You are here

Pēcvārds - jubilejas runas vietā

       Būs tā, kā Liktenis lems?
       Pēcvārds jubilejas reizē

       Šī ir desmitā detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete daļa. Astoņi gadi – desmit grāmatas. Ir daudz piedzīvots, izbraukāts, satikts, uzklausīts, izrunāts, uzrakstīts...

       No tases melnas mandeļkafijas dīvainā Līgovakarā cauri ziemas puteņu blūzam, pavadot mēnesi pie jūras, nočiepjot sieru otrajai pelītei, paliekot vien trīs klikšķu attālumā no laimes... Ar ceturto kauliņu tīrītāja rokās līdz amnēzijas lāstam, nepārstājot ilgoties pēc dimantiem...
       Jo vairāk mēs tiekamies, jo vairāk jūs dalāties sevī, savos stāstos, atmiņās, pieredzētajā. Jo vairāk impulsu, netveramu ēnu un kontūru, kas vēlāk apaug ar miesu un iemanto dvēseli.

       Mūsos pašos ir visi jautājumi, mūsos pašos ir visas atbildes. Paši. Tikai paši. Vienmēr paši. Paši pūta, paši dega. Paši gribēja, paši darīja. Visu paši, nevienam padomu vai palīdzību neprasot.
       Kā bērns – visu pats. Kā sanāk. Vai nu kā balodim – protu, protu!, vai perfekcionista skarbumā – ja gribi, lai sanāk, dari pats... Līdz kādā brīdī tev nicīgi iemet sejā – bet jūs taču paši to gribējāt – tādu valsti, valdību, politiķus, likumus, ģimenes un attieksmi pret sevi.

       Vai tiešām mēs paši gribējām būt tajā putrā, kādā esam – tiešā un pārnestā nozīmē? Mums saka vienu, mēs redzam pavisam ko citu. Bet tā ir mūsu pašu zeme, kas raud!
       Vai mēs varam ko mainīt? Bēgt? Vai aizbēgšana no savas zemes ir vienīgais, ko katrs pats prot izdarīt? Klusēt un ciest, kā gadu desmitiem un simtiem ierasts? Esam auguši vidē, kas nav spējusi dot tādu prātu, lai mēs mācētu būt paši, paši prastu un arī gribētu lemt un darīt? Nemākam būt “paši”, bet esam “citi”. Mums ir bail būt pašiem un atbildēt. Par sevi, ģimeni, valsti.

       “Apriebusies tā politika! Mājās politika, darbā, televīzijā, sabiedriskajā transportā – politika! Kad tas reiz beigsies?” pēdējā laikā bieži dzirdētas frāzes. Sevišķi aizvadītajā gadā – solot un uzklausot, par kaut ko izšķiroties, pieviļoties un rūgtā rezignācijā atmetot ar roku...
       “Vai reiz tiksim vaļā no pagātnes rēgiem?” skan jautājums. Atbilde: “Nekad. Visas nelaimes – sīkās un lielās – cēlušās no tām daudzajām okupācijām, kas joprojām nav beigušās. Kamēr vien karojošās puses un pret savu gribu iesaistītie nebūs izlīguši, lūguši un saņēmuši piedošanu (kas nenotiks, jo atkal tiek kurināti jauni naida katli), nekas nemainīsies. Pārāk dziļi cirstas rētas, pārāk daudz krustakmeņu un masu kapu, kam pāri dun dzelzceļi un šosejas, pārāk daudz kapsētu, virs kurām uzbūvēti dzīvojamie nami, lielveikali un lustūži.”
        Tā mēs dzīvojam, tā mēs ejam. Salīgi tinoties villainēs, slēpjoties aiz tautasdziesmām, mēma izmisuma brīžos piesaucot senčus, Laimu, Māru un Pērkonu trejdeviņiem zibeņiem. Aizmirstot, ka mums ir savi Dieva suņi, miežu vilki, rudzu vilki, kuri kopš sendienām sargājuši mūsu tautu, vienīgi jaunākajos laikos ar optiskajiem tēmēkļiem bruņotiem šaujamajiem bezsirdīgi iznīcināti kopā ar savām saimēm... Tā vietā laikmetu grieži mums devuši formās un uzvalkos tērptus vilkačus divām un trim maināmām ādām, kuru visvarenību garantējis mazs kartona gabaliņš.

