You are here

Gredzens - Lasītāju viedokļi

    Fokusa grupas lasītāji par dzimtas sāgu Gredzens

    * Mēs esam sīksta tauta...
        Nevarēju atrauties, vienkārši nespēju! Manuprāt, jaudīgākais autores darbs – labākais, kas latviešu prozā lasīts par mūsu SAKNĒM un PAMATIEM. Noslīpēts kā spožs akmens gredzenā :) Personāži tik ļoti dzīvi, spilgti un pulsējoši, notikumi tik meistarīgi savīti lielā un krāsainā kamolā pa dzīparam vien, ka jau no pirmajām lappusēm lasītājs visā ir iekšā līdz pat matu galiņiem.
        Lasot šo grāmatu, ir jādomā. Savukārt, to izlasot, jādomā vēl vairāk. Dziļāk un tālāk. Par mūsu saknēm – mēs patiešām esam sīksta tauta, mums nav tikai mietsakne, kā vairumam citu tautu, mums ir arī bārkšsakņu zarojums, mūs tā vienkārši neizcelt vai neizraut no savas zemes – tam vajag pamatīga kaluma dakšas vai zvērīgas ecēšas (kaut pēdējā laikā mums pāri nāk Dievs vien zin' kas), taču arī izraujot kāds dzīvotspējīgs saknes gabals noteikti paliks. Tāpat kā kartupeļu miza – ja vien atradīs zemes pikucīti, i asnot sāks, i lakstus izdzīs, i bagātīgu ražu nesīs. Tik zemei jābūt.
        Jā, daudz pārdomu raisās, lasot Gredzenu. Man kā lasītājai vienkāršajai, ir sajūta, ka autore mūs pielaidusi sev ļoti tuvu klāt – mums, latviešiem, tā drošības zonas robeža diezgan izstiepta (khm, khm), neatceros precīzi, bet laikam bija ~1 m, bet, šo lasot, nudien, ir tuvas klātbūtnes sajūta. Ļoti, ļoti personisks darbs, manuprāt. Paldies.
       Agita Skujiņa-Citrons, uzņēmēja

    * Cilvēks cilvēkam ir atslēga
        Lieliska, ļoti interesanta grāmata. Raitā valoda un intriga ar gredzenu ļauj lasītājam ar baudu izsekot kādas dzimtas attiecībām, ko it kā ietekmējis Kates atrastais gredzens.
        Kate cenšas izprast, izzināt tā noslēpumu. Vai tiešām gredzens vainīgs cilvēku likteņos? Viņa secina, ka tas nav tiesa. Attiecības veidojas laika gaitā, un tās veido paši cilvēki – iedzimtība, audzināšana. Diemžēl pieaugušo vidū ir daudz pusaudžu, kuri akli pagriež muguru cilvēkiem, kas viņiem palīdzējuši izaugt un izglītojuši. Tādi daudz ko neprot novērtēt. Sliktāk, ka tu visu mūžu nezini, kas ir tavi vecāki, no kurienes nāc. Sliktāk, kad tevi paņem no bērnu nama, kā tādu lietu nodod, tad atkal paņem. Varbūt tas ir mīlestības trūkums, kas liek krūtīs izplaukt melnajai naida puķei
        Grāmatas visgaišākais tēls ir Kate – gredzena atradēja. Skaista, gudra. Viņa meklē cēloni nesaticībai.
        Cilvēks cilvēkam ir atslēga. Mums tikai jāmācās ar šo atslēgu atslēgt dvēseles durvis. Viss atkarīgs no paša. Un Kate to spēj.
       Gina Viegliņa, literāte

