You are here

Dace Judina - CIETĀKS PAR DIMANTU (2019)

    Detektīvsērijā Izmeklē Anna Elizabete
    sagatavošanā vienpadsmitā grāmata
    Cietāks par dimantu
    (fragmenti)

    - Līzbet, ko tu zini par Dimanta Zvaigzni? - pa atvērtajām vannas istabas durvīm atlidoja neskaidrs Mika jautājums. Ņurdēdams kādu meldiņu, viņš skuva bārdu.

     Pusdienlaikā Mežmuižā bija paredzēta Annas Elizabetes Svētku aģentūras tikšanās ar Baltijā lielākā kosmētikas izplatītāja WinStar&Co pārstāvjiem, un viņi bija vienojušies, ka tajā piedalīsies arī Miks un Kārlis – viens kā drošībnieku, otrs kā tehniskā nodrošinājuma priekšnieks. Pēdējā laika notikumi bija iemācījuši – piesardzības nekad nevar būt par daudz. Turklāt... Mikam bija vēl kāds iemesls.
        Tā vien šķita, ka, strādājot pie šī pasākuma (tas ir, ja viņi... ja Anna piekritīs), nāksies sadarboties ar dižo skatuves zvaigzni Ģirtu Melderi un viņa sirdsdāmu režisori Dinu Birmani. Pēc savādās manekenu lietas, Birmanes brāļadēla Ričarda traģiskā gala, Ģirta dziļās grēku nožēlas un nenovērtējamās palīdzības pēdējās lietas izmeklēšanā, viņi nemanot bija satuvinājušies, un Anna Elizabete atkal (piesardzīgi, bet tomēr) bija atvērusi Ģirtam Bergu nama durvis.
        Miks sākumā gribēja vētraini protestēt, taču, izrunājies ar Mazo Kārli, kinologu Viktoru un Egonu Dambergu, draugu pārliecināts, nolēma neiebilst.

     Labi, dzīvē notiek visādi. Ikvienam ir tiesības kļūdīties, izpirkt grēkus un meklēt ceļu atpakaļ. Lai nu tā būtu. Anna ar Ģirtu pazīstami mūžību un vienu dienu, kopā mācījušies, kopā strādājuši... kādu laiku pat dalījuši vienu mitekli – gan kā draugi un veci cīņubiedri, gan... mjā, pie tā vainīgs viņš pats, Miks Kaķītis. Toties tagad Anna Elizabete ir viņa sieva, un arī Ģirts, rādās, atradis piemērotu dzīvesbiedri – no radošās sfēras, tikpat krampīgu kā Anna, bez ilūzijām par puķītēm, rozītēm un taurenīšiem, ar abām kājām uz šī grēcīgās zemes: kas viņas, tas viņas, un viss!

     - Kaķīt-Miķelīt, ko tu tur bubini? - Anna Elizabete, platajā baronlaiku gultā sēdēdama, centās uzzīmēt taisnu acu līniju.
        Šodienai viņa bija izvēlējusies divdesmito gadu stilu: kraukļmelnu, gludu matu sasuku ar asiem stūriem ausu un žokļa daļā (sasodītā parūka spieda laukā dvēseli!), melnas bieza zīda bikses, tāda paša materiāla izšūtu tuniku, augstus šņorzābaciņus un dramatisku meikapu. Tādu Miks viņu vēl nebija redzējis.
        Bet kāpēc gan ne? Vai tad dzīve nav piedzīvojums?
        - Es vaicāju – kas ir Diman... - atgriezies istabā, Miks aprāvās pusvārdā, ieraugot viņu laulības gultas vidū svešādo radījumu. - Kas tu esi un kur liki manu sievu?
        - Mhm... Tepat bija, - melnais radījums draiski iespurdzās. - Bet, atbildot uz tavu jautājumu, Dimanta Zvaigzne ir ikgadējs pasākums, ko rīko WinStar&Co – milzīgs kosmētikas un labsajūtas produktu koncerns, kurš savos pirmsākumos radies kā komivojažieru tīkls jeb doors to doors kompānija, bet tagad kļuvis par vali, gatavu aprīt visu pasauli. Jebkurā gadījumā, viņi uzskata, ka cilvēce aizies bojā bez viņu šmiņķiem un šmāķiem, lakām, pomādēm, krēmiem, tušām, želejām un veselības pulverīšiem, kas spējot aizvietot ēdienreizes.
       - Un mums to vajag? - Miks piesēda uz gultas malas, lai tuvāk izpētītu Annas Elizabetes jauno tēlu. Hmm, nav slikti. Intriģējoši, vilinoši un... kārdinoši. - Līzbet..?
       - Es nesaku, ka mums vajag. Man ir interesanti. No otras puses – ja viņi gadā apgroza miljardus un gadskārtējā pasākumā gatavi ieguldīt summas, rakstāmas ar sešiem cipariem, kāpēc lai mēs nebūtu tie, kas dabū šo pasūtījumu? Darbs ir darbs.
       Dzelžains arguments. Galu galā – svētku aģentūras darbs ir svētki, vai ne?

