Fokusa grupas lasītāji
par romānu “Cietāks par dimantu”

 Izlasot detektīvu “Cietāks par dimantu” - vienpadsmito sērijā Izmeklē Anna Elizabete, sajūta ir, kā iznirstot no gleznas, kas radīta košām, izaicinošām krāsām, dāsniem triepieniem, radikālām gaismēnām un nesaudzīgi bliež acīs. Vai kā lasot pasaku pieaugušajiem, kad saproti, ka ļaunais tēlots tieši tik ļauns, nelaimīgs un izmisis, lai tev prātā neienāktu pārprast vai nenovērtēt ļaunuma destruktīvo spēku un ķēdes reakciju, ko tas rada. Ja vien... to nepārcirstu, nenosietu, nepārtrauktu Anna Elizabete un ģenerālis Bass ar savu “gaišo spēku” brigādi. Jā, grāmata ir kā pasaka pieaugušajiem, lai vieglāk norīt realitātes rūgto pilulu, lai mēs nezaudētu ticību, ka ļaunums tomēr ir iegrožojams un izravējams. Vismaz konkrētajā gadījumā. Ka ļaunie saņem sodu, bet labie... Te gan vieta lielai jautājuma zīmei un beigas pasakas žanram, jo dzīves situācija, kurā nonāk Anna Elizabete, ir pārlieku reālistiska un īpaši lasītājām viegli atpazīstama.
Tas būtu īsts izaicinājums šo grāmatu pārcelt kino valodā – tādā ironiski sarkastiskā spriedzes stāstā ar fantāzijas elementiem. Vairāki dialogi un epizodes jau kā zīmēt uzzīmētas.
     Dace Terzena, žurnāla “Mājas Viesis” galvenā redaktore

 Pulkvežleitnants Miks Kaķītis Bergs nokļuvis krustugunīs - būt vai nebūt karjerai, kādas būs viņa attiecības ar Annu Elizabeti? Mika klupšanas akmens ir sievietes loma ģimenē. Vai viņš uzskata, ka sievietes lomai jāatbilst vācu KKK principam – bērni, virtuve un baznīca? Kāda ir šodienas vīrieša un sievietes loma ģimenē, sabiedrībā? Vai vecmodīgie uzskati nesagraus Mika un Annas attiecības, vai arī tur vairs nav ko glābt? Anna saskārusies ar sieviešnīdējiem jau studiju laikā, un nu tas draud pašas ģimenē. Vai nav pārāk daudz uzkrauts sievietes trauslajiem pleciem – pelnīt naudu, rūpēties par mājokli, veltīt laiku vīram, ģimenei un mājai, kamēr ģimenes galva veido karjeru un pat nepamana, ka dzīvesvietā nav atrisināti elementāri tehniski jautājumi.
Taču arī karjera īsti neveidojas, jo vadība, iepriekš labvēlīgi noskaņota, sākusi eksperimentēt un vienotu komandu sadala divās konkurējošās grupās, lai veicinātu noziegumu izmeklēšanu. Divide et impera! Piemērots rīks bezjēdzīgas vadības rokās, kas īsteno sev vien zināmas afēras, piesedzot tās ar dažādām reformām. Šādi labus draugus un senus cīņubiedrus var pārvērst ienaidniekos, bet, ja vēl uz skatuves parādās skaista sieviete un greizsirdība, var nonākt līdz nenovēršamajam. Diemžēl tas notiek ikdienā, mūsu līdzcilvēku ģimenēs, darba vietās, tikai par to skaļi nerunā. Vienīgi pajoko par “blondām studentēm ar lielu intelektu un platu jostiņu ap gurniem, dodoties uz eksāmeniem”. Sieviešu līdztiesība oficiāli pastāv, tomēr mājas solis pārsvarā gulstas uz sieviešu pleciem, un to vainago vīpsnāšana par viņu intelektuālajām spējām. Par šīm tēmām sabiedrībā nemaz nevēlas runāt, drīzāk noklusēt. Tā ērtāk.
