Šai pasaulē nekas nav viennozīmīgs. Arī ļaunums. Tas nerodas pats no sevis. Viss šajā pasaulē ir savstarpēji saistīts un reizēm sabiedrība, konkrēti cilvēki tīši vai netīši to veicina. Diemžēl bieži vien iemesls ir mīlestības trūkums vai, gluži otrādi, akla mīlestība. It kā pretējas lietas, bet abas tik postošas. Šis temats ļoti bieži parādās Daces Judinas darbos, arī viņas jaunajā romānā "Tukšais nams", kas ir romānu "Ēnas spogulī" un "Dēls" turpinājums.
   "Tukšais nams" atmasko viltvāržus, gaisina māņus, vēršas pret manipulatoriem un rosina cilvēkos saskatīt labo, taču nepievērt acis, ja runa ir par netaisnību, nevainīgiem upuriem un sakropļotām dvēselēm. Lai arī cik drūms, pat skumjš nebūtu romāna vēstījums, tam cauri vijas gaišums, ticība labajam un taisnīgumam.

Ruta Zimnoha, grāmatu blogere

   Daces Judinas "Tukšo namu" izrāvu cauri vienā elpas vilcienā. Ļoti dinamisks, spriegs stāsts par dzimtu mantojumu, par lāstu (ne)esamību un izvēlēm vai nolemtību. Svārsta likums joprojām nav atcelts, un nu tas bliež ar visu savu spēku.
   Paliku pārdomās par to, vai ļaunuma gēns pastāv, vai tomēr tā ir mazdūšība un bailes pazaudēt ierasto komforta zonu, noklusējot par vardarbību mājās un apkārtējā vidē. Un kā tikt laukā no ierastajiem dzimtas scenārijiem?...

Meldra Gailāne, grāmatu blogere