       Strādājot pie šīs grāmatas, vairāk nekā jebkad bija jādomā par jautājumu – vai eksistē tāds noziegums, kuru nekad un nekādos apstākļos nedrīkst piedot? Un, no otras puses, - noziegums, kuru var attaisnot un ar tīru sirdsapziņu aizmirst? Kad noziegums vairs nav noziegums? Un vai dzīvē vienmēr viss ir pa pāriem: upuris – noziedznieks, noziegums – sods?
       Uzdodot šo pašu jautājumu jums, lasītāji, tīmekļa diskusijas veidā, ar interesi gaidīju un lasīju atbildes. Dažas bija dziļi cilvēcīgas un saprotamas “attaisnot nedrīkst nevienu, bet piedot drīkst jebkuru noziegumu”, “viss nav tikai melns un balts”, citas – tiešas un skarbas “attaisnot var noziegumu, kas veikts, aizstāvot savu ģimeni no uzbrucējiem”, “nedrīkst piedot noziegumus pret bērniem, noziegumus, kad cieš cilvēka veselība, tiek varmācīgi atņemta dzīvība”, “sevi un savējos aizstāvēt nav noziegums”, “nedrīkst atstāt nesodītus seksuālos varmākas, pedofilus un slepkavas”, “attaisnojami noziegumi - noziedzīgas pavēles nepildīšana, slepkavība sabiedrības drošības saglabāšanas dēļ, valsts apvērsums, kas vērsts pret tirāniju”, vēl citas – šokējošas “kas vispār ir noziegums – kura neapstrīdama autoritāte to spēj definēt, ja likumi un kodeksi ir pašu cilvēku rakstīti?”, “kas vienam ir noziegums, otram tāds var nebūt, mēs neesam ražoti rūpnīcās pēc stingriem kvalitātes standartiem”, “ja noziegums ir abpusējs, vai taisnība upurim?”, “tautu iznīcinošs likums nav noziegums?”, “slepkavība karā ir noziegums?”, “pašnāvība ir noziegums pret savu ķermeni?”, “neēdušam ēdiena zādzība ir noziegums?”, “aizstāvoties nodarīti smagi miesas bojājumi ir noziegums?”, “gadiem ilgusi līdzcilvēku vienaldzība ir noziegums?”.

       Tikpat nopietna domu apmaiņa izveidojās par interpretāciju “tīšs un netīšs noziegums”, “piedot un aizmirst”, “izlīdzināt pāridarījumus”. Vai tiešām attaisnot var ikvienu – viss atkarīgs no tā, kurš un kā uz to skatās? Vai piedošana un izlīdzinājums atkarīgs tikai no vienas puses empātijas “ir jāpiedod, citādi naids un nepiedošana sagrauž tevi pašu”, “tagad ir moderni teikt, ka visu vajag piedot, atlaist, aizmirst – nē, man nav tik laba sirds” un sabiedrības alkām pēc miera un līdzsvara “paiet laiks, viss aizmirstas un norimstas”, nevis otras puses sirdsapziņas, jo “tā nemaz visiem nepiemīt”,”laiks strādā lēni un nepilnīgi”?
       Un tad liktenis piespēlē divas it kā līdzīgas, bet tajā pašā laikā atšķirīgas lietas – kā lakmusa papīriņu: kāda būs tava reakcija, cilvēciņ? Cik godīgs un objektīvs spēsi būt? It kā līdzīgi dotie apstākļi un noziegumi, bet atšķirīgas sekas... Kurā brīdī cilvēks kļūst par slepkavu, lai atbrīvotu pasauli no ļaunuma, un kurā - pats aiziet kaislību un neprāta pavadā, zaudējot visu cilvēcisko?
       Tādi lieli jautājumi. Mūžīgi. Līdz galam neatbildami.

