Patiesības Spoguļa triloģiju noslēdzot

Vai divi gadi kopā ar kādu cilvēku vai cilvēkiem ir daudz vai maz? Daudz un maz. Viss atkarīgs no tā, cik vērtīgs laiks, cik dārgi kopābūšanas mirkļi un ar kādu zīmi tie bijuši. Jo tikšanās, tāpat kā cilvēki, var būt labas un nelabas, radošas un destruktīvas, iedvesmojošas un graujošas.

Šī ir trešā, noslēdzošā Patiesības Spoguļa triloģijas (Ēnas spogulī, Dēls, Tukšais nams) daļa, kas vēsta par psiholoģes Dagnijas Apines, viņas šķirtā vīra, fotogrāfa Jorena Pūķa un jūrasvilka Gunāra Dreiļa dzimtu likteņiem. Šo divu gadu laikā kopā ar Dagniju, veco kapteini Gunāru, viņa bērniem Gintu, Gunti, Gunu un Gundegu, sirmo izmeklētāju Uldu Bluķi, piedzīvojumu meklētāju Laimu Lūsi un viņas vīru miera miku Andri, ego maniaku Jorenu, viņa nesievām un vērtību orientierus zaudējušajiem bērniem, jā, arī ar dzīves sisto, daudz cietušo un citiem vēl vairāk ļauna darījušo Magdu Niedri, sekojot likteņlīnijām, esam pabijuši vairākās laika cilpās un pakļāvuši telpu – no viena jūras krasta līdz otram, no kuršiem līdz igauņiem.
     Man bieži vaicāts – vai šajās grāmatās aprakstītie varoņi ir īsti? Jā un nē. Jā – jo gandrīz visiem ir reāli prototipi, no kuriem tēlu veidošanai ņemts vairāk vai mazāk radošā māla. Daži ir literāras fikcijas, kurās iestrādāti laikabiedru atmiņu stāsti par cilvēkiem, kuri reiz bija. Tā vai citādi, pa kripatai, otas vilcienam, zīmuļa švīkai no mums, mūsu draugiem, radiem, paziņām, kaimiņiem, darbabiedriem – tas viss ir tur, Patiesības Spogulī. Pieskārieni, nojausmas un atspulgi.

Cilvēku attiecībās nekas nav vienkāršs, plakans, viennozīmīgs vai pašsaprotams. Nereti tieši tad, kad šķiet – viss ir vislabākajā kārtībā, dzīves ikdienas rāmais plūdums uzmet salto mortale, un tu pēkšņi attopies ļoti sarežģītā, lai neteiktu – neapskaužamā situācijā... Un tikai no paša sirdsgudrības būs atkarīga, vai un kā no šīs situācijas izkļūsi – savām kājām un augsti paceltu galvu, konvoja pavadībā vai... nešus. Reizēm dzīve neiespējamās kombinācijās saved kopā pāridarītājus un upurus, bendes un mocekļus, un iztādās – esi palicis pēdējais, kurš var izpirkt un nožēlot savējo grēkus...
     Patiesības Spogulis ir izvadījis grāmatu varoņus cauri nebūt ne viegliem dzīves līkločiem, kādam palīdzot pieņemt grūtu un sāpīgu, taču svētīgu lēmumu, citam – parādot viņa atspulgu visā kailumā, bez glaimiem un izskaistinājumiem, kādu pateicībā apbalvojot ar zeltītas gaismas armirdzumu, citam uzspīdinot melni sarkanas šķīstītavas ugunis kā zīmi, ka pienācis rēķinu apmaksas laiks.

