You are here

Tīrītājs - Lasītāju viedokļi

    Lasītāju atsauksmes par sērijas Izmeklē Anna Elizabete 8. romānu Tīrītājs

     * Paslaucīt zem paklājiņa...
    Šī grāmata nav domāta cilvēkiem ar vājiem nerviem, labticīgiem un naiviem noliedzējiem, kas uzdrošinās teikt: “Tā nenotiek!”. Daces Judinas Tīrītājs parāda to, ko daudzi labprāt paslaucītu zem paklājiņa, zem linoleja vai lamināta. Pazudušos un neatrastos vai arī par vēlu atrastos bērnus. Cilvēku tiesības uz taisnīgu un godīgu atalgojumu. Patiesu draudzību (vienlaikus slavējot “pseidodraudzību izdevīguma vārdā”). Var noklusēt, ka noziedzība pastāv visos sabiedrības līmeņos, var pievērt acis un paklusēt par mūsu varas pārstāvju šaubīgajiem darījumiem, neizprotamajiem tiesnešu spriedumiem, var noklusēt faktu, ka sabiedrībā izveidojies mafiozs veidojums, kur lielais bizness, tiesu vara, valsts vara un noziedzīgi izpildītāji viens otram izpalīdz. Tomēr paliek neatbildēts jautājums, vai visu to paslaukot zem paklājiņa, problēma pazūd? Problēma nepazūd.
    Noklusējot to, uz skatuves agri vai vēlu ir jāuznāk Tīrītājam. Tīrītāja parādīšanās nozīmē tikai vienu – cilvēki vairs netic taisnīgumam tiesā, valsts varā, un atlicis vairs tikai viens solis līdz sociālajiem nemieriem, sprādzieniem un linča tiesai.
    Ne velti saku - šī grāmata nav domāta vienaldzīgajiem. Varbūt ar Tīrītāju vēl kādam paveras acis un parādās izpratne par notiekošo? Viens no smagākajiem Annas Elizabetes atminētajiem rēbusiem. Tajā pat laikā Dace ar Tīrītāju uzdod retorisku jautājumu: “Vai viss ir tā, kā mums izskatās?” Atbilde lai paliek katra lasītāja ziņā.
    Bet par Tīrītāju taisnība - viņam jābūt vienam. Lai neapdraudētu savējos.

    Aivis Biķernieks, sociologs

     * Sekas cietušos vajās visu mūžu

     Smagi un vēlreiz smagi. Nu atkal uzplēsti sabiedrības sāpīgākie augoņi, par kuru eksistenci visi it kā zina, taču nekas netiek atklāts, neviens nav sodīts, visi gali ūdenī.
    Vissmagākie noziegumi, kas skar ne tikai ķermeni, bet, galvenais, dvēseli, un ko visgrūtāk pierādīt - seksuālie noziegumi, visos laikos izraisījuši dziļu riebumu un bezpalīdzīgas dusmas. Tie sāpīgi skar jebkuru upuri. Ja nozieguma upuri ir bērni, ciešanas nav vārdos izsakāmas. Nodarījuma sekas cietušos vajās visu mūžu. Cilvēka psihe ir tik neaizsargāta un ievainojama! Nu pievienojušies virtuālie noziegumi, kurus vēl grūtāk atklāt, ar kuriem cīnīties pagaidām ir gandrīz neiespējami.
    Visās Annas Elizabetes sērijas grāmatās kā sarkans pavediens cauri vijas autores neremdināmā vēlme padarīt šo pasauli kaut nedaudz labāku, attīrīt no tumšajiem spēkiem, no ētiskās netīrības, netikumības, tāpēc arī nosaukums tik trāpīgs – Tīrītājs.
    Taču nav viena cilvēka spēkos paveikt šo darbu. Te jānāk palīgā visai sabiedrībai, mums visiem!

     Ilze Brigita Veitnere, klīniskā psiholoģe

     * Varbūt Tīrītājs ir realitāte?

