Sagatavošanā
sērijas Izmeklē Anna Elizabete
piecpadsmitā grāmata
UZ DZĪVĪBU UN NĀVI

Mežāji, Pūču Māja
Piektdiena, 26. jūlijs

Lejā, hallē aizvilkdamies zvanīja senlaicīgais telefons.
      Vai nu kāds no mežājniekiem, vai vecāki no Grācas. Pārējiem visiem bija mobilie.
      Nez, kas nu atkal atgadījies? Nokavējuši lidmašīnu vai Rīgā nevar notvert taksi?
      Profesori Rožkalni-Bergi lepni bija atteikušies no Annas Elizabetes piedāvājuma – kāds viņus sagaidīs Rīgas lidostā un atvedīs uz Mežājiem. Nē, nē – paši. Visu paši. Braukšot ar taksi, lai viņa nekreņķējas. Izrāde un balle tikai vakarā, gan paspēs.
       Protams, protams. Kā parasti, visu pēdējā brīdī. Nevarēja atbraukt vakar?

Lai gan, no otras puses, labi, ka neatbrauca. Tad viņa tik mierīgi nevarētu gludināt baroneses kleitu un sukāt vīru uzvalkus, bet būtu jāklausās Mātes Kundzes padomos.
      Pietika jau ar saulgriežu nedēļu, ko vecāki bija pavadījuši Pūču salā...

Telefons turpināja ārdīties. Šķita, sācis zvanīt vēl skaļāk un uzstājīgāk.
      Vellos, vai tiešām lejā nav nevienas dzīvas dvēseles?
      Nopukojusies Anna uzmanīgi ielika tvaika gludekli turētājā un noskrēja pa kāpnēm.
      Paspēja tieši uz pēdējo trinkšķi.

– Pūču Māja. Anna klausās.
      – Ššš-ššš-ššs! Sssargiesss, viņššš nāk pēc tevisss...
      Pī-pī-pī! Pī-pī-pī! Pī-pī-pī!

Šis bija jau piektais šņācējzvans pēdējo trīs dienu laikā.
      Pamatīgi saērcināta, Anna nometa klausuli. Varbūt stiprāk nekā būtu vajadzējis, taču pēkšņi uzvilnījušais īgnums bija izraisījis spontānu dusmu uzliesmojumu.
      Atkal šī pretīgā balss! Kā tādai vecai, aizsmakušai, ļaunai čūskai, kas ļoti cenšas, taču tā īsti vairs nespēj pašņākt.
     Turklāt – neatstājās sajūta, ka zvanītājs ir pazīstams...

Halles ārdurvis gandrīz izlidoja no eņģēm. Kārlis.
      – Līzbet, tu vēl te? Es domāju, ka būsi jau Mežmuižā. Tur viss iet ņigu ņegu. Dina komandē floristus, Melderis dresē kostīmniekus un rekvizitorus, Helmūts piekto reizi pārkārto dzērienus bufetē. Bet pagalmā jau sāk pulcēties ļaudis.
      – Tik agri? Izrāde taču tikai astoņos.
      – Jā, bet pagalmā spēlē mūzika, skatāma rokdarbu izstāde un par godu Saimnieču dienai – uzkodas par brīvu. Kā tu nenāksi?
      – Mhm. Tas gan.
      – Tu neizskaties ārāk priecīga. Kas noticis? Pirmizrādes mandrāža?
      – Ne tak. Kas tad man – es taču būšu zālē, nevis uz skatuves. Tur jau aktieri...
      – Līzbet, tu man nepatīc!
      – Un sen jau? – viņa mēģināja pajokoties.
      – Trīs dienas. Kas notiek? Stāsti!
      – ... viņš... atkal zvanīja, – Anna beidzot negribīgi izmocīja.
      Smaids no Kārļa sejas nozuda kā noslaucīts.
      – Kad?
      – Tikko.
      – Un ko teica?
      – To pašu, ko vienmēr: sargies, viņš nāk pēc tevis.
      – Dambergam vai Āmuram zvanīji?
      – I netaisos. Veči jaunajā ekspertīžu centrā vadus velk, kamdēļ bezjēgā raustīt?
     Taču trauksmainais spīdums Annas acīs liecināja ko citu. Nebija gan bezjēgā.
     – Līzbet, es ceru, ka tu šo pamuļķi neņem galvā, ko?
     – Protams, ne. Man tam nav laika. Jāpabeidz gludināt baroneses baltā kleita un jādodas uz Mežmuižu. Pamazām jāsāk grimēt aktieri, lai viņi aprod un iejūtas.
     – Labs ir. Es uz brīdi ieiešu darbistabā. Jāpaņem rezerves disks ar fonogrammām un mūzika ballei. Klau, tad brīdī, kad viņas izkāpj no limuzīna un nāk pa sarkano tepiķi, skan tēma no Teātra?
     – Mhm. Jā, tā būs vispiemērotākā. Tāda cēla un triumfāla. Kā... pati baronese.
     – Skaidrs. OK, nu tad aši, aši, Līzbet! Tikai atceries, ka arī tev tur būs jāiet.
     – Kārlīt...
     – Līzbet! Ja norunāts, ka trīs Annas, tam tā būs būt! Ej, citādi pletīzeris atdzisīs. 