Ar diviem vienādiem cipariem rakstāmis gads mums atnesis ļoti daudz sūru pārbaudījumu, dažos mēnešos ļaujot caurdzīvot pilnīgi visu emociju gammu – no šoka un neizpratnes līdz neticībai, dusmām un protestam, no iekšējas mobilizēšanās līdz nospriegotas atsperes apslēptajam spēkam, no vilšanās līdz neapvaldītam priekam, no skumjām līdz atvieglojumam. Un atpakaļ. Nekas vēl nav beidzies, viss turpinās. Un mēs atkal mācāmies sadzīvot ar saviem atspulgiem Patiesības Spogulī, jo šis laiks kā nekad agrāk norauj visu lieko, mākslīgo un samāksloto, parādot, kādi esam īstenībā.
     Tik daudz melu, nodevības, naida, divkosības, izlikšanās, liekulības, savtības un alkatības agrāk vienkopus nebija redzēts. Tajā pašā laikā – nebija justs arī tik daudz labestības, siltuma, rūpju, gādības, pašaizliedzības, draudzīga atbalsta un patiesas mīlestības. Pasaule ir līdzsvarā. Vēl ir.
     Lielais Svārsts vismaz pagaidām vēl spēj rāmi skaitīt laiku, lai gan brīžam šķiet, ka aukla, kurā iekārts abpusgriezīgais Likteņa zobens, atvilkta un nospriegota līdz pēdējam, un, tai atbrīvojoties, sekas vairs nebūs prognozējamas. Brīžam šķiet, ka daži dara visu, lai to piedzīvotu, citādi, nejūtot asi trītā asmeņa pieskārienu pakausim, nespēj noticēt senajai mācībai par vajadzību būt labam.

Rakstot šo triloģiju, iniciēju nelielu aptauju sociālajos tīklos – mani ļoti interesēja laikabiedru atbildes uz jautājumiem – kas ir tikumīgs un kas šodienas cilvēkam ir pilnīgi nepieņemams?
    Atbildes lika aizdomāties. Nopietni. Par laikiem, varām un valsts iekārtām, kas nāk un aiziet, un par cilvēku kodolu, kas paliek nemainīgs. Labs vai ļauns – tas cits jautājums.

... visi man labi bija, kad es pati laba biju.
     ... nedarīt otram to, ko negribi saņemt pats, un darīt otram to, ko gribētu saņemt pats.
     ... tikumīgs ir pavasaris, kas zied, raisa pumpurus un ziedus, rada idejas; vasara – silta, devīga, dodoša, prieku radoša; rudens – ko sēji, to pļausi; ziema - iekur siltu uguni plītī, kamīnā vai iededz sveci, cep pankūkas, adi zeķes, ieritinies gultā ar labu grāmatu, ej laukā, dejo ar sniegpārsliņām, baudi savu esību. Tikumīgs ir viss savā īstajā vietā un laikā, tikumīga ir radīšana.
     ... netikumīga ir graušana, sajaukti gadalaiki, sajauktas jūtas un greizi likumi. Netikumīgi ir mākslīgi organismi un to attiecības, pedofilija, jebkāda vardarbība, politiskās intrigas un shēmas.
     ... tikums ir spēja iziet cauri pļavai un birzij, ziedu nenoplēšot, zāli nesaminot, zariņu nenolaužot.
     ... tikums ir balta audzināšana – ne sunīša, ne guntiņas pagalīti. Nespert, nesist, roku nepacelt.
     ... man pilnīgi nepieņemama ir pārprastā, pārspīlētā, līdz absurdam aizgājusī demokrātija, kad noziedznieku tiesības tiek stādītas augstāk par upuru tiesībām, kad līdz absurdam bezjēdzīgi tiek diskutēts par it kā visiem saprotamām lietām, ko normāls cilvēks iezīdis līdz ar mātes pienu.
     ... arī mīlestība mēdz būt dažāda. Tagad bieži neķītrību un grēku sauc par mīlestību, šis vārds tiek piesaukts vietā un nevietā, piesedzot netiklību, graujot ģimenes vērtības, saindējot jauniešus.
     ... tikums – labestība un sirsnība, kas izpaužas darbos un uzvedībā. Un pretēji – netikums sludina iznīcību par labu esam: tiekšanos pēc dzīvības strupceļiem, nāves un pēcnāves, debesīm un elles.

Grāmatu pabeidzu, sākoties veļu laikam. Rakstot brīžam bija ļoti savādas sajūtas – biezumbieza migla aiz loga, kam cauri spiežas supermēness, kaut kur tāltālu gaudo suņi (vilki?), uz galda deg svece, bet tu pin kopā laikus un likteņus. Un meklē atbildes uz neatbildamiem jautājumiem – ko darīt ar dzimtu pagātnes grēkiem un skeletiem? Vilkt gaismā, kārt pie lielā zvana, purināt, vēdināt, paslēpt? Piedot, nepiedot, atriebt? Klusēt, neklusēt? Šodien daudzi beidzot sapratuši – lielos dzimtu un ģimeņu noslēpumus, kas var ietekmēt nākamo paaudžu dzīvi, nevar un nedrīkst aiznest mūžībā, jo neizstāstīti tie mēdz atgriezties pat no aizsaules un mocīt pašu tuviniekus vēl daudzās paaudzēs, ieliekot nelabvēļu rokās manipulācijas un šantāžas ieročus. Savukārt, ja tu esi tīrs, ja tīras ir tavas domas, darbi, pagātne un tagadne, - tu esi brīvs.

