Visi varoņi ir izdomāti?

     Ir jau ierasts, ka ikviens jauns gads sērijā “Vakara romāns” sākas ar jaunu DACES JUDINAS darbu. Izdevniecības jubilejas, 2024. gads, nebūs izņēmums. Janvārī pie lasītājiem nonāks triloģijas “Inde vīna kausā” noslēdzošais romāns “Mantojums”, bet “Latvijas Avīzes” lasītāji to pa gabaliņam varēs sākt knibināt jau no rītdienas.

     LINDA KUSIŅA-ŠULCE

     Tie, kuri izlasījuši abus iepriekšējos romānus “Vēstule” un “Medaljons”, noteikti jau nepacietīgi gaida, lai uzzinātu, kā tad īsti atrisināsies sarežģītais Ritas Kadiķes dzimtas stāsts un viņas asistentes Ditas Stropas vismaz tikpat sarežģītās attiecības ar Mārci Ziediņu. Tad nu lūk, šajā intervijā jūs par to neuzzināsiet pilnīgi ne-ko, nāksies vien lasīt pašiem. Mēs ar Daci runājām par tēmām, kuras ar romānu saistās dziļākā līmenī – senču atstāto mantojumu gan vieliskā, gan garīgā līmenī, un, protams, kur nu bez ķepām un astēm!

     Vispirms es tev gribētu jautāt par romāna prototipiem un notikumiem, kuri tajā savijušies. Romāna “Medaljons” atklāšanā bija klāt jauna sieviete, ar kuru iepazīstināji kā ar Ditas prototipu. Kas bija pirmais – prototipi, vai tomēr radās triloģijas pirmais romāns, un tad atklājās, ka kāds vai kādi savā dzīvē redz ar to līdzības?

     D. Judina: Patiesību sakot, pirms pašas pirmās triloģijas grāmatas “Vēstule” bija vairāki it kā savstarpēji nesaistīti notikumi. Viens notikums, otrs, ko atmiņas plauktiņā ieliec ar domu – varbūt kādreiz noderēs. Tad pēkšņi saveidojas tēlu sistēma, un saproti – tiešām noderēs! Vai tad tev pašai kā žurnālistei tā nav bijis, ka ieraugi cilvēku uz ielas vai kafejnīcā, un nodomā – cik interesants cilvēks, būtu labi par viņu uzrakstīt! Pirms divām, trim nedēļām mūsu lauku mājas pagalmā iebrauca personāžs, kuram netālu esot dzīvojuši senči, sirds viņu aiz kājas atvilkusi uz laukiem. Pēdējos desmit gados ap mūsmājām spietojis tik daudz vilcēju un tīkotāju, ka sākām jau uz viņu diezgan šķībi skatīties, vai nav jāatceras, kur nolikta bīse un sāls. Bet kaut kas no tā, ko viņš pastāstīja, iegūlās par vienu līniju nākamajos Laika stāstos. Lai kas notiktu, visam ir zināma jēga.
     Par prototipiem – starp viņiem ir daži mums labi pazīstami un daži ne tik abi pazīstami ļauži. Bija tāds brīdis, kad mūsu draugu lokā pienāca klāt jauni cilvēki, sākām sekot līdzi, kas ar viņiem noticis. Sakarības tiešām iezīmējas, turklāt interesanti, ka nevis es par tām uzrakstu post factum, bet gan atkārtojās tā jokainā situācija, kad es vispirms uzrakstu, un tad ar personāžu dzīvē notiek tieši tas pats.
     Tagad, pēc trešā romāna, ir mazas bažiņas, ar ko dzīvē beigsies tas, kā esmu romānā izspēlējusies ar varoņiem.
     Lasītājiem un droši vien īpaši prototipiem par mierinājumu jāsaka – visiem viss beidzas ļoti labi, visi paliek dzīvi. Nosacīti sliktākā lieta ir tā, ka viens no varoņiem nokļūst – bet arī labprātīgi! - klosterī.

     Mhm, jā... Bet, ja runājam par lietām, kas piepildās – reizēm tas ir biedējoši precīzi. Redzēsim, vai tā būs arī šoreiz, vai arī varēsim atviegloti nopūsties, ka “visi fakti un personāži izdomāti”. Turpinot par personāžiem, jau lasot gribēju pajautāt, kurš tev pašai šajā romānā ir sirdij tuvāks?