Klusi errodamās, Anna Elizabete kāpa augšā uz savu istabu.
      Ai, kā negribējās to zīmēšanos! Un kamdēļ? Ne viņai dzimšanas diena, ne citi svētki. Nu labi – vārda diena, tad nu gan! Cita lieta – veckundzes. Vecmāmiņai – baronesei Annai Rozei aprīlī apritēja simt pieci, nu tie tiks nosvinēti. Plus – viņai un Omītei, Annai Līzei Saulītei, abām vārda dienas. Annu diena, saimnieču svētki. Lūk, īstās gaviļnieces! Bet viņa, Līzbete, paliks aizkulisēs, aiz kadra. Kā allažiņ. Lai sarīkotu skaistus svētkus, pašam jābūt ārpus tiem. Neitrālam un lietišķam.
     Labi, bet savu plūmju krāsas vakartērpu viņa katram gadījumam paņems līdzi...

– Čau, Bārda! Cik tālu esat?
      – Sveiks, sīkais. Drīz beigsim. Kas noticis? Kaut kas... mājās?
      – M-mm... Jā un nē. Viņš atkal zvanīja. Piekto reizi.
      – Jop...cik rozīt! Un ko Līzbete?
      – Neko. Izliekas, it kā tas viņu neskartu.
      – Nolāpīts ar vienu aci! Āmurs jau matus no galvas noplēsis, bet neko nevar izdarīt. Gandrīz vai jātic, ka tas kretīns zvana caur sateltīttelefonu. Bet kāda mārrutka pēc? Un kas viņš tads varētu būt?!
Damberga balsī skanēja dusmas un neviltotas raizes.
      – Klau, Egu... Moš šovakar parunāt ar Pogu?
      – Negribu.
      – Es tevi saprotu. Bet varbūt vajag? Viņam plašākas iespējas.
      – Mhm... nu, varbūt. Labi, es tūliņ braucu mājās.

