* Cilvēks cilvēkam ir atslēga
    Lieliska, ļoti interesanta grāmata. Raitā valoda un intriga ar gredzenu ļauj lasītājam ar baudu izsekot kādas dzimtas attiecībām, ko it kā ietekmējis Kates atrastais gredzens.
    Kate cenšas izprast, izzināt tā noslēpumu. Vai tiešām gredzens vainīgs cilvēku likteņos? Viņa secina, ka tas nav tiesa. Attiecības veidojas laika gaitā, un tās veido paši cilvēki – iedzimtība, audzināšana. Diemžēl pieaugušo vidū ir daudz pusaudžu, kuri akli pagriež muguru cilvēkiem, kas viņiem palīdzējuši izaugt un izglītojuši. Tādi daudz ko neprot novērtēt. Sliktāk, ka tu visu mūžu nezini, kas ir tavi vecāki, no kurienes nāc. Sliktāk, kad tevi paņem no bērnu nama, kā tādu lietu nodod, tad atkal paņem. Varbūt tas ir mīlestības trūkums, kas liek krūtīs izplaukt melnajai naida puķei
    Grāmatas visgaišākais tēls ir Kate – gredzena atradēja. Skaista, gudra. Viņa meklē cēloni nesaticībai.
    Cilvēks cilvēkam ir atslēga. Mums tikai jāmācās ar to atslēgt dvēseles durvis. Viss atkarīgs no paša. Un Kate to spēj.
   Gina Viegliņa, literāte

* Mēs esam vēstures aculiecinieki
    Šis romāns ir kā kauss laba alus pēc kārtīga basketbola treniņa. Dzer ar baudu un veldzē dvēseli!
    Sekojot līdzi Ozolu un Kalēju dzimtām, mēs kā aculiecinieki ar vienu kāju esam klāt latviešu tautas nesenās pagātnes vēsturiskajos notikumos, ar otru – mūsdienās kopā ar Kati, Kasparu un Mārtiņu, pār plecu atskatoties pagātnē, kas ļauj saprast un spriest, kāpēc viens vai otrs cilvēks ir tieši tāds kāds ir: spēcīgs, labs, drosmīgs, apveltīts ar īpašām spējām, redzību vai arī ļauns, gļēvs, gatavs uz nodevību.
    Savā ziņā man “Gredzens” patīk labāk par “Septiņiem vakariem” - aktīvāka darbība, parādās pozitīvais vīrišķīgais tēls Kaspars (arī Mārčs). Arī Kates raksturojums šeit spilgtāks, pilnīgāks.
    Baudām šo jauno Daces Judinas romānu un prasām pēc vēl viena. Šī atkarība ir pat vēlama.
    Jānis Vilnītis, uzņēmējs, politiķis

* Noliegto par nebijušo nepadarīt
    Ievadā minētais par paralēlajām taisnēm, kuras krustojas tikai ģeometrijas teorēmās, tik ļoti atbilst romāna notikumiem, ka atliek vien piekrītoši māt ar galvu. Īsajā frāzē ir pateikts viss. Aiz katra cilvēka stāv liktenis, aiz katras dzimtas - stāsts. Cik rožains un mežģīņots tas ir iedomās, tik skaudrs šis stāsts un liktenis izgaismojas patiesībā.
    Paldies par vēstures pavedienu. Noliegto par nebijušu nepadarīt... Patika romāna lappusēm caurvītā ironija, trāpīgi. Paldies par skaidro, caururbjošo skatienu pāri laikiem, zīmoliem un zīmogiem.
    Tantum scimus, quantum memoria tenemus. Mēs zinām tik daudz, cik glabājam atmiņā.
    Vita Strode, grāmatu gardēde