     Kaut arī plašāk aprakstīta Rita Kadiķe ar viņas mantojuma kolīzijām un ģimenes peripetijām, kā personāžs man mīļāks advokāts Marks Boldins. Viņš izgājis cauri ellei, atrodot sevī spēku ne tikai palīdzēt citiem, bet arī nostāties labo spēku pusē un mēģināt noturēt pasauli līdzsvarā. Jā, un viņam ir reāls prototips.

     Rakstniekam ir traki laba dzīve – ja tu uz kādu sadusmojies, vari viņam gan (romānā) degunu salauzt, gan zupas katlā izvārīt, bet vai vari uzrakstīt arī, piemēram, ideālo vīrieti?

     Nav ideālo vīriešu. Nav ne ideālu sieviešu, ne vīriešu. Var atrast visādas iezīmes, kas kādu tuvina ideālam, bet ideāls kā tāds nav iespējams. Tik un tā viņam būs vismaz viena komiska īpašība – piemēram, viņš naktī skaļi griež zobus. 
Bet, runājot par nākotnes uzrakstīšanu, man ik pa laikam kāds prasa – nu taču uzraksti romānā pozitīvo programmu, lai šajā valstī kaut kas sakārtotos! Taču tā nu gan tas nenotiek.

     Laikam jau tāpat kā ar ideālajiem vīriešiem tas nebūs tik vienkārši. Bet es tev vēl gribēju jautāt par romānu nosaukumiem: lielākoties tev tie ir ļoti lakoniski, savukārt triloģijas lielais virsraksts ir “Inde vīna kausā”. Kas ir inde, un kas – tas kauss?

     Taisnība, es cenšos neizplūst garos teikumos, man patīk virsrakstu ietvert vienā, divos vārdos, ļoti reti bijis vairāk. Jo viens vārds ir ļoti ietilpīgs. Vēstule. Tajā var būt tik daudz, cik katrs šajā vārdā ieliek. Mantojums – kultūras mantojums, privāts mantojums, pārmantojamība? Gribu, lai ietilpība būtu vismaz divās dimensijās, laikā un telpā.
     Ja runājam par “Indi vīna kausā”, tur visi trīs vārdi ir simboliski; es negribētu teikt – bibliski, nē, tieši simboliski. Kauss ir visas labās, patīkamās dzīves lietas – tuvinieki, attiecības, prieki. Bet, ja runājam par indi, nonākam pie meļiem, intrigantiem, nodevējiem un neliešiem, kas ir starp mums.

     Tēli atspoguļo savu radītāju, un tavos romānos personāži līdz sāpēm necieš melus un meliņus.

     Tā varētu būt, jo, ja pats esi dzīvē saskāries ar aizmuguriskām spēlītēm, meliņiem un meliem, pret tiem izstrādājas zināma nepatika un riebums. Ne jau vienmēr vari dot pa purnu – to vispār dzīvē esmu darījusi tikai vienreiz, un arī tad ne par melošanu, bet par rupjībām. Tas tāds musketieru laika risinājums – nomet cimdu un tad nodur. Bet es tiešām gan pati cenšos tā nedarīt, gan arī neciešu, ka citi melo. Un liekulību neciešu.

     Ir personāži, kuri nemaz nespēj melot, kaut, iespējams, kādreiz gribētu. Te mēs nonākam pie ķepām un astēm, bez kurām, šķiet, neiztiek neviens tavs romāns.

     Jā, pa kādai astei ir pilnīgi visos romānos.

     Arī šajā ir, turklāt vairāki, bet viens – baltais amerikāņu buldogs Ramšteins jeb Ramsis ir īpaši spilgts. Pastāstīsi par viņu?

     Vārds... Rammstein ir smagā metāla grupa, un amerikāņu buldogi ir nopietni suņi ar tādu sakodienu, ka vieglāk atstāt kāju, ja tā viņiem tikusi zobos, nevis censties to atgūt. Bet kopā ar savējiem viņi ļoti atbrīvojas, un viņiem ir lieliska humora izjūta. Vienam mūsu draugam, kura diemžēl vairs nav starp mums, bija tāds suns – viņam arī nenormāli patika skatīties televizoru. Gulēja gultā, visas četras ķepas gaisā – starp citu, tieši tā dara mūsu vilki, – obligāti jākasa vēders, bet šamie pa to laiku skatās TV ekrānā.
     Kā lai dzīvnieki neiekļūst romānos, ja viņi visu laiku izstrādā kaut kādus pigorus? Vēl pavisam nesen mums mājās notika Lielā Pīrāgu Zadzība. Es uz Mārtiņiem biju sacepusi pilnu bļodu visādu pīrāgu un bļodu nolikusi uz taburetes sev blakus. Džeris piečībo, pagriež galvu sānis, vienu pīrāgu uzmanīgi paņem uz aiziet tālāk. Nu, kā tu to neuzrakstīsi?! Un, tā kā visi mūsu suņi un kaķi ļoti labi sadzīvo, viens otru neplēš nost, tad arī romānā ierakstīju, ka tur visi labi sadzīvo.

