Fokusa grupa par IAE-14 Nemodiniet mirušos

Cilvēcīgāki noziegumi?
    ...itin kā uzklausot Annas Elizabetes lēmumu vairs nestrādāt ar politikai, lielajam biznesam un medijiem piesaistītām lietām, liktenis piespēlē šķietami vienkāršākus, “cilvēcīgākus” noziegumus, ko izmeklēt… Taču, lai arī grāmatas nosaukums aicina nemodināt mirušos, notikumi kā tiešā, tā pārnestā nozīmē liek ne tikai varoņiem, bet arī lasītājiem atrotīt piedurknes, ielūkoties aizmirstos vai labi aizkrāmētos dzīves, prāta un attiecību nostūros un ķerties pie to sakopšanas. Jo, kā trāpīgi norāda vecmāmiņa Anna Roze – “atmodināti mirušie var izstāstīt daudz ko tādu, ko labprāt gribētos noslēpt”, bet, to uzzinot, atpakaļceļa nav – “ir jādara tas, kas jādara”.
    Dace Judina labi pazīst savu lasītāju un zina, kā izstāstīt stāstu, meistarīgi kāpinot spriedzi vairāku simtu lapaspušu garumā tā, lai intriga kulmināciju sasniegtu vien grāmatas beigu daļā, bet lasītājs attaptos ar āķi lūpā, nepacietīgi gaidot nākamo sērijas Izmeklē Anna Elizabete romānu. Ne velti rakstnieces romāni ierindojas latviešu lasītāju pirktāko un bibliotēkās meklētāko grāmatu vidū!
    Inga Ābelīte, izdevniecības Latvijas Mediji galvenā redaktore

Greizo spoguļu efekts...
    Jaunais Daces Judinas romāns atkal ievelk lasītāju kā atvarā. Notikumu virkne mainās strauji un negaidīti. Sižets tik spraigs, ka elpa aizraujas! Un atkal, līdztekus notikumiem, Dace iepin svarīgas atziņas par aktuālām sabiedrības problēmām un filozofiskas, viedas domas.
    Greizo spoguļu efekts - manipulācija ar informāciju, smadzeņu skalošana, patieso vērtību nemanāma, pakāpeniska aizstāšana ar pseidovērtībām. Ko agrāk uzskatīja par sliktu, nepieņemamu, pat perversu, pamazām pieņem par normu. Nemanāmi izzuduši jēdzieni: sirdsapziņa, atbildība, kauns. Vairs nedzird lietojam vārdus: krietnums, godīgums, gandarījums par labi padarītu darbu; sods par nolaidību vai apzinātu kaitējumu. Vairs neskan dziesma: "Nevis slinkojot un pūstot". Bet tur skaidri teikts: "Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu..."
    Garīguma, morāles un ētisko normu katastrofāls zudums?
    Detektīvā aprakstīto izmeklētāju sakarā – nostaļģija pēc Policijas akadēmijas nelīdzēs. Drīzāk obligāta prasība visiem juridisko darbību speciālistiem, vai tie būtu izmeklētāji, ierindas policisti, vai tiesneši un advokāti, jau apmācību procesā iziet psiholoģiskās konsultācijas, pašterapijas kursu. Vispirms katram jātiek galā ar saviem tarakāniem, tikai tad var sākt darbu tik atbildīgā sfērā. Būtu mazāk cilvēcisko faktoru, kļūdu un neatklāto slepkavību.
    Ilze Brigita Veitnere, kliniskā psiholoģe

Par zaudēto uzticību...
     Daudz pārdomu. Visu laiku jāatgriežas pie jautājuma, ko Māris Čaklais rakstīja 1966. gadā. Cik viens par otru mēs zinām? Maz, pavisam maz. Ir kolēģi, domubiedri, cilvēki, kuriem uzticamies. Bet kādā dienā šī uzticība tiek zaudēta, saprotot, ka esi bijis marionetes vai bandinieka lomā. Un vairs nav svarīgi, vai tam bijuši pozitīvi vai negatīvi mērķi. Jo arī bandinieki ir cilvēki.
     Mūsdienās daudz runājam par karjeru, panākumiem, statusu, mērķu sasniegšanu, nevis par cilvēcīgām attiecībām un īpašībām, kas mūs padara par cilvēkiem. Spēja palikt par cilvēku dažādās situācijās nosaka viņa patieso vērtību. Ir jāmāk lūgt palīdzība un jāspēj atzīt savas kļūdas. Vajadzīga drosme pārkāpt sev pāri. Pretējā gadījumā cilvēks ar savām šaubām un bailēm iekšēji sevi saēd.
    Kristians Blumbergs, students