Šodien daudzi modernā urbānā dzīvesveida un globālisma apoloģēti ļauni un ņirdzīgi izsakās par latviešiem kā nācijai raksturīgo viensētnieku domāšanu, nejauši vai ar nolūku neaizdomājoties, ka tieši tā ļāvusi mūsu tautai – ģimenēm, saimēm, indivīdiem – izdzīvot cauri gadsimtiem, saglabājot savu valodu, etnisko un kultūras mantojumu, sadzīves tradīcijas, pasaules redzējumu un dzīvesziņu, tāpat kā puslīdz nesabojātu genofondu. Viensētnieki nav lamuvārds, bet katra cilvēka primārās tiesības būt pašam par sevi, būt ar savējiem, savējo vidū.
    Tieši tāpēc šodien, kad visriņķī notiek kūdīšana, provokācijas un pierunāšana – pulcējamies, darām, ejam kopā, gāžam, graujam, ceļam jaunu -, daudzi izvēlas būt un palikt neredzami. Un tieši tāpēc šodien vairāk nekā jebkad agrāk jādomā par lielajām ētiskajām kategorijām – ticību, mīlestību, uzticību, tikumu, sirdsapziņu – un to nozīmi / vietu mūsu dzīvē.
    Gadu desmitiem mēs – iestāstīti, iemācīti, ierunāti - esam godājuši importa cilvēkresursus, tāpat kā aizrobežās studējošos un apmācītos, baltbāliņu labticībā viņus turēdami par ko augstāku un vērtīgāku. Tā mums bija ieborēts. Viņi labāk dziedāja, šerpāk spēlēja, gudrāk runāja, diktāk cīnījās, dziļāk domāja, viltīgāk taisīja politiku un tālredzīgāk vadīja valsti. Tagad nu esam tur, kur esam. Un tik, cik esam. Un citzemju galvu vadībā mūsu izpildīgajām mēlēm atkal cels algas, kamēr rokām un kājām - nodokļus. Viss kā feodālismā. Katram sava vieta. Dažiem par svešu naudu pie dzīru galda, smalkās ballēs un viesnīcās, citiem par savējo - ubagmājā, zem tilta, pie žoga vai... kapsētā.

Juku laikos strauji pieaug cilvēku vajadzība pēc alternatīvās patiesības.
     Deviņdesmitajos, brūkot savienībai un veidojoties atjaunotajai Latvijas valstij, ļaudis skrēja pie zīlniekiem, dziedniekiem, kāršu licējiem un auru pētniekiem. Tagad notiek tas pats, tikai nu šie vilināšanas paņēmieni ir daudz smalkāki – noslīpēti līdz tādam komerciālam spožumam, ka nepieradušai acij grūti atšķirt īstu mantu no spīžpapīru erzaciem. “Citas realitāte”, tāpat kā dzeltenā prese, lieliski ilustrē socioloģisku fenomenu – vārdos skaļi noliegt un nonievāt, dēvējot par māņiem un pesteļiem, bet iekšēji – bīties, godāt un lūgt palīdzību...

Šobrīd kā nekad agrāk mūs spiež mainīties, mūs šķeļ un rīda, ar mums manipulē, mums cenšas atņemt to enerģētisko kodolu, kas mūs darbinājis un devis spēku gadu simtiem un tūkstošiem.
     Ir desmitiem un simtiem veidu, kā sadalīt cilvēkus – valoda, tautība, reliģija, tradīcijas, mūzika, dziesmas, dejas, apģērbs, ēdiens, auto, mājas, sports, politiskie uzskati, seksuālā piederība. Pamēģiniet izvērtēt savus apkārtējos pēc visiem parametriem un izrādīsies, ka ar katru kaut kas sader, bet vēl vairāk nesader. Kā lai dzīvo, ja ikviens ikvienam kaut kādā mērā ir pretinieks? Ideāls instruments šķelšanai – meklēt un atrast pretišķības, piepūst tās dirižabļa lielumā un palaist, lai lido. Neaizmirstot piebilst par demokrātijām un visa veida brīvību – gan to, kas ārā, aiz loga, gan to, kas sevī – pat, ja tā ir saspiestas atsperes pēdējā sekundes simtdaļa pirms atbrīvošanās.
     Bet mēs būsim tik vāji vai stipri, cik ļausim vai neļausim apstulbināties vai sašķelties.

