You are here

Septiņi vakari - Pēcvārda vietā

    Septiņi vakariJaunās tūkstošgades sākumā Latvijā bija apmēram 133 000 lauku saimniecību (2003. g. CSP dati), pēc desmit gadiem 50 000 no tām bija iznīkušas. Statistiķi un lauksaimnieki prognozē, ka tuvākajos gados tamlīdzīgs liktenis gaidāms vēl 60 000 mazo un vidējo saimniecību.

    Tajā pašā laikā lauku lielsaimniecību skaitam un to apsaimniekoto zemju platībām ir noturīga tendence pieaugt.

    Tā 2013. gadā Latvijā bija 81 800 lauku saimniecību, no tām 1 400 lielās, 6 800 vidējās un 73 600 mazās (2010. gadā attiecīgi 1 100, 5 800 un 76 500). Interesanti, ka trīs gadu laikā – no 2010. līdz 2013. gadam – kopējais saimniecību skaits sarucis par 1,9%, toties lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība pieaugusi par 4,5%, sasniedzot 1 877 700 ha.

    Diemžēl mūsu zemi arvien mērķtiecīgāk uzpērk/pārpērk ārzemnieki – dāņi, zviedri, somi, vācieši, krievi. Ekspertu aptuvenie aprēķini par 2013.–2014. gadu liecina, ka svešzemniekiem varētu piederēt 20–25% zemes, Latgalē – pat >40%, turklāt šiem skaitļiem ir nomācoša tendence pieaugt.

    Ko tas nozīmē?

    Ļoti vienkāršoti runājot, tikai to, ka latviešu saimnieks – mazs, vidējs, lopkopis, zemkopis, mežsaimnieks, dārzeņu, augļu vai ārstniecības zālīšu audzētājs – tiek lēni, mērķtiecīgi izspiests no tā vēsturiskās, ekonomiskās, sociālās, etniskās un kultūrvēsturiskās vides par labu lielīpašniekiem, diemžēl pārsvarā ārzemju investoriem.

    To, ko nespēja izdarīt tā sauktie septiņi verdzības gadsimti un piecdesmit padomju okupācijas gadi, dažādas varas, karagājieni un ieroči, to bez neviena šāviena, tikai ar papīrīšiem vien paveica (vai gandrīz paveica) atjaunotās Latvijas brīvvalsts nepārdomāti vieglprātīgā politika zemes un nekustamo īpašumu jomā, dāsnā uzturēšanās atļauju tirgošana un shēmotāju lobijs „nauda pāri visam”.

    Gandrīz trešā daļa zemes vairs nav mūsu – gan ekonomiski, gan dvēseliski. Rūpnieciskajiem lauksaimniekiem vairs neinteresē baltā ābele ceļmalā vai dižozols lauka vidū, viņu moto – efektivitāte. Kilogrami, tonnas, litri – no visa. Bet, kad viss noplicināts un viss iespējamais iegūts, – uzliet asfaltu, betonu un uzsliet kārtējo hipermārketu. Vai izgāztuvi.

    Šībrīža bezkaislīgā statistika liecina – atjaunotās Latvijas brīvvalsts pēdējos desmit piecpadsmit gados, sabrūkot sapņiem, cerībām un ilūzijām, zūdot ticībai un diemžēl arī cerībai uz pozitīvām izmaiņām, no Latvijas aizbraukuši vairāk nekā 450 000 iedzīvotāju, no tiem vairāk nekā 300 000 pēdējo desmit gadu laikā. Tā ir baisa statistika.

    Pašlaik lielākās latviešu kopienas ir Lielbritānijā, Īrijā, ASV, Kanādā, Zviedrijā, Austrālijā, Krievijā, Brazīlijā, Vācijā, Beļģijā, Izraēlā, Norvēģijā, Spānijā un Portugālē.

    Algoti kalpi, vergi svešās zemēs. No vienas savienības otrā. Citā. It kā.

    Bet pašu mājās saimnieko svešzemnieki, un centralizētās pasaules pārvaldības sludinātāji izdomā jaunus noteikumus brīvdomātāju savaldīšanai un tiesību ierobežošanai.

    Varbūt Lielbritānijas Brexit kaut ko mainīs un sakustinās, liekot pamosties, atvērt acis un paraudzīties apkārt skaidru skatienu – kas notiek? Varbūt.

    Tad kāpēc šis stāsts?

    Vai šādi kaut ko var mainīt?

    Varbūt.

    Varbūt tālā atmiņu balss no aizgājušajiem gadsimtiem tomēr spēs izlauzties cauri ētera trokšņiem, uzrunāt un tikt sadzirdēta.

    Varbūt liks padomāt. Apstāties, pirms nav galīgi par vēlu.

    Varbūt vēl var iebāzt kādu ozolkoka spieķi vēstures rata riteņos, pirms tas samalis, sašķaidījis mūs pīšļos un putekļos?