     Tavām grāmatām ļoti raksturīgi, ka lietas, kuras it kā notiek šeit un tagad, visbiežāk sākušās pavisam citā laikā un vietā.

     Tā ir. Gan no pašas pieredzes, gan parunājot ar gudriem un zinošiem ļaudīm, var secināt – pārmantojas ne tikai vizuālās īpašības. Tāpat pārmantojas arī dzimtas rakstura iezīmes, tostarp visādas nejaucības, piemētam, nicīga attieksme pret līdzcilvēkiem, augstprātība, sava pārākuma vai izredzētības apziņa, kas nereti iezīsta ar mātes pienu, jo, redz, vecāki bijuši bagātnieki, augsti stāvoši činavnieki, partijas funkcionāri, ordeņoti ideologi, profesionāli kažoku metēji, kuriem labi pie visām varām, vai citādi civilizijas brīnumi. Par ļaunuma vai noziedzības gēnu joprojām zinātnieki strīdas, bet, pašķetinot atpakaļ dažādu dzimtu radurakstus, labi var redzēt, ka nevarēja būt citādi, jo tad un tur bija tā, un tas konkrētais cilvēks, tādā gaisotnē audzis, pat nezinot senču noslēpumus, nevarēja nepārņemt zināmas senču īpašības.

     Bet vai tad šo senču programmu nav iespējams salauzt? Tiešām visi esam nolemti priekšteču nospraustajam kursam, tā sakot, tēvu grēki līdz septītajam augumam?

     Te jāatgriežas pie tā sauktās labuma un ļaunuma teorijas, jo cilvēkam vienmēr ir izvēle, darīt tā vai citādi, rēķinoties ar sekām. Mums katram ir sava robeža, kuru nepārkāpsim, bet, ja tu to tomēr pārkāp, jo traki gribas to otra mantu vai sievu, vai karjeru... Vai, vēl trakāk, līdz pat otra dzīvībai. Ja tā, tad nevajag brīnīties, ka agri vai vēlu tas atnāk tev pakaļ, tavā paaudzē vai nākamajā.

     Mums jau īsti nav perspektīvas, lai varētu pacelties pāri un redzēt kaut vienas dzimtas vēsturi visā tajā savijumā.

     Domāju, to perspektīvu gluži labi var ieraudzīt to dzimtu hronikās, kur tādas tika rakstītas. Protams, tur vairāk stāsts par lielajām, senajām dzimtām, jo, ja tev ikdienā jādomā, kā izdzīvosi, kuram vēl atliks laika vai spēka kaut ko pierakstīt? Ja kāds rakstījis tādu hroniku, kaut vai tikai dienasgrāmatu, piemēram, skolas laikā, tad es nedomāju, ka tur būtu briesmīgi izskaistināta realitāte, tā teikt, ar domu – pēc simt vai 200 gadiem kāds to lasīs un citiem rādīs. Jābūt īpaši izmežģītam prātam, lai dienasgrāmatā, ko raksti pats sev, censtos sevi izgludināt, iesmaržināt un vēl iestīvināt mežģīnītes.
     Bet zini, šim ir vēl otra puse. Kopš pastāv sociālie tīkli, mēs, pat tie, kuri agrāk rakstījuši dienasgrāmatas, savas domas pamatā izliekam tur. Bet atliek tikai kādam nospiest pogu vai noraut kloķīti, un visas mūsu domas, idejas pazudīs. Var iestāties brīdis, kad pat nezināsim, ko esam pagājušajā gadā darījuši. Labi, ja kādam ir vismaz biznesa kalendārs, kurā fiksēts, kur iets un kas darīts. Citādi tehnoloģiskas krīzes gadījumā nepaliks nekas, pat ne bildes, jo tās taču arī ir tikai diskos vai mākoņos. Pat katastrofu nevajag – diski paši ar laiku vairs nenolasās, informācija tajos visu laiku jākustina. Vai arī kaķis uzgāž tējas krūzīti – un cauri ir ar visu hroniku! (Pauze.)
     Laikam tieši tāpēc pasaulē jābūt rakstītājiem un lasītājiem. Domu un jūtu līdzsvaram.