Annai jaunajā izmeklēšanā jāsaskaras gan ar sievietes nozīmības noniecināšanu ģimenē, sabiedrībā un akadēmiskajā darbībā, gan ar delikātu tēmu, ko sievietes parasti noklusē, bet kas sagrauj viņu dzīvi un atstāj jūtamas sekas: tēva-meitas un brāļa-māsas attiecības. Tās, ko sauc par seksuālo vardarbību ģimenē. Par šo tēmu nav pieņemts runāt, taču tas nenozīmē, ka tā nepastāv. Pastāv. Tikai upuri klusē, jo vairs nav kam uzticēties. Varmāka – tuvākais. Asinsradinieks.
Jādomā par vērtībām, kas valda sabiedrībā. Vai tās ir veselīgas un kurp ved ceļš, ja tām seko. Skaudība, greizsirdība, dzimumu karš, seksuāla izmantošana un varmācība, neuzticība, aprēķins, manipulēšana, iedomība, pašpārliecinātība, nodevība.
Šoreiz Anna Elizabete ir lapseņu pūznī, no kura bez sāpīgiem dzēlieniem neizkļūt.
     Aivis Biķernieks, sociologs

 Biju noilgojusies pēc omulīgās Pūču salas atmosfēras, kanēļkafijas smaržas, tādēļ patiesi izbaudīju priecīgo atkalredzēšanos ar mīļiem draugiem.
Šoreiz Dace Judina ar filigrānu precizitāti attēlo shēmas, kā ikdienā tiek apkrāpti, apmuļķoti parastie cilvēki, izmantojot viņu dabisko vēlmi ticēt labajam, solītajam. Paši nemanot, kļūstam par reklāmas upuriem (skaistumkopšana, brīnumzāles, atbrīvošanās no atkarībām).
Elektronisko mediju iedarbība sasniegusi vēl nebijušus apmērus - žonglējot ar vārdiem, skaitļiem, attēliem, nereāliem solījumiem, apdullina psihi un nojauc jebkuru vērtību sistēmu. Nekas, ka, samaksājot bargu naudu, sekas var būt traģiskas – izkropļotas sejas, sabeigta veselība un pat kapu kopiņas. Sabiedrības morāli ētiskā degradācija pieļauj visu. Tikai veiklie darboņi aizmirst, ka Lielais Svārsts šūpojas arvien ātrāk un ļauno darbu atmaksa vairs nav jāgaida līdz ceturtajam vai septītajam augumam.
Un vēl – sajūsmina autores spēja ļoti vienkārši un uzskatāmi uzzīmēt sistēmu, ka veikli salaist grīstē tuvu cilvēku savstarpējās attiecības. Psiholoģiski precīzi. Paldies!
      Ilze Veitnere, klīniskā psiholoģe

 Lasot šo darbu, kārtējo reizi pārliecinājos, ka rakstniecei kopā ar saviem varoņiem izdodas atšķetināt lietu kā dzīparu no kamola un niansēs atklāt katru samezglojumu. Ikvienā darbā, arī šajā, tiek veiksmīgi parādīti cilvēku raksturi, to mijiedarbība, zemapziņas un attiecību līkloči, kā arī dažādas vēstures peripetijas dzimtas, valsts un starpvalstu ietvaros.
Autore saistoši pasniedz kriminālnoziegumu izmeklēšanu - cilvēka smalko psihoemocionālo būtību pretstatot sabiedrības sociālajai problemātikai, norādot to saistību ar mūsdienu tehnoloģiju iespējām un riskiem. Interesanti, kādas nianses parādīsies turpmākajos darbos?
Brīnos, kā nevienam vēl nav ienācis prātā atspoguļot šo ciklu saistošā kino vai TV darbā?!