* Raganiski vieda sievišķība uz pirmatnējas dabas fona
   Ja sērijas “Izmeklē Anna Elizabete” grāmatas lasīju aizgūtnēm un vienā rāvienā, tad šeit pavisam citādas sajūtas. Izgaršot, izbaudīt, aizdomāties, ieraudzīt tik kinematogrāfiski atainotos notikumus. It kā nekas – tikai dzērves un ezers... It kā nekas – tikai mežs un tā skaņas, taču viss nostājas acu priekšā, un pēkšņi ieraugi tik spilgti.
    Cik spēcīga un skaista ir Latvijas daba, cik spēcīgi un skaisti ir cilvēki – tie stiprie un nesalaužamie. Tie, kas iet un dara. Tie, kam ir mērķis celt un radīt. Dabas spēks, cilvēka spēks, mīlestības spēks. Spēcīga grāmata. Varbūt tāpēc uz šī pirmatnējā dabas spēka fona tie, ar tiem skeletiem skapī... žēl, ka viņiem nav izturības un viņi neredz iespēju dzīvot radoši.
    Taču visvairāk man patika raganiski viedā sievišķība un vīrišķīgais starojums no prasmīgām rokām. Un mīlestība, mīlestība! Ko lai dara - tāds gads. Iepriekšējais, vīrišķīgais Jaņ Uguns Pērtiķis – no skapjiem un pagultēm uz nebēdu vilka laukā skeletus (un tieši spilgtajā prožektoru gaismā!), raustot mūs uz visām pusēm. Šis - Iņ Uguns Gaiļa gads sievišķīgi domā par attiecībām.
    Skaista un vajadzīga grāmata. Paldies!
    Līga Pommere, ķīniešu metafizikas konsultante

* Pēcgarša - vēlme lasīt atkārtoti
    Domāt, analizēt un izjust liekošs darbs! “Septiņos vakaros” iepazītajai Katei un viņas Ozolu dzimtas mājām ar visu redzošo, zinošo un atbalstošo mājas Dvēseli pievienojušies Kalēji ar kartupeļu laukā atrasto dzimtas gredzenu ar septiņstaru rubīnu un baisu gravējumu.
    Laiku lokos Kalēji, tāpat kā daudzi citi mūsu tautieši, gan lauzti, gan, pašlabumu meklējot, lauzuši citu likteņus. Kāds tic nolemtībai... Taču ne jau gravējums vai akmens vainojams dzimtas likstās vai likteņa labvēlībā, bet paši cilvēki. Un nu Kates rokās ir izsvērt, vai viņa vēlas būt daļa no Kalēju dzimtas, paliekot kopā ar baltrocīti Mārtiņu, vai saistošāks ir Meža vecis, kurš, lai gan aizbēdzis no pilsētas un mūsdienās tik ierastajām nomelnošanas kampaņām, pārzina visus saimniecības darbus un izprot arī Katei tik tuvo dabu, mežu, akmeņus. Kate ir pelnījusi ticēt, ka var būt vienkārši labas, cilvēcīgas un mīļas attiecības. Ticēt, ka ir vīrietis, kurš paņem pie rokas, ved un sargā...
    Ar nepacietību gaidīšu romāna turpinājumu, jo zinu, ka Dace Judina radīs stāstu, kas, neraugoties uz neskaitāmajiem darbiem, laupīs naktsmieru, ļaus izdzīvot visu cilvēcisko emociju gammu un atstās pēcgaršu – vēlmi izlasīt atkārtoti.
    Aija Žilvinska, Ogres CB bibliotekāre

* Laiks, pacietība un mīlestība
    Dzimtas saknes. Dzimtas lāsti. Dzimtas mantojums. Viss sapīts, savīts, samudžināts.
    Atsiet šīs saites un attīrīt šo mantojumu spēj tikai stipri cilvēki, ar kārtīgām saknēm savā zemē. Ar spēku pieņemt grūtus lēmumus un darīt darbus, kas prasa laiku, pacietību un mīlestību. Tādi ir Kate un Kaspars. Man patīk gaišā cerība beigās un noteikti gaidīšu turpinājumu. Lieliski!
    Ineta Tunēna, bankas konsultante

* Jo vairāk rok un izrok, jo vairāk jārok tālāk
    Ei tu nost! Traks tas “Gredzens”! Rokot kartupeļus, es pazaudēju gredzenu... laulības gredzenu. Tēvs ar traktoru (ar spārdīkli, ne divrindnieku) raka vaļā vagas, mēs vagu pa vagai (lauks paliels) lasījām un nesām grozus izbērt kastēs. Nejauši ievēroju, ka man trūkst laulības gredzena... tālāk lasīdams staigāju nodurtu galvu... Citi jautāja, kas noticis? Protams, neko neteicu, turpināju lūrēt uz zemi... Un pēc kāda laika, ejot, lasot, berot, pēkšņi tas atradās – tieši manā ceļā! Par laimi, manai laulībai nekas nenotika.
    Bet par noklusētām dzimtu atmiņām – jo vairāk rok un izrok, jo vairāk jārok tālāk.
    Edgars Baumanis, šoferis tālbraucējs

