Tikai Laiks parādīs, vai viss tiešām bija tā, kā mums ticis stāstīts. Tikai Laiks parādīs, kas mēs esam – domājoši un jūtoši cilvēki vai divkājainas būtnes ar nosacījuma refleksiem.

Mēs, mūsu paaudze, esam pārdzīvojuši atmodu, dziesmoto revolūciju, lielvaras krišanu, puču, vairākas eonomiskās krīzes un vilšanās, rozā briļļu zudības un ziepju burbuļu šļakatas, lielo aizbraukšanu, vilšanos varā un... pamatīgu rezignāciju.
    Un nu ir tas un #paliecmājās.

 It kā nekas nav mainījies – pasaulē viss klusu un mierīgi, ieroči nerej, bumbas nekrīt, tā pati spožā saulīte aiz loga, mainīgās debesis – te zilas, te pilnas skrejošu mākoņu, uguns pavardā un maize uz galda. Tikai Laiks ir cits. Kādam sācis skriet, kādam vilkties. Viens jūtas kā cietumā – iesprostots četrās sienās, jūk prātā, zaudē līdzsvaru, dusmās gatavs pārkāpt visus noteikumus, lai tikai tiktu ārā. Ko tur? Nav svarīgi, galvenais – brīvībā. Cits izmanto Likteņa untumu ar apdomu – ja vienas durvis aizveras, otras atveras: ja tev dod laiku, ņem to un liec strādāt savā labā: radi, dari, atpūties, esi kopā ar tuvākajiem!
    Mēs esam ierobežoti savās fiziskajās un ekonomiskajās aktivitātēs (pārvietošanās, darbs, ienākumi), radošajās izpausmēs (kultūra, māksla, pašdarbība), triecienu saņēmusi mūsu psihoemocionālā pasaule – aizliegums tikties ar tuviniekiem, ģimenes locekļiem, draugiem un domubiedriem izplēsis milzīgus caurumus sirdīs un dvēselēs. Sevišķi tiem, kuriem tika laupīta iespēja satikties pēdējoreiz.
    Šajā skaudrajā laikā, kad cilvēcisks siltums, kopābūšana, drauga plecs, dziesma un smaids vajadzīgi vairāk nekā jebkad, mums tas ir atņemts. Objektīvi vai ar viltu – rādīs laiks. Sāp, ka daži joprojām vienlīdzīgāki par citiem - svin dzīvi uz pilnu klapi: uzvaroši pulcējas, dīdžejo un rāda zīmes; pārējiem – uzpurņi, divi metri un ziepes. Striķi paši atradīs.

 Interesanti pavērot soctīklu komentārus – ko raksta cilvēki?
    Aicina medijus, kultūras ļaudis un radošo inteliģenci atkārtot Atmodu: “Visu dzīvi gaidu latvju inteliģences un kultūras darbinieku uznācienu šīs mežonības klīdināšanā! Es būšu ar viņiem!”
    Nez, kurai inteliģences daļai jāuznāk?!
    Tai, kas nodzīta pagrīdē, kam atņemts darbs, nepienākas pabalsti, tāpēc sirsnīgi ieteikts pārkvalificēties? Tai, par kuru gadiem smīnējušas varas aprindas, atceroties vien tad, kad ķeksītis jāpievelk, jāpazīmējas vai vajag atpazīstamu vārdu vēlēšanām? Tai, kuras problēmas spēj izkonkurēt slavenību mājasdzīvi vien tad, kad brīvdienās jāaizpilda avīžu tukšās lapas? Vai tai, kas nepieder nevienai radošai savienībai, tāpēc kļuvusi par neko nekurienes vidū? Varbūt tai, kuru vecuma sieta dēļ izsijā no teātriem, TV un radio, atstājot jaunos, gludos ģīmīšus, kas smaida un runā to, kas jārunā, vai taisa performances ar lampiņām? Vai varbūt tai, kas apaugusi ar nekustamajiem īpašumiem, no brīvības vēstneša pārvērtusies tuklā, omulīgi kladzinošā mājputnā?
    Nez, kurai inteliģences daļai šodien jāmostas?
    Un kas jādara – jākāpj kokā, Vanšu tiltā vai uz daudzstāvenes jumta un jābļauj? Jāskrien pa ielu ar mēslu dakšām, cenšoties atraut līdzcilvēkus no televizoriem, datoriem un viedtālruņiem? Vai ies? Ielaikos feisītī, nošēros un jutīsies pauduši viedokli. Bet “inteliģenti” - lai skrien, lai sauc, lai aicina, ja nu kas, viņus pirmos...