      Arvo Karelsons, vēstures pasniedzējs

 Gandrīz nobira upenes nenolasītas. Nevarēju atrauties... Nu, kā var tik nekaunīgi saistoši rakstīt! Dīvainas izjūtas, daudzslāņainas. Vispirms domāju par vīriešu un sieviešu lomām, par attiecībām, tad aizgāja dziļāk. Varmāka nereti sevi izjūt kā upuri, cietēju, nepatiesi un nepelnīti mīlestības nepiepildītu, pamestu, atraidītu un nodotu. Vizbiežāk šī izjūta nāk no bērnības. Tik bieži izjusta, ka pieaugušā gados, nemanāmi pazaudējot formu, izšķīdusi zemapziņas kambaros, atstājot vāji nojaušamu, bet neizdzēšamu pēcgaršu mūža garumā.
Netaisnību zemapziņa nespēj izturēt, tā prasa taisnīguma atjaunošanu un vainīgā sodīšanu. Te parādās izvēle - būt par upuri, kuram dzīve nodarījusi gauži un ciest, ciest, ciest.., vai par varmāku, kurš atriebs un sodīs... Un tad viņi satiekas: upuris vienmēr atrod savu vajātāju, jo abiem ir viens stāsts... Nav būtiski, kādas maskas abi valkā un kādas skatuves izvēlas, - kamēr pieaugušā ķermenī dzīvos mazs, nelaimīgs bērns, kam joprojām sāp,  stāsts nebeigsies. Bērnības traumu rētas nesadzīs, kamēr pieaugušais bēguļos no atbildības tās sadziedēt.
Politiskās, pilsoniskās vai sadzīviskās varas gaiteņi ir kā labirints, kur atbildība atver durvis un sirdsapziņa iededz gaismu. Ja nav ne viena, ne otra, sanāk bezgalīga bezizeja – skrējiens pa apli, un nav nozīmes, cik gadu, kādi grādi un amati. Tā notiek – izcilība un ģenialitāte iekrīt visvienkāršākajā cilvēcisko jūtu slazdā.
Romānā jaušamie deviņdesmitie ir arī mūsu laiks. Daudzi ieskicētie bija blakus, ar dažiem ceļi krustojās. Toreiz nešķita, ka cilvēks pārdevis dvēseli, bet tā arī domā un jūt. Naivisms, infantilisms, aprobežotība... kas? Tu sēdi, runājies par dzīvi, tevī klausās ļoti uzmanīgi un tad... aiziet, noziņo. Mums nodevība, kādam misija.
Visbeidzot - par mīlestību. Mīlestības spēks ir cietāks par dimantu, mīlestības trūkuma radītais ļaunums tāpat. Mīlestībā audzis bērns, kļūstot pieaudzis, to izstaros ar visu būtību. Mīlestības trūkumā augušais alks iekšējo tukšumu piepildīt, aizvietojot ar varu, slavu un naudu. Līdz brīdim, kad sapratīs: visu savu nelaimju, laimju, neveiksmju, veiksmju gals un sākums esmu es pats. Ar ko sākt? Jāiemācās cienīt savu un līdzcilvēku dzīvi!   
     Gundega Kozlova, psiholoģe, psihoterapijas speciāliste psihodrāmā

 Kad pabeidzu, mana pirmā doma bija - cik trakam jābūt, lai to izdomātu!? Otrā - žēl, ka viss, gribu vēl! Nevis ēdu, bet apriju. Obligāti lasīšu vēlreiz.
Kur viņa to visu dabū? Dialogi – tik dzīvi. Bet jāpiedomā baigi. Vieglāk nemeklēt, kas tur, aiz horizonta, jo īstenībai acīs ieskatīties nemaz nav tik viegli.
Vienbrīd likās – esmu sapratis, kas beigās varētu sanākt, taču sižets tā sagriežas, sapinas, savijas, ka sāku pie sevis lamāties. Riktīgi odzīgi! Pārsteidza notikumu saistība, un beigās – jau šķita, ka grāmatai jābeidzas, bet nē – iemet vēl āķīti...
