Mums nāksies dzirdēt to, ko nevēlēsimies.
Mūs sāpinās, sitot pa vārīgākajām vietām.
Vai mēs spēsim to izturēt, paliekot cilvēki?

   Šobrīd pasaules vareno katliņos virst un burbuļo ne tie saldākie brūvējumi, bet mums pa septiņiem vārtiem tiek iebarotas pretējas patiesības. Ikdiena – politika, ekonomika, sociālās reālijas – atstāj melnus pēdu nospiedumus vidē, cilvēkos un dvēselē, liekot brīžam nolaist rokas, – vienkāršais laiks sen pagājis. Nekas nav tik vienkāršs, kā izskatās pirmajā mirklī...

   Tad ir laiks detektīvam. Klasiskajam, kur intriga vijas ap pāris intīmām, omulīgām nāvītēm. Kriminālromānam, kas soli pa solim veido nozieguma retrospekciju un atsedz izmeklēšanas anatomiju. Trillerim ar asiņu jūru, šāvieniem, sprādzieniem, pakaļdzīšanos un sirēnām, kas tik efektīgi izskatās ekrānā. Var dažādi. Detektīvs kā žanrs ļauj runāt par to, kas sāp, grauž, nomāc, biedē, tracina... caur spēli. Bet detect nozīmē – atklāt, notvert, pieķert, pamanīt, atsegt... Atrast atbildi gan uz jautājumu kurš?, gan – kāpēc?

   Kopš mana pirmā romāna – psiholoģiskā detektīva, triloģijas Tik vienkārši – iznākšanas pagājuši astoņi gadi, un tieši tik ilgi mums līdzās, ikdienā neredzama mīt Anna Elizabete Berga – jauna, gudra, skaista dāma, kuras lielākie talanti ir apskaužama intuīcija plus spējas iekļūt neparastās, bīstamās situācijās (lai kopā ar draugiem tās atrisinātu). Ceturtais kauliņš ir detektīvsērijas Izmeklē Anna Elizabete septītais romāns. Mūsdienu ironiski psiholoģiskais detektīvs. Jo reizēm ironija, sarkasms un groteska ir vienīgais, kas atliek, lai paustu attieksmi.

   Ilgus gadus strādāju žurnālistikā, arī iekšlietu presē. Šajā arodā ātri apgūst galveno: svarīgāk par visu saprast – kas un kāpēc licis šķērsot trauslo līniju, kas atdala cilvēku no noziedznieka. Man ir lieliski skolotāji – policijas ģenerālis Aloizs Blonskis, Valmieras KP priekšnieks Aldis Ozoliņš, tiesu klīniskās psiholoģijas eksperte Ilze Veitnere, ģimenes lietu psihoterapeits Juris Blumbergs. Viņu padomam “ikviens noziegums, ko žurnālisti apraksta, bet lasītāji uztver kā brīvā laika kavēkli, slēpj cilvēku likteņus” sekoju joprojām, atklājot nianses – sāpes, ciešanas, individuālos dēmonus vai apmātības, mīlestību, varoņu sirdslietas un sapņus – to, kas mūs dara par cilvēkiem vai necilvēkiem. Lai cik ironiski tas skan globālā nihilisma laikā, esmu pārliecināta – galvenais tomēr ir cilvēks un viņa spēja (vai nespēja) saglabāt taisnu muguru un uzticību sev. Bet, tiekoties ar lasītājiem, esmu sapratusi – tieši tagad, kā nekad agrāk, ir svarīgi apzināties savas Saknes un savu stipro aizmuguri - Ģimeni, Dzimtu, Savējos un to vienu Īpašo cilvēku, kurš mums un kuram mēs rūpam vairāk nekā pasaule. Tad mēs tiksim galā ar visu – ikdienu, skauģiem un skapī grabošiem skeletiem...

   Dabā nekas nav plakans, vienveidīgs vai viennozīmīgs. Arī Laikā nav segmentu vai strikti nodalītu nogriežņu. Viss plūst, mainās, sapinas un atpinas. Kā bizes, kā ūdenszāles. Notikumi, kuros tiekam iesaistīti, cilvēki, kurus sastopam, - nekas un neviens netiek dots tāpat. Visam un ikvienam ir jēga, būtība un sūtība. Laiks, vieta, cilvēks - trīs pinuma šķirkļi. 

   Tie, kurus palaižam pasaulē, vairs nepieder mums. Viņi ir paši. Cilvēkbērni un literārie tēli. Tā ir noticis ar Annu Elizabeti un viņas draugiem. Viņi sen dzīvo savu dzīvi, cīnās ar ikdienas rūpēm, min mīklas un bauda sauli un pasauli. Mēs tikai iztālēm viņus pieskatām.

   Aizvadītais gads (no “klikšķiem” līdz “kauliņam”) mums ar Annu bijis raibu notikumu pilns. Zaudēta viena otra ilūzija un daži svārstīgi draugi, bet vietā iegūti cilvēki, ar kuriem iet izlūkos, un pārliecība, ka jāklausa sirdsbalsij. Mainījies izdevējs un radošā komanda. Izcīnītas sūras cīņas ar troļļiem un šņācošām čūskām, izbaudīts eņģeļa siltā spārna pieskāriens. Aizvērtas vienas durvis, lai atvērtos citas. Viena no mums sakārtojusi savu privāto dzīvi, otrai tas vēl priekšā. Pasaule kļuvusi plašāka, Laiks – elastīgāks, skats – redzīgāks, klusums – dziļāks.

   Par šo visu esmu pateicīga. Jo – tā ir skola, mācība, ceļš.

   Paldies par atbalstu šīs grāmatas tapšanā:

   fokusa grupai, konsultantiem un ekspertiem – Ilzei Brigitai Veitnerei, Jurim Blumbergam, Aivim Biķerniekam, Arvo Karelsonam, Anitai Švedai, Aijai Žilvinskai, Unai Griškevičai, Rutai Zimnohai, Maijai Liepai, Agitai Citrons, Vilnim Saltajam, Inetai Tunēnai, Ingai Biļevičai, Guntai Andersonei, Valteram Žilvinskam un Pēterim Jandavam;

   izdevējiem – Izdevniecībai Lauku Avīze un tās direktorei Evijai Veidei, projekta vadītājai Ingai Ābelītei, redaktorei Dzintrai Zālītei, korektoram Edžum Zaksam, mārketinga meitenēm Lindai Rumkai un Dacei Zitmanei, žurnālistei Lindai Kusiņai;

   atbalsta grupai – Arturam, Mammim, Lienei, Gatim, Kristam, Aijai, Varim un, protams, ķepaiņiem-astaiņiem – desmit astēm un trīsdesmit astoņām ķepām (Džīnai, Rego, Džerim, Peciņai, Pičam, Tucei, Melnei, Raibulim, Pelēcim un vecajai, viedajai Pūcei).

Šis gads atnesis senu zinšu atbalsis. Katram ir sava rūna. Manējā – R [raido]. Ceļš. Ceļš turpinās.