Ruta Skrebele, literāte, pedagoģe

DACE JUDINA “MANTOJUMS”

     ...man virtuvē uz galda stāv maza burciņa, kurā dzīvo skaistas domas. Un brīžos, kad gribas kaut ko gudru un reizē vērtīgu, roka pati pastiepjas, lai izņemtu no burciņas kādu tur ieliktu un pierakstītu domu no savu mīļāko rakstnieku darbiem. Arī ciemiņi, kuri atnāk, jau pieraduši, ka burciņai uz galda jābūt. Tāds ir mans ieradums – izņemt no burciņas domas ikreiz, kad vēlos, lai tās pavada kopā ar mani visu dienu vai dažreiz pat ilgāk.
     Dzīve ne vienmēr sniedz atbildes uz visiem jautājumiem. Kāds būšu pēc gadiem desmit, rīt, parīt vai aizparīt? Kura tikšanās būs liktenīga? Taču dzīve cilvēku veido, liek daudz kam iziet cauri – gan priecīgiem, gan skumjiem brīžiem.
     Dzīve sit. Daži sitienus iztur un kļūst vēl stiprāki, citi – salūst. Lasīju un domāju par Ditu. Kā viņa no tās trauslās meitenītes, kas atainota romāna pirmajās daļās, tagad kļuvusi, kā Tu raksti, par “sakaitinātu vilceni”.
     Dažreiz visu dzīvi meklējam Savējos. Dažs tā arī neatrod. Varbūt der apstāties ikdienas steigā un pavērot, kādi cilvēki ir mums līdzās?

     Lieliski cilvēka dabu esi aprakstījusi epizodē, kur minēti trīs cilvēku tipi: Lapu, Zaru un Sakņu.
     Protams, ikvienam savā dzīvē gribētos ielaist Sakņu cilvēkus, jo kuram gan negribas redzēt sev līdzās cilvēku, kas neizliekas par draugu, bet tāds ir, kurš vienmēr būs līdzās - neatkarīgi no apstākļiem. Tie ir Savējie, kurus gribas apskaut, piespiesties plecam, sajusties droši un uzticēties.
     Un Zaru cilvēki? Daudz vieglāk taču ir mīlēt vārdos un no attāluma, nekā būt līdzās. Būt savējam tādos brīžos, kamēr viss labi...
     Un Lapu cilvēki? Vai mēs gribētu savā dzīvē ielaist cilvēkus, kam nevar uzticēties? Gribētu ielaist tādus, kuri uzrodas tikai tad, kad pašiem kaut ko vajag? Tie ir ņēmēji, ne devēji. Acīmredzot dzīvē arī šādiem jābūt, jo ne velti saka, ka cilvēki mūsu dzīves ceļā neparādās tāpat vien. Vai nu mums no viņiem kaut kas jāmācās, vai viņi cenšas iemācīt kaut ko mums.

     Grāmatā Tu raksti arī par ziediem, salīdzini tos ar cilvēkiem. Cik daudz dažādu ziedu – ar savu krāsu, smaržu, izskatu, tikpat daudz dažādu cilvēku. Ziedi ir dzīvi, un ziedi ir mākslīgi. Un galu galā, kuri tad patīk vairāk, tie dabiskie (ne katrreiz pamanāmie) vai mākslīgie, kas nesmaržo, pie kuriem bites neatlido, lai arī cik krāšņi tie būtu.
    Ārējais skaistums apžilbina tikai īsu mirkli. Ko līdz skaistums, ja iekšā mājo tukšums, ja acīs nedeg tās uguntiņas, kas ne tikai silda, bet arī tumsā palīdz ceļu atrast? Ilgas pēc cilvēkiem, kas būtu patiesi. Runā. Darbos. Attieksmē. Pēc tādiem, kas uzdrošinās mainīt ierasto dzīvi, meklē un atrod, un nevairās grūtību.

     Cilvēks ir radīts, lai nebūtu viens. Viņš ir radīts otram. Ne visi uzdrošinās runāt par vientulību.
     Šī ir citāda vientulība, nekā pirms desmit vai divdesmit gadiem. Man nav laika. Jāstrādā. Man darba pāri galvai. Nav laika satikties. Nav laika runāties. Ciemoties. Es skrienu! Darbs, darbs, darbs... Vai patiesībā nav tā, ka cilvēks cenšas aizbildināties ar darbu un nevaļu, lai noklusētu un noslēptu to, kā viņam trūkst. Vai aizbildināšanās ar laika trūkumu patiesībā nav neprasme sarunāties?
     Virtuālajā vidē taču daudz vienkāršāk. Tur neviens neredz patiesās emocijas, pārdzīvojumus, asaras. Virtuālajā vidē komunicē ar tiem, ar kuriem vēlas to darīt. Palikuši bez uzticamiem draugiem un tuviniekiem, cilvēki meklē dzīves piepildījumu virtuālajā vidē. Publiski apskatāmajās fotogrāfijās – visa dzīve kā uz delnas. (Protams, mānīga. Jo fotogrāfijās parasti rādīta dzīves veiksmīgākā un saulainā puse.) Tāpēc nav brīnums, ka dažkārt par kaimiņu vai epizodiski sastaptu paziņu zinām daudz vairāk, nekā par saviem radiem vai draugiem.
     Bet tie, kas neizliek savu dzīvi publiskai apskatei, bieži vien ir aizmirsti. Radi. Draugi, kas bijuši Savējie. Tās ir mirušas attiecības, kuras vairs neizdodas atjaunot. Tās tievās sudraba stīdziņas, kas cauri laikiem savienojušas vienas dzimtas piederīgos, ir pārtrūkušas...

     Uzdrošināties. Mainīt. Meklēt. Iet savu ceļu. Vienatnē vai kopā ar Savējiem – tā ir katra paša izvēle. Dzīve nav tik vienkārša, un uz daudziem jautājumiem atbildes jāmeklā katram pašam. Tāpēc jau mēs esam tie kartupeļu ziedi, par kuriem reiz rakstīja dzejnieks Imants Ziedonis.

     Paldies par “Mantojumu”!