    * * *

     - Līzbet, laiks Gada balvai! - Ģirts Melderis eleganti saņēma Annu Elizabeti zem elkoņa un izveda uz Lielā teātra skatuves. Spožo prožektoru gaisma zāli bija ietinusi baltā šķidrautā. Gaidot uzvarētāju vārdus, klusums kļuva sataustāms.
       Viņi nosauca vienpadsmit nominācijas. Čaklākais, Labākais, Spožākais, Radošākais... un tā tālāk. Kompānija bija izdomājusi, kā pagodināt darba bites, kuras katra savā padoto pulciņā rosīgi vāca medutiņu no maigajiem puķu ziedkausiņiem, ak nē, ievāca naudiņu no lētticīgajiem pilsoņiem un pilsonēm, kuriem ar krāšņu un skaļu reklāmu palīdzību bija iestāstīts, ka bez WinStar&Co kosmētikas viņu karjera un mīlas dzīve beigsies, pat vēl nesākusies, un tikai šie skaistuma un veselības līdzekļi vēl notur pasauli līdzsvarā...
       - Un tā – visaugstāko, ... gada Dimanta Zvaigznes titulu un diadēmu ar dimantu jau piekto gadu saņem WinStar&Co spožākā, pieredzes bagātākā konsultante, nenoliedzami burvīgā Rita Bolšteina, kuras izplatītāju tīkls jau gadiem strādā ar visaugstāko peļņu, apliecinot seno patiesību – cilvēki visos laikos gan pilsētās, gan laukos grib izskatīties un justies labi, un veselība vienlīdz svarīga lieliem, maziem, veciem un jauniem. Ritas labākais arguments ir ziedošais izskats, kas apliecina viņas izvēlētā sadarbības partnera produkcijas augsto kvalitāti. Lūdzu, uz skatuvi!!!

    Klausoties Ģirta medaini seksīgajā balsī, Anna Elizabete knapi valdīja smieklus.
       Kā tad – nemainīgi ziedošais izskats! Vismaz divas plastiskās operācijas, kuru rētas labi noslēptas stratēģiskās vietās un nomaskētas ar kuplām matu sprogām.
       Pirms pasākuma viņas bija saskrējušās teātra labierīcību telpā, kur Rita, piepūlē pietvīkušu seju, pūlējās aizsprādzēt koriģējošās korsetes augšējos āķīšus. Anna bija laipni izpalīdzējusi. Galu galā, kāda viņai daļa, tas ir efekts vai defekts. Kāda starpība, vai satriecošā slaidā līnija panākta ar gadu ilgu badošanos, pārtikas piedevu pulverīšiem vai ķirurga rokām.
       Un nu – triumfālai mūzikai skanot, Rita Bolšteina cēli kāpa pa sarkanā paklāja segtajām lokveida kāpnēm – tiltiņu, kas pāri orķestra bedrei veda uz skatuvi. Tumšā visuma vidū, spoži izgaismots, uz trīs pakāpienu paaugstinājuma un rotāts dzīviem ziediem, spīdēja zeltīts tronis ar mīkstu, purpursarkanu spilvensēdekli, bet troņa abās pusēs bija nostājušies WinStar&Co Baltijas tirdzniecības direktors un mārketinga vadītājs. Viens turēja diadēmu, otrs – milzīgu sertifikātu ar statusa apliecinājumu un Grand Prix prēmijas summu – 10 000 eiro.
       Ģirts galanti pagājās viņai pretī un pastiepa roku, lai sagaidītu topošo karalieni un aizvestu viņu uz kronēšanas vietu. Vēl tikai viens pakāpiens...

