec, nodevas maksā, bet klaušās neiet. Runā, ka kungs no šamā baidoties. Tad jau būs pats nelabais draugos un pūķis zem sliekšņa! Ziemas vidū brauc uz baznīcu ratos, izmeties vienā kreklā, vasarā – kažokā ietinies, ragavās. Bet nu dižajam spītniekam gals klāt – kungs un mācītājs lēmuši šim nāvi.

- Vai tu dzirdēj, ko šis teic? Lai, šurp vedot, aizsienot viņam acis, citād tie lauki, ko viņš skatīs, deviņs gads ražas neredzēs, tāpat kā viņa paša zemes. Tak Madei bij žēl sava lakata…
      - Glupa ir un paliek glupa. Nu būs nelaime mājās.
      - Bet tu redzēj, kā šis dega un nevarēj sadegt? Deviņs ass malkas, visapkārt ogles, bet šis dzīvs un runā. Deviņs diens! Jorģs kurinādams teju galu dabūj! Līdz kamēr pats Vecais apžēlojs un sacīj: “Aizbrauc uz kapiem, noskait žogam deviņs posms, paņem devīto devīto kārt un atved šurp, tad jūs varēs mani sadedzināt. Un pēc tam apglabā zem svētozol saknēm. Ja to neizdarīsi, tav dzimt ar tev beigsies!” Rau, tikko to kārti atveduši un aizdedzinājuši, tā Vecais tūdaļ sadedzis…

 * * *

 Mūsdienas
Biezoknis. Vasara

Tā nevar būt - tāpēc, ka tā nevar būt!
      Agnese brida dziļo zāli. Kreiso roku novilka smagā nešļava – šogad pelašķi saauguši tik vareni un kupli kā nekad, grēks nesalasīt. Tāpat vīgriezes. Vībotnes. Kosas. Madaras. Ceļtekas.
      Ietinusi dārgo guvumu jakā un pārsējusi ar tās piedurknēm, pasita nesamo padusē. Jā, tā ērtāk. Nebija jābaidās, ka, platāku soli sperot, izbirs.
      Ļoti gribējās aiziet līdz vecajam ozolam. Līdz tam, kas reiz bijis Dižais Svētozols un ko kādā briesmīgā naktī pirms divdesmit gadiem saspēris zibens. Varbūt tas nebija zibens, bet divkājains neģēlis? Runāja, ka dziļāk mežā atrasta tukša beznīnkanna. 
      Bet, ja tā, tad darītājam un visiem viņa pēctečiem rokas nokaltīs, vēl dzīviem esot. Tā Vecais teica, un tā notiks.
      Agnese gribēja parunāt ar Veco. Par to, ko darīt, kā būt tālāk? 
      Atmest ar roku, pagriezties un aiziet? Aizbraukt tālu prom, kur nekas, pilnīgi nekas neatgādinātu šībrīža dzīvi? Aizmirst par tām dvēselītēm un dzīvībām, kas viņai uzticētas – uzticējušās? Pakļauties cinisku aukstasiņu kiborgu vēlmēm un prasībām? Nekad!

Tas, kas reiz bija Svētozols, nu izskatījās pēc milzu drupām. Raupjā miza, apdegušās, pārgoļojušās, lūzušās koksnes šķēpeles, kas kā lūdzošas rokas paceltas pret debesīm. Baisi. Ikreiz, šurp atnākot, viņai kļuva baisi. Taču, ja reiz nākusi, jādara kas darāms.
      Iekūrusi mazu uguntiņu, Agnese tajā ielika pa vienam augam no katra saišķīša.
      - Nezinu, vai tas, ko es šobrīd daru, ir pareizi, taču – neviena cita, kam lūgt palīdzību, vairs nav. Mosties, Vecais, un iestājies par mums. Es zinu - tu vari. Jo tu no turienes redzi labāk.      