* * *

Mežmuiža
Piektdienas pēcpusdiena

– Par kādiem vampīriem jūs runājat? Mūsu platuma grādos tādu nav – te viņiem par aukstu! – Ģirts Melderis, vēl pēdējo reizi pārlūkodams skatuves iekārtojumu un rekvizītu izvietojumu aizkulisēs, jautri mēļoja ar Matildes lomas atveidotāju – tumšmataino Ingu Plūmīti, Papīrciema jaunā skaistumsalona saimnieci un daktera Arvja Konrāda romantiskās jūsmas objektu.
      Meitene bija talantīga – pēdējā brīdī ielēkusi saslimušās Matildes lomā, iejutās tik labi, ka Anna Elizabete atvēlēja viņai spēlēt pirmizrādē. Arvis no priekiem nezināja, kur likties – dāvāja dāmām ziedus, uzsauca šampanieti, vienvārdsakot, uzvedās kā jau daždien iemīlējies vīrišķis labākajos gados, kam pēdējais laiks precēties.
     – Meldera kungs, nesmejieties! – Inga iesāka. – Tur...
     – Ģirt...
     – Kā, lūdzu?
     – Nevis Meldera kungs, bet Ģirt. Un – tu, – viņš izlaboja.
     – N-nu, labi... Ģirt... tur, bēniņos, patiešām kāds dzīvo, – Inga nočukstēja.
     – Mežmuižas bēniņos? – viņš neticīgi sarauca uzacis.
     – J-jā. Mēs ar Arvi aizvakar... bijām uzlīduši. Kārlis teica, ka jāpārbauda gaismu mehānismi, tur kaut kas ķērās. Arvis pieteicās palīdzēt – uzkāpt un izgrozīt, nu, un es uzprasījos līdzi – nekad neesmu bijusi nevienas pils bēniņos. Baisi-iii...
     – Tiešām, tik traki bija?
     – Bija! Tikko uzrāpāmies pa kāpnēm un atvērām lūku, uzdvesa ledains aukstums – kā no saldētavas. Bet ir taču pats vasaras vidus?
     – Inga, vai jūs abi kāpāt pa vidus kāpnēm?
     – J-jā, – viņa mulsi atteica.
     – Nu, tad es varu tev atklāt tās saldētavas noslēpumu – tur augšā ir kondicioniera kaste, un no tās patiešām plūst auksts gaiss. Tā ka – nekādas viņpasaules elpas nebija.
     – Ak tā, – viņa uz brīdi aizdomājās. – Labi. Bet, tādā gadījumā, kas bija tas lielais un melnais, ar tādiem kā izplestiem spārniem, kurš izskrēja no tumsas, uzgrūdās mums virsū, vienā lēcienā pārlēca lūkai un pazuda tālāk bēniņu tumsā?
     – Kaķis?
     – Uz divām kājām un apmetnī? – Ingas balsī jautās tobrīd pārciestais izbīlis.
     Ģirts aprāvās. Uz divām kājām un apmetnī?
     – Inga, vai nevar būt tā, ka tu kādam tik ļoti patīc, ka viņš nolēmis tevi izjokot?
     Meitene tumši pietvīka un galīgi samulsa. Melderis viņu šimpē?!
     – Es taču te nevienu tā īsti nepazīstu... izņemot Arvi, Annu, Kārli, nu, un tagad teātra grupas cilvēkus. Bet arī tos – tikai garāmejot. Kurš gan ko tādu gribētu?
     – Bet kāpēc tu domā, ka tas varēja būt vampīrs? – Ģirts savērnieciski pasmaidīja.
     – Tāpēc... ka dāmas, kas nāk pie manis frizēties, pēdējā laikā sūdzas par to, ka vakara stundās viņām uz ielas, pa ceļu, pie mājām sekojot kāds stāvs garā, melnā apmetnī un melnā maskā – nevis ejot pa zemi, bet burtiski slīdot it kā pa gaisu. Vienmēr ieturot distanci, tikai ik pa laikam šņācoši iesmejoties...
     Ģirtam Melderim pēkšņi kļuva neomulīgi. Un ļoti auksti. Laikam caurvējš...

 * * *

Mežmuiža, Lielā zāle
Piektdienas vakars

Mežmuižas Lielā zāle bija skaisti izdekorēta ziediem un zaļumiem. Gaisā vēdīja cēlā baznīcas liliju smarža – jūlija beigas taču ir visīstākais pašmāju liliju laiks, un katrai sevi cienošai saimniecei puķu dārzā zied vismaz viena karaliskā puķe.
     Zāles stūrī, pie atspirdzinājumu letes stiepās garumgara rinda un skanēja čalas.
     – Paskat, paskat, vecā Kaķītiene arī klāt! Beidzot izkustējusies no mājas un izgājusi ļaudīs. Bet, klau, kas tas par čalīti Zelmai līdzās? Radagabals?
     – Un tu vēl nezini?! Tas taču Zelmas dēla Mika meitas bērns, nu, ārlaulības puika. Izrādās, šim pirms mūsu muižkundzes bijis sens romāns, un šīs nu ir tā sekas.
     – A kur ta’ pate dēla māte?
     – Vai es zinu? Redzēju tik, ka šie abi pirms laba laika Mika sudraba vāģī atbrauca, bodē sapirkās visādus labumus un devās uz Mazkalniņiem, pie Zelmas. Kopš tā laika tur arī mitinās. Visi trīs – vecmāmiņa, dēls un mazdēls.
     – Ak tā? Tad jau šis Pūču Mājā vairs ni un ni?
     – A ko ta šim tur? Tam podiņam nu ir cits vāciņš. Tā viņš ir.
     – Un ko ta Bass? Nu, Zelmas brālis?
     – A ko ta šis? Neko. Vai nu tāpat Zelma šo iztrieca no vecāku mājas? Gan jau bija kāds nopietns iemesls. Ne par velti ļaudis savulaik runāja par šo un to... Līzbeti...