     * No manām asarām nokusa sniegs
        ... tie nebūs trīs četri teikumi par izlasīto. Viena nakts un mazliet no rīta… Tieši tik vajadzēja, lai izlasītu „Gredzenu”. Kāpēc visas labās lietas tik ātri beidzas? Varētu jau lepni apgalvot: „Izlasīju. Ļoti patika. Paldies! Gaidu turpinājumu!” Tā droši vien daudzi saka, bet „Gredzenu” nevar tā vienkārši nolikt malā un domāt, ko vēl varētu nedēļas nogalē palasīt.
        Sen nebiju raudājusi, kādu grāmatu lasot. No manām asarām nokusa pa nakti uzsnigušais sniegs.
        Lasīju un galvā jaucās domas: „Es taču šo cilvēku zinu! Kur esmu viņu redzējusi? Kur satikusi?” Gluži kā filmā aizslīdēja garām Berta, Katrīna, Mārtiņš, Kaspars… Esmu viņus satikusi, runājusies. Savā tagadējā dzīvē vai kādā citā? (Ja vien tādas citas dzīves pastāv…) Un Buda! Tā vien gribējās pabužināt sunītim pie auss un sacīt: „Tu mans mīļais, glītiņais… Pats labākais suns pasaulē!” Un atkal sajūta – pat sunītis Buda kaut kur redzēts. Sapnī vai īstenībā? Lai nu paliek… Ne katrs prot iet pa dzīvi tā – uz pirkstu galiņiem. Lai sadzirdētu. Sajustu. Pamanītu. Autorei tas ir lieliski izdevies.
        No mājām prom aizved daudz un dažādi ceļi – lielceļi, mazas taciņas, meža stigas, ceļi un celiņi, kas ļauj meklēt savu Laimes zemi, nezināmo, neapjausto; tīras ziņkārības pēc palūkoties, kā citur pasaulē klājas. Daudzie ceļi bieži vien maldina – tā var aizklīst tālu, klejot no vienas vietas uz citu, līdz, pašam nemanot, paliec par klejotāju – bez savas dzimtas un sakņu sajūtas. Bet klejotājus nemīl nekur. Tāpēc gribas cerēt, ka agri vai vēlu, lai kur atrastos, mēs meklēsim tikai vienu ceļu. Ceļu pie Savējiem. Tas atvedīs uz vietu, kur palikusi mūsu sirds, kur silti un labi klājies. Uz Mājām.
        Stiprie un vājie vīrieši. Stiprās sievietes. Kura sieviete gan nevēlas būt pasargāta, mīlēta un lolota? Mājas sirdspukstus dzirdam tad, ja tur saimnieko divi – vīrietis un sieviete. Ja vīrietis ir mājas ārsts, tad sieviete – mājas dvēsele. Ja līdzsvars izjaukts, māja ir slima. Un, ja nebūtu tādu sieviešu kā Kate, varbūt arī daudzu māju vispār nebūtu. Tās vienkārši aizietu postā.
        Tas īsumā par „Gredzenu”. Tā ir dāvana – svētki dvēselei. Paldies par to!
        Beidzot esmu izlasījusi visas Daces Judinas grāmatas. Nemitīgi meklēju atbildi uz jautājumu, kas ir tas, kas tajās “ievelk”? Tā, ka nevajag ne ēst, ne dzert, ne sarunāties ar draugiem... Mans secinājums - tā ir valoda, kas plūst kā upe, jo lasīt viegli. Vēl cilvēki, kuri ir dzīvi - ar savām bēdām, priekiem, savu dzīvi, tik pazīstamu un dažreiz pat baisu.
        Atklājums – Dacei Judinai ir brīnišķīga dzeja. Vārdi, kas pieskaras dvēselei, bet to nesabradā. Netverama, tikai nojaušama sajūta. Mirkļi - priecīgi, skumji, apcerīgi, bet skaisti. Dzīvesgudra un sirdsgudra sieviete.
        Es raudu, ja kāds ko labu uzraksta. Daudzi cilvēki raud... Esmu pārliecināta, ka jāsaka labi vārdi, nevis jānoklusē un jāgaida kāda cita reize, kuras var arī nebūt...
        Novēlu, lai viss ir VIEGLI. Viegli domāt, viegli rakstīt, viegli sajust, viegli dzīvot un vēl daudz visvisādu viegli...
        Paldies, Dace, ka raksti, ka esi, jo Tu lasītājiem esi vajadzīga! Apbrīnoju Tavas darba spējas. Pa kuru laiku Tu to visu paspēj? Lai visam pietiek laika un spēka! Domās sūtu zilo vizbulīšu pušķīti!
        Ruta Skrebele, literāte

     * Veselīgs uzturs... smadzenēm
        Nebiju izlasījis “Septiņus vakarus”, sāku ar tiem. “Gredzens” ir lielisks turpinājums.
        Bija garšīgi. Ļoti specifiska un pikanta pēcgarša, ko novērtēs īsteni cienītāji. Rosina pārdomas par veselīgu uzturu... smadzenēm. “Gredzens” man atsauca atmiņā Z. Skujiņa romānu “Gulta ar zelta kāju”, ko lasīju, kad biju vēl pionieris. Tāpat cilvēku likteņi daudzās paaudzēs savijušies ap vienu lietu. Latviešu likteņi. Līdzīgi? Nē. Tad jau var teikt, ka manas sievas dzimtas līkloči arī ir kā grāmatā aprakstītie, tāpat netrūkst ne nodevības, ne pašuzupurēšanās, ne laimīgo beigu. Tāpat kā lielākajam vairumam latviešu, kuri spējuši izdzīvot. Jebkurā gadījumā “Gredzens”domāts cilvēkiem, kuri apzinās, kas ir SAVA vieta, SAVA māja, SAVA dzimta. Cilvēkam IR jābūt kaut kam savam. Ļoti ceru, ka šādu cilvēku nav maz.
        Pēteris Jandavs, uzņēmējs

    * Mēs esam vēstures aculiecinieki
        Šis romāns ir kā kauss laba alus pēc kārtīga basketbola treniņa. Dzer ar baudu un veldzē dvēseli!
        Sekojot līdzi Ozolu un Kalēju dzimtām, mēs kā aculiecinieki ar vienu kāju esam klāt latviešu tautas nesenās pagātnes vēsturiskajos notikumos, ar otru – mūsdienās kopā ar Kati, Kasparu un Mārtiņu, pār plecu atskatoties pagātnē, kas ļauj saprast un spriest, kāpēc viens vai otrs cilvēks ir tieši tāds kāds ir: spēcīgs, labs, drosmīgs, apveltīts ar īpašām spējām, redzību vai arī ļauns, gļēvs, gatavs uz nodevību.
        Savā ziņā man “Gredzens” patīk labāk par “Septiņiem vakariem” - aktīvāka darbība, parādās pozitīvais vīrišķīgais tēls Kaspars (arī Mārčs). Arī Kates raksturojums šeit spilgtāks, pilnīgāks.
        Baudām šo jauno Daces Judinas romānu un prasām pēc vēl viena. Šī atkarība ir pat vēlama.
        Jānis Vilnītis, uzņēmējs, politiķis

