Lasītāji par romānu “Uz dzīvību un nāvi”

 Lai cik pretrunīgi, nereti mēdzam teikt: detektīvromāni ir izklaides literatūra – intriga kairina ikdienā nomāktos jutekļus un izkliedē lasītāja iekšējo spriedzi. Tomēr labs detektīvromāns lasītāju uzrunā dziļākā līmenī. Daces Judinas detektīvsērijas "Izmeklē Anna Elizabete" piecpadsmitā grāmata – jubilejas romāns – līdztekus aizraujošam un (kā ierasts autores grāmatās) neticami aktuālam kriminālromāna sižetam iezīmē pavērsienu, kas būtisks ne vien iemīļoto varoņu dzīvē, bet atgādina mums, kas dzīvojam neviennozīmīgi vērtējamā laikā: “Dzīvē var gadīties visādi, taču... ir jāspēj palikt cilvēkiem.” Šī atziņa ir svarīga ne vienam vien grāmatas tēlam – daži ar to rēķinās, citi spītīgi dara lietas “pa savam”...
     Sērijas ilggadējiem lasītājiem romāns neliks vilties – gluži kā dzīvē, notikumu līkloči atklās ilgstoši glabātus noslēpumus un jaunas šķautnes varoņu raksturos, bet, kad liksies – teju, teju viss kļūs skaidrs, filigrāni izgaismos jaunu mīklu pavedienus.

Inga Ābelīte, izdevniecības “Latvijas Mediji” galvenā redaktore

Autore piesaista lasītāja uzmanību stāstam jau no pirmās lappuses, atrauties nav iespējams. Maniere – samusturot vienā stāstā dažādus laikus un laikmetus – ir apbrīnojama. No senas, dižciltīgas dzimtas noslēpumiem, kuri sakņojas gadsimtiem senos notikumos, līdz naudas atmazgātāju shēmām un intrigām mūsdienu satīmekļotajā sabiedrībā. Atslēgas vārds romānā šķetināmajiem noziegumiem ir ALKATĪBA. Tā pārņēmusi jebkuru nozari, kur vien darīšana ar naudu. Lielu vai ne tik lielu. Jautājums – cik tālu cilvēks gatavs iet, lai šo naudu iegūtu, lai iegūtu to sabiedrisko statusu, pēc kā ir tiecies. Ja Bergu dzimtas detektīvstāstā “vainīgais” drīz vien nojaušams, tad pārējās sižeta līnijās vainīgie tik viegli nedodas rokās. Faktiski, tas var būt jebkurš, jo alkatība (ne tikai pēc naudas) skārusi teju ikvienu iesaistīto. Autore nenodod savus principus un ļauj saskatīt cerību Uģa tēlā – talantīgā jaunietī, kurš kļūdīdamies tomēr saglabā ticību cilvēkam. Tātad – arī mums visiem.

Andris Ērglis, muzejnieks, filologs, piebaldzēns

Apbrīnojami saistoša grāmata. Kā izsekot senlaiku dzimtām un to mūsdienu pēctečiem? Intriģējoši! Ar katru nodaļu spriedze pieaug... Lasītājam jābūt ļoti koncentrētam. Kad atradu un izlasīju tā saucamās Dallesa doktrīnas tekstu – tas bija ko vērts! Atslēgas vārds grāmatai, kas savā pamatbūtībā būtu krimināla rakstura: “Laiks izgāzies no eņģēm...” Šekspīram taisnība. Cilvēki neapjauš, ka kritēriji pasaulē strauji mainās. Nauda un vara vairs nepalīdzēs tiem, kuriem pietrūks mīlestības, žēlsirdības un līdzcietības. Kur dominē tikai pazīšanās, kur patiesas vērtības tiek aizstātas ar pseido, aizmirstot, ka mākslā, un ne tikai mākslā, svarīgākais ir sirds pārdzīvojums. Emocijas! Cīņa tiešām ir sākusies. “Uz dzīvību un nāvi”.  

Lia Guļevska, radiobalss, raidījumu veidotāja

Manuprāt viens no mākslas (teātra, literatūras, glezniecības, mūzikas, tāpat – jebkura radošās profesijas pārstāvja) pamatuzdevumiem ir rosināt indivīdu, proti, domājošo cilvēku kopības sajūtu, ka viņu spējas saprast, izprast, risināt, nebūt vienaldzīgiem nav anomālija.
    Literatūra ir viena no plašākajām platformām, lai uzrunātu, diemžēl mūsu laikos nav daudz drosmīgo, kuri spēj būt neatkarīgi un nebaidīties norādīt, ironizēt par to, kas ir greizi. Dace Judina ir radījusi savu literāro armiju, ar kuru vairākos līmeņos sijā aktuālo Latvijā. Lasītāji noteikti smaidīs un baudīs Elizabetes “ikdienas” piedzīvojumus. Bet es novēlu Daces varoņiem piedzīvot ekranizāciju, lai vairāk tautiešu izdarītu pareizu nākotnes izvēli...