– Dārgās dāmas, lai kā man negribētos jūs apbēdināt tik jaukā dienā, taču atļaujiet pabrīdināt – par šādām baumām var nākties nopietni atbildēt, – Mazais Kārlis, nokrāvies mapēm, kompaktdiskiem un vadiem, uz brīdi piestāja pie tenkotājām.
     – M-mēs jau neko...
     – Nu, tad arī neko, labi? Nemaitājiet svētkus citiem un sev. Lūdzu, ieņemiet vietas. Kurš pirmais apsēžas, tam labākās sēdvietas.
     Klačpastalas pukstēdamas aizlīgoja izpētīt, no kurienes būs labākā redzamība.
     Nu, mūdzenes! Ēst viņām nedod, tik ļauj apkrimst kāda kauliņus!

Jā, bet par Zelmu patiešām savādi. Kopš dēla un mazdēla ieviešanās Mazkalniņos vecā Zelma Basa-Kaķīte bija pilnībā pārvērtusies – jaunāka un spraunāka kļuvusi, ne vairs sirdī dūra, ne mugura sāpēja. Gāja kā velns pa dakstiņiem – visa apkaime juta un dzirdēja, ka Mazkalniņos atgriezusies dzīvība. Pagalmā klaudzēja cirvji un āmuri, čīkstēja un rūca zāģi, burkšķēja trimmeris, kūpēja dūmi un smaržoja pēc krāsas.
     Bet Zelma – gandrīz divus gadus degunu nebāzusi laukā no mājas, nu pēkšņi pasāka i uz veikalu, i uz aptieku ar savām divām tipšināt. Reiz pat piebiedēja žagas frizierei Zintiņai, parādoties viņas salonā un pieprasot smukumu pēc augstākās kategorijas! Ja mājās divi vīrieši, nevarot taču staigāt nolaidusies un nekopta.
     Kroni visam uzlika Zelmas Kaķītes svinīgā ierašanās pagastmājā pēc Saimnieču dienas brīvdabas svētku ielūgumiem un Purva bridēja pirmizrādes biļetēm.
     Tā un tā, viņai vajagot trīs – pašai, dēlam un mazdēlam. Ja neviens neiedomājoties atsūtīt, jānāk pašai pieprasīt to, kas pienākas.

 * * *

Pirmizrāde izdevās lieliski.
      Aktieri bija pārspējuši paši sevi. Zālē nebija nevienas sausas acs. Un uz skatuves nebija neviena tēlotāja, kurš abām rokām neturētu ziedu klēpi. Vismilzīgākais puķu vezums bija Melderim. Viņš gan mulsa, gan uzjautrinājās – par to mazo lomiņu?!
      Līdz pasākuma otrajai daļai – Saimnieču dienas noslēgumam, konkursantu apbalvošanai un trīs gaviļnieču sumināšanai vēl bija mazliet laika. Pēc tam būs zaļumballe muižas pagalmā un mazliet klusāks svinīgais mirklis iekštelpās.
      Viesi baudīja atspirdzinājumus, pētīja rokdarbu un skaistāko sētu foto izstādes, tāpat vien pagalmā pulcējās bariņos, lai patērzētu.