    * Noliegto par nebijušo nepadarīt
        Ievadā minētais par paralēlajām taisnēm, kuras krustojas tikai ģeometrijas teorēmās, tik ļoti atbilst romāna notikumiem, ka atliek vien piekrītoši māt ar galvu. Īsajā frāzē ir pateikts viss. Aiz katra cilvēka stāv liktenis, aiz katras dzimtas - stāsts. Cik rožains un mežģīņots tas ir iedomās, tik skaudrs šis stāsts un liktenis izgaismojas patiesībā.
        Paldies par vēstures pavedienu. Noliegto par nebijušu nepadarīt... Patika romāna lappusēm caurvītā ironija, trāpīgi. Paldies par skaidro, caururbjošo skatienu pāri laikiem, zīmoliem un zīmogiem.
        Tantum scimus, quantum memoria tenemus. Mēs zinām tik daudz, cik glabājam atmiņā.
        Vita Strode, grāmatu gardēde

     * Lasītais mudina pētīt tālāk...
        Grāmata ieinteresēja no pirmajām lappusēm. Autores viegli lasāmais, sīki notikumus aprakstošais stils aizrauj, liek aizdomāties gan par vēsturiskajiem notikumiem, gan to psiholoģiskajiem aspektiem. Lasītais mudina izpētīt cilvēka rakstura daudzās šķautnes un to izpausmes.
        Vērtīgs ieguvums labas literatūras cienītājiem. Paldies!
        Ģirts Melezers, sportists

    * Raganiski vieda sievišķība uz pirmatnējas dabas fona
       Ja sērijas “Izmeklē Anna Elizabete” grāmatas lasīju aizgūtnēm un vienā rāvienā, tad šeit pavisam citādas sajūtas. Izgaršot, izbaudīt, aizdomāties, ieraudzīt tik kinematogrāfiski atainotos notikumus. It kā nekas – tikai dzērves un ezers... It kā nekas – tikai mežs un tā skaņas, taču viss nostājas acu priekšā, un pēkšņi ieraugi tik spilgti.
        Cik spēcīga un skaista ir Latvijas daba, cik spēcīgi un skaisti ir cilvēki – tie stiprie un nesalaužamie. Tie, kas iet un dara. Tie, kam ir mērķis celt un radīt. Dabas spēks, cilvēka spēks, mīlestības spēks. Spēcīga grāmata. Varbūt tāpēc uz šī pirmatnējā dabas spēka fona tie, ar tiem skeletiem skapī... žēl, ka viņiem nav izturības un viņi neredz iespēju dzīvot radoši.
        Taču visvairāk man patika raganiski viedā sievišķība un vīrišķīgais starojums no prasmīgām rokām. Un mīlestība, mīlestība! Ko lai dara - tāds gads. Iepriekšējais, vīrišķīgais Jaņ Uguns Pērtiķis – no skapjiem un pagultēm uz nebēdu vilka laukā skeletus (un tieši spilgtajā prožektoru gaismā!), raustot mūs uz visām pusēm. Šis - Uguns Gaiļa gads sievišķīgi domā par attiecībām.
        Skaista un vajadzīga grāmata. Paldies!
        Līga Pommere, ķīniešu metafizikas konsultante

    * Pēcgarša - vēlme lasīt atkārtoti
        Domāt, analizēt un izjust liekošs darbs! “Septiņos vakaros” iepazītajai Katei un viņas Ozolu dzimtas mājām ar visu redzošo, zinošo un atbalstošo mājas Dvēseli pievienojušies Kalēji ar kartupeļu laukā atrasto dzimtas gredzenu ar septiņstaru rubīnu un baisu gravējumu.
        Laiku lokos Kalēji, tāpat kā daudzi citi mūsu tautieši, gan lauzti, gan, pašlabumu meklējot, lauzuši citu likteņus. Kāds tic nolemtībai... Taču ne jau gravējums vai akmens vainojams dzimtas likstās vai likteņa labvēlībā, bet paši cilvēki. Un nu Kates rokās ir izsvērt, vai viņa vēlas būt daļa no Kalēju dzimtas, paliekot kopā ar baltrocīti Mārtiņu, vai saistošāks ir Meža vecis, kurš, lai gan aizbēdzis no pilsētas un mūsdienās tik ierastajām nomelnošanas kampaņām, pārzina visus saimniecības darbus un izprot arī Katei tik tuvo dabu, mežu, akmeņus. Kate ir pelnījusi ticēt, ka var būt vienkārši labas, cilvēcīgas un mīļas attiecības. Ticēt, ka ir vīrietis, kurš paņem pie rokas, ved un sargā...
        Ar nepacietību gaidīšu romāna turpinājumu, jo zinu, ka Dace Judina radīs stāstu, kas, neraugoties uz neskaitāmajiem darbiem, laupīs naktsmieru, ļaus izdzīvot visu cilvēcisko emociju gammu un atstās pēcgaršu – vēlmi izlasīt atkārtoti.
        Aija Žilvinska, Ogres CB bibliotekāre