 Ir neprāts, lai neteiktu - cinisms, uzgāzt atbildību par strupceļā nonākušo, morāli bankrotējušo patēriņa sabiedrību “latvju inteliģencei". Kāds piesauc astoņdesmitos-deviņdesmitos... Jā, toreiz ļaudis kāri tvēra ik vārdu un domu, ik dzejas rindu vai dziesmas noti, un bezdrāts telefons visu nodeva tālāk. Tagad? Runā un raksta visi, bildē visi, dzied un spēlē visi - var vai nevar, māk vai nemāk, vajag vai nevajag.
    Tikai tie īstie vārdi šajā jūklī pazūd, iznīkst vai arī tos apzināti izsmej un degradē.
    Nav iespējams divreiz iekāpt tajā pašā upē, un nav vēlreiz iespējama 80. gadu vēsturiskā situācija. Mums toreiz bija 16-20 gadu, mēs ticējām Brīvas, Neatkarīgas Latvijas idejai. Bet, visu mūžu nostrādājot presē un publicistikā, daudzas ilūzijas vienkārši... nomirst. Jo redzi, kā toreizējie 25-40+gadnieki, kuriem bija iespēja lietas sakārtot līdz galam, aizsedzās ar skanīgiem saukļiem un izvēlējās naudu, varu un ērtības. Šodien daudzi no viņiem ir paveci miljonāri, kas par savu interešu lobiju žēlīgi atsviež bārenītei-kultūrai pa kapeiku maišelim, neaizmirstot sevi paslavēt un atbrīvot no nodokļiem, bet pie pirmajiem sarežģījumiem cieši aizver maku: nav, nebūs, nevajag. Kad runā nauda, mūzas klusē. Inteliģence te nepalīdzēs.

 Par šo visu domājām, rakstot vēju un jūras stāstu – par ģitāristu Ralfu, kurš allaž bijis viens un varējis paļauties tikai pats uz sevi, jo viņu nolieguši pat tuvākie; par sirmo mūziķi Bruni, kurš, izspēlējis cauri leģendu laikam, nu ir vecs un slims; par viņa bijušo draugu Māri, kurš savā zvaigznes ceļā pamanījies nodot visus; par knīpstandzīgo TV žurnālisti Rasu, kura grib ne tikai spīdēt, bet arī sildīt, ceļot gaismā tos, kurus spožummīļi parasti padzen nost vai pasper sētmalē. Par maza miestiņa laika sardzi – kultūrvēstures muzeja veidotāju Gintu, kuras dzimtas stāstā netrūkst traģisku lappušu. Un par diviem aktieriem – tēvu un dēlu, Veco Norču un Ojāru, kuriem ir daudz ko teikt gan par skatuvi, gan dzīvi.
    Tā nu viņi satiekas – Dižjūras krastā, Vējpilī, kūru zemēs un Rīgā.
    Vai personāžiem ir prototipi? Jā un nē.
    Katrā tēlā kā mozaīkā ir pa kripatiņai no mums visiem, kuri jelkad kaut ko darījuši mūzikā, mākslā, teātrī, kino, televīzijā, presē… Tikai šis stāsts, ja vēlaties - pasaka, ir lidojums cauri laikam: kā bija vai varēja būt toreiz, kad mēs vēl bijām bērni, pusaudži, kuri, skudriņām skrienot, klausījās pirmās “niknās dziesmas”, kā - nesen, kad ienācām pieaugušo pasaulē, kā – tagad, kad uz daudz ko raugāmies citām acīm.

Kā laiks (vara, iekārta, ideoloģija, sabiedrība) iespaido cilvēkus un mīlestību? Vai, laikam ritot no bērnības uz briedumu, cilvēks kļūst labāks, gudrāks, viedāks, mīlošāks?

Zīmīgi – bijām beiguši darbu pie grāmatas un pārlasījām manuskriptu, pēkšņi istabas klusumā atskanēja smalks tinnn! - pārtrūkušas stīgas skaņa. Dzirdējām abi. Pārbaudījām visas četras ģitāras – visām stīgas veselas. Sveiciens no Laika otras puses...

Dace un Arturs