Fokusa grupa par Laika stāstu 2. grāmatu “Mēmais”

Kāpēc vēlreiz jārunā par tik smagām tēmām? Varbūt aizmirst? Dzīvosim draudzīgi? Nē!!!
    Ir svarīgi mūsu tautas pārciestajām traģēdijām iedot dzīvu cilvēku sejas un emocijas, jo tikai tā nākamās paaudzes var izjust un izdzīvot kā savas šīs sāpes un ciešanas, netaisnības mokas un nodevības melnumu. Lai vēsturē nepaliek sausi fakti un skaitļi, kas neko neizsaka un atstāj vienaldzīgu. Tikai emocionālā atmiņa dzīvo, uztur tautas dvēseli tīru un dzidru kā nesaduļķotu avotu. 
    Neko nedrīkst aizmirst, jo vēsture mēdz atkārtoties...

 Ilze Veitnere, klīniskā psiholoģe

 Valodas vieglais ritums, dzimtas vēstures līkloču izpratne, dvēseļu gaišuma un tumsas, arī pelēkās krēslas zonas zināšanas, krietna rakstniecības pieredze un prasme krāšņi saadīt likteņus lieliskas intrigas mērcē priecēs ikvienu romāna lasītāju, kuru interesē personisks skats uz latvju vēstures klupieniem un tiekšanos augšup.

Eva Mārtuža, rakstniece un publiciste

 Lielisks stāsts par mūsu latviešu dzīves gājumu - smagajiem pārbaudījumiem izsūtījumā Sibīrijā, pazemošanu, nodevību, skaudību un tam pretī - par mīlestību, krietnumu un drosmi. Lasot šo romānu, rodas vēlme izpētīt paša dzimtu - vecākus, vecvecākus, radus, notikumus, likteņus. Arī savos rados esmu piedzīvojis, ko nozīmē aizvainojums, nepiedošana, ļauna prāta vai paštaisnu principu turēšana gadiem. Tas viss noārda cilvēku. Turpretī, ja piedotu, atlaistu pāridarījumu un aizvainojumu, būtu vieglāk dzīvot, sirds varētu vairāk mīlēt un būtu lielāks prieks par cilvēkiem, kas līdzās. Smagi ir lasīt par izsūtījumiem un pazemojumiem. Tas bija salīdzinoši nesen! Vai pēc visiem šiem notikumiem (kariem, Sibīrijas, zaudētajiiem tuviniekiem un mājām) mēs esam kļuvuši gudrāki, vai arī tas viss var atkārtoties?

Jānis Vilnītis, Liepājas pilsētas mērs

Gribas ilgi klusēt... tik spēcīgi, ka pietrūkst vārdu. Paldies autoriem, ka viņi no tautas atmiņu lādes izceļ tik nozīmīgas un sāpīgas tēmas.
    Kas ir tas spēks, kas liek izdzīvot jebkuros apstākļos? Kāpēc daži salūzt, bet citi spēj saglabāt gaišu skatu un labestību? Vai dēls var izpirkt tēva grēkus? Vai nākamās paaudzes var izlīdzināt iepriekšējo nodarīto? Un svarīgākais – bet kā ar manu dzimtu?

 Meldra Gailāne, grāmatu blogere

 Aprakstītie likteņstāsti ir nenodzēšami ieprieksējā gadsimta notikumu atspulgi mūsdienu cilvēku atmiņā un pašapziņā. Vecvecāku, vecāku tolaik, lopu vagonos ieelpoto šodien Latvijas gaisā izelpo bērni un mazbērni. Mēs sevi redzam kā uz “vai nu lepni mirt, vai nodevīgi dzīvot” fokusētu tautu. Jo likumīgās varas līmenī joprojām nav atjaunots taisnīgums, sodīts vainīgais, nožēlots sadarītais.

Gundega Kozlova, psiholoģe

 Grūti, smagi – tas laiks dziļi sirdī raisa asociācijas ar senču piedzīvoto – ar manas dzimtas likteni. Mans tēvs neko nezina neko par savu tēvu, manu vectēvu. Aizveda, nošķīra... Kurā zemes stūrītī balo viņa kauli?
    Apbrīnoju autoru spēju momentāli uzķert aktualitātes, izcelt bīstamības momentus mūsdienu melīgajā politikā. Tas nostrādā, katra publikācija liek raisīties diskusijām...

 Ieva Vilcāne, senioru aprūpes centra “Rožlejas” darbniece

 Brīnišķīgs, likteņu līkločiem caurvīts ceļojums laikā! Lasot sirds saraujas sāpēs, kaklā kāpj kamols, tad atkal straujiem pukstiem kā putns uzšaujas gaisā lepnums par to, ka esam liekti, bet ne salauzti. Par to, ka varam. Kaut vairāk būtu to, kam vairs nav bail izstāstīt savus dzīvesstāstus bez noklusēšanas un izpušķošanas, un to, kuri šos stāstus ceļ gaismā!

Gunita Vasiļevska, grāmatvede

 Romāns “Mēmais” nav vieglā literatūra. “Meli un nomelnošana ir viens no labākajiem instrumentiem, lai patiesību padarītu par nepatiesību.” Arī šodien. Lai saprastu, kāpēc tādi esam, vajadzīga drosme pētīt ļaužu prātos atstāto okupācijas mantojumu.

 Erika Bindemanis, brīvmāksliniece

 Neviena vēstures grāmata nestāv līdzās cilvēku pārdzīvojumiem. Vēsture atspoguļo faktus, notikumus, ko katrs var sagrozīt, kā ienāk prātā, kā izdevīgi. Atmiņas nevar ne izdzēst, ne sagrozīt. Tās var neizstāstīt, noklusēt, bet tās turpina dzīvot.
    “Mēmais” ir darbs ar dziļu latvietības kodu. Neviens svešais to nesapratīs, jo svešais nezina, kā ir mīlēt savu zemi līdz sirds dziļumiem, to kopt un apstrādāt, turēt tīru māju, zemi, pagalmu un dvēseli. Svešajam pietiek ar to, ka zemi var atņemt. Viņam cilvēks, savas zemes un māju kopējs, ir nezāle, kas jāiznīdē. Bet nezāles ir stipras. Kā latvieši.

 RutaSkrebele, literāte, pedagoģe