Kad man bija sešpadsmit, krusttēvs kartupeļu laukā no vagas izara senlaicīgu sudraba gredzenu ar dzidru dimantu. Gredzens derēja tikai man. It kā būtu gaidījis. Uzvilku pirkstā un nenoņemot nēsāju gadsimta ceturksni, līdz izrādes “Septiņu vakaru” ģenerālmēģinājumā akmens sasprāga sīksīkos gabaliņos. Vēlāk izlasīju – akmeņi sargā saimniekus tik ilgi, kamēr izpildījuši savu misiju, un tad aiziet. Palika gredzens. Un stāsts.

 Rakstot šo grāmatu, domāju par leģendām, mītiem un aizspriedumiem. Kā tie mūs ietekmē? Kāds palaiž pasaulē nevainīgu jociņu, tas apaug ar detaļām, iegūst apjomu, svaru, faktūru, un, rau, tiek uztverts par īstenību. No mutes mutē nākamajām paaudzēm tiek nodots vēstījums, kas pārvēršas dzimtas leģendā, ļaunākajā gadījumā – lāstā. Traģēdija rodas tad, ja nekritiski notic. Ja ļaujas nozombēties, neaizdomājoties, kāpēc un kam tas izdevīgi. Un tad vairs nav runa ne par senām leģendām, ne gredzeniem, ne dzimtām un nolādētu mantojumu, bet par elementāru fizioloģiju, psiholoģiju, iedzimtību, audzināšanu un cilvēku raksturiem. Iedabu, ja vēlaties.

 Cilvēks ir duāls – viņā var mājot gan gaisma un mīlestība, gan tumsa un naids. Var maigi rūpēties par ģimeni un mājdzīvniekiem, vienaldzīgi lemjot ciešanām un iznīcībai veselas tautas. Var no sirds sērot par bojā gājušu filmas varoni, jo apziņa deformē realitāti, un tajā pašā laikā uzbrukt miesīgam brālim ar šķērēm. Var visu mūžu turēt naidu un meklēt atriebības iespējas, jo kāds ne tā paskatījās, ne to pateica. Jo – nav atskaites punkta. Kodola. Nav labā, gaišā, ceļošā. Tikai es gribu, man vajag, man pienākas...
    Diemžēl – nevar otram cilvēkam iemācīt nekļūdīties. Lai cik gudri un viedi, vārdi neder.
    Ir jāļauj ieskriet ar galvu sienā, sasisties, lauzt kāju, roku, pat sprandu. Skola maksā naudu, un ikviens maksā savu cenu – par uzskatiem, lēmumiem, rīcību. Cenu ar plus vai mīnus zīmi. Reizēm šķiet – rēķins pārāk liels, skarbs vai netaisnīgs. Bet vai tu mēģināji to apstrīdēt, protestēji, iebildi? Nē? Padevīgi salieci muguriņu? Tad par ko sūdzies?

 Rakstot šo grāmatu, domāju par cilvēkstāstiem un likteņstāstiem, ko uzticējuši žurnālistes gaitās un literārajos izbraukumos sastaptie cilvēki. Visos ir kas līdzīgs. No vienas puses – spīts un sīkstums. Jo izdevies izdzīvot, izturēt un izvilkt savējos saulītē. No otras – cilvēkiem joprojām (nē – atkal!) ir bail. Bail runāt, paust savas domas, sajūtas, uzskatus. Jo – arī šodien uzskatu dēļ mēdz atbrīvoties no konkurentiem, biznesa partneriem un darbiniekiem. Arī šodien viedokļa izteikšana var beigties ar persona non grata statusu, kamēr runāšana pa spalvai un kuprīša uzmešana visos laikos bijusi ienesīga.
    Vēl... domāju par redīsiem un arbūziem. Kā parādību. Iekšā balts, ārpusē sarkans. Iekšā sarkans, ārpusē zaļš. Ārpusē skaists, iekšpusē – sapuvis vai pilns ar tārpiem...
    Ojāram Vācietim bija dzejolis par labu cilvēku, ar kuru var par kopā pusdienas ēst, vienīgi – uzkāpj tribīnē un beigts. Savukārt austrumnieki saka visbargākās ir trīs pārbaudes – ar varu, slavu un naudu. Reti kurš, augšā nonācis, spēj izturēt nesalūzis, nezaudējis cilvēcību un un nekritis savu dēmonu gūstā. Un tad gāžas. Bezdibenī, kapā, uz ceļiem, ar seju dubļos.