     Ar skaļu paukšķi sašķīda centrālais prožektors, pār skatuvi nolija stikla šķembu lietus, viss satumsa. Vienlaikus līdzās atskanēja skaļš krakšķis un spalgs kliedziens.
        Kad zālē iedegās lielās griestu lustras, skatam pavērās baisa aina. Tiltiņš un kāpnes bija sagruvuši, bet orķestra bedrē skanēja šausmu spiedzieni. Nokritusi no divarpus metru liela augstuma, bedres dibenā, sarāvusies čokurā, gulēja nekronētā Dimanta Zvaigzne Rita Bolšteina, kā tauriņš uzdūrusies uz mikrofona statīva.
        Astotais marts bija izrādījies lietišķi karaliskām sievietēm galīgi nelabvēlīgs.

    * * *

     - Vai es neteicu, vai nejautāju – mums to vajag? - Miks Kaķītis pārskaities laida tvaiku. - Tev bija interesanti, Līzbet? Toties tagad mums uz kakla ir slepkavība un starptautisks skandāls. Egons ar saviem puišiem jau pārbaudīja – prožektors ticis saspridzināts ar... ūdens pistoli, pavēršot ūdens strūklu pret sakarsušo stiklu. Bet tiltiņš un kāpnes bija aizzāģēti, un īstajā brīdī kāds vienkārši izrāvis balstus. Puiši atrada trīs tievas, izturīgas virves.
       - Bet tur... sēdēja orķestranti, - Anna šokēta murmināja. - Vai viņi neko nemanīja?
       - Līzbet, kad mūziķi spēlē, viņi nemana neko! - Ģirts sāji pasmīnēja. - Viņi skatās notīs, ar acs kaktiņu uz diriģentu un spēlē. Reizēm nepamana, ka blakussēdētājam kļūst slikti, kur nu vēl tādu nieku kā striķītis... Bet, paldies dievam, ka jums ar Dinu izdevās tos naudas maisus pārliecināt atdalīt tiltiņa zonu ar drošības tīklu un nesēdināt nevienu apakšā. Citādi būtu beigts gan diriģents, gan pirmās vijoles un pūtēji. Es tikai nesaprotu...
       - Ko tu nesaproti? - Miks Kaķītis uz viņu vērīgi paraudzījās.
       - Kā tur varēja gadīties nepieskatīts mikrofona statīvs. Un kāpēc tas pie pirmā trieciena neapgāzās, bet palika stāvus?
       Vērtīga norāde! Kaķītis paķēra telefonu un izskrēja laukā. Zvanīt Dambergam.
       Bija jau krietni pāri pusnaktij, un viņi joprojām atradās Lielā teātra administrācijas spārna apspriežu telpā.
       - Mīļie prieka eņgeļi, ko nu? - Mazais Kārlis, galīgi sašļucis, ievaicājās. Pat tik draņķīgā situācijā viņš centās saglabāt kaut šķību, tomēr smaidu.
        - Ko, ko... Nāksies papētīt. Uz kārts ir mūsu reputācija. Šis blīkšķis būs daudz skaļāks nekā nozāļotā izdevniecības Magnum direktora nāve Mežmuižā, - Anna Elizabete īgņojās. Mikam taisnība – šausmīgi jau nu vajadzēja kārtējās problēmas. Un nu – ne pasākuma, ne naudas, ne labas reputācijas.

    Johaidī, zālē astoņsimts viesu! Plus mākslinieki un šovmeņi, orķestris, tehniskā brigāde aiz skatuves, pašu cilvēki. Kā tos visus apzināt, kā pārbaudīt? Viens vienīgs prieks un laime! Vienīgais mierinājums – tā kā par drošību bija apņēmusies gādāt Basa privātdetektīvu aģentūra kopā Lielā teātra apsardzes dienestu Mika vadībā, tad vismaz pārmetumu būs mazāk, jo arī viņš nenoliedzami būs ieinteresēts lietas zibenīgā izmeklēšanā un vainīgā atrašanā.

