You are here

Pēcvārds - Nepazaudēt cilvēcību

     Astoņi dubultcipargada mēneši. Savādi, dīvaini, baismīgi, traģiski, komiski, absurdi, joprojām līdz galam nesaprotami un nesaprasti. Kas tik viss nav bijis?!

     Grētas faktors – kroņvīruss – ārkārtas situācija – ekonomikas paralīze – pārvietošanās ierobežojumi – maskas – izsekošanas programmas – total control elementi dzīvē un sadzīvē – ekonomiski izdevīgāko nozaru atdzīvošanās – pūļi iepirkumu centros un kultūras aktivitāšu ierobežojumi – ļaužu šķirošana (nauda, rase, politiskie, reliģiskie, ētiskie uzskati) – tiesībsargājošo iestāžu kompromitēšana – masu nemieri, uzbrukumi un grautiņi – jauni saukļi, jaunas kustības – nemieri kaimiņvalstīs – demagoģiskas doktrīnas – priekšvēlēšanu kaislības – melnais piārs – apzināta sabiedrības šķelšana un naidošana. Kurp tas viss ved un kas vēl gaidāms? Pasaules resursu pārdale? Jaunā kārtība? Globālas starptautiskas formācijas? Kari un nemieri?

     Nevarētu teikt, ka dzīvot būtu kļuvis vieglāk. Sevišķi šobrīd, kad sabiedrība noslāņojas un polarizējas tik ātri un neslēpti nekaunīgi, kā nekad agrāk.
        Nevarētu teikt, ka ticības valdošā slāņa un vietvaru godaprātam būtu kļuvis vairāk. Sevišķi šobrīd, kad, pēc krēsliem tīkojot, varneši cits citu dzīvu ēd nost.
        Nevarētu teikt, ka vientulības un nelaimju būtu mazāk, bet mīlestības un laimes – vairāk.
        Un, protams, nevarētu teikt, ka sarukusi noziedzības līkne. Nē. Mainījušies tikai mērogi.
        Nevienu vairs nepārsteidz kabatzagļi, mašīnu dedzinātāji vai huligāni – pierasta lieta. Netiklību un perversiju pētnieki un aizbildinātāji, bērnu izmantotāji, izvarotāji, seksuālie varmākas un maniaki – pierasta lieta, pilna prese un mediji, pilni izklaides kanāli. Laupītāji, slepkavas, psihopāti, asociāli monstri, cilvēkvergi – pierasta lieta, pilna pasaule.
        Tāpat šodien nevienu vairs nepārsteidz ne naudas atmazgāšana, ne indīgo vielu megatonnu sprādzieni Beirūtā, ne militārās kolonnas pie kaimiņvalstu robežām, ne valsts uzņēmumu privatizācija, ne zemes un mežu izpārdošana ārzemniekiem. Citi mērogi.

     Vai mēs vēl spējam par kaut ko izbrīnīties, šausmināties, patiesi just līdzi?
         Šajās dienās mūsu kaimiņzemē norisinās karš – reāls, asiņains un nežēlīgs karš, lai gan pagaidām visi izvairās to nosaukt šajā vārdā. Tomēr – tas ir varas karš pret savu tautu.
         Protams, ne mums noteikt, kā dzīvot, kādas drānas vilkt, ko ēst un ko dziedāt nāburgam. Labi audzināts cilvēks nejaucas kaimiņdzīvokļa iemītnieku strīdos, bet ļauj viņiem pašiem izvicināt pannas, taču – kāda ir pieklājīgas vienaldzības robeža? Un kurā brīdī mēs, to neapjaušot, ne tikai kļūstam par sociopātisku manipulatoru upuriem, bet pārvēršamies asociālos briesmoņos, kam svarīgs tikai paša
    ego?
         Bieži dzirdu jautājam – kā izskaidrot, ka visapkārt arvien vairāk deviantu p
    ersonību bez sociālām bremzēm, veselā saprāta un loģikas, par sirdsapziņu vai empātiju nerunājot, toties ar nobrukušu vērtību sistēmu un apveltītām ar aukstu aprēķinu, nelietību un izcilām manipulācijas spējām. Kur tādi rodas? Atbilde – viņus radām mēs. Ar vienaldzību, neiejaukšanos, ļaušanos varas, darbadevēju un līdzcilvēku uzspiestajiem likumiem, pat ja tie ir klajā pretrunā ar mūsu ģimeņu, sabiedrības un valsts vitālajām interesēm un tiesībām. Jā, arī ar savām bailēm.
        Izmanīgie nevilcinās to izmantot savu mērķu sasniegšanai.
        Un tad atliek vien neizpratnē raudzīties debesīs – par ko, es taču tik labs cilvēks, nevienam nedaru pāri?! Jā, taču arī nepalīdzi – ne sev, ne citiem. Lūk, par to.

     Rakstot šo grāmatu, daudz klausījos Tumsu – pārsvarā agrīno, ar Mārtiņa neatkārtojamo balsi. Klausījos un domāju – par vārdiem, kas rada sajūtas, par sajūtām, kas rada vārdus, un par to, ka šis apburtais loks nav saraujams. Dieva dāvana un lāsts – domu skaļums, kas neļauj norimt, līdz nav izlikts uz papīra; netaisnība un pasaules sāpes, ko jūtīga sirds kā filtrs laiž caur sevi, par spīti tam, ka svece pilēdama deg no abiem galiem; nespēja vienaldzīgi paiet garām, aiziet prom, lai kā pašam darītu pāri… Dzejnieks, mūziķis, mākslinieks, kurš spēj pacelties pāri Laikam, iziet tam cauri, saprast, sadraudzēties un pat rotaļāties ar to, dzīvo pusnakts mēness dārzā un spēlē debesis. Kaut citi par viņu saka – ā, tas ar putniem galvā! Jā, iespējams, toties ar maijpuķītēm sirdī. Un šim cilvēkam Ēģiptes svelmē vienmēr būs balts sniegs kā uz mēles kūstošs piens. Jo viņa riekstkoka sirds ir daudz siltāka un maigāka nekā līdzpilsoņu miesīgi sarkanās. Un viņš skaita zvaigznes…

     Vairāk nekā desmit gadu gandrīz ik nedēļu mēs tinām kamolā kilometrus, braucot pie jums, lasītāji un klausītāji, – uz koncertiem, literāri muzikālajiem vakariem. Pēdējā pusgadā neesam izkustējušies no mājas. Tāpat kā jūs gaidām, kad tas beigsies un atsāksies normālā dzīve.
        Ir ārkārtīgi svarīgi – nepazaudēt cilvēcību un neiekapsulēties. Bet vēl svarīgāk, lai ikvienam no mums šajā laikā, kad apkārt virmo ne vairs pārmaiņu vēji, bet vētras, būtu kāds, pie kā pieturēties. Savējais. Vienalga, ar divām vai četrām kājām. Draugs, rads, tuvinieks, kolēģis, ģimenes loceklis, suns, kaķis, zirgs, putns. Kāds, kurš uzklausa, saprot, ir līdzās un nenodod...

     Pēdas putekļos ir pateicība manējiem Savējiem – mammai, Arturam, draugiem, izdevējiem un jums, Lasītāji. Un vēl – piemiņa kādam, kurš visu mūžu bija nesavtīgas mīlestības un uzticības paraugs, bet nu ir aiz Varavīksnes. Lielais, pelēkais vilks Rego, romāna lappusēs – Grāfs, turpinās dzīvot Pūču Mājā. Un mūs visus gaida vēl daudz piedzīvojumu.

     Uz drīzu tikšanos!
    Dace