Andris Bulis, Dailes teātra aktieris

Kārtējā Daces Judinas grāmata uzrāda nemainīgas, stabilas vērtības: spraigs sižets, negaidīti notikumu pavērsieni, raita valoda, attiecību samezglojumi, ielūkojoties psihes vistumšākajos nostūros, taču visam pāri - viedas atskārsmes. Arī šoreiz – biedējoši trāpīgas un precīzas. Dallesa doktrīna šķiet norakstīta no mūsu dienām, tagadējās situācijas valstī: valstsvīru neizlēmība, ierēdņu birokrātija un korumpētība, lēmumu novilcināšana. Taču vissāpīgākā atskārsme – viltus vērtību slavināšana un īsto, pamatvērtību, garīguma devalvācija, kas īpaši skar kultūras sfēru. Tautas tikumiskā pamata deformēšana un pakāpeniska iznīcināšana.
    Kamēr lēmumus pieņems nevis profesionāļi un nozares speciālisti ar atbilstošu izglītību un pieredzi, bet cilvēki, kuru vienīgā vērtība ir piederība attiecīgai partijai, tikmēr mums visiem nāksies brīnīties par kārtējā stulbuma uzliesmojumu, sakost zobus un pārciest to.
    Varbūt nevajag pārciest, bet rīkoties?

Ilze Veitnere, klīniskā psiholoģe

Annas Elizabetes sērijas 15. grāmatā ir intriga, kas tad cīnās uz dzīvību un nāvi. To var saprast gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Divu spēku – negatīvā un pozitīvā – sadursme ir visa romāna intriga, tomēr jāpiebilst, ka fonā notiek ne mazāk nozīmīgas cīņas. Šeit es vēlētos lietot jēdzienus – sociālā mimikrija (izlikšanās par kādu citu un dažādu priekšrocību iegūšana) vai sociālais parazītiskums (dzīvot uz cita rēķina, gūt panākumus uz citu darba rēķina). Par radošo konkursiem un dažādiem fondiem, kas rīko konkursus, kur vajadzētu uzvarēt labākajiem, skaistākajiem un nozīmīgākajiem projektiem, bet uzvar... savējie, sarunātie. Kā skaidrot sociālo mimikriju? Ir talantīgi cilvēki, un ir tādi, kas tikai par tādiem izliekas, taču saņem dažādas priekšrocības, jo konkursus rīko tieši “savējie”. Un tā vienmēr. Uzvar tikai savējie. Nožēlojami, ka šī nepatīkamā parādība vērojama ne tikai radošo vidū, bet arī valsts iestādēs. Sociālie parazīti – cilvēki, kuri ieņem amatu, kaut neatbilst ne prasībām, ne ētiskajām normām. Laiku pa laikam uzpeld kāds gadījums – te prokurors pieķerts plaģiātā, te valsts kontroliera padomnieks neatbilst izglītības ziņā, te iepriekš tiesāta persona veiksmīgi iesēžas kādā starptautiski svarīgā institūcijā. Tas nekas, ka darbu, kas būtu jādara šiem parazītiņiem, būs spiesti darīt citi, un tad nu var gadīties šķībi tiesas spriedumi, neefektīvi padomi, bet starptautiskajā līmenī atsevišķas darbības var radīt ne vien reputācijas, bet arī finansiālus zaudējumus. Par to sabiedrībā īsti nerunā, un ja arī runā, tad klusām, klusītiņām. Annai Elizabetei savā izmeklēšanā un pasākumu vadīšanā jāsastopas gan ar sociālo mimikriju, gan ar sociālajiem parazītiem. Varbūt tas ir spogulis, kurā neērtā gaismā redzam sabiedrību un cilvēkus? Vai tomēr – ne jau spogulī vaina, ja ģīmis šķībs?

Aivis Biķernieks, sociologs

Mēs lasām paši par sevi. Par to, ko negribam un reizēm nevaram sevī ieraudzīt. Par robežām. Starp labo un ļauno, starp veselo un slimo, starp dzīvību un nāvi, starp skaudību un dāsnumu, starp naidu un mīlestību... Robeža savieno un vienlaikus šķir divas puses. Reizēm tā ir skaidri redzama, reizēm netverama, un tad ir grūti nojaust, kurā brīdī sarkanā līnija jau šķērsota. Mēs paši nejūtam, kā no aizvainojuma, sevis žēlošanas un nenovērtējuma nokļūstam dusmu, baiļu, skaudības, visbeidzot – naida un atriebības varā. Tad vairs nav svarīgi, vai sākumā bija objektīvs pāridarījums, vai subjektīvi šķita, ka netaisnība, ne lūgta, ne aicināta mūsu dzīves telpā, uz palikšanu iedzīvojusies. Tomēr apstāties pirms pārejas bezizejā ir iespējams, jo dievs un dzīve, mūs, cilvēkus, mīl bezgala. Parasti starp mūžīgo pazušanu un atkalatrašanos ir kāds slieksnis – pat ja naids aizmiglos acis, kājās pret to apstāsies. Klupiens tad arī būs tas izšķirošais mirklis pirms. Pirms cilvēkā nomirst cilvēcība.