    * Laiks, pacietība un mīlestība
        Dzimtas saknes. Dzimtas lāsti. Dzimtas mantojums. Viss sapīts, savīts, samudžināts.
        Atsiet šīs saites un attīrīt šo mantojumu spēj tikai stipri cilvēki, ar kārtīgām saknēm savā zemē. Ar spēku pieņemt grūtus lēmumus un darīt darbus, kas prasa laiku, pacietību un mīlestību. Tādi ir Kate un Kaspars. Man patīk gaišā cerība beigās un noteikti gaidīšu turpinājumu. Lieliski!
        Ineta Tunēna, bankas konsultante

    * Jo vairāk rok un izrok, jo vairāk jārok tālāk
        Ei tu nost! Traks tas “Gredzens”! Rokot kartupeļus, es pazaudēju gredzenu... laulības gredzenu. Tēvs ar traktoru (ar spārdīkli, ne divrindnieku) raka vaļā vagas, mēs vagu pa vagai (lauks paliels) lasījām un nesām grozus izbērt kastēs. Nejauši ievēroju, ka man trūkst laulības gredzena... tālāk lasīdams staigāju nodurtu galvu... Citi jautāja, kas noticis? Protams, neko neteicu, turpināju lūrēt uz zemi... Un pēc kāda laika, ejot, lasot, berot, pēkšņi tas atradās – tieši manā ceļā! Par laimi, manai laulībai nekas nenotika.
        Bet par noklusētām dzimtu atmiņām – jo vairāk rok un izrok, jo vairāk jārok tālāk.
        Edgars Baumanis, šoferis tālbraucējs

     * Tā ir liela uzdrīkstēšanās - tā rakstīt par mums
        Nevarēju atrauties, cik ļoti aizrāva šis jaunais darbs!
        Tāda sajūta, ka pati biju tam visam blakus, tik reālistiski viss aprakstīts! Man, lasot grāmatas, ieslēdzas vizualizācijas poga – es visu redzu savām acīm, it kā blakus stāvētu!
        Tā ir liela uzdrīkstēšanās – TĀ rakstīt par mums, par sabiedrību, skarbo realitāti, vājībām, par mūsu nespēju un nevēlēšanos mainītie! Mūsu vidū joprojām daudz tādu, kuri lokās tā, kā pūš vējš. Un tādu, kuri no rīta pajautā - proķiv kogo segodņa družim? Deviņdesmitajos visi pēkšņi sāka svētumu meklēt. It kā pašiem galvas uz pleciem nebūtu. Vēsturiskais izklāsts no paaudzes paaudzē ļoti precīzs un pamatots! Tādu Mārtiņu tagad štābeļiem, galvenais – neuzrauties!
        Anželika Deklava, kosmetoloģe

    * No sirds iesaku jauniem cilvēkiem!
        Vienmēr ar lielu interesi gaidu katru nākamo Daces Judinas darbu. Man ļoti patīk viņas spēja talantīgi “izrakstīt” romānu varoņu raksturus, vizuālo tēlu, vidi, kurā viņi dzīvo. Savukārt autores spēja klātesoši aprakstīt situācijas un notikumus, rada filmas ilūziju.
        Romāns aptver pamatīgu laika posmu – it kā ātri “pārskrien” vēsturei, taču lasot sajūti visu vēstures skarbumu un smagumu, kas nesa postu varoņu dzīvēm, traģēdiju un spēku turēties pretī un nesalūzt.
        No sirds iesaku šo grāmatu jauniem cilvēkiem. Daudzi no viņiem, izlasot romānu, varbūt ieraudzīs sevi ne pārāk pozitīvā gaismā, taču, cerams, izlasītais liks par daudz ko padomāt un pārskatīt vērtības.
        Romānā ir viss – mīlestība, naids, meli, romantika, skaudība – kā dzīvē. Romāns – intriga!
        Svetlana Rudzīte, televīzijas režisore

    * Tik daudz gaišas gudrības un vieduma!
        Vēlreiz pārlasīju “Septiņus vakarus”. Pilnīgi noteikti – abas ir godpilns piemineklis Latvijas simtgadei!
        Mūsu tautas likteņgaitas slēpj sevī tik daudz smagu notikumu, netaisnīguma, nelietības, nodevības, ka nākas pabrīnīties, kā gan tautā varēja saglabāties vienlaikus tik daudz gaišas gudrības un vieduma. Visa tauta taču pārdzīvoja tos pašu traģiskos notikumus, tas pats smagais “ceļa rullis” gāja pāri visiem: bija cilvēki, kurus samala smagā vēstures mašīna, bija, kuri pielāgojās un samaksāja ar dvēseles zaudēšanu, un bija tādi, kuri saglabāja senču gudrību, dvēseles tīrību, iekšēju gaišumu!
        Latvijas stiprās sievietes, pavarda turētājas, visos laikos glābušas savas ģimenes, dzimtas, prātam neaptveramā veidā uzaudzinot bērnus apstākļos, kas bija “nesavienojami ar dzīvību”.
        Abās grāmatās sievietes ir arī dzimtas gudrības un tradīciju glabātājas. Laika griežos, kad vīriešus samala karš, sievietes nevarēja atļauties būt sievišķīgi vājas, viņām nācās uzņemties vadību visās jomās. Un gadījās, ka tieši šīs stiprās sievietes uzaudzināja “vājos vīriešus”, tos pārāk žēlojot un saudzējot...
        Nu ir pēdējais laiks atjaunot Ģimeni, kurā būtu harmonijā abu vecāku rūpes par dzimtu, vairot spēku un uzņemties atbildību par savu dzīvi.
        Arvien spēkā pieņemas interese par mūsu saknēm, par senču gudrībām, viedajām atziņām, kurās slēptā informācija izrādās uzvarējusi laiku. Domāju, tur slēpjas arī ar loģiku vien neizskaidrojamais fenomens, kā tik mazskaitlīga tautiņa – latvieši, spējuši pastāvēt cauri visiem  kariem un varām.
        “Septiņu vakaru” epilogā pieminētie skarbie  mūsdienu realitātes fakti liek nodrebēt sirdij.
        Kas ar mums notiek?  Varbūt vēl nav par vēlu? Paldies par viedajām atziņām abās grāmatās!
        Ilze Brigita Veitnere, klīniskā psiholoģe