      Edgars Baumanis, privātuzņēmējs

 Kriminālromāns? Mīlas stāsts? Politiskās, ekonomiskās situācijas vai vērtību degradācijas apraksts? Romānā skarbi un emocionāli parādītas sabiedrībā atsāktās jaunās (vecās?) diskusijas par sievietes lomu un vietu sabiedrībā. Vai tomēr virtuvē? Un kuri ir tie, kas joprojām klusē?
IAE omānu sērijas turpinājumā lasītājs atradīs atbildes. Jo noziegums ir tikai sekas... Vai summa nenoteiktam skaitam saskaitāmo, kas meklējami gan vēsturē, gan cilvēkos pašos.
Brīnišķīga un smeldzīga atkaltikšanās ar Annu Elizabeti un pūčmājniekiem.
      Vineta Rungaine Jirgensone, sabiedriski politisko procesu vērotāja

 Anna Elizabete fon Berga manās mājās kļuvusi par ļoti gaidītu viešņu. Viņas asais prāts, vērīgā redze un intuitīvās nojausmas ir apbrīnas vērti. Arī šī grāmata nelika vilties. Spraigais sižets turēja savā varā pāris naktis un nelaida vaļā arī dienās.
Karjerisms, kam tiek upurēti ne vien darba biedri, bet arī draugi, jo, redz, ceļā uz virsotni visi līdzekļi labi. Otra noniecināšana un seksisms – vai sievietes vispār ir cilvēki? Nepamatota greizsirdība, kas izjaukusi vislabākās attiecības un pamudinājusi uz neprātīgu, nepārdomātu rīcību. Cik tas viss joprojām pazīstams mūsdienu pasaulē!
Lasot romānu, prātu nodarbināja pāris jautājumi – vai tiešām Kaķītis ir tik nesaprātīgs, ka riskēs ar Annas Elizabetes zaudēšanu? Varbūt viņam jau laicīgi sadot ar pannu pa galvu, lai atjēdzas? Un, pie joda, kas īsti notiek pamestajā baznīcā? Taču to uzzināt lemts tikai nākamajā grāmatā. Tā nu lasām, izbaudām meistarīgi savērptās detektīvintrigas, un gaidām nākamo AE lietu.
     Meldra Gailāne, grāmatu blogere, literāte

 Katru IAE sērijas grāmatu lasu neatraudamies, sodoties par rītdienu, jo agri jāceļas uz darbu, bet gribas zināt, ar ko beigsies, vai tiešām tas velna... nenāks pie prāta, kādas citiem apslēptas nozieguma nianses pamanīs Anna? Sižetā savijušās joprojām aktuālas patiesības: cilvēka vieta un pienākumi ģimenē, sabiedrībā. Tiesības būt pašam un brīvam, atrast savas dzīves pamatvērtības un nospraust to neredzamo robežu, kuru neviens “dzīves pazinējs un mācītājs” nedrīkst pārkāpt. Jūtams, ka autore pārdzīvo Latvijā notiekošos procesus, velkot paralēles ar sabiedrībā zināmiem notikumiem un personībam. Tas ļauj no sirds dzīvot līdzi.
“Cietāks par dimantu” ir sērijas popularitātes un panākumu cienīgs dimants.
      Pēteris Jandavs, uzņēmējs Nīderlandē

 Aizverot kārtējo izlasīto sērijas Izmeklē Anna Elizabete grāmatu, jau uzreiz sāku gaidīt nākamo, lai kopīgi ar romāna varoņiem šķetinātu slepkavības un dīvainus notikumus, līdz ar viņiem izdzīvotu sirdssāpes, simpātijas, laimi un nelaimi.
Gluži kā bērni gaida Ziemassvētkus, es gaidu katru jauno romānu, un, tam nonākot manās rokās, kļūstu par atkarīgo, kas nespēj atrauties no grāmatas lappusēm, līdz nav aizvērts vāks, un arī tad ir mazuma piegarša. Mūsdienās nav daudz autoru, kuri spētu tik dzīvi aprakstīt notikumus un tā iezīmēt cilvēku raksturus, ka nevajag pat aizvērt acis, lai iztēlotos Annu Elizabeti, ģenerāli vai kādu no četrkājaiņiem. Šķiet, ka arī pati esmu kļuvusi par vienu no Bergu ģimenes locekļiem. Vismaz par mazu rūķīti, kas no siltās virtuves stūra nolūkojas uz Pūču Mājas notikumiem, ik pa brīdim iesmaržojot kanēļkafiju vai kāda garda pīrāga aromātu.