* No sirds iesaku jauniem cilvēkiem!
    Vienmēr ar lielu interesi gaidu katru nākamo Daces Judinas darbu. Man ļoti patīk viņas spēja talantīgi “izrakstīt” romānu varoņu raksturus, vizuālo tēlu, vidi, kurā viņi dzīvo. Savukārt autores spēja klātesoši aprakstīt situācijas un notikumus, rada filmas ilūziju.
    Romāns aptver pamatīgu laika posmu – it kā ātri “pārskrien” vēsturei, taču lasot sajūti visu vēstures skarbumu un smagumu, kas nesa postu varoņu dzīvēm, traģēdiju un spēku turēties pretī un nesalūzt.
    No sirds iesaku šo grāmatu jauniem cilvēkiem. Daudzi no viņiem, izlasot romānu, varbūt ieraudzīs sevi ne pārāk pozitīvā gaismā, taču, cerams, izlasītais liks par daudz ko padomāt un pārskatīt vērtības.
    Romānā ir viss – mīlestība, naids, meli, romantika, skaudība – kā dzīvē. Romāns – intriga!
    Svetlana Rudzīte, televīzijas režisore

* Tik daudz gaišas gudrības un vieduma!
    Vēlreiz pārlasīju “Septiņus vakarus”. Pilnīgi noteikti – abas ir godpilns piemineklis Latvijas simtgadei!
    Mūsu tautas likteņgaitas slēpj sevī tik daudz smagu notikumu, netaisnīguma, nelietības, nodevības, ka nākas pabrīnīties, kā gan tautā varēja saglabāties vienlaikus tik daudz gaišas gudrības un vieduma. Visa tauta taču pārdzīvoja tos pašu traģiskos notikumus, tas pats smagais “ceļa rullis” gāja pāri visiem: bija cilvēki, kurus samala smagā vēstures mašīna, bija, kuri pielāgojās un samaksāja ar dvēseles zaudēšanu, un bija tādi, kuri saglabāja senču gudrību, dvēseles tīrību, iekšēju gaišumu!
    Latvijas stiprās sievietes, pavarda turētājas, visos laikos glābušas savas ģimenes, dzimtas, prātam neaptveramā veidā uzaudzinot bērnus apstākļos, kas bija “nesavienojami ar dzīvību”.
    Abās grāmatās sievietes ir arī dzimtas gudrības un tradīciju glabātājas. Laika griežos, kad vīriešus samala karš, sievietes nevarēja atļauties būt sievišķīgi vājas, viņām nācās uzņemties vadību visās jomās. Un gadījās, ka tieši šīs stiprās sievietes uzaudzināja “vājos vīriešus”, tos pārāk žēlojot un saudzējot...
    Nu ir pēdējais laiks atjaunot Ģimeni, kurā būtu harmonijā abu vecāku rūpes par dzimtu, vairot spēku un uzņemties atbildību par savu dzīvi.
    Arvien spēkā pieņemas interese par mūsu saknēm, par senču gudrībām, viedajām atziņām, kurās slēptā informācija izrādās uzvarējusi laiku. Domāju, tur slēpjas arī ar loģiku vien neizskaidrojamais fenomens, kā tik mazskaitlīga tautiņa – latvieši, spējuši pastāvēt cauri visiem  kariem un varām.
    “Septiņu vakaru” epilogā pieminētie skarbie  mūsdienu realitātes fakti liek nodrebēt sirdij.
    Kas ar mums notiek?  Varbūt vēl nav par vēlu? Paldies par viedajām atziņām abās grāmatās!
    Ilze Brigita Veitnere, klīniskā psiholoģe

