Pēcvārda vietā

 Pirms četrdesmit pieciem gadiem Imants Ziedonis sarakstīja dzejoli “Un pret savas tautas dziesmu var tikai savējie”. Jā, savējie. Tie, kurus māmuliņa auklējusi, uz rokām nesot dubļiem cauri. Tie, kuri mīļi, pūkaini, pekainām kājiņām aiz muguras slēpj motorzāģi, lai nobendētu bārenītes ābeli. Tie paši, kuri runā skaļus un skaistus vārdus, tikai darbi rāda ko citu. Tie, kuri naudas, varas, ērtību vai naktsmiera dēļ atsakās no Savējiem, nododot – draugu, brāli, ģimeni, sievu, vīru, mīlestību, valodu, Tēvzemi...

 Devītais

 Dantes “Dievišķās komēdijas” elles lokos visbaisākās mocības paredzētas tieši devītajā lokā nokļuvušajiem grēciniekiem – nodevējiem: brāļu slepkavām, Dzimtenes un draugu nodevējiem. Jo nodevība ir visļaunākais grēks, kas sevī nes pārējos – alkatību, skaudību, melus, zādzības, neķītru miesaskāri, slepkavību. Tā visa ir nodevība – pret citiem, sevi, sirdsapziņu un dvēseli, ticību un mīlestību. Devītais bauslis saka – neiekāro svešu mantu, māju, sievu. Strādā, un tev būs, bet nesnaiksti nagus pēc tā, kas tev nepieder.

Diemžēl devītais maijs, kas šobrīd, rakstot šīs rindas, tuvojas milzu soļiem, atkal un atkal apliecina – kas vieniem dara sāpes, citiem ir iemesls bezjūtīgai, apokaliptiskai jautrībai, aizsedzoties ar tukšiem saukļiem par pasaules kārtību, atbrīvošanu no brūnā mēra, kultūras un brīvības atnešanu un ienācēju cilvēktiesībām iznīdēt tos, kuru mājās iemitinājušies, barojoties no to darba augļiem... Vai tiešām vienu ļaužu cilvēktiesības ir pārākas par citām? Vai tiešām upuru asinīm slacītā zemē sagrābti īpašumi atnes laimi?

Tādos brīžos gribas cerēt uz devīto vilni, kas aizslaucītu sārņus, atstājot aiz sevis tīru gaisu un zemi. Vai uz senču Pērkona trejdeviņiem spērieniem, kas atbrīvo visu Dieva pasaulīti.

Mums katram ir savs Devītais. Datums, teorija, ideja, mistisks vai mitoloģisks tēls... Varbūt – Patiesības Sargs, tik visspēcīgs, ka spēj noturēt līdzsvarā Labo un Ļauno.

Gribētos, ai, kā gribētos ticēt, ka šāds Patiesības Sargs, šāds Devītais jeb iekšējais cenzors, mīt ikvienā no mums. Jautājums, vai un cik daudz mēs tajā ieklausāmies, veicot savus ikdienas pienākumus. Cik no mums nosvārstās, noslinko, nokavē, nepaspēj, aizmirst, noguļ, noskauž un samelo? Cik no mums spēj atzīties savās kļūdās un nodarījumos - ja ne citiem, tad vismaz sev?

Gribētos, ai, kā gribētos ticēt, ka šīs vienkāršās patiesības zemapziņā zina visi, tikai vēl nav tikuši līdz to apzināšanai skaļi. Ticēt, ka tieši šobrīd kaut kur kāds kādam stāsta tieši šo pašu...

Mūsos dzīvo atbildes uz visiem, arī vēl neuzdotajiem jautājumiem. Dzīve pati iedod atslēgas no patiesības lādītēm. Taču – vai esam gatavi tās saņemt?

Dace

Mēs esam Daba

 Vieni cilvēki brīnās par citu cilvēku spējām. Daudzi tām netic, daudzi tās izmanto ar viltu, sagandējot pārējo uztveri un ticību. Cik ļoti pieaugušais cilvēks ir pieaudzis un attālinājies no bērnības, kad vēl ticēja pasakām, tik ļoti pieaugušais cilvēks tuvojas savam nobeigumam.

Varbūt vienkārši jāsāk ticēt brīnumiem?

Divi iemīlējušies saprot viens otru no pusvārda, bez vārdiem. Viņi elpo viens otru, dzīvo viens otru. Līdzīgi ir ar dvīņiem - jau kopš brīža, kad embrijā iemājo dvēselīte, viņi ir kopā - dalās visā, jo abiem tā ir vienīgā izdzīvošanas iespēja.

Tieši tāpat, ja tu ieej mežā, pieņemot to kā savu otro - dabīgo pusi, atstājot nedabīgo (urbāno vidi) tur, kur tā ir. Tu ieej mežā, pasaki “es esmu mežs” un pieņem to kā patiesību, ko neviens nevar apgāzt. Pieskaries liepai ar domām “sveika, mās!”, apskauj bērzu ar domām "sveiks, brāl!". Un neviens koks tevi nedzīs no meža ārā. Ieej mežā stresains, neatrisinātu problēmu un sirdssāpju mocīts, iznāc ar možumu, skaidrību un mieru sirdī.

Kāpēc? Jo tu esi mežs. Tā tu teici.

Reiz, pirms daudziem gadiem vaicāju savam kaķim, kurš šobrīd, 13 gadu vecumā, bauda titulu Vecais Rudais Runcis, vai konkrētais notikums varētu būt noticis tā, kā es domāju?

Sēdēju namiņā pie plīts un kūpināju cigareti. Nekustējos, vienkārši domās pavaicāju. Kā gaisā ierakstīju. Runcis pagrieza galvu pret mani, burtiski pamāja vienu reizi uz leju un novērsās. Apstulbu. Pēc brīža pārvaicāju: ja es pareizi sapratu, paskaties uz mani. Viņš pagrieza galvu, ieskatījās man acīs un atkal novērsās, ieslīgstot savā runciski rāmajā mierā.

Vēlāk analizējot nospriedu – ja reiz tajā brīdī, kad manā dzīvē risinājās nepatīkami notikumi un es vibrēju uz tramīgas nots, mēs ar runci atradāmies virtuvē vieni, tātad vai nu viņš vai es, vai mēs abi kopā bijām “saslēgušies” - reizē raidītāji un uztvērēji. Jā, starp citu, vēlāk izrādījās, ka notikums, par kuru runcim vaicāju, tiešām bija noticis tieši tā.

Brīnums? Vai delfīni un pārējās dzīvas būtnes izmanto citas spējas? Vai nav tā, ka viņi visu laiku ir “saslēgušies” gan savstarpēji, gan ar visu dabu, turpretī cilvēks ir “atslēdzies”, tāpēc daudz ko ne redz, ne jūt, ne saprot?

Pieejot pie jūras, upes, ezera vai dīķa - viņi ir lielāki un varenāki par tevi -, pasaki “es esmu ar jums, es esmu ūdens”. Un tevi pieņems, jo vismaz par 80% nebūs melots. Tieši tik mūsos ir ūdens. Atliek vien dziļi sirdī pieņemt ūdeni kā savu otro pusi. Domās nostāties līdzās un kļūt par tā daļu. Ja zinātniski pierādīts, ka ūdens ir informācijas nesējs, tad ko tas redzējis savā gadsimtiem ilgajā tecējumā? Pieņem to kā savu daļu, un viņš ar tevi runās. Ne balsī, domās.

Iespējams, pēc tam tu teiksi - “klau, ko es izdomāju!”

Nē, to izdomājāt jūs abi, jo esat viens vesels – Daba.

Arturs