Dzīvē nekas nenotiek tāpat vien, dzīvē viss ir savstarpēji saistīts. Izlasot sērijas Izmeklē Anna Elizabete romānus, tam piekritīs pat tie skeptiķi, kuri saka, ka pagājušiem notikumiem nav nekādas nozīmes – vajag dzīvot nākotnei! Ai, kā viņi kļūdās! Likteņi savijas, raksturi izgaismojas te gaišākās, te tumšākās krāsās, atklājot cilvēku patiesās sejas. Un kādā brīdī balts pēkšņi var kļūt melns un pavisam nepazīstams. Gluži kā romānā “Cietāks par Dimantu” ar Miku Kaķīti, kurš ilgi jo ilgi cerēja uz Annu Elizabeti, bet tagad, kad mīlētais cilvēks teicis jāvārdu, balansē uz naža asmens - būt vai nebūt. Kāds cits tikmēr pacietīgi dzīvo līdzās, lolojot siltas jūtas, taču apjukumā nezina, kā pareizāk rīkoties, jo sirds saka vienu, prāts – pavisam ko citu. Dzīve met kūleņus, uznes augšā, ar lielu joni nogāž dziļi bedrē. Tā ir ar ikvienu, arī ar romāna varoņiem. Autore ar katru teikumu un rindkopu mudina lasītāju vilkt paralēles ar paša dzīvi, apsēsties un padomāt – vai es novērtēju to, kas man dots, vai amata, ordeņu un atzinības dēļ neesmu gatavs ziedot tuvāko un dzīvē svarīgāko? Paldies Dacei Judinai, kurai piemīt talants likt ietrīsēties sirdij un lasītājam domāt. Mūsdienās tā ir ļoti liela vērtība.
“Cietāks par dimantu” tāpat kā citas šīs sērijas grāmatas ne vien izgaismo cilvēku raksturus un mūsdienu vērtības, bet iezīmē norises sabiedrībā, biznesā, politikā. Noteikti saskatīsiet līdzības ar to, kas notiek Latvijā, un vēlreiz pārdomāsiet, vai tiešām viss ir tik skaisti, kā tiek rakstīts preses relīzēs? Tieši veselīgas kritikas pietrūkst mūsdienu cilvēkam, kurš gatavs atdot pēdējās bikses un savu māti, sievu vai vīru, lai tikai tiktu augstāk, tuvāk varenajiem. Ļoti ceru, ka romāns liks kādam pārvērtēt savas vērtības un saprast, cik ļoti tiek manipulēts ar sabiedrību, jo mēs tam ļaujamies, tiecoties pēc vieglākas un skaistākas dzīves.
     Indra Urtāne, cilvēks, kurš nevar iedomāties savu dzīvi bez grāmatām

 Ievelkošs un ieintriģējošs lasāmgabals - jau no pirmajām rindkopām.
Kā allaž, piesātināts ar sarežģītiem izmeklēšanas paņēmieniem, kuri izrādās ļoti vienkārši, ja vien ir ass prāts, spējas vērot, loģiskā domāšana un, protams, arī zināšanas, kurā virzienā jāskatās. Darbība un darbošanās perfekti parāda mūsdienu reālo dzīvi. Nekas nav jāizdomā. Paskatoties ikdienai acīs, ir tik daudz ko un par ko rakstīt, un Dace Judina to ļoti labi prot.
