Cik maksā amatu nosaukumi, nominācijas, tituli un diplomi brīdī, kad sirdsapziņa tiek konfrontēta ar cilvēcību? Nāves priekšā? Brīdī, kad vēl ir izvēle – nodot vai nenodot, nogalināt vai nenogalināt, pacelt roku sitienam vai maigam glāstam...

Rakstot šo grāmatu daudz domāju par sievietēm un vīriešiem – ne tikai kā par fizioloģiskām vai seksuālām, bet arī sociālām un garīgām būtnēm. Par mūsu lomu ģimenē un sabiedrībā. Kādi un kāpēc esam bijuši dziļā senatnē, kādi – pirms simts, piecdesmit, trīsdesmit gadiem? Un kādi – pēdējo desmit, divdesmit gadu griezumā?

Daudz braukājot apkārt, lai tiktos ar lasītājiem, intervētu, uzklausītu dzīves vai problēmu stāstus, starp liktenīgu notikumu atmiņām nereti pavīd dziļi personiski momenti, kas skar Patību – mūsu, katra cilvēka kā indivīda, kā personības dziļāko būtību. Daudzi no šiem stāstiem ir tik skaudri, ka ļoti jādomā, vai un ko no tā publicēt rakstos, ko iestrādāt grāmatā, jo vēl salīdzinoši nesen par visu, kas lika nodrebēt un sākt domāt, teica “nu, tā jau nenotiek”, liekot saprast, ka rakstītājiem tīk sabiezināt krāsas un biedēt labticīgus ļautiņus.
Tādos brīžos man patiešām ir gribējies šādus cilvēkus aizvest uz tiesu arhīviem un ieslēgt tur uz kādu nedēļu smagāko un ar spiedogu “pilnīgi slepeni” marķēto lietu nodaļā. Nez, ko viņi teiktu pēc tam?

Šis gads mūsu valsts un sabiedrības vēsturē pagāja “maisu un sarakstu” zīmē. Par to daudz un ilgi runāja, strīdējās un lauza šķēpus, kā karstu kartupeli viļāja pa muti un mētaja pa rokām – svilst, bet prom mest nevar, līdz beidzot skeletu skapis svinīgi tika atvērts, un... izrādījās, ka lielākā daļa grabošo ģindenīšu pamukusi, kur kurais, savukārt palikušie nemaz nav riktīgie, bet gan ar viltu iedabūtie, ievilinātie. Baltie pūkainīši, uz kuriem tagad skatās ar aizdomām, jo viņi jau laikus pret pūkainīšiem safabricējuši ļaunības un nekrietnības – kompromatu, tā teikt.
Labie ļautiņi, nogrozījuši galvas un paraustījuši plecus, rezignēti nopūšas un... neko. Katram sava dzīve, savi ikdienas darbi, rūpes un problēmas. Priekšnieki, māju saimnieki, darba devēji, pagastu un novadu priekšsēži un deputāti, dažādu institūciju ierēdņi... Sačukstēšanās līmenī daudzi dzirdējuši vai pat zina, ka tas un tas bijis... bet kuš!, par to nevajag runāt, to nevajag cilāt, te vēl jādzīvo un jāstrādā!
Kāds bezbailīgāks izmanto iespēju piereģistrēties zināmajā datu bāzē, lai meklētu un pārbaudītu, – un atrod. Daudz. Pazīstamus, mazāk pazīstamus un ļoti pazīstamus vārdus. Un izkopē, un publisko – lai redz parējie. Un visi gaida paskaidrojumus. Taču nesagaida, jo, kā izrādās, mums ir gan datu aizsardzības regulas, gan nevainīguma prezumpcija, gan pierādījumu un dokumentus trūkums, gan aiz matiem pievilkti spriedumi.
Viss atkal ir kārtībā - debesis zilas un spožas, maisi, saraksti un skeletu skapji dzīvo savu dzīvi, valdīklas bīda kārtējās reformas, činavnieki pilda rīkojumus, slēdz skolas un slimnīcas, zāģē kokus, ceļ cenas un ierobežo ērtības, bet ļautiņi strādā un maksā nodokļus. Un aizbrauc.