    - Līzbet... piedod, ka mēs ar Dinu tevi... jūs atkal ievilkām piedzīvojumos, - Ģirts Melderis vainīgi nokāra galvu. - Tā gribējās ticēt, ka viss varētu būt kā senāk...
       - Kāds viedais teica: vienā upē divreiz neiekāpt, straume sen būs aiznesusi atmiņas un pieskārienus, veldzes vietā nebeidzams būs ceļš... - atgriezies apspriežu telpā kopā ar ekspertu priekšnieku Dambergu, Kaķītis nocitēja. - Melderi, tev bija taisnība. Mikrofona statīvs drošības zonā zem tiltiņa ne tikai speciāli novietots vertikāli, bet visas trīs pēdas daļas cieši nostiprinātas ar tērauda skavām – tā, lai neizkustas. Tas un aizzāģētie dēļi viennozīmīgi liecina – plānota slepkavība. Mūsu pienākums tagad noskaidrot, vai tās mērķis tiešām bijusi Rita Bolšteina, vai varbūt atentāts iecerēts pret kādu citu un viņa neīstajā laikā pagadījusies neīstajā vietā.
       - Vienpadsmit nominanti, arī krietni pasmagas tantes ar pavadoņiem, bez problēmām pārsoļo tiltiņam, un nekas, bet pietiek parādīties Bolšteinai, kura nebūt nav ne lielākā, ne smagākā, kā tilts un kāpnes izšķīst skaidās, - Anna Elizabete pasmīnēja. - Un trīs šņorītes pašas paraujas vajadzīgajā brīdī, izkustinot aizzāģētos balstus... Mja. Starp citu, divas stundas pirms pasākuma Kārļa filmētajā pēdējā mēģinājuma video skaidrāk par skaidru redzams, ka ar kāpnēm un tiltiņu viss ir vislabākajā kārtībā – visi pa tām iet un skrien, un neviens nekur nekrīt. Acīmredzot ļaunais darbs pastrādāts īsi pirms svinīgās ceremonijas, kamēr visi pucējās.
       - Līzbet, tikai nesāc ar savām teorijām! Visur, kur tu esi ar saviem pasākumiem, vienmēr kaut kas notiek! Tas ir kā likums, un, ja godīgi, es jau to gaidīju...
       Vēl nepabeidzis ironisko teikumu, Kaķītis jau to no sirds nožēloja, taču bija jau par vēlu. Pēc nāvīgā klusuma, kas sastindzināja apspriežu telpu, viņš saprata – cauri ir, pats sev izracis nevis bedri, bet veselu krāteri.

     - Varbūt tā vietā, lai kritizētu mani un manu uzņēmumu, vajadzētu papētīt trīs interesantas lietas: pirmā – kāpēc WinStar&Co mārketinga vadītājs Valle Mikalls bija tik ļoti pārskaities, uzzinot, ka zaudējis konkursā un svētku rīkošana uzticēta mūsu aģentūrai, otrā – cik patiesas ir baumas par ilgstošu rezultātu falsificēšanu un nomināciju pirkšanu, un trešā – vai te savas nekrietnās rociņas nav pielikuši konkurenti? Pirms nedēļas presē, vairākos medijos vienlaicīgi, noplūda skandalozi materiāli par pārtikas piedevu un tievējamo līdzekļu nevēlamajiem blakus efektiem – līdz pat nāves gadījumiem, par kuriem līdz šim diplomātiski klusēts. Tur figurēja WinStar&Co vārds – viņi ir vieni no lielākajiem šo preparātu importētajiem, un mirusī sieviete bija lietojusi tieši šīs kompānijas produktus.
        - Kur un kā tu to visu paguvis uzzināt, Līzbet? - Miks jutās iespaidots.
        - N-nu... trīs nedēļas, no rīta līdz vakaram cītīgi gatavojot augsni slepkavībai. Kante taču jātur – kur mēs, tur vienmēr kaut kas atgadās. Vai ne? Labi, ja mūsu klātbūtne te vairs nav nepieciešama, atlaušos atvadīties. Visu, ko zināju, esmu izstāstījusi, pārējo jūs redzējāt paši, jo visi bijāt tepat. Arlabvakaru, mani gaida mājinieki un dzīvnieki. Miks noteikti paliks savā Hospitāļu ielas dzīvoklī, un mēs viņu ilgi neredzēsim. Bračiņ, tu ar mani vai paliksi Rīgā pie Egona?
       Jautājums bija adresēts Mazajam Kārlim, kuru mājās gaidīja sieviņa gaidībās. Nebija divu domu – viņš pielēca kājās, uzrāva mugurā pufaiciņu un, pagrābis abas sapakotās datorsomas, bija gatavs gājējs.
       Aplikusi ap pleciem melni sarkano, adīto pončo, Anna Elizabete paņēma savu grima sakvojāžu un scenāriju mapi, klusi novēlēja visiem arlabunakti un izgāja no telpas, neveltot dārgajam vīram vairs ne vārdu, ne skatienu.
       - Mēs... arī dosimies, - mulsi nomurmināja režisore Dina Birmane un, paķērusi Girtu Melderi aiz rokas, vilkšus izvilka viņu pa durvīm.