     Ar nepacietību un ilgi gaidītais Daces Judinas romāns Tīrītājs ir izcila un aizraujoša lasāmviela, kas tā ievelk sevī, ka pat nepamani, ka lasot pienākusi jauna diena.
    Fascinē daudzas lietas: izrādās, ne visi grāmatas varoņi (no kuriem daudzi šķiet sastapti dzīvē) ir tādi, kādi likās Annas Elizabetes sērijas pirmajās grāmatās, jo pamazām katrs atklāj savu īsto seju; tas, ka Daces romāns ir visnotaļ dokumentāls, jo tur tiek runāts par tām aktuālajām un satraucošajām lietām un parādībām, kas notiek mums visapkārt un par kurām pacepamies sociālajos tīklos, taču Dace par to runā, tieši un atklāti – kā naglai uz galvas! Un, protams, mītiskais Tīrītājs, kas varbūt ir realitāte? Varbūt naivi, bet man ļoti gribētos, lai viņš (tas?) tiek galā ar situācijām, kas dažādu apstākļu dēļ iestrēgušas, un ar cilvēkiem, kuri gadiem ilgi ar apziņu, ka neviens viņus nesodīs, dara to, ko viņi dara… Kā dziesmā “Astoņkājis - tas ir jūras ķēniņš, un kad reiz viņš no jūras ārā nāks, tad būs visai glumo bandai vāks...”
    Un vēl es turu īkšķi par to, lai beidzot pēc Daces Judinas romānu motīviem taptu daudzsēriju mākslas filma vai seriāls, jo – gan autore, gan mēs jau sen esam to pelnījuši!

     Una Griškeviča, kultūras žurnāliste

     * Vai latvietis spēj piecelties kājās?

     Tas, kas tagad notiek, ir baigi... Domāju, kā ir tiem, kuri redz dziļāk?
    Vai latvietis spēj piecelties kājās? Un kurš celsies – tie, kas aizbraukuši, kas pie siles, kas trīc par savām ierēdņu vietām, vai tie, kuri pēdējiem spēkiem cenšas izdzīvot?
    Pazīstu daudz un dažādus cilvēkus, bet nezinu, kāda ideja spētu viņus vienot. Tomēr ceru - ja pienāks izšķirošais brīdis, viņi piecelsies un izrāpsies no savas komforta zonas.
    Kāpēc mani saista šīs grāmatas? Es tur smeļos spēku dzīvošanai!

    Gunta Andersone, pasniedzēja

     * Dzīvē ir vēl simtkārt trakāk

     Ikviena sapnis dzīvot tādā saimē un mājā – spēcīgi nolasās Pūču Mājas draudzīgā atmosfēra. Ļoti emocionāla šķita epizode Āmuru mājā un armijnieku solidaritāte, to pazīstu, ļoti precīzi atainota, nekā lieka. Brīžiem likās – lasu ziņas, viss tik ierasts. Neviļus sāc domāt par prototipiem. Īpaši par bērniem. Arī par šāda zirnekļa eksistenci esmu bieži domājusi. Dzīvē tas noteikti ir vēl baisāks.
    Sajūta duāla. Diendienā lasi, redzi nejēdzības, it kā savstarpēji nesaistītās lietas, bet tad izlasi ko tādu, aizdomājies un kļūst bail par Latviju... Gribas cerēt, ka tas ir tikai romāns, taču kā īlens caurdur apziņa, ka dzīvē ir simtkārt trakāk. Autore vēl salīdzinoši maigi izsakās par nopietnām lietām.
    Atskatoties uz vēstures drupām, - latvietis allaž savu labklājību cēlis uz otra latvieša kauliem, bet ar kliegšanu nekas daudz nav panākts. Ir jādara.