Kas, kā un kāpēc notiek? Vairākas savstarpēji nesaistītas lietas savijas, izveidojot vienu ļoti skaidru un loģisku risinājumu. Politiskās intrigas, izmeklēšanas noslēpumi, ikdienas sadzīve, mīlas daudzstūris, greizsirdība, karjerisms, dzimtas līkloči un skaļš vēstījums. Naudas, lielas naudas un varas kāre vienā mirklī padara cilvēku par maitu. Cilvēku pārbauda ar naudu un varu, tikai ne visi iztur šo pārbaudi.
Kurš vai kas ir cietāks par dimantu?
     Dainis Dreimanis, Liepājas lasītāju kluba vadītājs

     Neskatoties uz to, ka augšējais kaimiņš kaut ko urba, vīlēja, sita, klapēja, sūca putekļus... tikko pabeidzu lasīt dimantus. Atradu un salasīju daudz.
Ar katru izlasīto Annas Elizabetes sērijas romānu aizvien vairāk saprotu, kāpēc pūčmājnieku darbīgākais laiks ir naktīs. Brīnumjauks laiks domāšanai un rakstīšanai – apkārt klusums, miers, neviens netraucē... Dzeru n-to kafijas krūzīti, izjūtu klusumu, lasu, izbaudu pa atvērto logu ienākošo nakts vēsumu un daudz domāju, jo, lasot “Cietāks par dimantu”, citādi nevar.
Roka aizvien biežāk stiepjas pēc rakstāmā, lai lasīšanas gaitā izrakstītu kādu izteikumu – trāpīgu, tiešu, precīzu un skaistu. Viss romāns pilns dimantiem – lielākiem, mazākiem, bagātās toņu niansēs. Tāda ir autores valoda – kā dimantu pilns trauciņš pāri malām. Sajūtas kā sēņotājam – nu, kā var paiet garām labai, tārpu nesaēstai, sēnei, nenoliecoties un nepaņemot?
Roka niezēja dažus izrakstīt: Kaķi pie kamīna ēda siltumu. Pūčmājas zaļā varde klausās. Mēnesim ir tumšā puse, un reizēm tā ir ļoti tumša. Vīrieši, kuri var aizsniegt savus ceļgalus un kuriem globuss netraucē saskatīt kurpju purngalus. Ēst gribas kā pieciem vilkiem. Deguns, kas varētu sacensties par gada kabača titulu. Barons aizlido uz Varavīksni.
Lasot šo darbu, domāju par aizvien vēl neatbildēto jautājumu, vai mums ir preses un vārda brīvība? Vai tas, ka visi, kam nav slinkums, var rakstīt visu un par visu, apvainot, nomelnot otru, par viņu neko nezinot un neiedziļinoties lietas apstākļos, ir brīvība vai visatļautība? Kur beidzas brīvība un sākas visatļautība? Nesodāmības apziņa. Rakstīt par jebko un izgāzt savas negācijas soctīklos, kaut bieži nav nekādu zināšanu ne attiecīgajā jautājumā, ne prasmes izteikties (par kļūdām gramatikā nerunāsim). Kur pazudusi spēja uzņemties atbildību par pateikto, uzrakstīto? Varbūt tā zudusi jau ģimenē un skolas solā, jo paši to pieļaujam, ik solī kultivējot nesodāmību, bezatbildību, visatļautību? Ja bērns jau agrīnā vecumā var darīt visu, jo viņam par to nekas nebūs, tad kāda veidosies nākamā paaudze?
Prese, televīzija, radio. Reiz saviem skolēniem jautāju, kādu ziņu jūs lasītu pirmo vai vismaz pievērstu tai uzmanību – par to, ka notikusi traģiska avārija ar vairākiem bojāgājušiem, vai tādu, kur stāstīts par talantīgu cilvēku, kas ieguvis godalgu prestižā konkursā? Nebiju pārsteigta, dzirdot vairāku skolēnu atbildes - vispirms slikto ziņu. Kad jautāju, kāpēc, atbilde bija viennozīmīga – tās ir interesantākas.