Sarunas grozījās ap pēdējā laika skaļākajiem notikumiem – zemes ekspertīzēm, traģēdiju Strautniekos, pavasara šausmām Melnpilī un Mežāju pierobežā... Pēkšņi kāds ieminējās par Melno Vīru: vai jūs arī esat pamanījuši to savādo slīdētāju?
      Pēc mirklīgas stingumpauzes sievas cita caur citu sāka stāstīt piedzīvojumus: vienai viņš sekojis no veikala uz māju, otrai – no mājas uz darbu skolā, trešajai – uz siena pļavu, ceturtajai – uz upi, kad šī gribējusi nopeldēties. Melnais Vīrs acīmredzot bija izteikts sieviešmīlis, jo neviens vīrišķis neatminējās viņu redzējis savā tuvumā, lai cik noguris būtu, lai cik ugunsūdens uzņemts uz krūts.
     – Nu jau, nu jau, tērgavas! Vilku no meža izmelosiet un pat nenosarksiet, – pienācis skaļāko balsu pulciņam, ērcīgi ieteicās Kalniņu Eidis. – Tak būtu reiz ar galvām padomājušas – kur te rasties Melnajiem Vīriem vai vampīriem?! Mazāk tos šausmu gabalus telekastē blenziet, veselākas būsiet!
     – Kā ta, tu jau lielais zinātājs! – indīgi iešņācās Zelma. – Baronu roklaiža un grīdas slaucītājs – kā bijis, tā palicis. Domā, šī jūs pa reizei ciemos ieaicina, tad nu esi vareni cēlies? Bet vai tu, Kalniņ, arī zini, ka tās Annas Marijas vietā, ko apprecēja jaunais barons Bergs, vajadzēja būt manai vecmāmiņai, un tad nevis Anna Roze, bet es te tagad svinētu svētkus! Un rad te nekādi Melnie Vīri apkārt neplandītos. Tā ir vecā barona fon Berga neapmierinātā dvēsele, kas alkst atriebes!
     – Zelmiņ, kur tu tādas šausmas saklausījies?! Laikam būsi par daudz sagurusi, – jauzdama tuvojošos konfliktu, Zaķīšu Milda lēni piegāja viņai klāt un paņēma zem rokas. – Iesim atsēsties tur, pie akas. Man tev kas stāstāms zem četrām acīm. Nāc nu!
     – Kas ta’ nu par draudzību? – Zelma noņurdēja, tomēr ļāvās aizvesties.
     Nu, vella bābietis, vecais Eidis nodomāja. Vairāk nekā pusgadsimts pagājis, bet šī joprojām gremžas, ņerkst un skauž. Pilnīgi kā apsēsta...

 * * *

Rīga, Gaiļezera slimnīca

– Kaķīt, kur esi?
– Līzbet, tu? Slimnīcā, pie Sandras... Kas... kas noticis?
– Tavējais... Uģis pazudis.
– Kā – pazudis?
– Tā. Atnāca kopā ar Zelmu... tavu māti uz Mežmuižu, noskatījās Purva bridēju, tad nospēra ģenerāļa lendroveru un izgaisa nezināmā virzienā. Baidos, ka viņš paguvis paklusām pagaršot no spirdzinājumu glāzēm.
– Nevar būt. Sen jau?
– Nu jau kādas trīs, četras stundas. Tavi puiši apbraukāja apkaimi, viņa nekur nav.
– Un ko māte?
– Trako. Lād Bergu raganas. Krusttēvs... Kārļonkulis mēģina nomierināt.
– Skaidrs. Pag, bet ko viņa tur dara?!
– Atnāca uz izrādi. Kā ikviens normāls mežājnieks.
– Protams, kā tad. – Mika balsī ieskanējās rūgtums. – Jau paspēja samaitāt vakaru? Sarunāja tev... jums rupjības?
– Ne pārāk. Mēģināja gan. Vairākkārt. Abi ar Uģi.
– Nu vai nav... ķēmi, – Kaķītis izgrūda. – Labi, es drīz būšu.

* * *

Vecajam baznīcas pulkstenim ieskandinot pusnakti, virs Mežmuižas uzplauka ugunsziedu pušķi. Vecmāmiņas simtu pieciem par godu – muzikāls ugunsuzvedums.
      Pirotehniķi bija uzdevumu augstumos – salūts krāšņs un bagātīgs, atbilstošs Annas Elizabetes piemeklētajam muzikālajam pavadījumam, kas veda cauri jubilāres laikam – no pagājušā gadsimta sākuma līdz šodienai. Līdz skudriņām aizkustinoši...
      Tikai, protams, būtu pavisam jauki, ja arī pati jubilāre pagodinātu šo izrādi.

– Skatiet, skatiet, tur augšā, tornī! Vai tur nav divi cilvēki?
      – Tur ir Melnais Vīrs... 
      – Nē, tur ir divi! Otrs pavisam maziņš un balts!
      – Viņi cīkstas.
      – Lielais purina mazo!
      – Nē, lielais žmiedz mazo!

Anna Elizabete paraudzījās uz augšu – turp, kur, šausmās murminādami, blenza pārējie.
      Tieši īstajā brīdī, lai pamanītu, ka mazajam cilvēciņam baznīcas tornī mugurā Annas Rozes baltā kleita un ap pleciem caurspīdīgais mežģīņu apmetnis. Bet lielais cilvēks melnajā apmetnī viņu cieši sakampis un stīvē uz platformas malu...

 Grāmata iznāks 2021. gada rudenī.