* Ar maigiem nadziņiem pie sirdsapziņas
    Grāmata, kas ievelk sevī, neatlaiž līdz pēdējai lappusei, turot savos valgos arī pēc tam – ar izjūtām, atcerēm un asociācijām par no jauna iepazītiem vecajiem tēliem (no grāmatas „Septiņi vakari”), par latviešu un Latvijas likteņiem, par pašam savas dzimtas vēsturi.
    Cik bieži paralēles ne tikai krustojas, bet gan samezglojas neizejamos labirintos! Mūsu tautai un katrai ģimenei tādu ir daudz! Paldies autorei, kas nebaidās šķetināt šos pinumus, un maigiem minča nadziņiem skrāpējas pie lasītāja sirdsapziņas un zemapziņas, sak, kādā gredzenā ievijusies tava un tavu mīļo dzīve un kas galu galā esi tu pats? Paldies, Dace!
    Veronika Ramāne, piecu bērnu māmiņa, filoloģijas un sociālo zinātņu maģistre

* Un tālāk, kas bija tālāk?
    Lai gan šķiet, ka pasaule ir tik liela un plaša, patiesībā jau mēs viens ar otru esam saistīti, tikai paši to vai nu neapzināmies, vai izliekamies nezinām. Autorei stāstā lieliski izdevies aprakstīt cilvēku, ģimeņu un saimju likteņus, kas gadu ritējumā savijušies, krustojušies un gājuši te paralēli, te perpendikulāri.
    Kalēju – Nordenu dzimtas stāsts „Gredzens” ierauj sevī jau no pirmajām rindām, palaižot lasītāju vaļā vien tad, kad aizvērts grāmatas pēdējais vāks. Patiesībā jau nepalaiž. Gluži tāpat kā stāsta pirmā daļa „Septiņi vakari”, tas liek atkal un atkal prātot un uzdot vienu jautājumu – un tālāk, kas bija tālāk?
    Stāstā ik nianse aprakstīta tik dzīvi, ka lasot acu priekšā redzamas te Ozolu mājas, kuru nosaukums nu rotājas uz jauna, petūnijām izdaiļota staba, te Kaspara sāpes, no kurām viņš slēpjas meža namiņā, te Kates deja kopā ar dzērvēm. Stāsts liek lasītājam sajust un izsāpēt katru likteņa līkumu, dažbrīd radot sajūtu, ka atrodies vien turpat ceļa malā vai istabas stūrī un visu redzi pats savām acīm.
    Tomēr galvenā stāsta misija noteikti ir likt lasītājam domāt – pārdomāt savas dzimtas likteņus. Un misiju tas izpildījis godam. Secinājums - gribu vēl!
    Indra Urtāne, divu bērnu mamma, grāmatu mīļotāja

* Paliku bez elpas…
    Pirms ķerties klāt “Gredzenam”, gribēju vēlreiz pārlasīt “Septiņus vakarus” un tad salikt visu kopā. Kad pirmo reizi izlasīju “Septiņus vakarus” un domāju rakstīt, pirmais, kas ienāca prātā, bija – iekampu vienā malkā, paliku bez elpas… Ļoti saistoši, īpaši lasot par zināmām vietām un, iespējams, cilvēkiem.
    Mājas… Arī manas mājas, lai arī salīdzinoši jaunas (1937.g.), tomēr senču rokām celtas, varētu izstāstīt daudz stāstu. Vairāk diemžēl skumju, jo mani senči īsti nepaspēja tajā padzīvot – bija jādodas plašajās Krievzemes ārēs, tad pāri gāja frontes līnija ar visu no tā izrietošo, un tad, domājams, mājas piedzīvoja ne tos labākos laikus. Viss, kas rakstīts “Septiņos vakaros”, daudz sasaucas arī ar mūsu stāstu, tāpēc lasīt bija vēl aizraujošāk un dvēseliski tuvāk.
    Apbrīnoju autores prasmi atkāpties pagātnē un tik dzīvi aprakstīt pagātnes notikumus. Domāju, ka liela daļa no tā visa iespējams tāpēc, ka Dace Judina nopietni nodarbojas ar dzimtu pētījumiem, un patiesībā tas varētu būt arī viņas pašas dzimtas stāsts. Arī es esmu pētījusi savējo, arī mans stāsts ir līdzīgs, kā daudzām Latvijas un Zemgales saimnieku dzimtām.
    Par “Gredzenu”… Ja būtu jāraksturo dažos vārdos, teiktu – dziļš, pirmatnīgs, reāls stāsts. Vislabākais piemērs tam, ka pagātne tieši ietekmē nākotni un otrādi. Ka pasaule ir tik maza un nevar zināt, kurā brīdī svešiniekā sastapsi savu radinieku vai dzirdēsi asinsbalsi…
    Paldies par morālām vērtībām, kuras izcel, par latvietību, saknēm un piederību! Gaidīšu turpinājumu!
    Inga Pudenko, Rundāles pils muzeja direktora vietniece administratīvajā darbā