Tests lasītāja vērībai
    Nemodiniet mirušos ir kā zibenīgs, mainīgs un aizraujošs komikss pieaugušajiem ar ironiski, brīžam kariķēti, brīžam ideālistiski, brīžam atbaidoši reāli zīmētiem tēliem, ar sižetu, kas līdzīgi asprātīgi būvētam labirintam ir pastāvīgs tests lasītāja vērībai, gatavībai kārtējam rēbusam un pavērsienam. Mirklis neuzmanības, un pa izritināto pavedienu jāsper solis atpakaļ, lai noturētos autores izplānotajās virāžās.
    Īpaši ieteicama lasāmviela pandēmijas nogurdinātajiem, lai nezaudētu cerību kaut kur, kaut kad reiz tikties plašākā un sirsnīgā domubiedru lokā pie tases kanēļkafijas ar obligātajām plātsmaizēm. Starp citu, ēdiens grāmatas lappusēs ir ne tikai pārtika, bet vēl viens būtisks spēlētājs, kas nepanesamo padara panesamu un neizturamo – izturamu. Tāpat kā rakstnieces fantāzijas radītā muižas vide, kurā kā distancētā salā tiekas, strīdas, atkopjas, uzkrāj spēkus un rod risinājumus izmeklētāju komanda, kas, savējo aizmugures stiprināta, spēj konfrontēties ar reālo ļaunumu.
    Annas Elizabetes atkarīgos jābrīdina – gribēsies vēl.
    Dace Terzena, žurnāla Mājas Viesis galvenā redaktore

Vēzis valsts varas struktūrās
     Sociālie tīkli caurauž mūsu dzīvi. Mirklī, kad rodas vajadzība vai piezagusies nelaime, meklējam palīdzību pie savējiem - ģimenes, draugiem, klasesbiedriem, studiju kolēģiem. Izmantojam sakarus vai blata sistēmu, kā to dēvēja padomju laikā. Blats veikalā, slimnīcā, policijā, valsts pārvaldē. Ja privātajā dzīvē sociālās saites un sociālie tīkli nav nekas nosodāms, tad valsts pārvaldes un varas struktūrās tas ir kā vēzis. Kā puve, kas pārņem visu un nogalina.
    Kādēļ? Konkursi uz valsts amatiem tiek rakstīti konkrētajām personām, amatos tiek celti šoferu dēli un klasesbiedru meitas. Nekas, ka ne personīgās īpašības, ne izglītība, ne darba pieredze neatbilst ieņemamā amata vajadzībām. Galvenais – iekārtot savējo. Nav svarīgi, kas pēc tam. Amatā iekārtotais būs pateicīgs par krēslu un ienākumiem, tikai pretī būs nepieciešams būt lojālam, balsot pareizi, un vajadzības gadījumā sniegt mazus, nenozīmīgus pakalpojumiņus protežētājam vai viņam pietuvinātajām personām. Sociālie tīkli ir būtisks kaitējums tieši kārtībsargāšanas iestādēs un tiesās, jo paveras neapjaušamas koruptīvās shēmas, pretpakalpojumu attiecības, kas spēj no objektīvas pirmstiesas izmeklēšanas pārvērsties par formālu atrakstīšanos, sevišķi smagu lietu izbeigšanu vai pārkvalificēšanu par nenozīmīgu pārkāpumu.
    Totāls vērtību sabrukums. Kas ir labi, kas slikti, kas – nepieņemami? Kurš ir savējais, kurš svešais, kurā brīdī savējais kļūst par svešo? Kam uzticēties? Ceļš uz sabiedrības degradāciju, kad ideju zādzība nes peļņu, skandālaprakstus dēvē par žurnālistiku, bet glifosātu pielīdzina lietus ūdenim. Alkatība, aprēķins, nežēlība pāri cilvēku veselībai un dzīvībai. Ētiskos orientierus un tiesisko paļāvību nomaina pakalpojumu un savstarpējā izdevīguma princips, vēss aprēķins un auksta, nežēlīga plānošana. “Tu – man, es – Tev!” Aprēķina attiecības, surogātmāšu pakalpojumi...
    Annai Elizabetei nākas saskarties ar puvi kārtībsargu un uzņēmēju attiecībās, lielsaimnieku diktētu slimo lauku idilli, skandālžurnālistiku, slēpto prostitūciju un blondo kalkulatorufaktoru.
    Aivis Biķernieks, sociologs