Ko mēs šodien darīsim? Man ir garlaicīgi. Man nav ko darīt. Man nav interesanti. Tikai daži teikumi, kas arvien biežāk atskan no mūsu bērnu mutēm. Jo viņi jau no mazām dienām radināti pie izklaidēm, pie tā, ka visu var dabūt uzreiz un mirklī. Bērns gluži vai Dieva vietā, kura vajadzības, iegribas, niķi un stiķi jāpiepilda. Vecāki mīļā labad bērnam izdabā. Un viņš veidojas par mazu monstriņu, kas regulē vecākus, nosaka, kā tiem rīkoties un lemj viņu vietā.
Domās jau dzirdu daudzu vecāku sašutuma pilnos kliedzienus: manējais tā nedara, manējais nav tāds! Jāatzīst - kāda daļa bērnu patiešām tādi nav, jo visi nekad nav metami pār vienu kārti. Un kas tad cits, ja ne vecāki, savus mīluļus aizstāvēs? Taču nekur nevienā diskusijā neesmu lasījusi godīgu atzinumu - jā, manējais lieto necenzētus vārdus, jā, viņš mocīja dzīvniekus, jā, lietoja apreibinošas vielas... Atbildes kā pēc standarta, vienādas – manējais tāds nav! Un tad tiek meklēti vainīgie, jo, kā vienmēr, vainīgi ir citi. Ja nevar atrast konkrētu vainīgo, vainīgs ir Liktenis vai karma.
Šādas pārdomas radās, lasot un domājot par profesora Edgara Stagara tieksmi līdz sāpīgumam pazemot otru, neizjūtot par to nekādus sirdsapziņas pārmetumus.
Negācijas, vardarbība, izklaide, reklāmas par visu un neko, jo katrs ieprogrammējis sev vajadzīgo, izdevīgo, peļņu nesošo. Cilvēks? Viņa dzīvība, liktenis, cerības, sapņi, emocijas, garīgās vērtības? Tas nav itin nekas. Šī briesmoņa vārdi ir Visatļautība un Nesodāmība.
Vai paši sevi neiznīcinām ar padevību, pakļāvību, klanīšanos un skaudību? Vēl viens jautājums, kas izraisīja pārdomas. Nevis darīt un lemt, bet pakļauties noteikumiem, kurus diktē “no augšas”, jo kādam tas izdevīgi. Varbūt tās ir bailes būt pašam? Varbūt bailes uzņemties atbildību, bailes nomest maskas, ko nēsājam ikdienā? Jo paslēpties aiz kāda muguras un nogaidīt vienmēr drošāk. Kāpēc tik maz cilvēku spēj priecāties par otra veiksmi no sirds? Kāpēc tik daudzus saēdusi Skaudība? Aug paaudze, kas pieradusi visu saņemt gatavu, bez lielas piepūles un darba. Tikt pie visa viegli un nereti netīrā ceļā, pāri līķiem. Vienalga, ko savā ceļā uz mērķi iznīcina – draugus, tuvākos, radiniekus... Un tā nav tikai biznesā. Kad Varaskāre un Nauda aptumšo cilvēka prātu, godīgumam vairs nav vietas.
Darbaholisms un naudas pelnīšana - vēl viena 21. gs. īpatnība. Miks Kaķītis. Darbs, darbs, darbs... Nav laika padomāt par savējiem, aizbraukt apciemot māti, satikties, parunāties... Nav laika, nav laika... Bet vai darbs, “silts krēsls” un nauda ir tā vērti, lai iemainītu tos pret savējiem, kuru reiz var nebūt?
Par piedošanu. Nereti tikai skaista runāšana, jo tā pieņemts, tā raksta, ka visiem viss jāpiedod un jāaizmirst. Tukši vārdi. Piedošana neeksistē, kamēr pāridarījums sāp...
Neko jaunu nepateikšu, kā vien to, ka latviešu literatūrā atkal tapis viens bezgala labs darbs. Un par vienkāršu paldies pagaidām nekas spēcīgāks vēl nav izdomāts.
Galīgi nav spēka. Domāju, ka šoreiz gan lasot neraudāšu, bet... Barons...
     Ruta Skrebele, literāte un pedagoģe