* Ar mums te Latvijā viss būs labi!!!
   Ir lietains vakars. Aiz loga vējš svaida rupjas lietus lāses un krusas graudus, bet es sapņoju par zvaigžņotu augusta vakaru, kad ābeļdārzos sāk smaržot pēc rudens. Tikko esmu beigusi lasīt Daces Judinas jaunāko veikumu – dzimtas sāgu „Gredzens”, un mani ir pārņēmis ļoti saulains noskaņojums. Šī ir viena no grāmatām, pēc kuras izlasīšanas atkal gribas ticēt tam, ko citi dēvē par muļķīgu ideālismu, kam ar reālo dzīvi nav nekāda sakara.
    Brīžiem mani pārņem sajūta, ka viņiem taisnība, ka mana pārliecība ir pašas izdomāti maldi, arhaiskas vērtības, kas mūsdienās jau pasludinātas par zudušām un nevajadzīgām. Taču tad atnāk kāda zīme vai vēstījums, kas aizdzen visas šaubas un liek atkal noticēt. Šoreiz šis vēstījums ir Daces Judinas romāna „Septiņi vakari” turpinājums „Gredzens”.
    Tāpat kā „Septiņos vakaros”, arī šajā darbā Dace runā par dzimtām, kas ir mūsu tautas pamats. Jo stiprākas būs ģimenes, jo stiprāka būs tauta un valsts. Tomēr, ja pirmajā grāmatā autore ir pievērsusies dzimtas māju liktenim, ļaujot caur vienas dzimtas prizmu aplūkot mūsu tautas likteni un vēsturi, sākot no baronu laikiem līdz mūsdienām, tad „Gredzens” liek saprast, ka katrs cilvēks pats ir sava likteņa kalējs. Tikai katrs pats ir atbildīgs par savām izvēlēm un rīcību.
    Pirmajā grāmata autore pievērsusies pašas Katrīnas dzimtai, izceļot šīs dzimtas sieviešu spēku, kas ļāvis dzimtai izdzīvot. Katrīna ir cienīga dzimtas māju un vērtību mantiniece, kas šo mantojumu nesīs tālāk. Tomēr ģimeni veido divi – vīrietis un sieviete. Savā otrajā grāmatā autore pievēršas Katrīnas drauga Mārtiņa Kalēja dzimtai.
    Jau pirmajā grāmatā neatstāj sajūta, ka Mārtiņš Katrīnai nav īsti piemērots. Viņš varbūt nav slikts, bet viņi ar Katrīnu neskatās vienā virzienā, viņu vērtību sistēma un dzīves uztvere ir atšķirīga. Pirmā romāna nobeigumā gan šķita, ka viss būs labi, taču otrās grāmatas pirmā nodaļa liecina, ka tā nav. Katrīna, Mārtiņa aicināta, ieradusies viņu vecāku mājās uz kartupeļu talku, par ko priecājas gan Mārtiņa vecāki, gan vecāmāte. Visi cer uz precībām, un neviens nenojauš, ka tās patiesībā ir abu attiecību beigas.
    Iespējams, ka punkts vēl kādu laiku netiktu pielikts, ja ne vecs, brīnumskaists gredzens, ko kartupeļu laukā atrod Katrīna. Gredzena atrašana atklāj Katrīnai Kalēju dzimtas stāstu, kurā spilgti tiek izgaismoti gan dzimtas krietnākie, gan nekrietnākie pārstāvji. Ja stāstā par Ozolu dzimtu grožus savās rokās turēja sievietes, tad Kalēju dzimtā vienmēr noteicēji bijuši vīrieši. Viņi bijuši tie, kas izvēlējušies iet krietnus vai nekrietnus ceļus. Viņi ir tie, kas izkaluši savas ģimenes laimi vai nelaimi. Šajā dzimtā netrūkst krietnu vīru, bet ir arī tādi, kurus vairāk interesējusi nauda, vara un slava. Ir tādi, kas nav vairījušies slepkavot, nodot, sist sievas un iedzīvoties uz citu nelaimes rēķina. Principā tas nav nekas pārsteidzošs, jo domāju, ka katrā ģimenē ir pa savam skeletam, noslēpumam un melnai avij. Katrs pats, neatkarīgi no vecāku audzināšanas, izcelsmes un izglītības, izvēlas, kā nodzīvot savu dzīvi, ko uzskatīt par vērtību.
