You are here

Septiņi vakari - Priekšvārds

    Septiņi vakariMēs nākam no Mātes un Tēva. No Ģimenes un Dzimtas. No Mājām.

    Stāstu par mājām ir daudz. Neskaitāmi. Tāpat kā pašu māju. Aiz katras – cilvēki. Ģimenes. Dzimtas. Aiz katras – likteņi.

    Veiksmes stāsti, laimes brīži un diemžēl arī traģēdijas. Mūsu atmiņa.

    Šī ir atzīšanās mīlestībā. Mājām. Mūsu dzimtas mājām, kas saucas skaistā vārdā – Mazzeltiņi – un jau ceturto gadu simtu, par spīti dažādām varām un iekārtām, kariem, laika zobam, dzimtas likteņiem un tai nepiederīgu ļaužu intrigām, iegribām un savtībai, ierēdņu un dažāda kalibra varasvīru mahinācijām, lepni stāv pakalna galā vienā no krāšņākajiem, gleznainākajiem Lielupes kreisā krasta līkumiem.

    Arī mūsmāju vēsture, tāpat kā citu Latvijas sētu pagātnes līkloči, glabā savas teiksmas un leģendas. Varbūt tie ir stāsti par poļu un zviedru kariem, par noslēpumaino zviedru karaļa naudas lādi, kas straujās atkāpšanās dēļ tikusi norakta kaut kur šo māju laukos. Tāpēc arī radies nosaukums – Zeltiņi.

    Bet varbūt Zeltiņi tāpēc, ka sendienās te visapkārt līgojušas zeltainas labības druvas, vai tāpēc, ka veco, daudz pieredzējušo dižkoku aleja, caur kuru saule lej klusināti siltu gaismu, rudeņos izskatās kā ar visu provju zeltu piebirusi. Varbūt tie arī ir tie paši labi noslēptie zviedru zelta dālderi?

    Šī ir pateicība. Mūsu senčiem un viņu gariem, kuri, aizejot palikuši, iemiesojušies simtgadīgos ozolos, kastaņos, liepās, klusi vēro mūsu rosību, skaļāk iešalcoties vien tad, kad kaut kas tiek darīts galīgi greizi un nepareizi.

    Viņi – mūsējie, mūsu dzimtas ļaudis – joprojām ir te. Gan dzīvie, gan aizgājušie, gan vēl neatnākušie. Visi. Tepat. Līdzās.

    Viņi palīdz. Dzīvot, radīt, darīt, mīlēt, sargāt un nosargāt.

    Šis ir arī stāsts par sievietēm – mūsu, latviešu, sievietēm –, kurām kopš aizmūžiem tāds liktenis – laikmetu griežos lielāko dzīves smagumu un sūrumu iznest uz saviem pleciem, kamēr vīri... kā nu kurā laikā – sūri grūti vergo, smagi strādā, taisa revolūciju, karo savos un svešos kaujas laukos, sapņo par jūru, dzenas pēc piedzīvojumiem, kāpj kalnos, brauc attīrīt apziņu uz Indiju, bīda biznesu un fantastiskas idejas, dzer šņabi, sēž tīmeklī, spēlē azartspēles, medī interneta troļļus...

    Viņas ir. Dzīvo, strādā, kopj un sargā māju, audzina bērnus, velk galus ģimenes budžetam, cik nu tas liels vai mazs, un mīl – kā prot un cik spēj.

    Diemžēl ļoti bieži viņas, tādu vai citu iemeslu dēļ pavisam bez vīriem vai salmu atraitnēs uz laiku palikušas, pašas reizē ir māte, tēvs un vecvecāki – viss vienā. Vienas mēģina saviem bērniem iemācīt Dzīves noslēpumus: meitām – sievišķību un maigumu, dēliem – vīrišķību un atbildību.

    Diemžēl šādi tādu vai citu iemeslu dēļ tiek radīta un izauklēta nākamā paaudze, kurai trūkst sakņu un stabilitātes, jo ir izjaukts līdzsvars.

    Sievas velk, ceļ un nes, bet vīri līgojas dzīves vējos kā niedrītes sīkākajā vējpūsmā, sevī tomēr juzdamies pārāki, paužot šo pārākumu vārdos un darbos caur nievājošu attieksmi. Aizmirstot to sīko, nenozīmīgo faktiņu – ja ne viņas (bābas, vecenes, tjolkas, beibes, čiksas utt.), ja ne sievietes, tad viņu vispār nebūtu pasaulē un cilvēku dzimums kā tāds būtu sen iznīcis.

    Bet viņas caur „nevaru, negribu, viss apnicis līdz svītrai” tomēr atkal un atkal atrod spēku celties un sākt no jauna – caur asarām, nelabumu, bezcerību, ar sirds asinīm...

    Tāpēc šis stāsts. Par Zemi, Mājām un Sievietēm.

    Par spēku un vēlēšanos tomēr iet tālāk, ar rāmu, dzīves gudru smaidu sagaidot jaunu rītu.

    Jo – būs taču labāk, vai ne?

    Jābūt. Citādi nav vērts dzīvot.