You are here

Tīrītājs - Autores pēcvārds

    Pēcvārds

    Ikvienai valstiskajai iekārtai un sabiedrībai pienāk tāds attīstības posms, kad tā draud noslīkt pati savos saražotajos mēslos. Tas ir pirmais trauksmes signāls, kuru ignorējot sākas pašattīrīšanās...

    Mūsu paaudze dzīvo uz parāda – tiešā un pārnestā nozīmē. Pārdots un notērēts gandrīz viss – tautsaimniecība, rūpniecība, lauksaimniecība, zvejsaimniecība, meži, zeme, mājas... Uzņēmumi, politiskās partijas, amati, sakari... Kas atlicis? Cilvēki. Tie, kuri spītīgi šeit palikuši. Vēl palikuši.

    Mēs esam atraduši runāt. Normāli runāt, sirsnīgi, skatoties viens otram acīs. Uzklausot un tiekot uzklausīti. Tā vietā ar mums runā klišejās, sloganos, devīzēs, vīziju un misiju tēzēs, piāristu sagatavotos un, skatienu pret skatītājiem nepaceļot, no lapiņām nolasītos pirmo personu teikumos. Pieņemot, ka mēs noticēsim. Jo vajag, lai mēs noticam. Un sekojam. Kārtējo reizi. Ja nē, tad ar mums runā kliedzot. Pavēlot. Pieņemot jaunus, arvien skarbākus, nežēlīgākus un “mazajam cilvēkam” neizdevīgākus likumus un noteikumus. Tā teikt, “uz izturību”.

    Un mēs atbildam – klusējot. Jo īsti vairs nav, ko skaļi teikt. Jo tikai aklais, kurlais un mēmais neredzētu un nesaprastu, ka šajā spēlē ar iezīmētām kārtīm piedalās tikai daži, vienlīdzīgākie par citiem, kamēr pārējiem atvēlēta vien pasīva skatītāju-apjūsmotāju loma. Vajadzīgajā brīdī urnā metēju loma.

    Un atkal, tāpat kā pirms piecdesmit gadiem mūsu vecāki, mēs virtuvē vai pie kamīna, ar tēju vai ko stiprāku rokā, draugu (ja tādi ir) vai ģimenes lokā paburkšķam... Ehh, kā neiet, tas un šis nav labi, tas un šis nav pareizi, to un šo vajadzētu mainīt, to – uzlabot, to – atlaist. Paburkšķam. Un gana. Viss turpinās kā līdz šim. Jo – nav jau vēl tik traki, ūdens mutē nesmeļas, vēl var izturēt...

    Ak, izglītības reforma? Cik labi, ka bērni jau izauguši... Veselības reforma? Centīsimies neslimot... Jauni nodokļi? Nekas, saņemsimies, samaksāsim, bet, ja ne, pārcelsim biznesu uz Igauniju. Rindas bērnudārzos? Vedīsim sīkos pie lauku radiņiem. Skolās un uz ielas nav droši? Nopirksim jaunus viedtālruņus un datorus – lai tup mājās, nav ko apkārt blandīties.

    Galu galā – ko jūs gribat? Viss taču ir kārtībā, pasaule mainās, un tā nav mūsu cīņa! Nebūs rītdienas, jūs sakāt? Jāiestājas par savām tiesībām, jūs sakāt? Tad kur ir mūsu karognesēji, vadoņi un varoņi, kur ir viņu gods, cieņa un sirdsapziņa? Lai tad viņi skrien pa priekšu, bet mēs – tā lēnītēm, lēnītēm, pamazītiņām – sekosim. Varbūt. Tikai jāpārliecinās, vai vēl lidmašīnas lido, vai vēl pārdod biļetes un vai sēņu, zemeņu un tomātu plantācijās vēl ir vakances...

    Ja reiz mūsu darbspējīgos iedzīvotājus spiež un mīca tik ilgi, līdz tie padodas un aizbrauc, atbrīvojot dzīves telpu atnācējiem no visām debess pusēm. Ja reiz mūsu bērnu prātos iepotē nicinājumu pret “vecmodīgo, aprobežoto” latvisko dzīvesziņu un tradicionālajām ģimeniskajām vērtībām. Jo – mēs taču dzīvojam modernā, nekārtnajā sabiedrībā. Jo – ko gan mēs, parastie mirstīgie, spējam pret spēlēm visaugstākajā līmenī?

    Klusēt, burkšķēt un izliet savu dzīves neapmierinātību gļēvos, naidpilnos, nereti zemiski personīgos anonīmajos interneta komentāros par visiem bez izšķirības, arī par tiem, kas nav pelnījuši, savā aklajā izmisumā neredzot, ka mūsdienu polittehnologi šo pašu radīto parādību ņirdzīgi dēvē par “sabiedrības noskaņojuma kontroles tvaika ventili”... Paklaigās, izķēzīsies, izgānīsies un norimsies. Tā drošāk.

    Bet tikmēr spēle ar iezīmētajām kārtīm turpinās. Mūs globalizē, iezīmē, sačipo. Pērk, pārdod, sagrupē, pārgrupē. Vada un vadā. Biksta un baksta. Kā lopiņus. Un mēs ļaujamies – diemžēl. Jo naudas varu gan neviens nav atcēlis. Alkatību. Varaskāri. Pārcilvēka sindromu. Vēlmi pakļaut, sāpināt, nodarīt pāri, izņirgāt, nodot, iznīcināt. Tas laikam pieder pie modernās pasaules. Tāpat kā bailes. Pielāgošanās. Saplūšana. Pieliekšanās. Izdzīvotkāre. Strausa gudrība. Ja nu kas...

    Mums vairs nav atlicis daudz laika. Vienīgi cerība uz seno filozofu atziņu:

    Ikvienai valstiskajai iekārtai un sabiedrībai pienāk tāds attīstības posms, kad tā draud noslīkt pati savos saražotajos mēslos. Tas ir pirmais trauksmes signāls, kuru ignorējot sākas pašattīrīšanās. Un tas ir neatgriezenisks process. Reiz sācis darboties, Tīrītājs vairs nav apturams...

    D., 2018.