     * Sapratu, kāpēc esam tādi, kādi esam...
       
    Daces Judinas jaunais romāns “Gredzens” ir tik ievelkošs, ka, sākot to lasīt, grāmatu nav iespējams nolikt malā, kamēr tā nav pabeigta – tik aizraujoša tā ir! Mani allaž ir fascinējuši dzimtu stāsti, īpaši, ja darbība risinās tepat un stāsta varoņi dzīvo starp mums.
        Vēl ļoti svarīgi – Dace šajā romānu sērijā pievēršas latviešu tautas un zemes likteņiem – tā ir tēma, par kuru jārunā, lai liktu atcerēties, kas mēs esam, kā veidojusies mūsu zemes vēsture un kā krustojušies dzimtu likteņi. Stāsts kā prasmīgas audējas darinājums, vienlaikus atceroties – nekas nenotiek nejauši…
        Vairākkārt esmu teikusi, ka man ļoti gribētos dzīvē iepazīt Daces grāmatu varoņu prototipus, un esmu diezgan droša, ka savās žurnālistes gaitās ne vienu vien no viņiem esmu sastapusi, jo – viņi taču ir tepat, vieni no mums. Lasot šo grāmatu, labāk sapratu, kāpēc esam tādi, kādi esam, kāpēc rīkojamies tā, kā rīkojamies; nevienu negribu nosodīt, jo mēs nezinām, kā paši rīkotos vienā vai otrā situācijā.
        Lai vai kā, šī grāmata prasīt prasās pēc pārtapšanas pamatīgā seriālā vai daudzsēriju filmā. Ceru, ka šis materiāls reiz nonāks jauna, drosmīga un talantīga režisora rokās, jo tam vajadzēs drosmi – taisīt filmu, kas par mums runās tikpat atklāti, kā to savās grāmatās dara Dace. Man ir iestājusies atkarība. 

        Una Griškeviča, kultūras žurnāliste

    * Ar maigiem nadziņiem pie sirdsapziņas
        Grāmata, kas ievelk sevī, neatlaiž līdz pēdējai lappusei, turot savos valgos arī pēc tam – ar izjūtām, atcerēm un asociācijām par no jauna iepazītiem vecajiem tēliem (no grāmatas „Septiņi vakari”), par latviešu un Latvijas likteņiem, par pašam savas dzimtas vēsturi.
        Cik bieži paralēles ne tikai krustojas, bet gan samezglojas neizejamos labirintos! Mūsu tautai un katrai ģimenei tādu ir daudz! Paldies autorei, kas nebaidās šķetināt šos pinumus, un maigiem minča nadziņiem skrāpējas pie lasītāja sirdsapziņas un zemapziņas, sak, kādā gredzenā ievijusies tava un tavu mīļo dzīve un kas galu galā esi tu pats? Paldies, Dace!
        Veronika Ramāne, piecu bērnu māmiņa, filoloģijas un sociālo zinātņu maģistre

    * Un tālāk, kas bija tālāk?
        Lai gan šķiet, ka pasaule ir tik liela un plaša, patiesībā jau mēs viens ar otru esam saistīti, tikai paši to vai nu neapzināmies, vai izliekamies nezinām. Autorei stāstā lieliski izdevies aprakstīt cilvēku, ģimeņu un saimju likteņus, kas gadu ritējumā savijušies, krustojušies un gājuši te paralēli, te perpendikulāri.
        Kalēju – Nordenu dzimtas stāsts „Gredzens” ierauj sevī jau no pirmajām rindām, palaižot lasītāju vaļā vien tad, kad aizvērts grāmatas pēdējais vāks. Patiesībā jau nepalaiž. Gluži tāpat kā stāsta pirmā daļa „Septiņi vakari”, tas liek atkal un atkal prātot un uzdot vienu jautājumu – un tālāk, kas bija tālāk?
        Stāstā ik nianse aprakstīta tik dzīvi, ka lasot acu priekšā redzamas te Ozolu mājas, kuru nosaukums nu rotājas uz jauna, petūnijām izdaiļota staba, te Kaspara sāpes, no kurām viņš slēpjas meža namiņā, te Kates deja kopā ar dzērvēm. Stāsts liek lasītājam sajust un izsāpēt katru likteņa līkumu, dažbrīd radot sajūtu, ka atrodies vien turpat ceļa malā vai istabas stūrī un visu redzi pats savām acīm.
        Tomēr galvenā stāsta misija noteikti ir likt lasītājam domāt – pārdomāt savas dzimtas likteņus. Un misiju tas izpildījis godam. Secinājums - gribu vēl!
        Indra Urtāne, divu bērnu mamma, grāmatu mīļotāja