    - ...pankūkas ar mārrutkiem! - Kaķītis nomurmināja, asi noklikšķot atslēgas mēlītei.
        - Tā tev vajag! - Dambergs negaidīti asi noteica. - Nākamreiz domāsi, ko runā. Līzbete trīs nedēļas rukājusi vaiga sviedros, viss bija sagatavos vienkārši perfekti – tai skaitā, no drošības viedokļa, pats šorīt pārbaudīju. Un nu tu viņai šādi uzbrauc. Nesmuki, vecais, nesmuki. Savas emocijas jāspēj valdīt.
       - Ko tu ar to gribi teikt? Ka es..? - Kaķītis uzliesmoja un salauza pildspalvu.
       - Tieši tā – ka tu... Tu esi tik neprātīgi greizsirdīgs uz veco nabaga Melderi, ka pat vēl tagad, kad viņš jau sen ir precēts, glūni ar greizu aci. Jā, viņi ar Līzbeti ir lielisks skatuves pāris, nu, un tad?! - Dambergs nebija noskaņots draugu žēlot.
       - Pag, pag, kā tu teici – precēts? Ar Birmani? - Miks apstulbis pārvaicāja.
       - Nu, ne jau ar mani vai Viktoru! - Egons atcirta. - Tas, ka viņi ar Dinu nav piebļāvuši pa visu pasauli, nozīmē tikai to, ka pāris sargā privātumu no medijiem.
       - Egu... es esmu muļķis! - Miks, smagi nopūties, pielēca kājās un izskrēja pa durvīm, lai pēc brīža atgrieztos drūmāks par negaisa mākoni. - Viņi ir prom.
       - Protams, ka prom. Negudro lieki – paņem kādu skaistu puķu pušķi no skatuves un brauc uz Mežājiem. Līzbete nav ļaunpieminīga.
       - Man nav mašīnas. Mēs atbraucām kopā. Kā pie piektdienas... Ar Ķirša Kundzi. Savējo atstāju krusttēvam. Eh, stulbenis!
       - Mja, - Dambergs īsi noteica. Varētu izlīdzēt un aizvest, taču šonakt negribējās rādīties Līzbetei acīs. Viņa bija izskatījusies satriekta un nikna. Kā toreiz, kad Miks savas spītības pēc bija viņu gandrīz zaudējis... Toreiz Anna bija brīva un neprecēta, un ceļā gadījās Ģirts. Cerams, tagad viņa nesastrādās muļķības?

        - Eu, veči, kas te par kapličas noskaņu? Kur pārējie? - drūmajā klusumā kinologa Viktora jautrais uzsauciens izskanēja diktik skaļi, bet Zorro nagu skrapstoņa uz parketa lika domāt par milzu žurku, kas graužas cauri teātra pamatiem.
       - I neprasi, - Miks noņurdēja. Varbūt palūgt Viktoram, lai aizrauj uz Mežājiem?
       Viņš bija ar mieru sēdēt kaut kravas kastes suņu būdā, ja tikai varētu tikt pie Līzbetes un palūgt piedošanu. Rīt sestdiena, priekšā divas brīvas dienas, varētu tās pavadīt jauki un mājīgi – ar ģimeni un draugiem. Bet... nav jēgas. Jo šis noziegums tik un tā būs jāizmeklē viņiem. Tad labāk sākt tūlīt, pa karstām pēdām.

