Pēcvārda vietā
Un pēc tam?

Desmit gadi un piecpadsmit sērijas grāmatas. Tāda skaista, pusapaļa jubileja. Teju vai dzimšanas diena. It kā vajadzētu cept torti, paukšķināt šampanieti un šaut salūtu. Vajadzētu. Visticamāk, citā reizē tas tiktu darīts. Ceptu, šautu un līksmotu – ar vērienu un daudzdaudziem ciemiņiem.
    Taču ne tagad un ne šoreiz. Šoreiz svinēsim klusumā. Sevī.

Tāpēc, ka šodien pasaule sajukusi prātā. Sašķēlusies uz pusēm kā rieksts. Nē, sabirzusi mozaīkā. Mēs un viņi. Mēs un jūs. Pareizie un nepareizie. Labie un sliktie. Baltie un melnie. Klusie un skaļie. Viss pretkrāsās, antonīmos, pretsajūtās. Pretņos.
    Tāpēc, ka apkārt tik daudz augstprātības, skaudības un naida – šiem pret tiem, mums pret jums un jums pret mums. Bet reiz visi bija savējie. It kā. Cik jau nu var būt no vienas ģeopolitiskās, vēsturiskās teritorijas nākušie, cauri vienām augšanas grūtībām izgājušie. Taču, kā nupat rādās, mums tomēr ir bijis maz kopīga, ja reiz svešas varas manipulatoriem, priekā un baudā ņirdzot, šobrīd tik labi izdodas īstenot dzīvē Senās Romas principu - divide et impera.Tas joprojām lieliski strādā, pierādot: ikvienā kļūmīgā dzīves situācijā galvenais – atrast “vainīgo”. Ja ne īsto, tad vismaz šķietamo. Tāpēc šķeļ, dala, naido un pretstata. Reliģiju, tautību, politisko pārliecību, vēsturi, kultūras mantojumu, dzīvesziņu, seksuālo orientāciju, izglītību, sociālo un finansiālo statusu, braucamrīkus... Visbeidzot – veselību. Tieši šī, vistrauslākā, visjūtīgākā, vispersoniskākā joma nule kļuvusi par varas instrumentu sabiedrības un indivīda ietekmēšanai... Par troņu spēļu rīku.

Un atkal ir - MĒS, tie labie, un VIŅI, tie briesmoņi, tautas ienaidnieki, kam viss jāatņem, kas jāiespundē, jāiznīcina... Turpinām kultivēt segregāciju un naidot?
    Te gribētos šķēlējiem un represētājiem atgādināt – pēc Otrā pasaules kara un 1941., 1949. gada represijām, tām kļūstot par vēsturi, palika melnas atmiņas, iznīcinātas dzimtas, sabeigtas attiecības un gruzdošs naids uz gadu desmitiem. Vairāku paaudžu garumā. Līdz pat šodienai. Tieši tas pats notiks arī pēc šī varas (nevis vīrusa) izraisītā murga, kad tas beigsies. Un tas beigsies! Bet – kā mēs dzīvosim pēc tam? Kā cits citam skatīsimies acīs – tie, kurus apspieda, un tie, kuri... Tie, kuri “tikai pildīja rīkojumus”, – pārējiem, kuru dzīves un likteņus šie rīkojumi būs neatgriezeniski izpostījuši.
    Vai tomēr nevajadzētu beidzot paraudzīties plašāk? Apjēgt, ka “ārprāta stāvokļa” (kā kāds lasītājs definēja šobrīd notiekošo) lielākā problēma sen vairs nav ne vīrusos, ne baciļos, ne gultās un palagos. Pat ne sagrautajā medicīnas nozarē. Problēma ir daudz globālāka un skar pasaules teritoriju un cilvēk(resursu) pārdali. Varas nihilismu attiecībā pret sabiedrību kopumā un indivīdu, personību. Centralizētu un lokālu.