    * Paliku bez elpas…
        Pirms ķerties klāt “Gredzenam”, gribēju vēlreiz pārlasīt “Septiņus vakarus” un tad salikt visu kopā. Kad pirmo reizi izlasīju “Septiņus vakarus” un domāju rakstīt, pirmais, kas ienāca prātā, bija – iekampu vienā malkā, paliku bez elpas… Ļoti saistoši, īpaši lasot par zināmām vietām un, iespējams, cilvēkiem.
        Mājas… Arī manas mājas, lai arī salīdzinoši jaunas (1937.g.), tomēr senču rokām celtas, varētu izstāstīt daudz stāstu. Vairāk diemžēl skumju, jo mani senči īsti nepaspēja tajā padzīvot – bija jādodas plašajās Krievzemes ārēs, tad pāri gāja frontes līnija ar visu no tā izrietošo, un tad, domājams, mājas piedzīvoja ne tos labākos laikus. Viss, kas rakstīts “Septiņos vakaros”, daudz sasaucas arī ar mūsu stāstu, tāpēc lasīt bija vēl aizraujošāk un dvēseliski tuvāk.
        Apbrīnoju autores prasmi atkāpties pagātnē un tik dzīvi aprakstīt pagātnes notikumus. Domāju, ka liela daļa no tā visa iespējams tāpēc, ka Dace Judina nopietni nodarbojas ar dzimtu pētījumiem, un patiesībā tas varētu būt arī viņas pašas dzimtas stāsts. Arī es esmu pētījusi savējo, arī mans stāsts ir līdzīgs, kā daudzām Latvijas un Zemgales saimnieku dzimtām.
        Par “Gredzenu”… Ja būtu jāraksturo dažos vārdos, teiktu – dziļš, pirmatnīgs, reāls stāsts. Vislabākais piemērs tam, ka pagātne tieši ietekmē nākotni un otrādi. Ka pasaule ir tik maza un nevar zināt, kurā brīdī svešiniekā sastapsi savu radinieku vai dzirdēsi asinsbalsi…

        Paldies par morālām vērtībām, kuras izcel, par latvietību, saknēm un piederību! Gaidīšu turpinājumu!
        Inga Pudenko, Rundāles pils muzeja direktora vietniece administratīvajā darbā