Cik līdzīgi darbojas ģimenes varmākas, valsts represīvais aparāts un okupācijas režīmi! Principi identiski: ierobežot (runas un pārvietošanās brīvību, finanses, iztiku, izvēli, tiesības), laupīt pašapziņu un pašcieņu, pazemot (verbāli, emocionāli, psiholoģiski, fiziski, finansiāli, juridiski), sodīt par nepakļaušanos, brīvdomību un atļaušanos protestēt (verbāli, emocionāli, psiholoģiski, fiziski, finansiāli, juridiski), ņirgāties par upura vajadzībām (drošība, dzīvība, veselība, garīgā pilnveide, kultūras un sociālā dzīve). Sāc vilkt paralēles, un kļūst nelāgi ap dūšu. Varmācība, represijas, ņirgas, pazemojumi, nevienlīdzīga attieksme vai tieši pretēji – vienlīdzīgāka vienlīdzība... Ne tikai pagātnē...
Diemžēl pēdējā laikā pārāk bieži nākas vilties tajos, kuri īsāku vai ilgāku laiku bijuši vai ir līdzās. Sena gudrība māca – īlenu maisā un āža kāju zem paltrakiem nenoslēpsi, agri vai vēlu tie izlīdīs laukā un patiesība kļūs redzama. Diemžēl tādos brīžos arvien grūtāk izšķirties, ko darīt, kā rīkoties? Izlikties neko nezinām un nemanām (mīļā miera labad), cirst tauvas, dedzināt tiltus, aiziet paceltu galvu (ir taču principi!), izrunāties, saprast un piedot (žēlsirdība?), vilkt pie tiesas (tiesiskā paļāvība...), aicināt pašus atkāpties un aiziet (godaprāts, sirdsapziņa?), vai arī paļauties uz Likteni, Karmas likumiem, Lielo Svārstu?
Runā, ka ikvienam esot tiesības kļūdīties, izpirkt grēkus un meklēt atpakaļceļu... Vai tiešām?

Romānā “Cietāks par dimantu” noziegumi un likumpārkapumi notiek paralēli – visās jomās: valsts pārvaldē, biznesā, politikā, augstskolu vidē un, protams, ģimenēs. Kāds, kurš ticis pie varas, ķer sviras, lai pagrieztu likumus sev un saviem čomiem (partneriem) vēlamajā virzienā. Kāds, kurš reklāmē savu biznesu kā godīgu, kristālcaurspīdīgu, absolūti drošu un uz klientu vajadzībām orientētu, izrādās tukšmuldis, kuru interesē tikai naudas plūsma. Kāds izbauda iespēju vienpersoniski, ar vienu atzīmi, izlemt citu likteņus; piepilda savus kompleksus, slepeni un atklāti izņirgājoties par cilvēkiem, tos pazemojot, sakropļojot viņu dzīves un novedot līdz ekstrēmiem lēmumiem vai pat pašnāvībai. Bet vēl kāds nedara neko – strādā, pārrodas mājās, pieprasa savu tiesu, brīnās, kāpēc otrs vairs nav, kā bijis, un nesaprot, ka otram arī var būt sava dzīve, vēlmes un vajadzības, kuru ierobežošana un apspiešana robežojas ar vardarbību.
Cik šādu slēpto varmāku mierīgi dzīvo mūsu apkaimē – kaimiņos, pagastā, novadā, pilsētā? Uz āru viss skaisti un koši, bet aiz slēgtām durvīm – elles filiāle? Cik šādu egocentrisku narcisu, Napoleona vai pārcilvēka kompleksa mākto strādā mūsu pašvaldībās, valsts pārvaldē, valdībā? Cik lopu ganu (to, kuri uzskata, ka cilvēki ir bezsmadzeņu aitu bars) – biznesā un politikā?