“Šis ir tāds laiks, kad cilvēki, cilvēce kopumā, izteikti sadalās un noslāņojas – bagāti un nabagie, radītāji un patērētāji, domātāji un darītāji, viedie un tumsoņas, glabātāji un iznīcinātāji, sargi un karotāji,” saka grāmatas galvenā varone Dagnija. Viņa kopš bērnības meklē atbildes uz simtiem kāpēc? Un jo vairāk meklē, jo vairāk atrod. Jo vairāk atrod, jo skaļāk kliedz vēl neatrastās atbildes.
     Dagnijai kā psiholoģei, kura diendienā saskaras ar sabiedrības ēnas pusēm, ir savi novērojumi: “Man apriebusies šī sociālā divkosība – visu visu zina, bet neviens neko, tikai noskatās – kurš vienaldzīgi, kurš ziņkāri. Kas nu būs, kā nu būs? Kurš kuru, kā, kāpēc? Un cik gan saldi tad var pabaumot un patenkot, uz āru rādot līdzjūtību un sirsnību, bet aiz muguras ļauni smīkņājot! Neesat pamanījuši – var mainīties laiki, varas un poliskās sistēmas, bet cilvēku nelietības paliek tās pašas.”

Mēs vaicājam cits citam, debesīm, Liktenim, Dievam: cik ilgi tas turpināsies, kad tas beigsies, vai ļaundari (meļi, nodevēji, intriganti, šķerdētāji) reiz saņems savu pelnīto sodu? Kāpēc zeme neatveras un viņus neaprij, kāpēc pērkons viņus nenosper? Kā īsti ir ar karmisko un līdzcilvēku atbildību? Vai nav jābūt tā (vismaz utopiskā līmenī) – ja tu otram apzināti nodari pāri, pats dabū pa galvu? Tīrā fizika: ja iekaram akmeni striķī un iešūpojam, tas attālinās un atgriežas, tas nevar pakārties gaisā. Bet dzīvē? Vai tiešām nesodāmības apziņa ir tik liela, ka nelieši var dzīvot, un ne viņus grauž sirdsapziņa, ne bail no līdzcilvēku nosodījuma? Tad kāpēc man, mums jācaursāp un jāsamierinās? Varbūt, ja otram nodari pāri, tev tomēr jādabū starp acīm? Konkrēti – ja tu tā, es šitā.

Un visbeidzot...
     Kurā brīdī cilvēks sāk un beidz būt par cilvēku?
     Vai cilvēks, kurš atļaujas spēlēties ar savu vai citu dzīvībām, vairs ir cilvēks?
     Vai cilvēks, kurš reiz atļāvies pārkāpt sarkano līniju attiecībā uz cita dzīvi, veselību, labklājību un dzīvību, nav zaudējis savas tiesības būt cilvēkam?
     Un vai, atņemot dzīvību otram, cilvēks nezaudē pats savas tiesības dzīvot?

Patiesības Spoguļa triloģiju savā ziņā var saukt par pasaku pieaugušajiem. Varbūt skarbu, nežēlīgu, brīžam emocionāli smagu, tomēr pasaku. Jo, veidojot šo stāstu, man bija svarīgi saglabāt lietu kārtību, proti, kas notiks, ja tu darīsi tā, un kas – ja šādi...
     Astoņdesmitajos, kad vēl mācījāmies skolā un modē bija bardu dziesmas, klases vakaros un ekskursijās pie ugunskuriem skanēja brāļu Ziemeļu “pasakām vajaga ticēt, pasakas labu vien vēlē” un “nāvei nav varas pār dzīvi, ļaunumam jāzaudē kaujā”. Naivi? Jā, toties ar baltu cerību. Un tieši tas mums šobrīd vajadzīgs visvairāk: patiesība, mīlestība, uzticība savējiem un balta cerība tam, ka reiz taču būs labi. Nevar nebūt. Patiesības Spogulis teica – būs!

Ar mīlestību -
Dace Judina