Kad man bija sešpadsmit, krusttēvs kartupeļu laukā no vagas izara senlaicīgu sudraba gredzenu ar dzidru dimantu. Gredzens derēja tikai man. It kā būtu gaidījis. Uzvilku pirkstā un nenoņemot nēsāju gadsimta ceturksni, līdz izrādes “Septiņu vakaru” ģenerālmēģinājumā akmens sasprāga sīksīkos gabaliņos. Vēlāk izlasīju – akmeņi sargā saimniekus tik ilgi, kamēr izpildījuši savu misiju, un tad aiziet. Palika gredzens. Un stāsts.