    Tas skaidri atklājas Kalēju dzimtas stāstā. Līdz ar gredzena atrašanu tiek atklāts pēdējais dzimtas noslēpums. Tam vajadzētu Katrīnas nu jau bijušajam draugam Mārtiņam likt pārvērtēt, kādu ceļu iet, vai viņš ir sadzirdējis jelko no Katrīnas un paša vecāku teiktā.
    Varētu domāt, ka romāns beidzas uz skumjas nots, jo Katrīna ir palikusi viena, un cerības uz jaunas, stipras ģimenes rašanos zudušas. Tomēr tā nav. Katrīna ir sastapusi cilvēku ar līdzīgām vērtībām, interesēm un vēlmēm. Līdzvērtīgu partneri, kurš gatavs kļūt par viņas balstu, aizstāvi un domubiedru. Tieši šī sižeta līnija liek atkal noticēt, ka viss ir iespējams, un priekšstats par to, kādām vajadzētu būt attiecībām starp vīrieti un sievieti, lai rastos stipra ģimene, nav vien sapņaina radīta ilūzija.
    Man patika visi Kalēju dzimtas stiprie vīri, kuri dzīvojuši saskaņā ar sirdsapziņu un godaprātu, taču vislielākās simpātijas ieguva tieši Katrīnas kaimiņš Kaspars, simbolizējot spēcīgu, izglītotu un mūsdienīgu vīrieti, kas spēj piecelties arī pēc vislielākajiem likteņa triecieniem.
    Taču Dace Judina nebūtu Dace Judina, ja visā notiekošajā neievītu ko mistisku un maģisku. Kā citādi izskaidrot to, ka slavenais Kalēju dzimtas gredzens pirms četrsimts gadiem kaldināts tāltālam Kaspara sencim Nordenam, kura pēcteči laika gaitā mūspusē pārtapuši par Ziemeļiem un Kalējiem. Kalēju-Nordenu dzimtas sāga lieliski parāda, ka nav nozīmes tam, kas esi pēc izcelsmes. Nozīmē ir tikai tam, ko tu savā dzīves laikā uzskati par vērtību.
    Pēc romāna „Gredzens” izlasīšanas pārņem ļoti pozitīva noskaņa un rodas pārliecība, ka ar mums te Latvijā viss būs labi, neskatoties ne uz ko, jo mums ir un būs stipras dzimtas.
    Manuprāt tas ir tieši tas, kas nepieciešams, mūsu valsts simtgadi sagaidot.
    Ruta Zimnoha, grāmatu blogere

* Tikai mainot sevi, var mainīt citus sev apkārt
    Katram savs krusts jānes, tikai spēkam jābūt. Krustam var ticēt un var arī neticēt. Bet ne jau krustā vai tā nešanā ir stipras sievietes sūtība. Stipra sieviete ne vien krustu var panest, bet spēj mainīt visu dzīvi. Tikai vēlmei jābūt.
    Grāmata ir interesanta un intriģējoša. Būtiskākais – dzimtas stāsts velk un velk, liek aizdomāties par sevi, par bērniem, par visu savu dzimtu, jo dzīve nav tik viegla, kā likās jaunībā. Labi, ka dzīvē ienāk prieki, bet nav slikti arī tas, ka nāk pārdzīvojumi. Tie nāk un mijas ar priekiem, liekot paskatīties uz savu dzīvi no malas, liekot mācīties dzīvot tālāk. Jo – tikai mainot sevi, var mainīt arī citus sev apkārt.
    Paskaties pa kreisi, paskaties pa labi, paskaties uz priekšu, paskaties atpakaļ. Tas, ko redzi aiz muguras, jau redzēji iepriekš, taču savādāk.
    Maija Liepa, pasniedzēja, fotogrāfe, blogere