You are here

Lasītāji par romānu DEVĪTAIS

    Lasītāju viedokļi (īsināts)

    ... par mums un čaulām, kas jānolupina, lai nokļūtu līdz kodolam. Kari, kolhozi, izsūtīšanas, svešie un izvēles. Tas viss ir bijis, to visu mēs nesam sevī. Tomēr svarīgākais ir Kodols.
        Lasīt romānu ir ļoti grūti. Laiku pa laikam gribas strīdēties pretī un iebilst, ka nebija tikai tā, taču – bija. Ir bijis nežēlīgi, ir bijis nodevīgi. Ir bijis jāmaksā līdz nākamajiem augumiem!
        Bet tas, kas dod cerību, ir Svētbirzs. Mums vēl ir iespēja to uziet un kopt. Sajust smalkos pavedienus starp mums un bijušajiem, saprast, ka mēs esam viņi.
       Līva Grudule, Piebalgas muzeju apvienības “Orisāre” vadītāja

    Aizraujošs vēstījums, kas neatlaiž. Padomju laika šausmu absurds. Ikonogrāfiskas Straumēnu izjūtas kombinācijā ar Veseļa Latvju teiksmām neatrauj no realitātes, gluži otrādi - saikne ar mūsdienām nepazūd! Daba un dzimtā zeme ir latviešu reliģija. Ozoli, liepas, birzis, upes, ezeri, jūra - mūsu tēvi un mātes no visdziļākās zemapziņas. Tieši caur viņiem mēs pārdzimstam un atdzimstam. Citiem šīs saiknes nav, kaut dzīvo te vairākās paaudzēs. Brīnišķīgs darbs. Paldies!
       Andris Ērglis, Kr. Barona muzeja galvenais speciālists

    Daces Judinas un Artura Nīmaņa jaunā dzimtas sāga ir lieliska lasāmviela. Rakstnieki arvien spēcīgāk turpina runāt par karu un personīgo ievainojumu, okupantu politisko sistēmu un padošanos vienaldzībai, kas līdzinās ļaunas varas uzliktam lāstam... latviešiem, kuri ar milzu grūtībām nule sāk ielaist dvēselē visaugstākās pamatvērtības - dzimtas saites, Latvijas vienreizību, Lielā Likteņa labvēlību, taisnības sargātājus.
       Eva Mārtuža, rakstniece

    Vēsture nav tikai sausi fakti, tāpat kā statistika – cipari. Dainās rodams vairāk kā atbildes. Nav iespējams vēstures lappusi izraut no laikmetu grāmatas, neizmainot tālāko stāstu. Agrāk vai vēlāk tā ierakstīsies atpakaļ – ar rakstnieka roku, mākslinieka spalvu vai mūziķa notīm...
        Svētā birzs ir ārpus laika, to nevar ne izcirst, ne nodedzināt, jo nav iespējams neklūpot pārkāpt sirdsapziņas slieksni. Kāpēc? Tāpēc, ka tas prasa samaksāt, tas atņem kājas... Zūd pamats zem kājām, pazūd pats. Cilvēks maksā ar sevi, lai gūtu iluzoru veiksmi, laimi, varu... Trīs graši, trīs varas mirkļi pret mūžības zaudēšanu. Andele iespējama ar prātu, ne dvēseli. Pārdodot sentēvu zemi, tiek pārdoti bērnu un mazbērnu likteņi... Atņemot mājas un zemi, nogalinot, var sakropļot dzimtas...
        Taču mums ir Svētā birzs, un tā paliks neskarta, jo atrodas ārpus laika. Pienāks laiks, piedzims jauns Devītais, kurš, asinsbalss saukts, nokaltušā svētozola vietā iestādīs jaunu zīli. Varbūt jau ir dzimis. Dzirdat? Viņš nāk, ar uzdīgušu zīli sirdī...
       Gundega Kozlova, psiholoģe un psihodrāmas speciāliste

    Māte Vienaldzība radījusi māsu Viduvējību. Cik īsti bija un ir patiesi ļauno Latvijas teritorijā, cik viduvējību, kas kalpoja/-o? Ļaunums ir vienaldzība, skaudība un viduvējība. Tādēļ mira latvieši, tādēļ okupantu mazmazbērni jūtas komfortabli okupētas valsts teritorijā un nemitīgi cīnās par savām laupītāju tiesībām. Mēs neizvēlamies laiku - laiks izvēlas mūs. Savukārt mūsu izvēle - kā nodzīvot sev atvēlēto laiku. Katram laikam savi varoņi, nelieši un malā stāvētāji.
        Abi autori savā jaunajā romānā attēlo laikmetu, kurā ārēju apstākļu ietekmē Latvijā sarodas un izaug daudz aktīvu, spilgtu neliešu, bet varoņi ir nepamanāmi. It kā seni notikumi, taču ēnas iestiepjas 21. gadsimtā. Meklējot pirmcēloņus, var labāk saprast šo brīdi un prognozēt nākamo.
       Agris Andžāns, latviešu valodas un literatūras pasniedzējs

        Emocijas pārņēmušas prātu. Acis aizmiglojušās, burti izplūst. Viss vaļā.
        Sajūtas kā Atmodas, kā Tautas frontes vai Baltijas ceļa laikā.
        Uguns liesmas aprij vēstures liecības, nodedzina mājas. Bet tās nevar nodedzināt atmiņas, tās nevar sadedzināt Laiku. Nē! Ļaunums svētkus nesvinēs! Mēs nosargāsim savējos un savu tēvzemīti.
        Svešie nesargās. Jo svešais neredz mūsu pļavu krāšņumu un nejūt ozola spēku. Svešais nespēj uzrāpties kalnā, kur “pastiepties un iebāzt rokas līdz elkoņiem mākoņos”. Svešajam sirdī nepietiek vietas Svētbirzij. Svešie to nesaprot, nesajūt. Viņiem nav sakņu, nav zemes izjūtas. Viņi mūsu zemi nedzird, jo nav sirdsredzīgi. Viņu sirds un dvēsele nerunā mūsu zemes valodā.
        Mēs noteikti atradīsim savu latvisko gara gaismu, par visiem – kaut saujiņu! Vēl nav nokavēts.
        Neatceros, kad vēl esmu tik lielā asaru peļķē sēdējusi, kādu darbu lasot. Nekas – acis kļūs spožākas. Darbs līdz skudriņām pa visu ķermeni. Paldies, paldies, paldies! Abiem.
       Ruta Skrebele, skolotāja un literāte

    Atslēgas vārdi: