You are here

Dace Judina - LĀSTS (2019, LM)

    Detektīvsērijas
    Izmeklē Anna Elizabete
    desmitais romāns

     LĀSTS

       Pēc traģisko notikumu pārpilnās gadu mijas un mājinieku pilnsapulces Anna Elizabete Berga-Kaķīte un pārējie pūčmājnieki nolemj nekādā gadījumā neiesaistīties nevienā politikai pietuvinātā lietā, bet darboties tikai svētku pasākumu organizēšanas jomā. Savukārt ģenerāļa Kārļa Basa privātdetektīvu aģentūra turpmāk izmeklēs tikai un vienīgi ģimenes un komerclietas.

       Pulkvežleitnantam Mikam Kaķītim, kurš vēl arvien nespēj aprast ar jaunlaulāta vīra statusu un pienākumiem, viņa tiešais priekšnieks ģenerālis Guntis Boze piešķir sešas nedēļas atvaļinājuma un kategoriski pavēl nerādīties Rīgas tuvumā, bet kopā ar Annu Elizabeti un tikko apprecinātajiem Kārli un Ievu Saulīšiem doties tālākā ceļojumā.
       Annas vecmāmiņai, baronesei Annai Rozei fon Bergai pēc padoma tālu nav jāmeklē – viņa iesaka abiem jaunajiem pāriem doties uz Vec-Vilku muižu, kur saimniekojot sens Bergu dzimtas paziņa – Adrians Feldbergs... Diemžēl tur pēdējā laikā notiekot savādas lietas – it kā spokojoties, it kā manītas nepiederošas personas... Būtu labi pārbaudīt. Protams, neuzkrītoši – pa vidu pēckāzu priekiem un atpūtai.

       Dubultmedusmēnesis Vec-Vilku muižā izvēršas nepavisam ne tā, kā cerēts.
       No šķietami nevainīgiem spoku stāstiem līdz reāliem uzbrukumiem muižas pievārtē uzbūvētās mākslinieku mājas iemītniekiem un pils saimniekam: jauna māksliniece nakts melnumā pārkrīt pār iekšpagalma otrā stāva galerijas margām un gūst smagas, dzīvībai bīstamas traumas, bet pils saimnieku nezināms ļaundaris iesloga pagrabā, turklāt pārsitot viņam galvu.
       Annai Elizabetei, Mikam un Kārlim nekas cits neatliek kā uzsākt klusu, neuzkrītošu izmeklēšanu, cenšoties to noslēpt no gaidībās esošās Ievas.

       Skopās pēdas aizved četrdesmit gadu senā pagātnē – vasarā, kad pilī veikti pirmie remonti, arheoloģiskā izpēte un rekonstrukcijas darbi. Tolaik te strādājuši Daiļo mākslu akadēmijas studenti un pasniedzēji. Pusčukstus izskan stāsts par savādu attiecību trīsstūri, kādu kaislīgu mīlestību, kas beigusies ar ārlaulības bērna piedzimšanu un tai sekojošu pašnāvību...
       Tomēr pašreizējie pils ļaudis, apkalpotāji un diemžēl arī jaunie mākslinieki klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši – neviens neko nezinot... Izmeklēšana strēgst un buksē, līdz pēdīgi zem Annas istabas durvīm tiek pabāzta zīmīte: Brauciet visi prom! Nekavējieties. Lai nav rūgti jānožēlo.

       It kā ar to nepietiktu, nākamajā rītā Vec-Vilkos ierodas baronese Anna Roze fon Berga ar intriģējošiem jaunumiem par Kaķīša savulaik antikvariātā iegādātā galda kājā atrastā foto un gredzena īpašniekiem Valtenbergiem un viņu saistību ar Vec-Vilku pilskungu Feldbergu.
       Vienīgā bēda – šis izrādās neīstais Adrians Feldbergs... Īsto Anna Roze, par spīti garajiem gadiem, atceras itin labi – tam uz pieres bijusi plata rēta.

       Arī Pūču Mājā notikušas negaidītas pārmaiņas: saņēmis jaunības drauga Jezupa tālruņa zvanu ar izmisīgu lūgumu atbraukt palīgā - noskaidrot kādu mīklainu lietu, atvaļinātais ģenerālis Kārlis Bass, nevienu nebrīdinot, iekāpis Mika dienesta auto un devies uz Mušāniem, Latvijas plato galu.
       Tur aizdomīgos apstākļos savā nesen būvētajā, milzīgajā siena šķūnī atrasts miris lielsaimnieks, tā dēvētais sarkanais barons Kazimirs Kozaks. Nošāvies vai nošauts – tas, lūk, tagad jānoskaidro. Uz ieroča pirkstu nospiedumu nav, līdzās mirušajam nekādu pēdu nav, arī citu pierādījumu nav...
       Ģenerāļa Basa uzsāktā izmeklēšana izgaismo nepatīkamu, lai neteiktu - ļoti neglītu patiesību: Kozaks izrādās tāds maita, ka tuvējā un tālākā apkaimē nav bijis neviena, kas viņam nebūtu vēlējis nāvi. Turklāt viņa pagātne glabā vairākus ļoti smagus, taču nez kāpēc nesodītus noziegumus.
       Vai sarkanā barona nāve ir nejaušība vai atriebība? Ja tā, tad – varbūt labāk neko neuzsākt un doties mājās? Vai arī – piezvanīt brāļadēlam Mikam un uzticamajiem pūčmājniekiem un lūgt viņus no Vec-Vilkiem atskriet uz Mušāniem – vairākas galvas tomēr ir gudrākas par vienu. Turklāt Annai Elizabetei piemīt dziļredze... Kurš cits vēl varētu palīdzēt, ja ne viņa..?

       Rīgā, Lielajā Mājā ģenerālis Guntis Boze cenšas tikt galā ar pēdējā laika skaļajām lietām, kas izkustinājušas pārāk daudzus augsti sēdošu personu krēslus, dažam labam liekot krist un vairs nepiecelties, citam – mudīgi krāmēt koferus un mukt pāri robežai, kamēr tas iespējams.
       Boze ir nikns un pārguris. Viņam ir vēl kādas rūpes – aizbēgušais un bez vēsts pazudušais profesors Maksimilians Mihailovs, kura iejaukšanās nav ļāvusi pabeigt melno džipu lietu un izglābusi no tiesas narkotirgoni Sandru Straubergu.
       Turklāt, kā šķiet – kādam patīk nejēdzīgi jociņi. Pierīgā uzradušies dīvaini darboņi – zog no veikaliem manekenus un naktīs vadā tos pa pilsētu, kā zaldātus satupinātus vieglo autiņu piekabēs. Publiskajā telpā jau paklīdušas izbiedētas runas par kanibāliem, kas dzīvojot Ziepniekkalna daudzstāvenēs.
       Vēl trakāk – slavenā aktiera Ģirta Meldera jaunā un apņēmīgā dzīvesbiedre, režisore Dina Birmane ir svēti pārliecināta, ka šie paši kanibāli nolaupījuši un, iespējams, apēduši viņas brāļadēlu – blandoņu, piedzīvojumu meklētāju Ričardu, tāpēc viņa ik dienu zvana Bozem pa telefonu, uzstājīgi pieprasot šo lietu izmeklēt.
       Lai atbrīvotos no uzstājīgā sievišķa, Mika Kaķīša prombūtnes laikā Boze uztic manekenu lietu viņa vietniekam Egonam Dambergam un Valdim Āmuram...

       Tikmēr Vec-Vilku apkaimē cits pēc cita notiek baismīgi negadījumi – mājdzīvniekiem uzbrūk kāds plēsoņa... Vietēji sačukstas: viņš atgriezies! Kas ir šis baismīgais viņš?
       Izrādās, Vec-Vilku mežos atkal manīts vilkatis... Viņš te mitinoties kopš aizlaikiem. Ilgi neesot redzēts. Jau domājuši, ka miris vai aizgājis uz citiem mežiem – uz krieviem vai igauņiem, bet nekā... Tas nozīmējot tikai vienu – gaidāma nelaime.
       Anna Elizabete ar draugiem ir skeptiski noskaņoti – kādi vilkači, tam jābūt vai nu reālam vilkam, vai noziedzīgu tieksmju vadītam cilvēkam... Taču kādu nakti, kad aiz loga gaudo mežonīgs februāra putenis, bez pēdam pazūd pils saimnieks Feldbergs... Pēc vairākām dienām viņu atrod meža vidū mirušu. It kā garu, asu nagu pārplēstu rīkli, noasiņojušu līdz nāvei. Līdzās milzu pēdas... Divas, ne četras.
       Pēdas ved uz vecajām, jau labu laiku slēgtajām dzirnavām, kur dziļā noslēgtībā mīt bijušais dzirnavnieks Dāvis, allaž īgnais, nerunīgais muižas saimniecības pārzinis Jānis un viņa dēls Andreass, no kura sejas nekad nenozūd smaids. Trīs vīri, bez sievietēm, palīgiem un viesiem... 
      Tajā pašā naktī pūčmājnieki gaitenī aiz numuriņu durvīm dzird skaļus skrapšķus – it kā kāds ar milzīgi gariem, cietiem nagiem plosītu stenderi... Visi trīs Annas suņi izrāda mežonīgu satraukumu un kļūst nevaldāmi nikni. Tā nekad nav noticis. Kas tad nu?

       Pulkvežleitnants Kaķītis nolemj atteikties no slepenības un no Rīgas izsauc specvienību un ekspertu grupu... Nu vienlaikus jārisina vairāki noziegumi – kas (vai kurš) uzbrucis māksliniecei, kurš ieslodzījis un piekāvis Feldbergu, un - kurš viņu nogalinājis?
       Bet paralēli tam – kas ir šis nogalinātais Adrians Feldbergs, no kurienes viņš uzradies, kad notikusi apmaiņa un kur palicis īstais?

    ©Dace Judina, 2018