       Domājot par senčiem un pagātnes grēkiem, balti (mēs to skaitā) nerunā par karmu, bet – Laimu, likteņa licēju. Ideja tā pati, tomēr – būs tā, kā Laima noliks, jo viņai pie rokas gan laimīte, gan nelaimīte. Un būs grūti. Vēl krietnu laiku būs grūti. Jo - vienu sugu iznīdējot, citas pārstāvji vairojas un ieņem tukšo dzīves telpu. Un atgūt ir grūtāk, nekā pazaudēt.
       “Tie visi ir māņi, patiesās pilis dzīvo mūsos, mūsu apziņā. Bet tās, ko mēs redzam un kurās dzīvojam, ne vienmēr ir mūsējās, lai kādus papīrus rakstītu un pārrakstītu,” rūgti saka viena no šīs grāmatas galvenajām varonēm, gadu desmitiem cietusi varmācību un pārestības, līdz mūža nogalē nolēmusi sacelties un pastāvēt par savām tiesībām, aizstāvēt savus mīļos.

       Man bieži vaicā: “Vai tā ir taisnība, ko jūs rakstāt?” Jā, tā ir mūsu šodiena. Pa kripatai no viena, pa kumosam no otra, pa puteklim no treša. Es ļoti novērtēju jūsu uzticību, daloties jūsu dzīves stāstos – gan atklātās vēstulēs, gan izdomātu soctīklu personāžu komentāros. Lasu un domāju – ja kaut puse no tā ir taisnība (un ir!), tad kādas brilles nēsā apkārtējie līdzcilvēki un sabiedrība kopumā, gadiem neredzot un nepamanot sadzīviskus noziegumus savā degungalā? Jeb vai “vīrs sit un spārda sievu, bērnus, kustoņus” ir norma?
       Kādi ir labu cilvēku kritēriji? Smuks, glīts, bagāts, ietekmīgs, krāšņs, izglītots - labs? Trūcīgs, neglīts, slimīgs, vienkāršs, pieticīgs, mazskolots – slikts? Tik vienkārši? Vai jābrīnās par sabiedrības asimetriju - meliem un vardarbību kā attiecību pamatu; samaitātiem likteņiem, kuri nes sev līdzi gan privātas traģēdijas, gan lielāka mēroga katastrofas; neiejaukšanos, bailēm, malā palikšanu, atrunām, piesardzību, pašaizsargāšanoss, taktiskiem meli un gudru “zelta” noklusēšanu? Par vienaldzību - šī gadsimta lielāko lāstu.

       Mūsdienu vilkači un viņu senči vairākās paaudzēs pārkāpuši cilvēcības likumus, nostājoties pret svarīgāko – Dzīvību. Viņiem dzīvība neko nenozīmē – “stulbi lopi”, “šķiras ienaidnieki”, “statistika”. Tad kāpēc kādam jārūp, kas notiek ar viņiem?
       Ne velti gan mūsu tālie senči, gan tuvākie, nespējot citādi tikt galā ar cietēju un mirušo lāstiem, kas vairāku paaudžu garumā turpina stāvus kāpt debesīs, iedarbināja avārijas sistēmas – radīja Tīrītājus vai sauca no tumsas Lielos Pelēkos... Lai nekļūtu par vilkiem ar lāču lamatās iecirstām ķepām, kuru mazuļi nomirst badā, tēva vai mātes sāniem piespiedušies.
       Gribētos ticēt, ka ikviens no mums ik dienu cenšas padarīt pasauli kaut par kripatiņu labāku. Mēs neviens nezinām, kādi ir Lielā Bārdaiņa plāni un cik laika katram atvēlēts. Tāpēc vismaz attiecībā uz sevi esmu sapratusi vienu – ik atvēlēto sekundi vēlos nodzīvot piepildīti, vai nu darot labu labajiem, vai velkot dienas gaismā sliktos. Un tāpēc - paldies visiem Savējiem, ar kuriem ejam vienā virzienā! Ceļš turpinās.

    Dace

    P. S. Bet, tā kā šī ir jubileja un jubilejās mēdz runāt ne tikai par nopietnām, bet arī jaukām, vieglām un patīkamām lietām, tad – nākamajās desmit lappusēs atradīsiet Annas Elizabetes kulināro plānu svētku vakariņām – izrakstu no rūpīgi glabātās Pūču Mājas pavārgrāmatas. :)