  Kvēpinādama smaržīgos dūmus, Agnese aizdomājās par vakarvakara sarunu ar dakteri.
      - Mīļo meitiņ, ko tu gaidi no cilvēkiem, kuri uzauguši padomju laikā, piecdesmit gadu okupācijas periodā, pēkšņi nonākuši mežonīgā tirgus ekonomikā, bet dažs pat pietuvojies politikai? Viņi apjūk, viņiem zem kājām šūpojas neesošais pamats, jo viņi nezina, kas ir labs un ļauns, viņi nezina, kā ir – būt godīgam. Pret sevi un tiem, kas līdzās, - sirmais dakteris iedzēra malku darvas melnas kafijas. Viņi tikko bija izglābuši dzīvību no pavairotāju nagiem izrautai sunītei, nolemtai mokošai nāvei pagrabā – aukstumā, mitrumā, bez barības un ūdens, jo - savu bija atstrādājusi.
     - Es viņus varētu pietest ar sūdainu mietu! - Agnese caur zobiem izgrūda. - Sēž augstā krēslā, regulē citu dzīvi, bet tajā pašā laikā – tādi maitas. Pelna lielu naudu uz nevainīgu, sakropļotu dzīvnieku rēķina. Maitas! Un likumam vienalga!
     - Bet tu, meit, aizdomājies – nekas no šī visa nenotiek tāpat vien. Pavairotāji nevarētu darboties, ja viņus neatbalstītu vietējie varneši. Visāda ranga valdīklas nevarētu bīdīt rebes, ja viņus neiedrošinātu no augšas. Bija vajadzīga virzība prom no okupācijas uz kapitālismu, lai mēs beidzot saprastu, kas esam. Monarhijas sagruva, sociālisms arī, komunisms izrādījās utopija, bet plēsoņas ir palikuši. Taču gan jau pienāks beidzamā stunda arī šim ģenētiski modificētajam kapitālismam. Tikai mums jāspēj palikt tiem, kas esam un bijām pirms simtiem un tūkstošiem gadu. Cilvēkiem.
     - Tu gribi teikt – jāgaida? Vienkārši jāgaida? Un jāļauj tiem birokrātiem mūs mocīt? Kāpēc es nevaru vienkārši glābt dzīvniekus, bet man jātērē laiks un nauda stulbām, nevienam nevajadzīgām papīrlietām? It kā nosaukums noteiktu būtību...
     - Nekreņķējies, meit. Viss tev būs. Varbūt ne daudz, bet būs. Atminies - tev nevar būt vairāk, nekā tev pienākas. Bet to, kas pienākas, tu pati esi sastrādājusi. Jo šodien mēs veidojam ne tikai savu rītdienu, bet arī nākamo dzīvi. Redzi, ja šo apzinātos ikviens cilvēks, uz pasaules vairs nebūtu ne karu, ne slepkavību, ne dzīvnieku mocītāju. Diemžēl esošā sistēma mūs piespiež kulties uz vietas, veltot enerģiju lietām, par kurām citi saņem atlīdzību un neadekvātas balvas. Bet – varbūt tā vajag? Varbūt tikai tad, kad esam galīgi iedzīti stūrī, mēs sākam domāt - kam esam paredzēti šajā dzīvē? Ja naudas pelnīšana atkrīt un darbs pārvēršas mokošā procesā, jo sasniegumi un atvieglojumi domāti vien izredzētajiem, ja atsevišķu indivīdu iegribu un labklājības dēļ tiek upurēti dzīvību simti – dzīvnieki, cilvēku saimes, novadi un pat tautas, - vai vispār var runāt par cilvēcību un civilizāciju?
      - Tu tā skaudri… - Agnese bija nomurminājusi, beržot operācijas galdu.
      - Kā jūtos, tā saku. Man bijis daudz laika pārdomām… Agnes, mums jāturpina, lai vai kas!

Nē, viņa neklausīs, viņa nepakļausies! 
      Ne Pelēkajai ēnai, ne dakterei Nāvei, ne Papīru karalim.|
      Neklausīs. Neatdos nevienu savējo.
      Ja vajadzēs, uzmodinās Veco un lūgs likt lietā senās zintis.
      Ja vajadzēs, izsauks no ozola drupām senču garus – lai nāk, lai ņem!
      Pēdējais laiks lielajai tīrīšanai!

 Grāmata iznāks 2021. gada sākumā.