Fokusa grupa par romānu “Krustceles”

Var tikai apbrīnot, kā Daces un Artura grāmata trāpījusi šīsdienas aktuālajā situācijā!
     Kad visa pasaule apstādināta savā trakajā skrējienā, kad beidzot cilvēki nolikti atkal atpakaļ uz zemes, ir īstais brīdis izvērtēt dzīves patiesās vērtības, kā sīpolam nolobīt visu sauso, lieko, atmirušo. Zemeslodes nogurums vai reakcija uz civilizācijas neprātu?
     Grāmatā spilgti atklāta cilvēku maldīgā pārākuma apziņa, neizmērojamā augstprātībā dēvējot sevi par radības kroni, attālinoties no Dabas un ignorējot tās likumsakarības. Atkal jāpiemin karmas likumi, Lielais Svārsts, kas atgriežas ar dubultspēku, lai atjaunotu izjaukto līdzsvaru. Cilvēce spiesta atgriezties pie eksistenciālām pamatvērtībām, kuras bija aizmirstas trakajā skrējienā pēc nebūtiskām pseidovērtībām. "Uz Zemes viss – zāle, koki, kukaiņi, dzīvnieki – ir vienots, liels un savstarpēji atkarīgs organisms." Atceramies tautasdziesmu – "ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes".
     Viedums – šīs grāmatas atslēgas vārds! Paldies par sirdsgudrību!

Ilze Brigita Veitnere, klīniskā psiholoģe

 Cik bieži aizdomājamies – ko īsti mēs dodam pasaulei? Varbūt mēs no tās esam gatavi tikai ņemt? Cik daudzi no mums spēj sajust vairāk par sava tik mīļā vēdera kurkstēšanu un alkām pēc arvien lielākas spozmes? Bet pasaule, daba, Visums ar mums runā. Vien mēs, alkatības pārņemti, nespējam to saklausīt. Lai gan atliktu vien atvērt sirdi un ļauties...

     Paldies autoriem par īpašas sajūtas uzburšanu, kas vijas cauri laikam gluži kā tā ķēdīte starp meiteni un vilku – smalka, trausla un gandrīz nemanāma, bet vienlaikus – tik spēcīga, sena un dziļa. Apbrīnojamas likteņu mežģīnes, kurās ieausts kas daudz nozīmīgāks par cilvēka dzīves vienkāršu ritējumu – gandrīz aizmirstas, tomēr mūžīgas vērtības: labestība, spēja sadzirdēt, vēlme palīdzēt un gadsimtiem sens viedums. Šeit krustojas daudzi likteņi. Tās ir krustceles, kurās ik pavedienam ir sava sūtība lielāka mērķa vārdā.

Andra Tomase, DZAB "Ar sirdi delnā" vadītāja

Daces Judinas un Artura Nīmaņa darbs patīkami pārsteidz ar raitu un bagātu valodu, plašu un sazarotu literāro tēlu sistēmu. Nemitīgs klejojums laikā, tomēr saglabājot telpiskas koordinātas, ļauj lasītājam mēģināt šajā sistēmā ieraudzīt sevi, paskatīties apkārt un sazīmēt kopsakarības, par kurām dažkārt pat neiedomājamies. Dabas ainavu, cilvēku un dzīvnieku attiecības piešķir darbam intriģējošu noslēpumu līdz pat vispārzināmo norišu mistifikācijai. Šādi, ar mistikas un simbolu klātbūtni, ļaujoties kopsakarībām, šķietami vienkāršā, bet daudzslāņainā Latvijas vēsture var tikt izgaismota un ilustrēta ar mūsdienīgu atpakaļskatu un dažādām iespējamībām arī nākotnē.
     Pēctecības meklējums kā periodisks atskats pagātnē nepieciešams ikvienam, īpaši brīžos, kad atkal tiekam ierauti jaunu vēsturisku notikumu virpuļos. Šī ir viena no tādām grāmatām, kas varētu likt par to dziļi aizdomāties un meklēt katram savu atbildi – kas esmu un kurp man ejams.