Grāmatas fokusa grupai, iespējams, šoreiz bija smagāk neklā citkārt - notikumi personīgāki un personiskāki, tieši skārot iemīļotos varoņus, raisot vēlmi vienu aizstāvēt, otram sadot ar pannu pa galvu, trešo uzmundrināt, bet ceturto - “piebeigt, ja nebūtu jau nožmiegts”.
Iespējams, dzīvot vieglāk, ja iemācās tvert realitāti kā pasaku pieaugušajiem, kurai agri vai vēlu pienāks beigas, – gan jau būs labi. Starp pasakas sērijām iedzeram realitātes rūgto tableti, uzkožam kādu saldu reklāmu vai politiķu solījumu un ejam tālāk. Mācāmies ignorēt, ka mūs vērtē ne tikai “pēc papīriem”, bet arī pēc dzimuma, bistes lieluma, matu krāsas, kāju garuma, politiskās piederības, seksuālās orientācijas, sakariem un mākas pateikt īstos vārdus īstajā vietā un laikā. Ja tā nav, tad gadās, ka neizprotamu iemeslu dēļ karjera neveidojas, finanses ļodzās, lai gan cilvēks strādā kā zvērs vairākos darbos, taču knapi savelk galus. Pēkšņi nonāc eksperimentālā trusīša lomā, sajūti mobingu, rīdīšanu vai tiec laipni lūgts pastāstīt par citiem...
Kurp ved ceļš, ja seko tik “veselīgām” vērtībām? Skaudība, greizsirdība, dzimumu karš, seksisms un dženderisms, seksuāla izmantošana un varmācība, fiziska un garīga vardarbība, pašpārliecinātība, iedomība, neuzticība, aprēķins, karjerisms, manipulēšana, nodevība. Vai šādā lapseņu pūznī nonākušajam ir iespēja izrauties, bēgt, izglābt veselību, psihi un dzīvību?

Grāmatas testētāja, sabiedrisko attiecību un komunikāciju speciāliste Indra Urtāne raksta: “Tieši veselīgas kritikas pietrūkst mūsdienu cilvēkam, kurš gatavs atdot pēdējās bikses un savu māti, sievu vai vīru, lai tikai tiktu augstāk, tuvāk varenajiem. Ļoti ceru, ka romāns liks kādam pārvērtēt savas vērtības un saprast, cik ļoti tiek manipulēts ar sabiedrību, jo mēs tam ļaujamies, tiecoties pēc vieglākas un skaistākas dzīves.”
“Negācijas, vardarbība, izklaide, reklāmas par visu un neko, jo katrs ieprogrammējis sev vajadzīgo, izdevīgo, peļņu nesošo. Cilvēks? Viņa dzīvība, liktenis, cerības, sapņi, emocijas, garīgās vērtības? Tas nav itin nekas,” ironiski bilst literāte, pedagoģe Ruta Skrebele, uzdodot asu jautājumu: “Vai paši sevi neiznīcinām ar padevību, pakļāvību, klanīšanos un skaudību? Nevis darīt un lemt, bet pakļauties noteikumiem, kurus diktē “no augšas”, jo kādam tas izdevīgi. Varbūt tās ir bailes būt pašam? Varbūt bailes uzņemties atbildību, bailes nomest maskas, ko nēsājam ikdienā? Jo paslēpties aiz kāda muguras un nogaidīt vienmēr drošāk.”

Šis rindas top pašos rudens saulgriežos, kad diena un nakts vienāda garuma, visapkārt rimts miers, lielie darbi pabeigti, Saule dodas pelnītajā atpūtā, gājputni uz siltajām zemēm, bet cilvēki kļūst apcerīgāki un vairāk aizdomājas par lielajām, dziļajām lietām. Nevarētu teikt, ka šis rudens būtu izlīdzinošs, jo, ieklausoties cilvēkos, jūtams - arvien mazāk rozā prieka un cukurotas jūsmas, arvien vairāk – nepelnīta rūgtuma, augošu dusmu un spīts.
Gribētos ticēt un cerēt, ka mēs spēsim ne tikai pārziemot, bet rast sevī jaunu spēku celties un iet tālāk. Par spīti. Gan privāti, gan kopā. Jo tā ir mūsu sūtība – neapstāties un nepadoties!

Sauli visiem!
Dace