     Sanita Rozenšteina, māksliniece-interjeriste

     * Šodienas draugs rīt iegrūdīs duci mugurā

     Lasot astoto sērijas Izmeklē Anna Elizabete sērijas grāmatu Tīrītājs, aizdomājos par to, kāpēc atkal un atkal vēlos tikties ar Annu Elizabeti un Pūču salas varoņiem. Žanrs, protams! Kriminālromānu cienītājiem lieliska iespēja novērtēt pašu autores devumu. Taču ne tikai. Daudziem tā ir omulīgā dzimtas vide pie kamīna ar senaizmirstām kopā pusdienošanas tradīcijām un garām sarunām pie kafijas. Par to, cik ļaužu pirmoreiz mūžā uzmeistarojuši kanēļkafiju, atzinuši to par labu esam, vēsture klusē. Bet kārdinājums ir bijis. Un lauki ar vecļaužu rimto gudrību, un omītes ar pīrāgiem kā nebeidzama mīļuma avots, un vectēvi kā nesatricināmas pasaules kārtības garants! Apziņa, ka tā mēz būt, vēl spēj mierināt, varbūt nav tik bezcerīgi…
    Te nu ir tas latvieša sapnis. Sava muižiņa, atvērta savējiem un aizraujošai kopābūšanai, prom no pasaules, bet ar iespēju vajadzīgajos brīžos būt notikumu epicentrā un piedalīties, vai arī aizbēgt un būt klusumā. Jo pasaule ir ļauna, agresīva - šodienas it kā draugs rīt, rokai nenotrīcot, var iegrūst dunci mugurā. Un tas vēl nav ļaunākais scenārijs...
    Grāmata vedina aizdomāties par mums pašiem. Cik lētticīgi esam, cik nevajadzīgi pazemīgi, cik paļāvīgi un paklausīgi spējam būt. Mazas mušas lielo zirnekļu tīmekļos. Kas ar mums notiek? Starp zilajiem vaļiem, neirolingvistisko programmēšanu un nopulētiem vērdiņiem apmaldījušies, balsojam par Balto Kaķīti, jo gribam būt labi. Bet nesanāk. Gribam paši sev un citiem izrādīties tik piedodoši, tik ļaunumam pāri stāvoši, bet tikmēr sāpes, kuru, kaķītim pasaulē aizejot, jau bija diezgan, tikai vairojas kā nezāles aizaugušo dzirnavu drupās.
    Autore piedāvā Tīrītāju. Par daudz ko ir domāts un sapņots. Sadoties rokās un apjozt tēvuzemi ar dziesmām, ņemt šķiltavas un doties uz muižām vai ar ilgošanos gaidīt, kad atnāks Viņš un mersedesu rati vairs nečīkstēs, ar dzeltenu sviestu smērēti, bet mēs, bēdu nezinot, piena upēs ar ķīseļa krastiem ķersim zelta zivtiņas? Še, jums Tīrītājs! Kā tagad dzīvosiet savu, visticamāk, vienīgo dzīvi? Bet, jā, vajag, vajag mums Tīrītāju! Aizmēzt, sakārtot, lai varam turpināt… Varbūt mēs jau dzīvojam Tīrītāja ēnā? Paldies Dace, ka kārtējo reizi liki domāt!

    Līva Grudule, muzeju apvienības Orisāre vadītāja

     * No vārda tīrīt...

     Tīrītājs. No vārda tīrīt. Vārdnīcas skaidrojums: panākt (ar īpašiem paņēmieniem), arī būt par cēloni, lai (piemēram, priekšmets, veidojums, ķermenis) kļūst tīrs vai tīrāks.
    Lasot pēdējā laika ziņu virsrakstus (tikai virsrakstus!), nav šaubu – mums IR vajadzīgs Tīrītājs. Vai varbūt Revidents. Vai pat Glābējs. Personīgi man nav īpaši tuva doma par tādu no visa "ārpus" esošu, kurš tīra... Kur paliek tie latviešos "iekšpus" esošie tīrītāji, kuriem apvienojoties vajadzētu pildīt šīs funkcijas? Varbūt mums pašiem vairs nav šī tīrītāja? Taču – nē! Kā teica viens latviešu personāžs: tas nevar būt, jo tā nevar būt, tāpēc, ka tā nevar būt!

    Pēteris Jandavs, uzņēmējs

     * Diemžēl tas ir baisi reāli

     Pēdējos trīs sērijas romānus uztvēru ļoti personīgi. Man aug bērni, un romāna sižetā arī reāli notikumi, kuri ļauj sajust sevi cietušo bērnu vecāku ādā. Lasot saproti - katrā no mums sēž šī vēlme būt “tīrītājam”, jo dažu tipu (pat negribu lietot vārdu cilvēks) nesodāmības sajūta neatstāj vienaldzīgu. Diemžēl tas ir tik baisi reāli...
    Paldies par kārtējo darbu, kas liek aizdomāties tālāk par ikdienu un katra paša maziņo pasaulīti.

    Una Blaumane, Naukšēnu Cilvēkmuzejs

     * Sirdsbalss mūsdienām

     Pabeidzot jauno grāmatu, manas sajūtas ar katru reizi tikai pastiprinās - Anna Elizabete & Co ir kā sirdsbalss mūsdienām. Darbs ir par mūsdienu sabiedrības problēmām, atkarībām, visatļautību un cilvēku dvēseļu tukšumu. Autores darbi vienmēr aizrauj, lasu vienā elpas vilcienā no pirmās līdz pēdējai lapai. Nevaru atrauties, kamēr neesmu tikusi līdz galam. Intriga saglabāta līdz pēdējam brīdim. Spraigs, patiess un reālistisks mūsdienu attainojums.