Valters Korālis, mācītājs

"Krustceles" kā bizē savij reālās un mītiskās laiku līnijas, centru izmetot ārpus plakanās domāšanas rāmjiem, pamatīgi samulsinot lasītāju un vienlaikus ievedot dziļā kolektīvās apziņas biezoknī, ja vien cilvēks ir gatavs atstāt ārpus lieko, bet cilvēciski mīļo egoistisko savtīgumu. Līdzīgi kā čūskai, ir jāizlien no savas, tik ļoti pierastās, vecās ādas un savas būtības kailumā jāseko vecajam vilkam.
     Grāmatā paralēli reāliem cilvēku ikdienas gaitu stāstiem ievijusies simbolu pasaule. Iespējams, tieši tāds ir mūsdienu cilvēka uzdevums – iemācīties domāt daudzdimensionāli un ieraudzīt pasauli vienā veselumā, kopsakarībās, piedzīvojot cēloņu un seku (ko sēsi, to pļausi) likuma piepildīšanos.
     Senču radītās svētvietas nav nevajadzīgi akmens krāvumi, ko var sadrupināt smiltīs un, sajaucot kopā ar noraktu pilskalnu, izbūvēt labāku tirdzniecības ceļu, pa kuru aizvest nekurienē nocirstos svētozolus. No svētbirzēm nozagtiem kokiem būvētas mājas var un arī mēdz nodegt... Lai gan pasaulē joprojām valda bailēs bāzētas dresūras izdarības, cirka namiņš ir sācis brukt. Līdzsvars atjaunosies tad, kad vilks noticēs cilvēkam, ne otrādi.

Gundega Kozlova, psiholoģe

Krustceles iezīmē noieto, apgūto un reizēm arī nepamanīto. Tās iezīmē turpmākā ceļa izvēli – izvēli, kas jāveic katram pašam, lai sastaptu to, kas jāsastop, un sajustu tikai tev nepieciešamo.
     Vai ceļa gājējs spēs to izprast, atkarīgs tikai no viņa paša.
     Krustceles ir saikne starp aizlaikiem un pārlaikiem – sazare kā vērtību un atziņu apzināšana un izvēles veikšana. Ceļā svarīgs atbalsts – tā cilvēka domas un rīcība, kurš vēlas ar tevi kopā piepildīt cēlo, cilvēcīgo un dabas nolikto! Katrai darbībai ir savs cēlonis un būs sekas – kādas un cik ilgi, atkarīgs no gūtajām atziņām.
     Skaudrs ir Roberta teiktais par vēstures hroniku pierakstiem – kā labā tie tikuši veikti, lai panāktu notikumu izvērtējumu atbilstoši iekarotāju iecerēm. Bet labi, ka cilvēki spēj sajust un izprast laiku, laika saites un saglabāt dzīvo laiku, dabu un vidi sevī un ap sevi! Par to liecina Agneses, Roberta, Toma, Vecā un citu labļaužu sadarbība un mijiedarbība.
     Kamēr vien būs kāds, kurš spēs uzkrāt aizlaiku zināšanas un pieredzi, nododot tās tam, kurš krās, papildinās un nodos tālāk citos laikos, tikmēr cilvēks cilvēkā nepazudīs!

Arvo Karelsons, vēsturnieks un pedagogs

Zvēru māja – mājas zvēriem – mūsu mājas mežā – māja dvēselei – mūsu visu mājas (Zeme). Laikā, kad tik daudzi izvēlas starp materiālo un garīgo, šī smalkā grāmatas pasaule ar sakarībām un atkarībām liek aizdomāties par izvēli, par trauslo robežu starp labo un ļauno. Par laiku, kurā mums visiem jāizdzīvo, neatstājot pelnus no dvēseles.