    * Ar mums te Latvijā viss būs labi!!!
       Ir lietains vakars. Aiz loga vējš svaida rupjas lietus lāses un krusas graudus, bet es sapņoju par zvaigžņotu augusta vakaru, kad ābeļdārzos sāk smaržot pēc rudens. Tikko esmu beigusi lasīt Daces Judinas jaunāko veikumu – dzimtas sāgu „Gredzens”, un mani ir pārņēmis ļoti saulains noskaņojums. Šī ir viena no grāmatām, pēc kuras izlasīšanas atkal gribas ticēt tam, ko citi dēvē par muļķīgu ideālismu, kam ar reālo dzīvi nav nekāda sakara.
        Brīžiem mani pārņem sajūta, ka viņiem taisnība, ka mana pārliecība ir pašas izdomāti maldi, arhaiskas vērtības, kas mūsdienās jau pasludinātas par zudušām un nevajadzīgām. Taču tad atnāk kāda zīme vai vēstījums, kas aizdzen visas šaubas un liek atkal noticēt. Šoreiz šis vēstījums ir Daces Judinas romāna „Septiņi vakari” turpinājums „Gredzens”.
        Tāpat kā „Septiņos vakaros”, arī šajā darbā Dace runā par dzimtām, kas ir mūsu tautas pamats. Jo stiprākas būs ģimenes, jo stiprāka būs tauta un valsts. Tomēr, ja pirmajā grāmatā autore ir pievērsusies dzimtas māju liktenim, ļaujot caur vienas dzimtas prizmu aplūkot mūsu tautas likteni un vēsturi, sākot no baronu laikiem līdz mūsdienām, tad „Gredzens” liek saprast, ka katrs cilvēks pats ir sava likteņa kalējs. Tikai katrs pats ir atbildīgs par savām izvēlēm un rīcību.
        Pirmajā grāmata autore pievērsusies pašas Katrīnas dzimtai, izceļot šīs dzimtas sieviešu spēku, kas ļāvis dzimtai izdzīvot. Katrīna ir cienīga dzimtas māju un vērtību mantiniece, kas šo mantojumu nesīs tālāk. Tomēr ģimeni veido divi – vīrietis un sieviete. Savā otrajā grāmatā autore pievēršas Katrīnas drauga Mārtiņa Kalēja dzimtai.
        Jau pirmajā grāmatā neatstāj sajūta, ka Mārtiņš Katrīnai nav īsti piemērots. Viņš varbūt nav slikts, bet viņi ar Katrīnu neskatās vienā virzienā, viņu vērtību sistēma un dzīves uztvere ir atšķirīga. Pirmā romāna nobeigumā gan šķita, ka viss būs labi, taču otrās grāmatas pirmā nodaļa liecina, ka tā nav. Katrīna, Mārtiņa aicināta, ieradusies viņu vecāku mājās uz kartupeļu talku, par ko priecājas gan Mārtiņa vecāki, gan vecāmāte. Visi cer uz precībām, un neviens nenojauš, ka tās patiesībā ir abu attiecību beigas.
        Iespējams, ka punkts vēl kādu laiku netiktu pielikts, ja ne vecs, brīnumskaists gredzens, ko kartupeļu laukā atrod Katrīna. Gredzena atrašana atklāj Katrīnai Kalēju dzimtas stāstu, kurā spilgti tiek izgaismoti gan dzimtas krietnākie, gan nekrietnākie pārstāvji. Ja stāstā par Ozolu dzimtu grožus savās rokās turēja sievietes, tad Kalēju dzimtā vienmēr noteicēji bijuši vīrieši. Viņi bijuši tie, kas izvēlējušies iet krietnus vai nekrietnus ceļus. Viņi ir tie, kas izkaluši savas ģimenes laimi vai nelaimi. Šajā dzimtā netrūkst krietnu vīru, bet ir arī tādi, kurus vairāk interesējusi nauda, vara un slava. Ir tādi, kas nav vairījušies slepkavot, nodot, sist sievas un iedzīvoties uz citu nelaimes rēķina. Principā tas nav nekas pārsteidzošs, jo domāju, ka katrā ģimenē ir pa savam skeletam, noslēpumam un melnai avij. Katrs pats, neatkarīgi no vecāku audzināšanas, izcelsmes un izglītības, izvēlas, kā nodzīvot savu dzīvi, ko uzskatīt par vērtību.
        Tas skaidri atklājas Kalēju dzimtas stāstā. Līdz ar gredzena atrašanu tiek atklāts pēdējais dzimtas noslēpums. Tam vajadzētu Katrīnas nu jau bijušajam draugam Mārtiņam likt pārvērtēt, kādu ceļu iet, vai viņš ir sadzirdējis jelko no Katrīnas un paša vecāku teiktā.
        Varētu domāt, ka romāns beidzas uz skumjas nots, jo Katrīna ir palikusi viena, un cerības uz jaunas, stipras ģimenes rašanos zudušas. Tomēr tā nav. Katrīna ir sastapusi cilvēku ar līdzīgām vērtībām, interesēm un vēlmēm. Līdzvērtīgu partneri, kurš gatavs kļūt par viņas balstu, aizstāvi un domubiedru. Tieši šī sižeta līnija liek atkal noticēt, ka viss ir iespējams, un priekšstats par to, kādām vajadzētu būt attiecībām starp vīrieti un sievieti, lai rastos stipra ģimene, nav vien sapņaina radīta ilūzija.
        Man patika visi Kalēju dzimtas stiprie vīri, kuri dzīvojuši saskaņā ar sirdsapziņu un godaprātu, taču vislielākās simpātijas ieguva tieši Katrīnas kaimiņš Kaspars, simbolizējot spēcīgu, izglītotu un mūsdienīgu vīrieti, kas spēj piecelties arī pēc vislielākajiem likteņa triecieniem.
        Taču Dace Judina nebūtu Dace Judina, ja visā notiekošajā neievītu ko mistisku un maģisku. Kā citādi izskaidrot to, ka slavenais Kalēju dzimtas gredzens pirms četrsimts gadiem kaldināts tāltālam Kaspara sencim Nordenam, kura pēcteči laika gaitā mūspusē pārtapuši par Ziemeļiem un Kalējiem. Kalēju-Nordenu dzimtas sāga lieliski parāda, ka nav nozīmes tam, kas esi pēc izcelsmes. Nozīmē ir tikai tam, ko tu savā dzīves laikā uzskati par vērtību.
        Pēc romāna „Gredzens” izlasīšanas pārņem ļoti pozitīva noskaņa un rodas pārliecība, ka ar mums te Latvijā viss būs labi, neskatoties ne uz ko, jo mums ir un būs stipras dzimtas.
        Manuprāt tas ir tieši tas, kas nepieciešams, mūsu valsts simtgadi sagaidot.
        Ruta Zimnoha, grāmatu blogere

    * Tikai mainot sevi, var mainīt citus sev apkārt
        Katram savs krusts jānes, tikai spēkam jābūt. Krustam var ticēt un var arī neticēt. Bet ne jau krustā vai tā nešanā ir stipras sievietes sūtība. Stipra sieviete ne vien krustu var panest, bet spēj mainīt visu dzīvi. Tikai vēlmei jābūt.
        Grāmata ir interesanta un intriģējoša. Būtiskākais – dzimtas stāsts velk un velk, liek aizdomāties par sevi, par bērniem, par visu savu dzimtu, jo dzīve nav tik viegla, kā likās jaunībā. Labi, ka dzīvē ienāk prieki, bet nav slikti arī tas, ka nāk pārdzīvojumi. Tie nāk un mijas ar priekiem, liekot paskatīties uz savu dzīvi no malas, liekot mācīties dzīvot tālāk. Jo – tikai mainot sevi, var mainīt arī citus sev apkārt.
        Paskaties pa kreisi, paskaties pa labi, paskaties uz priekšu, paskaties atpakaļ. Tas, ko redzi aiz muguras, jau redzēji iepriekš, taču savādāk.
        Maija Liepa, pasniedzēja, fotogrāfe, blogere