    Andželika Deklava, kosmetoloģe

     * Analītisks skats uz notikumiem un roka uz pulsa

     Grāmata ievilka ar intriģējošo, cieši ar Latvijas skarbo realitāti saistīto sižetu, kurā ik lappusē, ik personāžā atpazīstami notikumi un sabiedrībā zināmās personības. Aizraujoši, bez afekta, tukšvārdības, brīžam izmetot cilpas pagātnē, saglabājot dinamisku plūdumu.
    Lasītprieku veicināja vieglais valodas plūdums un dzīvā sarunvaloda. Patīkami lasīt gramatiski pareizi veidotu, saturīgu tekstu – ne tradicionāli nūģisku un apnicīgi pārpriecīgu, kas visbiežāk kaitina latviešu rakstnieku darbos, kuros ik bomzis runā kā akadēmiķis, izsmalcināti noapaļotos teikumos, lietojot atbilstošu terminoloģiju un pieturzīmes, bet dabisku, ar ikdienas piesitienu.
    Mežāji ir mazs pasaules modelis, kurā koncentrētā veidā var novērot ļaužu kaislības, sapņus un, ironiskā kārtā, tik mierīgam nostūrim – arī nežēlību, alkatību un aprēķināšanas prasmi. Galvenā varone kopā ar savām tuviniecēm, pulcējot galvenos varoņus ap saimes galdu, ielejot krūzītē vīgriežu tēju vai pasniedzot ābolrauša šķēli, dod sievišķīgu līdzsvaru, gaišu pretspēku romānu caurvijošajam ļaunumam. Tajā pašā laikā viņas saglabā analītisku skatījumu uz notikumiem un roku uz pulsa, pat guļot slimības gultā ar suni un ģimenes arhīvu.
    Lasot nācās aizdomāties par daudzām lietām, tomēr skaudri izkristalizējās galvenais:
    1) Savā alkatībā esam gatavi par Eiropas naudu realizēt visnevajadzīgākos projektus (atcerējos bēdīgi slaveno Kombuļu lāzeršovu!), shēmot, nodot, pārdot tuvākos, lai tikai nokamptu treknāku kumosu, tajā pašā laikā ļaujot badā mirt veciem cilvēkiem un nespējniekiem, pametot zem tanka nabagos un neaizsargātos, jo viņi nav rentabli, no viņiem nevar iegūt peļņu.
    2) Cik daudzi ir nozombēti un pakļauti masu psihozei! Citādi nevar izskaidrot tautas ļaušanos manipulatoru varai, tajā pašā laikā neredzot, kā dūmu aizsegā tiek veiktas nekrietnas rebes. Esmu no Liepājas un aktīvi piedalījos protestos pēc nejēdzīgās, zemiskās tiesas prāvas par mazgadīgās meitenītes seksuālo izmantošanu, kurā vainīgajiem piesprieda sabiedriskos darbus. Tā bija prātam neaptverama lieta, kas normālā, demokrātiskā valstī vispār netiktu pieļauta. Tāpēc prokurora Virsnīša personības raksturojums man likās īpaši veiksmīgs.
    3) Tikai kopā mēs esam spēks un varam pastāvēt par sevi, aizstāvēt savus bērnus un vājniekus. Tāpēc mūs cenšas šķelt, naidot, atstāt bez izglītības, medicīniskās palīdzības un darba. Vienmēr vieglāk valdīt tumsonīgu, novārdzinātu pūli, kuru var skaldīt, iebarot banānus un nežēlīgas, primitīvas izpriecas...
    Romāna noslēgums ir visnotaļ cerīgs, ar perspektīvu nākotnei. Kad beidzot būsim vienoti. Kad sāksim rūpēties viens par otru un būsim sava brāļa, māsas sargi...