Gundega Bidere, DZAB "Ķepu ķepā" vadītāja

Zīmīgs nosaukums. Un zīmīga grāmata. Krustceles – vārds ar dziļu jēgu. Jēdziens – vēl dziļāks. Krustceles nav tikai krustojums – ceļu krustojums. Tā ir vieta ar savu īpašu nozīmi. Ne tikai plaknē, bet arī telpā. Daudzdimensionāla. Šeit netiekas ceļi tikai uz Zemes, šeit tiekas arī ceļi Debesīs. Un laikā. Tā ir vieta, kurā izdara izvēli. Ko tālāk un kurp tālāk?
     Mēs esam krustcelēs. Mēs visi. Visa mūsu tauta. Neatkarīgi no tā, gribam, atzīstam, saprotam vai nē. Mūsu zeme ir krustcelēs, un mūsu zeme ir krustceles. Tā ir bijis jau simtiem, pat tūkstošiem gadu. Šī Dieva zeme ir ierīkota un iekārtota krustcelēs. Un mēs šeit esam nonākuši, tātad tomēr izvēlējušies iegūt krustu ceļu un ceļu krustu pieredzi. Tā nebūt nav viegla, neviens mums to nav solījis. Bet mēs arī neesam vieglā ceļa gājēji. Mūsos ir spēks un vieda, lai spētu grūto ceļu iet. Tas mums gēnos ierakstīts. Jo mēs dzīvojam krustcelēs.
     Krustceles ir izvēle. Un iespējas. Iespējas atkarīgas no izvēles. Un vēl – mums ir laiks. Nu šis laiks ir pienācis. Laiks, kad jāizvēlas. Atlaižu nav un nebūs nevienam. Jo tāds ir laiks.
     Ir laiks! Par to šī grāmata, šis stāsts. Arī par atslēgām. Jo krustceles ir arī atslēgas. Daudz. Katrs var atrast un izvēlēties savējās. Mēs nezinām, kas ir tas Spēks vai Gars, kurš vada Daci un Arturu. Tikai nojaušam. Taču tas ir vēlējis vai devis iespēju viņiem šajā grāmatā salikt atslēgas. Tās tikai jāatrod, jāpaceļ un jālieto. Jāatslēdz. Un durvis vērsies. Uz savu apziņu, dvēseli un garu. Uz sirdi kā pasaules un Kosmosa centru. Tur ir viss. Mūsu pasaule un mūsu dzīve. Par to visu vēsta "Krustceles". Arī par zudušo vai zaudēto vienumu, vienotību, vienību... iespējami atgūstamo. Ja šeit satiksimies. Krustcelēs. Īstajā laikā un īstajā vietā.
     Pateicība Dacei, Arturam un mūsu senču viedajam garam!

Miks Kozlovskis, Dace Lasovska,
cilvēki krustcelēs no Vilku kalna Stirnu mājām

Autoru jaunais romāns aizskar introverto dzīvniekmīļu dvēseles dziļākās stīgas. Spilgta frāze, kura joprojām skan prātā: “Vecais nemīlēja cilvēkus. Nebija jau par ko.”
     Tiem, kuriem četrkājainie draugi ir pilntiesīga daļa no ģimenes, nevis pilda pūkaina aksesuāra lomu, šī frāze ir saprotama līdz mielēm... Vecais... Tāds labs un pamatīgs. Sargs visam dzīvajam un bargs soģis katram, kurš savā egoismā nolemj, ka drīkst ņemt, plosīt un atstāt aiz sevis postažu dabā un citu likteņos. Prātā nāk kāda bērnības atmiņa. Vectētiņš, tērpies gaišā, vieglā vasaras kreklā, basām kājām, bez dravnieka aizsargtērpa mugurā, pieiet pie bišu mājiņas, pasaka bitēm paldies un, rāmi smaidot, izceļ pilnos rāmīšus un ieliek vietā jaunus, atstājot arī bitītēm savu daļu medus...