    * * *

    Globālajā tīmeklī – ziņu portālos un kosmētikas izplatītāju forumos – pavadīta nakts var dot vairāk derīgas infomācijas, nekā nedēļu ilgas nopratināšanas.
        Lielākais dzeltenais portāls nesen publicējis rakstu sēriju par skaistuma impērijas aizkulisēm – daudz uzmanības veltīts kompānijai WinStar&Co, jo sevišķi viņu organizētajai skaistuma tūrei StarTour ar luksusa laineri pa Vidusjūru.
        Izrādās, aiz spožās fasādes slēpjas daudz melnumu – iekšējās sacensības par zvaigžņu tituliem nemaz tik godīgas nav, jo īsti pārdošanas sasniegumi bieži tiek aizstāti ar vīru biezajiem maciņiem – produkti tiek vienkārši nopirkti, iepludinot naudu kompānijas dzīslās, tā radot mākslīgu preču pieprasījumu un apgrozījumu. Savukārt visa titulu sistēma balstās uz elementāru finansu piramīdu – strādā tikai tie, kas pašā apakšā, kamēr augšējie tikai slauc.
        Ekonomikas ziņām veltītais portāls savukārt bija nointervējis WinStar&Co jauno Baltijas tirdzniecības direktoru Jussi Feiju, kurš ik vārda galā uzsvēra koncerna caurspīdīgo godīguma politiku gan pret klientiem, gan uzņēmuma iekšienē, līdz ar izcilo produkcijas kvalitāti.
        Toties komentāros pie šī raksta parādījās pilnīgi pretēji viedokļi - WinStar&Co vadība neesot ieinteresēta motivēt savus darbiniekus labi strādāt, jo tad tiem būs labi jāmaksā; firmā godīgās spēles aizsegā valdot totāla nelabvēlība un skaudība vienam pret otru; ierasts lietu kārtošanas ceļš iestādēs un medijos esot groziņš ar ekskluzīvo kosmētiku un lūgums palīdzēt, notušēt, atspoguļot citādā gaismā...

        Bija arī pavisam svaigs raksts, kas skāra astotā marta traģisko pasākumu. Pati ziņa neliela, taču komentāri! Kāds, kurš parastījās kā Zinātājs, norādīja, ka droši vien šādi Ritas vīrs, kurš sievas biznesa dēļ sen esot pamests novārtā, šādi gribējis sievai atgādināt par savu ekestenci – lai paklūp un sasitas, lai pēc tam varētu viņu kopt un tā pievērst sev uzmanību, taču sanācis nelāgi. Otrs (bet varbūt tas pats) komentētājs, Kolēģis, rakstīja - Bolšteins sievas biznesā ieguldījis lielu naudu, taču, sākoties krīzei, klientu loks un pirktspēja strauji samazinājušies, bizness sācis iet uz leju, par spīti investīcijām. Jēgas nekādas – sieva kļūst smukāka, taču mājās uzturas mazāk. Ka tik šai nav uzradies mīļākais, vot i dārgais vīriņš saniknojies...
       Mjā, šis zina ko vairāk. Tas tiešām varētu būt labs motīvs! Vajadzētu izčekot IP adreses un noskaidrot autorus. Nez, Kārlis ar Dambergu to varētu izdarīt?

    * * *

        - Mācītājs Liepa atteicās. Atvainojas, sūta sveicienus, taču – nē, viņš bezdievībās nepiedalīšoties, - Kārlis izslēdza savu superplanšeti. - Man vairs ideju nav.
        Saņēmuši savādu pasūtījumu – slavenas, bet anonimitātes alkstošas dziedātājas vēlmi pēc laulību ceremonijas pusnaktī, pussagruvušajā Mežāju baznīcā – Anna ar savējiem vairākas nedēļas centās rast veidu, kā to īstenot. Klientei nebija svarīgs ne laiks, ne nauda, galvenais – tam jānotiek konkrētā Mēness fāzes maiņas brīdī.
        Diemžēl nevienu mācītāju sarunāt neizdevās – visi atteicās, aizbildinoties ar simts un vienu iemeslu – no mežonīgas aizņemtības līdz atļaujas trūkumam laulāt svešā teritorijā. Tikai pašu mācītājs Liepa, draudzīgu jūtu vadīts, beigu beigās bija piezvanījis Annai Elizabetei, lai skaidri un gaiši viņu pabrīdinātu – tas izskatoties pēc melnās mesas. Apspriedušies ar mājiniekiem, Anna un Kārlis nolēma atteikties – lai cik milzīgu naudu solīja skatuves dīva, sirdsmiers ir svarīgāks. Pēdējā laika notikumi kaut kā nerosināja alkas pēc jauniem melnajiem piedzīvojumiem.
       - Ejiet ratā, mēs to izdarīsim paši! Gan laulātājs atradīsies! - saniknotā dziedātāja bija iekliegusi klausulē. - Bet par jums es vēl uzrakstīšu – nespējnieku kantoris!