    Aija Burkevica, vēstures un sociālo zinību skolotāja

    * Uz šaha galdiņu jāskatās no augšas

    Sajūtas, izlasot romānu, - galvenais Tīrītājs ir Dievs, Liktenis vai Karma (katrs to sauc savādāk) un ikviens noziedznieks vai noziedzīgā grupa ar savu darbību, tāpat viņu senču agrākie grēki, tikai veicina tiesas stundu un to arī sagaida. Daži tiek likvidēti, jo ļaunums pārsniedzis kritisko atzīmi...
    Esmu gan rakstiskā, gan filmētā kriminālžanra cienītāja. Rakstiskajam tomēr dodu priekšroku, jo tas ļauj niansētāk izzināt varoņu argumentāciju, domu gaitu, izsekot paralēlajiem stāstiem.

    Artura Konana-Doila, Agatas Kristi vai mūsu pašu kriminālklasiķa Andra Kolberga darbos lasītājs līdz pēdējai lapai tiek spīdzināts ar intrigu – kurš vainīgs? Gribu uzteikt Daci Judinu par cita, daudz grūtāka ceļa izvēli – noturēt lasītāja uzmanību nevis ar mīklu vai rēbusu palīdzību, bet likt doties līdzi varoņiem un soli pa solim, realā izmeklēšanā izdarīt secinājumus (šāda pieeja pateicīga ekranizācijai; piemēram, britu seriāli “Inspektors Benkss”, “Inspektors Lūiss”, “Vera”).
    Ar Līzbeti nevajag spēlēties. Viņa redz vairāk, tālāk un dziļāk, nekā mēs visi kopā jebkad spētu,” tā kolēģi raksturo romāna galveno varoni. Jāteic - šos vārdus es gribētu veltīt pašai autorei. Romāna veiklā valoda, nesamākslotā teikumu uzbūve, raitie dialogi un spēja uzburt ticamu vīzīju ir apliecinājums autores erudīcijai un sievišķīgajai intuīcijai. Annai Elizabetei esmu iedevusi autores vaibstus. Runājot kinematogrāfiski, tāda ir galvenā varoņa misija - būt priekšaplānā.
    Neskatoties uz sažuburoto sižeta līniju un daudzajiem personāžiem, tie nejūk un nepārklājas. Kā saka Līzbete, “uz šaha galdiņu jāskatās no augšas”. Tāds ir arī autores pricips, un tas strādā.
    Dzīvē notiek tik neticamas lietas, ka, to izdzirdot, tevi (kā saka krievi) “padara par stabu, nokrāso zilu un sakrusto ar pašas mammu”. Nevis - tā nemēdz būt, bet – vēl trakāk. Tikai tad, kad sāc par tām runāt, uz tevi sāk savādi raudzīties. Bet, kad pēc laiciņa šī pati informācija kļūst publiska, tad - pavisam savādi.
    Kļūstu par fatāli noskaņotu konservatori. Tādi salikumi mūsu sabiedrībā vēl nav izplatīti. Piedāvāju vīram akciju - mēnesi bez soctīkliem. Pretī došu sarunas, labu ēdienu, biļešu paradīzē sapirkšu biļetes uz koncertiem. Un ko viņš? Atteicās! Teica, ja sākšoties trešais pasaules karš, viņš to palaidīšot garām!