Gundega Kozlova, psihodrāmas speciāliste, psiholoģe

 Jocīgs noskaņojums pēc izlasītā. Gribas likt vienādības zīmi – asins balss! Cik tālu mēs esam, varam būt paši? Ko mūsos iekodējusi senču pieredze, evolūcija, pašu traumas? Kur divi līdzās auguši var būt eņģelis un velns. Asins balss, kas neizskaidrojot liek pieņemt svešu kā savējo... Balss, kas urda un urda uz postu, turot aizdegtu naida lāpu. Balss, kas ved vai nu dziļāk mežā, vai ārā no tā. Cik tai klausīt vai padoties, lēmumu pieņem katrs pats. Paldies par satikšanos ar iemīļotajiem varoņiem! Gribas ticēt – lai cik jāklūp un jābēdājas, galu galā sirdsiltums un taisnība tomēr svinēs uzvaru! Sum sum IAE jubilejā!

Jānis Beķeris, lauksaimnieks

Pasauli glābjot, atceries - tev līdzās ir dzīvi cilvēki! Skaļi, skarbi un trāpīgi.
     Straujajā šodienā, kad laiks un saskarsme ir patēriņa prece, ko, iespējams, drīz varēsim nopirkt uz svara tuvējā piemājas bodītē, ir labi, ka tiek atgādināts par tiem, kuri ir līdzās. Viedierīces bieži vien saņem vairāk uzmanības nekā mīļie cilvēki, izteiciens “man šobrīd nav laika” kļuvis par kroplu pretni nesteidzīgai kopābūšanai.
     Pūčmājniekiem jātiek galā ar daudziem pārbaudījumiem. Jāatrod līdzsvars starp ieaudzināto, iegūto vēlmi glābt un prasmi savlaicīgi aizvērt durvis un pateikt nē pasaulei, jo jāpasaka jā savam šaurajam mīļcilvēku lokam.

Vita Strode, grāmatmīle, sajūtu kolekcionāre

Sižeta labirintos varoņi bieži vien sev jautā: kurp un kamdēļ es skrienu; vai var savādāk? Un tad ir mirklis, kad atskārsme nāk kā zibens spēriens.
    Ambīcijas un naids, radošais skatījums un vājprāts... bīstami kompanjoni. Labila psihe, sakropļota realitātes uztvere, vēlme par katru cenu būt slavenam, nepārspētam un šokējošam... Alkas pēc slavas piecminūtes... Lasot aizdomājos – vai varēja būt savādāk?
    Krīzes situācijās der atcerēties ļoti svarīgu noteikumu, ko pirms izlidošanas lidmašīnas apkalpe atgādina pasažieriem: lai avārijas situācijas gadījumā, netaupot spēkus, varētu palīdzēt citiem, skābekļa maska vispirms jāuzvelk sev. Esam.

Mārtiņš Zieds, topošais mākslas darbu arhivārs

Lasot šo IAE sērijas grāmatu, patiesi priecājos par Miku Kaķīti un viņam doto iespēju sakārtot savu dzīvi. Reizēm jāiziet cauri sāpju līkločiem, lai sāktu domāt un redzēt. Svarīgākais – nepieļaut, lai dvēselē iemājo naids, jo tas saēdīs.
     Daudz domāju par sabiedrības degradāciju, kas sākas ar vērtību nonivelēšanu un izdabāšanu cilvēku zemākajiem instinktiem. Kamēr vien spēsim balto uzturēt baltu, mēs, gan kā tauta, gan kā atsevišķi indivīdi, dzīvosim. Līdzko ļausim baltajam kļūt kaut mazliet pelēkam, būsim nostājušies uz iznīcības ceļa.
    Spriedzes pilnajā, skrienošajā dienā, izmeklējot noziegumus, ir svētīgi, ja ir kāds, kas parūpējas par ikdienas soli un sagaida mājās ar siltu ēdienu. Nez, vai Anna Elizabete ir domājusi par savas pavārgrāmatas izdošanu? Jo ēdienu apraksti ir tik vilinoši, ka tā vien sauc uz… virtuvi!

Meldra Gailāne, grāmatu blogere