Pirms četrdesmit pieciem gadiem Imants Ziedonis sarakstīja dzejoli “Un pret savas tautas dziesmu var tikai savējie”. Jā, savējie. Tie, kurus māmuliņa auklējusi, uz rokām nesot dubļiem cauri. Tie, kuri mīļi, pūkaini, pekainām kājiņām aiz muguras slēpj motorzāģi, lai nobendētu bārenītes ābeli. Tie paši, kuri runā skaļus un skaistus vārdus, tikai darbi rāda ko citu. Tie, kuri naudas, varas, ērtību vai naktsmiera dēļ atsakās no Savējiem, nododot – draugu, brāli, ģimeni, sievu, vīru, mīlestību, valodu, Tēvzemi...
... par mums un čaulām, kas jānolupina, lai nokļūtu līdz kodolam. Kari, kolhozi, izsūtīšanas, svešie un izvēles. Tas viss ir bijis, to visu mēs nesam sevī. Tomēr svarīgākais ir Kodols.