     * Tik skaudri, ka kamols sakāpj kaklā
        Patiesi, dziļi, ar īstajiem vārdiem… Apbrīnoju autores spēju tik vienkārši un saprotami, bet, tajā pašā laikā, tik dzeloši precīzi aprakstīt situācijas, laiku, tā laika likumus un ļaužu tikumus, attiecības. Ļoti skaudri un pamatīgi var pārliecināties par sieviešu lomu un vietu sabiedrībā dažādos laikos. Cits pēc cita atklājas rūpīgi glabāti noslēpumi, ievelkot arvien dziļāk un pamatīgāk tik skaudrajā, bet dziļi patiesajā stāstā par stiprām sievietēm, patiesajā stāstā par vājiem vīriešiem, patiesajā stāstā par savu dzimtu un savām asinīm. Tik skaudri, ka kamols sakāpj kaklā un ļoti gribas raudāt. Paldies.
        Anita Švēda, Bērsteles pagasta bibliotekāre

     * ... kā ceļojumā!
        Ir fantastiski viegli lasīt un tik grūti uzrakstīt!!!
        Sajūta kā ceļojumā – sāc iet pa mazu taciņu, aiz līkuma taciņa sazarojas, jauns skats, jauna ainava, interesantāka par iepriekšējo. Mazā taciņa satiekas ar citu, izveidojas plašāks ceļš...
        Visa grāmata ir kā nebeidzams, aizraujošs ceļojums laikā un telpā…
        Kā vienmēr, autores grāmatu var izlasīt vienā naktī – aizraujoši sižeta pavērsieni. Par laimi, pārāk ātri izlasīt grāmatu neļauj dabas apraksti, kas jāizbauda. Mani vienmēr fascinē Daces saikne ar Māti Dabu... Lasot mana iztēle uzbur šo vietu, kokus, cilvēkus, noskaņu un vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas es “dzīvoju” šajā pasaulē.
        Gunta Andersone, fotogrāfe

     * Brīvi vai piekalti pie pagātnes noziegumu staba? 
        Kates Ozolas dzīvē ienākusi jauna dzimta – Kalēju dzimta, kurai piederīgs viņas iecerētais. Rīkojot kartupeļu talku, uzrodas sens pagātnes liecinieks – dzimtas gredzens, kas gan neprot runāt, taču nes sevī vēstījumu par Kalēju dzimtā notiekošajām traģēdijām, valdošo skaudību, vardarbību un vēlmei izkalpoties. Atklājas nepievilcīga, pat šausminoša dzimtas pagātne, tās piederīgo tumšie darbi, vēlme būt tuvāk varai. Lai sasniegtu mērķi, ir cilvēki, kam visi līdzekļi ir labi un pieņemami.
        Par tādiem saka – iet pāri līķiem. To nevar noliegt. Tādi cilvēki bijuši vienmēr, visos laikos un visās tautās. Ar gredzena stāstu tiek aizķerta ļoti sāpīga tēma mūsu sabiedrībā, par kuru tiek runāts, bet kas netiek risināta: sadarbība ar okupantiem – brūniem vai sarkaniem, no rietumiem vai no austrumiem. Vienmēr ir bijuši cilvēki, gatavi sadarboties ar okupācijas varu un ne tikai sadarboties, bet arī darīt pašus melnākos, noziedzīgākos darbus – vērsties pret saviem līdzcilvēkiem, izdot varai citādi domājošos, ziņojot “attiecīgajām iestādēm”, vai palīdzēt nogalināt.
        Ja Latvijā brūnā mēra noziegumu izmeklēšana ir noritējusi, kaut arī sarkanās okupācijas laikā un visai politizēti, tad sarkanā mēra noziegumi nav izpētīti, tāpat kā nav izpētīts, kuri tieši un kā sadarbojušies ar šo noziedzīgo režīmu. Ja okupācijas vara uzstādīja vardarbības rāmi, tad ar vardarbību šo rāmi piepildīja neviens cits kā mūsu pašu līdzcilvēki. Neba nu Berlīnē vai Maskavā zināja, ko domāja kaimiņš, vai kāpēc brālim rocība labāka. Profesors Heinrihs Strods lekcijās teica – ne jau čekisti vai gestapovieši zināja, kuru izsūtīt vai ieslodzīt, to zināja mūsu līdzcilvēki, kuri vēlējās izkalpoties varai un būt noderīgi.
        Ar stāstu par dzimtas gredzenu autore mēģina modināt sabiedrību pārlūkot savu pagātni, ieskatīties savas dzimtas vēsturē, lai saprastu, kādi cilvēki bijuši un ko darījuši okupācijas laikā. Vai nav savs skelets dzimtas skapītī, jo nenokārtotas saistības ar pagātni traucē pievērsties nākotnei.
        To pierāda bēdīgi slaveno čekas maisu “neatvēršana” jau 26 gadus un maisu atvēršanas iekonservēšana, balstoties uz cilvēktiesībām. Gredzena stāsts liek domāt, vai mēs patiešām esam brīvi, brīvību atguvuši, vai tomēr vergi, neredzamām važām piekalti pie pagātnes noziegumu staba.
        Aivis Biķernieks, sociologs, politiķis