Vienīgais brīdis, kad vara šķietami ieklausās tautas balsī, – pirms vēlēšanām. Tad ik balss, ik svītriņa un ķeksītis no svara. Demokrātiskais balsojumu princips...
    Un pēc tam? Pēc tam sāk darboties ciniskais varas apoloģētu pamatprincips “man ir savs krēsls, algu maksā, neaiztieciet mani, neko neprasiet un vispār - lieciet mieru”. Pilnīgi visās jomās. Bet cilvēks parastais paliek neizpatnē stāvam – aiz žoga, ar izstieptu roku, lūdzēja lomā. Jo viņu no visām pusēm ierobežo visa veida varnešu instrukcijas, likumi, noteikumi, rekomendācijas, pavēles un rīkojumi, neatstājot ne spraudziņas, lai ievilktu svaigu gaisu, taču neaizmirstot apkraut ar rēķiniem un iekasēt nodokļus. Uz vārgo jautājumu “bet kā to izdarīt?” atbildes nav. Un nebūs.
    Citēšu rakstnieci Moniku Zīli: “Kamēr citās profesijās specialitāti apstiprina diploms, bet kvalifikācijas līmeni testē stingras komisijas, šķiet, piederību Latvijas politiskajai videi nosaka vienīgi tas, cik labi apgūta darbības vārda “diskutēt” un tā atvasinājumu lietošana. Valsts vadīšana grūtības nesagādās arī tad, ja līdz nokļūšanai Saeimas deputāta krēslā neesi koordinējis pat sētnieku brigādi un parlamenta ēkas adresi uzzināji, mandātu iegūstot.”
    Trīsdesmit gadu laikā esam piedzīvojuši pilnu emociju gammu – no barikāžu brīvības ideju pacēluma eiforijas līdz rūgtas vilšanās bezdibenim. Ļoti daudzi šodien dzīvo galējā neticībā valsts aparātam. Ietinušies, ieslēgušies sevī.
    Vai iespējama citāda saimniekošana un pārvalde? Citādi mēs?

Šo grāmatu rakstot, daudz nācās domāt arī par norisēm kultūrā un mākslā - “savējie” un “svešie”, “augstā konceptmāksla”, “izdabāšana konjunktūrai” un “plašpatēriņa produkti”, fondu atbalsts, stipendijas un “balsošana ar maku”. Laiks iezīmē tendences: nevis kvalitāte un darbs, bet skandāli un viendienīši; telpu vajag, bet pazaudēta misija - celt augšup, tā vietā apdziedot kroplo un perverso; paaudžu paaudzēs mantotās garīgās, emocionālās vērtības tiek sagrozītas, pārvēršot mākslu un kultūru mūžīgā šovā ar izklaides elementiem; vecmodīgi domājošie tiek labākajā gadījumā noķengāti un izsmieti, sliktākajā – izdzēsti; publiskajā telpā rodas arvien vairāk “sarkano paklāju draugu” un virtuālo “burbuļbiedru”...
    Vēl kāds šodienas paradokss – ja agrāk “sarunas par mākslu” pie vīna glāzes vai kafijas tases bija patīkams elements visnotaļ ikdienišķā komunikācijā ar draugiem, tagad ar viedokļa paušanu jāuzmanās, jo viens, divi, trīs neuzmanīgi vārdi var izsaukt lokāla mēroga atomkaru un persona non grata statusu uz visu atlikušo mūžu.
    Bet tikmēr smilšu pulksteņa augšējā piltuvē laika kļūst arvien mazāk...
     “Vai senatnē cilvēki bija godīgāki, atklātāki, laimīgāki?” romānā vaicā Omīte. Tas ir neatbildams jautājums. Mēdz teikt – laiki nāk un iet, cilvēki nemainās. Kas nozīmē – viss, kas mūsos (labais, ļaunais, šķīstais un zemiskais), ir tikai un vienīgi pašu. Kā sēkla zemē. Laiks ir ūdens, kas ļauj tam izdīgt, izaugt un sakuplot.

Vēl pirms diviem gadiem, sākoties rudens garajiem vakariem, tinām kamolā Latvijas balto ceļu kilometrus, braucot pie jums, Lasītāji, ar savām literāri muzikālajām koncertprogrammām. Šie vakari sveču gaismā allaž ir bijuši siltas un dzīvas enerģijas pārpilni. Tagad, skatoties bildes un videoierakstus, jūtam – ai, kā trūkst! Dzīvā vārda, spožu acu pretī, smaidu, smieklu un kādas kautrīgas asariņas.
    Kas zina, kad mēs atkal tiksimies pie dzīvas uguns, piparmētru tējas, kanēļkafijas un ābolkūkas (un, visticamāk, arī šo grāmatu atvērsim virtuāli, katrs savā ekrāna pusē), taču vienu gan gribam teikt no sirds – paldies Jums par labajiem vārdiem, sirds un roku siltumu, ko glabā bilžu smaidi, vēstules un māmuļu adītie cimd-zeķīši.

Šī grāmata nāk klajā gada vistumšākajā laikā, kad saules maz, apkārt klīst veļi, bet sniegs vēl mākoņos. Nekas! “Nakts vistumšākā ir tieši pirms rītausmas” – vēsta sena gudrība. Tā ir. Un būs. Lai cik tumša nakts, rītausma pienāks tik un tā.

Esam. Mīlam. Elpojam.
Dace