 Ikviens no mums savu reizi ir kliedzis (čukstējis, saucis, runājis) uz debesīm – kāpēc ir tā, ka līdzās spēcīgajiem, labajiem, sirsnīgajiem, nesavtīgajiem, čaklajiem, gudrajiem, drosmīgajiem, redzīgajiem ir tik daudz gļēvo, inerto, alkatīgo, varaskāro, uz nodevību gatavo? Vai ne tāpēc, ka šādi – pakļaujot, apspiežot un pazemojot citus – viņi kompensē savu trulumu, stulbumu un aprobežotību? Savu NE – netalantu, nezināšanu, nespēju? Diemžēl tie pirmie ir pārāk iejūtīgi, lai tos otros vienkārši noliktu pie vietas. Tā vietā viņi ļauj uzsēsties sev uz galvas. Un cieš – mēnešiem, gadiem, gadu desmitiem un simtiem. Cerot, ka reiz taču tie otrie sapratīs, ka tā darīt nav labi, nav glīti, nav ētiski. Bet nesapratīs. Jo tādi saprot tikai paši savu valodu.

 Noliegto par nebijušu nepadarīt... Zīmīgi vārdi. Šoziem, dzenot pēdas labi noslēptam dzimtas stāstam, izkristalizējās atziņa – ļoti sāpīgs teikums, kuru ne visai patīk dzirdēt mūsu vecākajai paaudzei. Jo tas satricina mieru, uzjundī atmiņas, liek pārvērtēt līdzšinējo ierasti ērto pozīcīju.
    Jūs esat mums patiesību parādā! Tas attiecas uz visu – no kāpostiem un stārķiem bērnībā līdz redīsiem, maisiem un klauvētājiem, pagātnē atskatoties. Jo tā ir visu mūsu dzīve! Nevar būt nākotnes, ja nav panākts izlīdzinājums, nav nokārtotas saistības ar pagātni. Nevar būt godīgu attiecību, stabilu mājas pamatu, ja apakšā meli, izlikšanās, duļķes un purva rāva.
    Melojot melotājs iestieg arvien dziļāk. Klausoties meļu melos, tauta nonāk strupceļā. Mums vajadzīga patiesība, lai zinātu un atcerētos, kā veidojusies mūsu zemes vēsture, kā krustojušies dzimtu likteņi! Lai saprastu, kāpēc esam tādi, kādi esam, rīkojamies tā, kā rīkojamies. Kāpēc vieniem bija jāmirst svešumā, jāiznīkst un jāzaudē cerības, lai citi trekni dzīvotu un vairotos?

Šīs grāmatas tapšanas laikā kādā publiskā diskusijā izskanēja fantastiski ciniski vārdi (attiecināti uz četrdesmito gadu okupāciju un represijām) – “jūsu tautai bija tāda karma...”
    Tieši tāpēc, lai neviens un nekad vairs nevarētu tik zemiski troļļot, mums IR jāzina! Un jūs – visi tie, kas dzīvojāt toreiz, klusējāt, turējāt muti, varbūt padevīgi cietāt, varbūt līdzdarbojāties, rakstījāt un izpildījāt pavēles, jūs esat mums un paši sev patiesību parādā! Par visu – no ikdienas sīkumiem līdz lielajām lietām. Par tiem, kuri un kāpēc. Par tiem, kurus un kā.
    Ir pēdējais laiks attīrīties. Pašiem. Visiem. Ar skaļiem saukļiem, lapu krāsošanu zaļā krāsā un košiem salūtiem nepietiek. Tāpat kā nepietiek ar personas datu aizsardzības un cilvēktiesību abstraktu piesaukšanu. Cita starpā, cilvēktiesības ir visiem! Varas upuriem un viņu ģimenēm to ir daudz vairāk nekā tiem maisu iemītniekiem, kurus tik ļoti sargā...
    Neko nevar noslēpt tā, lai tas reiz nekļūtu zināms. Jo meklētāji turpinās meklēt.
    Rītdienā raugoties, neliek miera viens vienīgs jautājums – vai savas valsts simtgadē mēs ieiesim kā patiesi brīvi un sevi cienoši cilvēki, vai neredzamās važās iekalti vergi, kas pilda kaklakungu pavēles un līksmi aplaudē par sev atņemto naudu uzšautiem salūtiem?

Paldies visiem, bez kuru atbalsta nekas nebūtu tā, kā ir, - Izdevniecībai Lauku Avīze, īpaši Evijai, Ingai, divām Lindām, divām Dacēm un Zanei, vienmēr atsaucīgajai fokusa grupai, manai mīļotajai ģimenei - Mammai, Arturam (un citiem zvēriem) un jums, Lasītāji!

Dace