    Sarmīte Pīka, uzņēmēja

     * Mūsu posts ir vienaldzība

    Pa pilsētu ielām neviena neievēroti klīst mazuļi. Tikai retais tiem ko pajautā, tikai retais pievērš uzmanību. Gandrīz nedēļu dzīvoklī izsalkuši mazuļi raud blakus vecāku – rozā sapņu ķērāju - līķiem. Neviens neko nezina, neviens neko nedzird. Namu logos deg gaišas gunis, tiek svinēti žēlsirdības svētki Ziemassvētki. Veca pensionāre, radinieku piemirsta, savā dzīvoklī dodas mūžībā. Neviens neko nezina, nevienu nekas nesatrauc, pat tad, kad līķa smaka kļuvusi tik neciešama, ka acīs cērtas.
    Teju ik dienu tiek ziņots par notikumiem, situācijām un viedokļiem, kas liecina – mūsu posts ir VIENALDZĪBA. Tā kā pelēks dūmu šķidrauts lēnām, bet neatlaidīgi aprij sabiedrību un visu cilvēcīgo, kas tai piemitis. Nav jau tā, ka mēs to nesaprotam. Taču tā vietā, lai sasparotos un ko darītu lietas labā, mēs gluži kā Upīša Sūnu ciema iemītnieki ceram uz Laimes lāci. Virtuālajā ciematā jeb tīmeklī arvien biežāk atskan sauciens - Lāci vajag!
    Pēdējā laikā Latvijā notiekošais tiek pielīdzināts Apokalipsei, no kuras glābs tikai TĪRĪTĀJS. Nu tad – ko gribējāt, to dabūjāt! Dacei Judinai divreiz nav jāsaka: sērijas
    Izmeklē Anna Elizabete jaunākajā darbā rakstniece dod skaidru ieskatu, kas notiek, kad sabiedrībā aizsākas pašattīrīšanās procesi. Vienlaikus ar jauno grāmatu autore it kā noslēdz tēmu, kas vijas cauri pēdējiem trim romāniem – manipulācijas ar cilvēkiem un viņu vājībām, shēmas, kas kādam vai kādiem ļauj iegūt varu un naudu. Viņa skaidri parāda, kas un kādi ir tie instrumenti, ar kuru palīdzību var ietekmēt sabiedrību, tai pat nenojaušot. Lielākā daļa tam nemūžam nepiekritīs un noliegs, teiks – Judina sabiezina krāsas, mēs taču neesam MUĻĶI. Tikai... 
    Kādēļ, piemēram, konkrētā brīdī uzrodas “oligarhu sarunas”, par kurām lielākajai daļai mūsu sabiedrības ir, ko teikt? Mani nez kādēļ neatstāj atsildītas zupas sajūta, ka tas jau reiz bijis un kāds tikai cenšas atkārtot to, kas jau reiz nesis brangus augļus. Visi šūmējas, kliedz, lādās un draud, sauc pēc TĪRĪTĀJA, bet… kāds pa to laiku dara lietas, ko, lādoties un ķengājoties, neviens nepamana. Bet, ai, kā vajadzētu pamanīt!
    Autore ļoti skaidri parāda, kā pietiekami gudrs un viltīgs cilvēks bez godaprāta un sirdsapziņas, spēj manipulēt ar cilvēku masām. Cik viegli sapīties šāda ZIRNEKĻA austā tīklā! Iedomīgi ir tie, kas domā, ka viņiem nekas tāds nedraud, ka viņi ir gana saprātīgas būtnes. Mēs nespējam iedomāties, cik šīs shēmas ir viltīgas. Tu pat nenojautīsi, kurā brīdī esi ieskrējis tīklā!

    Es, saprātīgs cilvēks, reiz ar dzelžainu pārliecību “viņi man neko neiesmērēs” piekritu doties uz kādas skaistumkopšanas klīnikas prezentāciju un šo pārliecību saglabāju visu prezentācijas laiku. Taču pēdējās divdesmit minūtēs pieņēmu lēmumu ņemt kredītu par 2000 eiro, lai iegādātos pāris krēmu bundžiņas un matu sukas. Es, kas pie spoguļa nepavada ilgāk kā 10 minūtes, bet matus pēc mazgāšanas neķemmē?! Biju tik ļoti apstrādāta, ka minētās klīnikas internetbankā visu klātbūtnē atvēru savu bankas kontu un izņēmu izdruku kredītiestādei. No klīnikas izgāju ar diviem kartona koferiem zelta krāsā un balsi galvā, kas čukstēja “Tu jau sen to esi pelnījusi!”. Labi, ka skaidrais saprāts pusstundas laikā atgriezās. No stresa man uz sejas uzmetās plankumi. Liekot lietā aktiermeistarību (pārvērtos par nervozu histēriķi), atguvu visas izdrukas, pases kopijas un izspiedu apliecinājumu, ka preci esmu atgriezusi un pret mani nav pretenziju. Man paveicās, bet ir ļoti daudz sieviešu, kas, šādi apstrādātas, gadiem maksā baisu kredītu, bet tiesā neko nepanāk.
    Dace Judina atkal un atkal liek domāt, vērtēt un būt vērīgiem, lai mēs nezaudētu to, kas mums ir pats vērtīgākais: ģimene, dzimta, tauta, valsts, mūsu tradīcijas, kultūra un dzīvesziņa. Viss, ko mūsu senči godā turējuši un par ko cīnījušies. Viņa sapurina un neļauj slīgt omulīgā pašapmierinātībā.