    * * *

    Bija pašas marta beigas, taču nekas neliecināja par to, ka tuvojas pavasaris. Ziema nesteidza atdot pozīcijas. Sniga, putināja, piesala, atkusa, atkal sniga.
         It kā sarunājis ar ieilgušo ziemu, Bergu nama gāzes apkures katls nolēma ļauni pajokoties un nobeidzās tieši tajā brīdī, kad termometra stabiņš aiz loga rādīja mīnus divdesmit. Annai Elizabetei, ģenerālim Basam, Kārlim un viņa mammai Ievai sākās lustīgās dienas – lai piesildītu prāvo divstāvu namu, jākurina visas krāsnis, bet tas nav ne viegli, ne vienkārši. Taču saldēt atkal sasirgušo baronesi, Omīti un Kārļa sieviņu nedrīkst. Tā nu pūčmājnieki čakli klaudzināja cirvīšus, švīkstināja zāģīšus un kūpināja skursteņus.
        Neprātīgā kliente ar savām pusnakts laulībām bija pilnīgi izkritusi no prāta.

    Un tad, marta pēdējā datumā, kad mēness aiz loga tik apaļš un dzeltens kā noliktavā nočiepts Holandes siera ritulis, dažas stundas pēc pusnakts iezvanījās Annas mobilais telefons. Mežāju jaunais policijas inspektors Gunārs Kalniņš.
        - Līzbet piedod par traucējumu – Miks mājās?
        - Nē, Rīgā. Kas noticis?
        - Varbūt jūs ar ģenerāli un Kārli varat atbraukt? Uz veco baznīcu? Nu, aiz Robežniekiem, pie Mācītājmuižas. Mums... tur... Nav labi. Lūdzu, atbrauciet!

        Pūčmājniekiem pietuvojoties vecās baznīcas piebraucamajam ceļam, tālumā izgaisa sarkanu uguntiņu virkne – tur pa Purvāju šoseju Rīgas virzienā aiznesās vismaz desmit automašīnas. Baznīcas drupās spīdēja blāvi dzeltenas gaismiņas.
        Vietā, kur teorētiski būtu jābūt altārim, sveču apļa vidū gulēja divi – jauns vīrietis baltā smokingā, miris, nošauts tieši sirdī, un jauna sieviete melnā kleitā ar melnu plīvuru, par laimi, tikai paģībusi.
        Viņiem blakus, pilnīgi apjucis, mīņājās mazais Gunāriņš.
       - Labi, ka vismaz jūs atbraucāt. Viņi... mani neklausīja. Aizbēga. Taču es paspēju pierakstīt visus mašīnu numurus un daļu viesu arī nofilmēt. Ātros jau izsaucu.
       - Tātad viņi tomēr to izdarīja... - Anna nomurmināja. - Kārlīt, filmē, lūdzu. Visu. Mums, pārējiem, labāk iziet laukā un tur pagaidīt mediķus un policiju.
       - Bet e-es... domāju – jūs... nu, Kārļonkulis un jūs ar Miku, - inspektors stostījās.
       - Pulkvežleitnantam Kaķītim Rīgā ļoti smaga lieta, - ģnerālis Bass rāmi ierunājās. - Tomēr es viņam piezvanīšu un informēšu, lūgšu, lai atsūta savus ekspertus. Tā būs labāk. Pēc tam redzēsim, ko un kā. Starp citu, kā tu uzzināji, ka te kas noticis?
       - Piezvanīja mācītājs Liepa – viņš dzīvo tepat, Mācītājmuižā. Pamanījis virs vecās baznīcas drupām tādu kā sārti dzeltenu blāzmu...

    (Grāmata iznāks 2019. gada vasarā.)