Vita Strode, grāmatniece

Šobrīd mēs atkal esam krustcelēs. Vietā un laikā, kad jāizvēlas virziens, kurp iet, kam būt, jāatbild uz jautājumu – kas mēs esam un būsim? Dabas valdnieki vai tāda pati dabas daļa kā jebkura dzīva radība? Vai spējam pieņemt tos, citādos? Tos, kuri dzīvo saskaņā ar savu pārliecību un dabas likumiem. Tos, kuri neiederas sabiedrības pierastajā uzvedības modelī. Tos, kurus sauc par dīvainīšiem? Vai dzīvnieku medības ir izdzīvošanas diktēta nepieciešamība vai tomēr asiņaina izklaide un nežēlīgs sports? Daudz jautājumu rodas pēc "Krustcelēm". Šie, manuprāt, ir būtiskākie, nozīmīgākie. Pagātne un tagadne. Žēlošana, palīdzēšana, kopšana un slepkavošana. Mēs. Tad un tagad. Vai ir kas mainījies? Vai ir mainījusies sabiedrība un tās tikumi?
     Autori – Dace un Arturs – pieķērušies ļoti nozīmīgai tēmai, par ko literatūra klusē. Vardarbībai pret dzīvniekiem, pret apkārtējo dabu. Skarta arī cita, tikpat sāpīga tēma – raganu un burvju prāvas. Prāvas pret tiem, citādajiem. Tiem, kuri neiederējās sabiedrībā vai kuru īpašumus iekāroja tie, kam bija vienalga, kādā veidā nonākt līdz vēlamajam. Visiedarbīgākais veids no laiku laikiem ir nevēlamā izstumšana no sabiedrības vai pat nogalināšana. Atšķiras tikai apsūdzības raksti. Vienā gadījumā – Malleus Maleficarium, citā – atkāpšanās no valdošās ideoloģijas. Patiesi ērts veids.
     Vēsture stāsta par Spānijas inkvizīcijas cīņu pret ķeceriem, Francijas albiģiešiem, Vācijas raganu sārtiem. Tikai Latvijas teritorijā notikušās raganu un burvju prāvas tiek noklusētas tā, it kā nebūtu bijušas. Ne tik sen – 1721. gadā – tika sadedzināta pēdējā raganu prāvā apsūdzētā Kurzemes ragana, bet apgaismotajā Eiropā – vēl 1782. gadā Šveicē tika sodīta Eiropas pēdējā ragana Anna Golde. Vienmēr atradās liecinieki, kuriem bija dažādi motīvi – vēlme tikt pie kaimiņa īpašuma, pretmīlas nesaņemšana, vainīgā meklēšana sadzīves nebūšanās vai vienkārša vēlme nonākt uzmanības centrā. Vienmēr bija smagas un pat nepierādāmas apsūdzības, pret kurām apsūdzētajam cilvēkam nebija iespēju attaisnoties. Raganu un burvju sārti dega ne tikai abstraktajā pasaulē, citur. Arī šeit. Tepat. Un bieži vien šodien mēs tām vietām paejam garām nezinot, neaizdomājoties, nesajūtot.
     Cilvēku nežēlība vērsta ne tikai pret citādi domājošiem līdzpilsoņiem. Nežēlība tiek vērsta arī pret dzīvniekiem. Gan tiem, kuri mežā dzīvo savu dzīvi, gan pret tiem, kas mums blakus. Tiem, par kuriem mums jāatbild. Ne vienu vien reizi medijos un sociālajos tīklos parādās informācija par vardarbībā cietušajiem dzīvniekiem. Vardarbība pret tiem, kas uzticējušies nešauboties, paļāvušies nebaidoties. Mājdzīvniekiem, pieradinātiem būt atkarīgiem no mūsu labvēlības. Vardarbība pret mājdzīvniekiem sabiedrībā tiek sodīta un nosodīta, bet daudz neapskaužamākā situācijā ir meža zvēri. Īpaši lūši un vilki. To nogalināšana ir ļoti prestiža, ar to lepojas. Pozē pie nogalinātajiem plēsējiem. Tas ir bads? Nepieciešamība izdzīvot?
     Tādi mēs esam – šajā skaudrajā vēstījumā par kādu zemes stūrīti, kura iedzīvotāju senči reiz piedalījušies burvja notiesāšanā. Vēstījumā par vardarbībā cietušu dzīvnieku glābšanu un cilvēku ceļu uz atdzimšanu. Sabiedrību kopumā un cilvēkus kā indivīdus vislabāk raksturo viņu izturēšanās pret tiem, kas domā citādi un dzīvo saskaņā ar dabu, cienot mazos brāļus.
     "Krustceles" ir stāsts, kurā sapīta pagātne un tagadne. Par cilvēkiem. Dzīvniekiem. Dabu. Par klusuma spirāli tad, kad bija bīstami muti vērt vaļā, jo dzīvībai draudēja briesmas. Un tagad...

Aivis Biķernieks, sociologs