You are here

Blogere Ruta Zimnoha - Sienakaudze par CPD

    Tumšsarkanie, līdz pleciem garie, viegli cirtainie mati atrisuši vējā, viņa uzjautrinās – par ko vai kuru, to neviens nezina, – bet zaļpelēko acu dzīlēs dzirkstī sīksīkas zeltainas dzirkstelītes. Tā bija viņa paša uzņemta bilde…

    Šķiet, kāds ir iemīlējies Annā Elizabetē. Tā pa īstam! No visas sirds! Par to vēsta ik vārds, ik rindiņa, ik sīkums, ko bildētājs piefiksējis. Tas, kurš starp daudzajām maskām un veidoliem spējis pamanīt viņas patieso būtību. Cilvēks, kurš, iespējams, spēj akceptēt Annu Elizabeti tādu, kāda viņa ir, nemēģinot iebāzt kādā tikai pašam izdevīga un pieņemamā rāmīti.

    Vai šis kāds ir Miks Kaķītis? Tā vismaz vajadzētu būt. Kā ne, ja kopš abu kāzām un medusmēneša, kas vainagojās ar Lielā Pelēkā medībām, nemaz tik daudz laika nav pagājis. Domājat, šis mīlas spārnotais jūsmotājs ir Annas Elizabetes cienītais vīra kungs? Varbūt… varbūt…

    “Tu tiešām nevari vienkārši baudīt dzīvi Pūču salā? Dzīvot mājās, lasīt grāmatas, skatīties labas filmas, pa reizei uztaisīt kādu teātra izrādīti, nevis dauzīties apkārt pa pasauli, meklējot nelaimes pār savu galvu? Nu, kāpēc tu nevari veltīt laiku jūsu dzimtas hronikai – palīdzēt baronesei, citādi viņa viena rokas cauri mūžseno papīru kalniem?…”

    Taču kādam citam liekas, ka Annas Elizabetes vieta ir mājās pie pavarda, bet no noziegumu izmeklēšanas jāatturas. Tā teikt jāpieturas pie principa Kinder, Kuche, Kirche. Trīs lietas, kas piedienas kārtīgai sievai. Vai šis runātājs maz nojauta, ka kādam citam šī principa piekritējam nāksies meklēt Annas Elizabetes palīdzību? Vai šo vārdu autore varētu būt Mātes kundze, kurai Annas Elizabetes ņemšanās ar slepkavniekiem allaž bijusi kā dadzis acīs. Varbūt… varbūt…

    Uz teātra skatuves, prožektoru gaismās, visu acu priekšā tiek nogalināta starptautiska kosmētikas koncerna spīdekle – labākā izplatītāja, balvas Dimanta zvaigzne ieguvēja. Kāds slavas  un pētniecības nolūkā steidz manipulēt ar saviem darbiniekiem, un diemžēl ir tādi, kas tām aklā paklausībā ļaujas, zaudējot visu, kas bijis kā vērts. Pa Pūču salu salu ložņā Muša, kas savām melnajām peciņām steidz apgānīt to, kas citiem svēts. Nabadziņš nezina, ko sataisījies aptaisīt! Ticiet man, ātri tika apgaismots, pēc visas likuma bardzības! :)

    Ko Anna Elizabete? Izklaidējas. Mainās, maskējas un kož līdz kaulam! Neviens nav  pasargāts, jo izrādās, ka bieži vien cilvēkiem labsirdība, laipnība un rūpes škiet kas pilnīgi pašsaprotams, kas tāds, kas viņuprāt viņiem vienkārši pienākas pretī nedodot pilnīgi neko. Diemžēl šie cilvēki bieži vien izrādās tie paši tuvākie, tie, kuru attieksme var ievainot visskaudrāk. Tādēļ Anna Elizabete ir sākusi bruņoties, jo vis pacem para bellum – gribi mieru, gatavojies karam. Jāsecina, ka Anna Elizabete, lai arī ne bez vilšanās un sirdssāpēm, noteikti nav zaudētāja. Neļaujot sevi sabradāt, nav iespējams zaudēt cieņu un tos, kuri ir tavējie. Tādēļ… galvu augšā un… zobu pret zobu! Protams, jāatceras par vēl kādu senu romiešu teicienu – aurea mediocritum jeb par zelta vidusceļu, lai nesanāk pāršaut pār strīpu.

    Dace Judina, kā ierasts, radījusi lielisku, aizraujošu lasāmgabalu, kas izklaidē, ievelk un no visa spēka “bliež pa olām”. Atvainojos par paprasto izteicienu, bet es nespēju atrast piemērotāku apzīmēju rakstnieces unikālajai spējai izgaismot lietas, kas mūsdienu sabiedrībai godu nedara. Viņa izsmej absurdo, melīgo un liekulīgo. Viņa nolikusi malā samta cimdus, bet kā ar mietu bliež – tu zodz, tu skrien pakaļ tukšai slavai, tu melo, tu iekāro to, kas nav tavs! Ikvienam top skaidrs, ka paša iedomātais perfektais grims, patiesībā izrādās pamatīga mēslu kārta, kas ne tikai pārvērš seju neglītā vieplī, bet arī nelāgi ož.

    Ruta Zimnoha, sienakaudze.lv