     Ruta Zimnoha, grāmatu blogere, www.sienakaudze.lv

     * Cilvēka dzīvība – cipars bankas kontā

    Grāmata par mums te un tagad. Vai tikai kriminālromāns? Detektīvs ir kā iesaiņojums, kas pievilina un aizrauj. Autore runā par to, ko viena daļa cilvēku neredz, otra izliekas neredzam. Par tīkliem un aukliņām. Parausti vienu, un simti līdzi krīt. Par sabiedrību, kura visu, pat cilvēka dzīvību, pārrēķina apaļos ciparos bankas kontā. Arī par vērtībām, kuras arvienu mazāk redzam savos līdzcilvēkos: patiesu mīlestību, draudzību un cieņu. Par Tīrītāju, kurš ir “ārpus”. Skan kā sazvērestības teorija, vai ne? Negaidīta autores doma, kas mulsina, izraisa pārdomas, rosina diskutēt, meklēt apstiprinājumu vai noliegumu. Bet neatstāj vienaldzīgu!

    Vineta Rungaine-Jirgensson, vērotāja un kopālicēja

     * Par tiem laikiem raksta maz

     Grūti, bet interesanti. Romāns šķita ļoti, ļoti reālistisks. Bieži lasot vilkām paralēles ar savas ģimenes peripetijām. Daudzi grāmatā minētie gadījumi dzirdēti dzīvē. Par sākumā minēto dubulto apbedījumu stāstījuši Rīgas kaprači. Iespējams, jaunajai paaudzei dažviet vajadzēs paskaidrojumus, jo daži minētie vēsturiskie notikumi ir publiski noklusēti. Par tiem laikiem, zinot, ka vēl dzīvi aculiecinieki, raksta maz. Bet ideja par to, ka ir Tīrītāji, izskaidrotu daudzas neizprotamas nāves un likteņus vēstures līkločos.

     Valdis un Nelda Gavari, Rīgas vēstures entuziasti

    * Personāži atpazīstami ik rindiņā

    Gadiem nebiju lasījusi detektīvus. Šķita, ka pēc Agatas Kristi neviena daiļā dzimuma pārstāve nespēs iedzīvināt detektīvromānu tradīcijas. Bet ir! Un tepat Latvijā - daudzi aizraujoši romāni sērijā par Annu Elizabeti!
    Pateikt dažos teikumos par “Tīrītāju” nav iespējams. Mazliet jānomierinās. Uzjundījās seni notikumi, kas pieminēti... Lapsene! Mans skolasbiedrs... Ar aukstu aprēķinu apveltītie personāži atpazīstami ik rindiņā. Viņu darbošanās rezultātā mums ir tāda tiesu vara, tāda likumdošana, tādi varai pietuvināti ideologi. Paldies autorei un vieglu spalvu turpinājumam!
    Bet manas personīgās simpātijas pieder pulkvedim Basam.

    Erika Bindemanis, pensionāre

     * Ne tikai “kriminālais gabaliņš”

    Izlasīju ar lielu interesi. Apbrīnoju autori - par zināšanām, par labo valodu! Tas nav vienkārši “kriminālais gabaliņš”, bet ar pamatīgu iedziļināšanos dažādās skartajās tēmās. Guvu vērtīgu ieskatu līdz šim neizzinātos lauciņos. Tik pietuvināts tam, kas un kā joprojām notiek mūsu Latvijā... Gribu pagatavot slaveno kanēļkafiju, jo lasot sajutu tās kārdinošo smaržu. Un karstos salātus... Pabužināt suņu kažokus, paglaudīt kaķus! Lasīju un prātā vizualizēju. Izdevās aizraujoša filma! Paldies

    Ilze Konstante, Brocēnu novada Gaiķu pagasta Tautas nama vadītāja

     * Ticības ķieģelītis spēka bastionam

    Kad nekas nav tā, kā izskatās. Kad ļaunums kā trekns zirneklis atklājas savā nevaldāmajā un postošajā fantāzijā un darbībā. Kad politkorekti teksti nedarbojas, izčākst un nobāl rafinētas nekrietnības griezīgajā gaismā. Kad lietas ir jāsauc īstajā vārdā: jo tikai tad tās iespējams mainīt. Visdārgākā – mūsu bērnu, mūsu ģimenes, tautas un valsts vārdā. Ar šādu vēsti sazarotā, grodā, aizraujošā sižetā, kurā diemžēl pat pārlieku atpazīstama šodienas Latvijas realitāte, nāk Daces Judinas Tīrītājs. Ticības ķieģelītis spēka bastionam, ka ļaunais tomēr ir uzvarams.

     Dace Terzena, žurnāla Mājas Viesis galvenā redaktore