Kas celsies no pagātnes ēnām?
    Skatoties spogulī, nevar zināt, kurš lūkojas pretī. Noslēpumi, prieks, naids, vēsture, kas veidojusi tagadni, ir tieši acu priekšā, bet tu to nespēj ieraudzīt! Tev nav lemts. Lielais Stāsts atklājas tikai pāri laikam, paaudzēm un cilvēcīgām vājībām. Tajā redzami visi ceļi, pa kuriem neesam gājuši – vai nu sava prāta, vai apstākļu spiesti. Lielais Stāsts paliek, tajā košu dzīvi dzīvo mums tuvi un sveši... Ja esam kļūdījušies, tas ir mierinājums. Ja visu darījuši no sirds - biedinājums. Kas celsies no pagātnes klusām ēnām, sen nemītām takām? Vai labāk tās aizmirst? Nevar!
     Dzīve nav raķetes skrējiens debesīs. Mēs varam izmest loku, salabot, sadziedēt, piedot sev savas pašu kļūdas. Izeja ir vienmēr, pat ja par to jāmaksā dārga cena.
    Ance Zveja, Latvijas Grāmata pārstāve

Ir viegli nedomāt...
    Lasot Daces Judinas grāmatas, kas dzimst Agatas Kristi cienīgā ātrumā, pieķeru sevi pie domas, ka iztēlē viegli vizualizēt konkrētus notikumus, varoņus, viņu sejas izteiksmes, tā teikt, uzburt ainiņas. Citu autoru darbos tas ne vienmēr iespējams.
    Šajā grāmatā mani uzrunāja frāze: "Mūsdienu cilvēku galvenokārt interesē trīs lietas: nauda, bauda un nedomāt!" Ir viegli nedomāt, jo cilvēku vietā to dara kāds, kuru paši tam deleģējuši...
    Pēteris Jandavs, privātuzņēmējs

Runāt ar tiem, kuri līdzās
    Autore savā jaunākajā veikumā sižeta līkločos meistarīgi ievijusi atgādinājumu par Savējiem. Tiem, kuri mums līdzās ikdienā, domās un rokas stiepiena attālumā vai viena telefonzvana tuvumā. Pūču Mājas omulība, čalas un siltums apvij kā mīļa cilvēka apskāviens. Starp darbu kalniem, steigu un ikdienas rūpēm labi atrast brītiņu laika Savējiem. Pasēdēt pie krūzes aromātiskas kafijas, siltas ābolmaizes un vienkārši parunāties. Pavaicāt - kā Tev klājas? Pavaicāt un arī uzklausīt, sadzirdēt atbildi. Sirds siltums atver daudzas durvis.
     Baronese Anna Roze dienasgrāmatā raksta, lai nemodinām mirušos. Tie var sākt stāstīt stāstus un atmiņas, kuras ne katram būs dūša uzklausīt. Lai mirušie dus mierā. Lai nebūtu jābīstas no viņu stāstiem, runāsim ar tiem, kuri līdzās. Kuru logos silta un aicinoša deg gaisma. Kamēr vēl tā deg.
     Cilvēka mūža ritums, pieredze, sapņi un darbi – labie un ne pārāk – tinas kamolā, no kā nākamās paaudzes auž Dzimtas gobelēnu. Šī atskārsme vairākkārt uzplaiksnī autores darbā. Sarkanā līnija, galējā robeža, pacietības mērs... Tik daudzi nosaukumi vienai sajūtai. Mirklim, kad esi gatavs upēm gultni izmainīt un kailām rokām kalnus gāzt, lai pasargātu un izglābtu savus mīļos.
     Ģenerāļa stāstītā urbānā leģenda par Ēnu ievijas šodienas pilsētvidē. Mums līdzās taisnīgs un skarbs Sargs. Labvēlīgi nemanāms tiem, kuri savu ceļu mēro, nedarot pāri citiem, šerps pret tiem, kuri savu ego baro ar citu sāpēm. "Pietiek. Laiks mājās," viņš nosaka, aizverot Likteņa grāmatu.
     Paldies par brīnišķīgo iespēju atkal pabūt Pūču salā, Pūču Mājā un satikt tik iemīļotos Savējos. Paldies par siltumu un īstumu, kas jūtams katrā grāmatas lappusē. Paldies Savējiem.
     Vita Strode, grāmatmīle